Cilvēku pagurums nedrīkst apturēt palīdzību Ukrainai

Pirms pāris gadiem globālu popularitāti ieguvušajā Dienvidkorejas seriālā Kalmāra spēle (Squid Game) dalībniekiem trešais dzīvības un nāves uzdevums bija virves vilkšana uz improvizēta tilta aptuveni desmit metrus virs cietas grīdas. Šajā izdzīvošanas cīņā varēja uzvarēt tikai viena no divām komandām. Vājākā, lai cik izmisīgi un varonīgi cīnītos, beigās krita aizā un visi desmit zaudējušās komandas dalībnieki gāja bojā. Šī epizode atausa atmiņā, kārtējo reizi dzirdot bažīgas ziņas par rietumu pasaules iedzīvotāju paguršanu no Ukrainā notiekošā kara.

Kā kara zonu vairākkārt apmeklējušam ukraiņu atbalstītājam, man pats paguršanas termins jau vien šķiet nepareizs. Rietumnieki nav kaujas laukā, nesalst drēgnos ierakumos un neguļ pazemes bunkuros.

Vairums pat nav piedzīvojuši ilgstošu mitināšanos daļēji nopostītās mājās bez apkures un elektrības, kādās šobrīd dzīvo neskaitāmi ukraiņi. Rietumnieki pašlaik nepiedzīvo kara šausmas un izmisuma pilno sajūtu, ka atkāpties nedrīkst. Viņiem pat ir iespēja izvēlēties – palīdzēt ukraiņiem vai nē.

Un tomēr cilvēki pagurst. No pusotru gadu nemitīgi skatītajām, klausītajām un lasītajām ziņām par karu Ukrainā. No augstās inflācijas un domām, ka arī viņiem būs jāpiedalās ukraiņiem iedotās naudas atpelnīšanā. Oktobra sākumā Eiropas Savienības (ES) augstais ārlietu pārstāvis Žuzeps Borels paziņojis, ka ES militārās palīdzības apjoms Ukrainai jau sasniedzis 25 miljardus eiro, bet kopējā palīdzības summa, ieskaitot humāno un finansiālo palīdzību, ir 85 miljardi eiro. Šādas ziņas spēj izraisīt cilvēkos pārdomas, ka šos līdzekļus varēja izlietot savām vajadzībām, pat ja pārrēķinot uz visiem 446 miljoniem ES iedzīvotāju, tie ir mazāk nekā 200 eiro uz katru.

Cilvēku emocijas var saprast. Ikvienam gribētos, lai domstarpības ātri tiek atrisinātas un atkal iestājas patīkami miera laiki. Taču šoreiz tā diemžēl nebūs. Krievija ir palielinājusi militāro budžetu un gatavojas ilgstošam karam. Sabiedrības kritiskā masa to joprojām atbalsta, tādēļ nav iemesla domāt, ka Kremlis varētu pēkšņi mainīt plānus Ukrainā.

Arī ukraiņi negrasās atkāpties un atdot kaut centimetru savas zemes. Pat ja rietumu palīdzība mazināsies, viņi turpinās cīnīties. Un te nu mēs atgriežamies pie sākumā piesauktās virves vilkšanas. Šī būs ilga cīņa, kurā būs tikai viens uzvarētājs. Lai cik varonīgi Ukraina būtu cīnījusies, upuriem nebūs nekādas jēgas, ja beigās nāksies zaudēt un «krist aizā». Visi līdzšinējie ieguldījumi būs bijuši velti. Visa piešķirtā nauda, ieroči, iztērētā enerģija, zaudētie cilvēki.

Visiem upuriem nebūs nekādas nozīmes, ja neizdosies saglabāt vienotu, neatkarīgu Ukrainu.

Tādēļ mēs nedrīkstam pagurt un mazināt atbalstu ukraiņiem. Katra mūsu piekāpšanās baro agresoru. Tas sajūt asinis un vēlas vairāk. Ja mēs parādīsim, ka mūs var salauzt ar pusotru gadu ilgu karu, tad tas būs signāls krieviem turpināt agresīvo politiku. Un arī skaidrs plāns, kā iekarot nākamās valstis. Un diemžēl to vidū būsim arī mēs. Varbūt ne 2028. gadā, kā brīdināja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Bet ja Krievija iekaros Ukrainu, tad pēc spēku atjaunošanas tā metīs imperiālistisko skatienu uz nākamajām zemēm. Tās var būt Kaukāza valstis, tās var būt Baltijas valstis. Tas var notikt pēc desmit vai divdesmit gadiem. Termiņš nav pat svarīgs. Svarīgi ir, ka mēs Latvijā nekad nespēsim justies patiesi droši, ja Krievijai būs izdevies sakaut lielāko no savām proeiropeiskajām kaimiņvalstīm.

Ukrainā līst un laiks kļūst vēsāks. Ziema strauji tuvojas. Taču karavīri turpina virzību uz priekšu, atkarojot ciematu pēc ciemata. Viņi to dara bez aviācijas atbalsta. Atspiež pretinieku no pozīcijām, atmīnē atgūtās teritorijas un nostiprina savu aizsardzību. Ieroču un munīcijas sūtījumi no rietumiem ik pa laikam pienāk, taču karavīriem nepieciešams ekipējums – apvidus automašīnas, tēmekļi, nakts redzamības brilles, droni. Tos savākt kļūst aizvien grūtāk. Ja kara pirmajos mēnešos cilvēki aktīvi ziedoja, tad tagad atsaucība mazinājusies. Krājumi ir iztērēti un dzīves dārdzības dēļ arī pašiem vajag vairāk naudas. Aktīvisti vairs nepulcējas pie Krievijas vēstniecības un nerīko atbalsta koncertus. Daudzi atkal ļoti sakoncentrējušies uz savu personīgo dzīvi un pērn valdījusī kopības sajūta ir pagaisusi. Šķiet, ka visiem «baterijas nosēdušās».

Iespējams, cilvēkiem radies mānīgs priekšstats, ka tad, ja medijos par karu runā mazāk un viņi paši no tā ir noguruši, karš ir beidzies. Diemžēl tā nav. Par to var pārliecināties jau pirmajās stundās pēc ierašanās Ukrainā.

Es katru dienu sev jautāju – kā šodien varu palīdzēt Ukrainai? Acīmredzot ziedošanas taktika arī ir jāmaina. Tāpēc uzrakstīju grāmatu «Kad karš kļūst personisks», no kuras visi ienākumi tiek nodoti Ukrainas aizstāvjiem. Tā ir izdota arī ukraiņu valodā, un top arī angļu versija. Neprasot honorāru, braukāju pa Latvijas skolām un bibliotēkām, stāstot par karu un kā uznesu Ukrainas karogu Everesta virsotnē. Par ziedojumiem Ukrainai var iegādāties manas grāmatas. Kopā ar domubiedriem meklējam vēl citus kreatīvus veidus, kā vākt naudu Ukrainai. Piemēram, mana paziņa māksliniece Ieva Caruka apglezno no Ukrainas atvestas artilērijas čaulītes un atdod tās par ziedojumiem. Vēl viena paziņa, Ukrainas aktīviste Rita Šteina, vāc ziedojumus droniem un apdrukā tos ar ziedotāju vārdiem, ja viņi to vēlas. Kāds cits draugs īsos atvaļinājumos no frontes par ziedojumiem lasa savu dzeju kultūras namos.

Palīdzēt var ikviens. Esmu jau ne reizi vien ierosinājis latviešiem aizbraukt uz dažām dienām uz Kijivu. Ceļš nav nemaz tik tāls. Var piektdien izbraukt un otrdien jau būt atpakaļ Latvijā. Pāris dienās var ļoti labi sajust kara atmosfēru – redzēt nopostītās ēkas un saspridzinātos tankus ceļmalās, parunāties ar vietējiem, piedzīvot gaisa trauksmes un varbūt drona uzbrukumu. Tā ir reālā, īstā dzīve. Tepat mums blakus.

 

Autors ir alpīnists, profesors, zemessargs