No partijas Progresīvie saraksta Saeimā ievēlētā Latvijas Ārpolitikas institūta bijušā direktora un Rīgas Stradiņa universitātes profesora Andra Sprūda virzīšana aizsardzības ministra amatam valdības veidošanas laikā bija izraisījusi virkni jautājumu. Ar ministru runājām pirmām kārtām par darbiem valsts aizsardzības spēju stiprināšanai, taču arī par viņa teikto un darīto laikos, kad ne tikai viņam vien šķita iespējamas “pragmatiskas” attiecības ar Krieviju. “Manas vērtības man ir skaidras,” viņš saka, skaidrodams savus izteikumus par Ukrainu kā “projektu” un par Latvijas “citu valstiskumu”.
Ar Andri sen esam uz “tu”, un arī šajā sarunā 6. oktobrī Aizsardzības ministrijā uzrunājām viens otru vienskaitlī.
Vadīt ministriju droši vien ir citādi nekā vadīt domnīcu. Vai trīs nedēļās amatā esi piedzīvojis kādus pārsteigumus?
Ministrijas vadība ir noteikti ļoti atbildīga un ļoti intensīva. Un, protams, tas ir arī nepārtraukts mācīšanās un lēmumu pieņemšanas process. Un, protams, es esmu iepriekš vadījis gan Ārpolitikas institūtu, gan arī fakultāti, bet nenoliedzami šeit, ministrijas vadībā, atbildība ir milzīga. Un, protams, aizsardzības jomā, ja mēs runājam tiešām par drošību – gan iekšējo, gan ārējo, kas ir viena no mūsu valsts prioritātēm, – aizsardzības ministrija spēlē nozīmīgu lomu visā šajā procesā. Līdz ar to arī apziņa par paša atbildību ir ļoti augsta.
Kādas būs tavas prioritātes un vai tās kaut kā atšķirsies no iepriekšējo ministru prioritātēm?
Jā, noteikti ir vietā jautājums par pēctecību, un skaidrs, ka šeit ir ļoti spēcīga pēctecība. Tas jau parādījās arī tikko kā apstiprinātajā Valsts aizsardzības koncepcijā, ka daudzas lietas, kas tika izstrādātas vēl iepriekšējā valdībā, iepriekšējās ministres [laikā], tiek turpinātas arī šobrīd.
Ja mēs runājam par tām prioritātēm, prioritātes ir kaujas spēju stiprināšana, un tas ir noteikti gan par pretgaisa aizsardzības sistēmu, gan par krasta aizsardzību, gan par raķešu artilērijas sistēmām, arī par kaujas mašīnām. Tā ka šo spēju, kas jāstiprina, ir ļoti, ļoti daudz, un tas, protams, ir gan laikietilpīgi, gan arī finanšu ietilpīgi.
Tas, kas varbūt no manas puses arī nāk kā no ministra – ir skaidrs, ka, runājot par spējām, mēs runājam par kinētiskām militārām spējām, bet svarīga ir arī kiberdrošības spēju stiprināšana. Noteikti jāņem vērā arī tas, ka notiek karš un ir jābūt gataviem karam, bet tajā pašā laikā jābūt gataviem arī dažādām hibrīdkara izpausmēm, it īpaši digitālajā pasaulē. Protams, viss, kas saistās ar kritisko infrastruktūru, ar kiberdrošību, ir ļoti, ļoti svarīgi.
Otrs lielais bloks ir viss, kas saistās ar visaptverošu valsts aizsardzību, īpaši ar sabiedrības iesaisti, respektīvi, valsts aizsardzības dienesta paplašināšana. Mums ir pirmais veiksmīgais iesaukums – 300 cilvēku, 2024. gadā ir 600 cilvēki, un virzāmies 2028. gadā uz 4000. Tā ka šis ir, protams, process, kas visu laiku ir jāpilnveido ar to domu, ka mēs tiešām arī palielinām mūsu cilvēkresursu ar daudzskaitlīgumu, gan kvalitāti, gan arī kvantitāti. Tā ka skaidrs, ka arī aizsardzības koncepcijā [plānotais] – 31 tūkstotis miera apstākļos un 61 tūkstotis kara apstākļos –, ka esam spējīgi šos spēkus arī izveidot. Tā ka valsts aizsardzības dienests spēlē ļoti nozīmīgu lomu, lai mēs tiešām šos skaitļus mērķtiecīgi arī sasniegtu.
Otrs no visaptverošas valsts aizsardzības ir, protams, arī valsts aizsardzības mācības ieviešana – 2024. gadā tā principā būs obligāta. Mēs esam bijuši kopumā veiksmīgi, 186 skolās, jau gandrīz 200 skolās šī mācība jau tiek veikta brīvprātīgi, bet, protams, nākošajā gadā mēs pārējam pilnībā uz obligāto šo mācību ieviešanu visās mācību iestādēs.
Varbūt arī papildus mana prioritāte ir, ka mums noteikti jādomā kopā ar Iekšlietu ministriju par civilās aizsardzības sistēmas sakārtošanu, ka mēs zinām krīzes situācijā, kā šī krīžu pārvaldība tiek veikta. Šeit vēl ir diezgan daudz kas darāms.
Trešā lielā prioritāte ir viss, kas saistās ar mūsu sabiedrotajiem. Es pat teiktu tā – mūsu sabiedrotā Ukraina karo mūsu karu, un, protams, šajā situācijā ir svarīgi turpināt to atbalstu, kas ir, ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. Mēs tiešām esam arī uz citu valstu fona bijuši ļoti priekšzīmīgi, un tas lielā mērā izriet no mūsu sajūtas par milzīgo nepieciešamību atbalstīt Ukrainu, bet vienlaikus, protams, mēs runājām arī par atturēšanu un aizsardzību šeit uz vietas Latvijā.
Un te visupirms, protams, ir NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas palielināšana uz brigādes lielumu, un tas ir process, kurā mums jāveic mājasdarbi, vispirms infrastruktūras izveide – Sēlijas poligons. Bet noteikti sabiedroto jautājums ir vēl plašāks, jo šeit ir gan reģionālie aizsardzības plāni, gan arī divpusējās mijiedarbības ar, piemēram, ASV spēkiem, gan arī dažādi citi formāti, piemēram, britu vadītais formāts. Tā ka sabiedroto klātbūtnes palielināšana ir, teiksim tā, daudzos līmeņos.
Runājot par sabiedrotajiem, varu pasvītrot vienu no savām prioritātēm – man šķiet, ka vēl neizmantotais potenciāls ir viss, kas saistās ar Eiropas Savienību. Ir daudz kas jau šajā jomā darīts, tai skaitā šis Eiropas miera instruments, kas ir izmantots. Bet kopumā Eiropa virzās uz tomēr lielāku finansējumu aizsardzības jomai, un līdz ar to es domāju, ka šeit ir liela iespēja izmantot šos resursus arī mūsu aizsardzības spēju stiprināšanai. Bet vienlaikus, protams, ir citas jomas – kā militārā mobilitāte, kā kiberdrošība, ko es jau pieminēju, dezinformācijas apkarošana, robežu stiprināšana, kurā savukārt Eiropas Savienība ar savu finansējumu var spēlēt nozīmīgu lomu.
Un papildus šīm trim lielām prioritātēm, kā daļēji tika ieskicēts, ir arī aizsardzības industrijas stiprināšana. Mums jāveido šī ekosistēma, lai piegādes būtu pēc iespējas drošākas un daudz ko mēs spētu saražot arī šeit uz vietas. Un arī jāplāno – un tas tiek plānots – iepirkumu sistēmas pilnveidošana. Arī tas ir viens no svarīgiem jautājumiem.
Šorīt televīzijā teici, ka reālie tēriņi būs acīmredzot daudz lielāki, papildus plānotajiem vajadzēšot, iespējams, vēl miljardu. No kurienes nāktu šī nauda?
Lai nebūtu nekādu pārpratumu – tieši tā, šobrīd, pirmkārt, ir Valsts aizsardzības finansēšanas likums, kurā ļoti skaidri noteikts grafiks – 2024. gadā 2,4% no IKP, 2025. gadā 2, 5%, 2026. gadā 2,75%, un 2027 gadā mums ir 3%. Plus jau šobrīd ir nolemta papildu budžeta līnija pagājušajā gadā, un šogad jau ir pirmais gads, kad darbojas šī budžeta līnija speciāli iekšējās un ārējās drošības stiprināšanai, kurā ir viens miljards piecu gadu griezumā, katru gadu 200 miljoni, bet kopumā viens miljards pretgaisa aizsardzībai. Principā vienošanās ar Vāciju par vidējās darbības pretgaisa aizsardzību iet jau zem šīs atsevišķās speciālās budžeta līnijas, kas ir viens miljards, domāts ārējās drošības stiprināšanai, tieši pretgaisa aizsardzības sistēmas iepirkšanai. Tā ka līdz ar to mēs pieliekam klāt vēl šos divsimt miljonus katru gadu, un, saprotams, tas procents veidojas lielāks, nekā ir Valsts aizsardzības finansēšanas likumā.
Ciktāl ir skaidrība par 220 miljonu pārtikas iepirkumu NBS vajadzībām, un vai tu taisies noskaidrot, kas bija visas šīs shēmas smadzenes, bez kurām, kā teica Valsts kontroles pārstāve Kristīne Jaunzeme, tas viss nebūtu varējis notikt?
Šobrīd ir bijusi gan iekšējā dienesta izmeklēšana, gan ir Valsts kancelejas atzinums, gan arī Valsts kontroles ziņojums, un ir KNAB kriminālprocess. Līdz ar to mana atbilde šobrīd būtu, ka tas, ko mēs esam redzējuši konkrēti no dienesta izmeklēšanas, ir, ka divi cilvēki ir atlaisti no darba, četri cilvēki ir disciplināri sodīti, un joprojām ir jautājumi par vēl atsevišķu cilvēku disciplināru sodīšanu. Bet, ja mēs runājam jau par tādu kriminālatbildības izvērtēšanu, tas, protams, ir jāatstāj tiesībsargājošām institūcijām, šeit es kā ministrs neiejaukšos jebkādā veidā tiesībsargājošo institūciju izvērtēšanā.
Bet vai tev šķiet, ka šāda shēma būtu bijusi iespējama bez ministrijas augstākās vadības ziņas?
Es negribu šobrīd izteikt pieņēmumus, varu tikai atsaukties uz tiem dokumentiem, kas ir, respektīvi, uz atzinumiem, kas ir Valsts kontrolei, Valsts kancelejai, dienesta iekšējai izmeklēšanai. Bet, vai tiešām tā ir kriminālatbildība, izrietēs no kriminālprocesa tālākās virzības.
Vai skandāls ar Eiropas Savienības fondu līdzekļu piesaistīšanu Valmieras pašvaldībai var apdraudēt Patria ražotni Valmierā?
Ir konkrēts līgums ar Patria par to, ka ir konkrēti jāinvestē ražošanā un ka ir jābūt arī saražotiem Patria bruņutransportieriem. Un, izejot no tā, ir viss potenciāls, lai šis līgums tiktu arī izpildīts.
Arī mūsu komunikācijā pēc konkrētajiem notikumiem, kas nesen bijuši, Patria mums ir apstiprinājusi, ka faktiski visas šīs līgumsaistības tiek arī izpildītas. Tā ka atkal es šeit noteikti negribētu komentēt to, kas ir noticis Valmieras domē, tas ir tiesībsargājošo institūciju uzdevums un pienākums to noskaidrot un izvērtēt un dot savu verdiktu. Bet attiecībā uz Patria un bruņutransportieru ražošanu principā visam būtu jānotiek un jāvirzās uz priekšu, un visām saistībām jābūt izpildītām. Turpinājums ir iespējams tieši Valmierā, savukārt, ja būs nepieciešamība, tad, protams, tās saistības var tikt izpildītas arī citā veidā.
Saeima ceturtdien apstiprināja jauno Valsts aizsardzības koncepciju, un tajā viena no prioritātēm ir robeža, lai varētu aizsargāt valsts teritoriju no pirmā centimetra. Pašlaik spiediens uz robežu pieaug, dzirdam arī prognozes, ka varam sagaidīt krīzi. Kā Aizsardzības ministrija sadarbosies ar Iekšlietu ministriju šā apdraudējuma novēršanai? Vai ir iespējams, ka kādā brīdī uz robežu būs jāsūta bruņotie spēki?
Tas noteikti ir ļoti aktuāls un svarīgs jautājums, respektīvi, tieši ārējā drošība gan no šīs nelegālās migrācijas viedokļa, ko var nosaukt par hibrīdkara īstenošanu, gan arī no militārās aizstāvības perspektīvas. Tas, kas notiek šobrīd un ko mēs redzam attiecībā uz nelegālo migrāciju – tiešām šis spiediens ir būtiski pieaudzis, un mēs nevaram izslēgt arī sliktākos scenārijus, ka šis spiediens var turpināties un turpināt pieaugt. Un tas, kur Nacionālie bruņotie spēki ir jau bijuši iesaistīti un ir gatavi iesaistīties, ir, protams, doties palīgā robežsargiem un policistiem, un tas šobrīd jau notiek. Tā ka faktiski, ja arī šis spiediens turpināsies un pieaugs, tad noteikti gan profesionālie karavīri, gan Zemessardze ir gatava turpināt palīdzēt un, iespējams, arī palielināt savu klātbūtni.
Tā klātbūtne, domāju, bija ļoti svarīga un simboliska arī Namejs mācību laikā. Jo tur bija arī tas, ka mēs parādām karogu, ka austrumu pierobežā kopumā tiešām ir aizsardzības jomas klātbūtne un mēs esam gatavi tiešām pilnvērtīgi parādīt arī karogu un simboliski, ka mēs arī aizstāvēsim gan militāri, gan arī palīdzot robežsargiem un policistiem. Tā ka bija konkrētas mācības, kas bija vienlaikus sakoordinētas arī ar robežas kontroles pastiprināšanu.
Ja nepieciešamība būs un Valsts nekustamie īpašumi aicinās, NBS ir gatavi pieslēgties arī pie austrumu robežas izbūves.
Un trešais, kas ir varbūt jau militārā dimensija, ir, ka, paralēli cīnoties ar hibrīdkara izaicinājumiem, ar nelegālo migrāciju, palīdzot robežsargiem un policistiem, vienlaikus, protams, jādomā arī par aizstāvību no pirmā centimetra, kas ir Valsts aizsardzības koncepcijā, respektīvi, par militārās pretmobilitātes pasākumiem. Tas ir plānošanas procesā, un plānošana noteikti pārvērtīsies par īstenošanu, ka arī šādā veidā robeža ir jāstiprina – ne tikai palīdzot robežsargiem un ne tikai novēršot nelegālo migrāciju, bet arī veidojot pretmobilitātes pasākumus uz austrumu robežas. Negribētu tagad iet detaļās, bet veidi ir dažādi, kā pretmobilitātes pasākumus veikt.
19. septembrī pirmo reizi piedalījies Ukrainas aizsardzības kontaktgrupas sanāksmē Ramšteinā. Kāds ir pirmais iespaids un kādi ir secinājumi – vai Ukrainai būs ieroči un citi resursi, lai uzvarētu karā?
Pozitīvais secinājums par Ramšteinu ir tāds, ka bija ļoti liela solidaritāte ap galdu un telpā, visiem tiešām ir šī pārliecība vai vismaz tā tika pausta no visām pusēm, un nebija rezervāciju un atturīguma par to, ka Ukrainai ir jāpalīdz tik daudz un tik ilgi, kamēr tas ir nepieciešams, kamēr Ukraina sasniegs uzvaru.
Vienlaikus, protams, ir arī tā apziņa vai atziņa par to, ka mums ir ļoti grūti arī prognozēt scenāriju tālāku attīstību un nevar izslēgt arī ilgstošu konfliktu. Ir skaidrs arī tas, ka neviena ieroču sistēma neizšķirs karu, ka tas ir noteikti par kopējo palīdzību, arī par ekonomisko un finansiālo palīdzību, lai stiprinātu Ukrainas ekonomiku. Tas ir beigu beigās arī par sabiedrības noturības spēju un gatavību, un gribu. Tā ka šie vairāki jautājumi ir tie, kas arī nodrošinātu Ukrainas uzvaru.
Tā ka ir apziņa, ka ir jādod visi ieroču veidi, bet vienlaikus tika uzsvērts arī tas, ka šobrīd ļoti, ļoti svarīgas ir tādas lietas kā pretgaisa aizsardzību un munīcija. Krievu agresors nogalina civiliedzīvotājus, iznīcina civilo infrastruktūru, un ziemas laikā šis spiediens var tikai pastiprināties, tieši tāpēc pretgaisa aizsardzības sistēmas ir ļoti svarīgas. Savukārt, lai veiktu šo pretuzbrukuma operāciju sekmīgi – nu, bez munīcijas to ir grūti realizēt, tāpēc faktiski bija arī apņemšanās, ka munīcijas jomā šīs piegādes ir jāstiprina. Līdz ar to, protams, viss atgriežas pie tā, ka militārā industrija ir jāstiprina.
Vai būs miljards lādiņu līdz martam, kā Eiropas Savienība ir apņēmusies saražot Ukrainai?
Es domāju, ka būs jautājums, vai tas būs tieši martā, bet kopumā mēs noteikti nonāksim līdz tam lādiņu apjomam. Skaidrs, ka nevar izslēgt, ka tajā procesā kaut kādi izaicinājumi var rasties.
Bet vēlreiz – tas nav tikai par vienu sistēmu, tas noteikti ir par daudzām. Šobrīd mēs redzam ne tikai pretgaisa aizsardzības sistēmas, munīciju un lielkalibra lādiņus, kur arī mēs, Latvija apņēmāmies un šobrīd tiešām arī dodam konkrēti pretgaisa aizsardzības sistēmas elementus un arī lielkalibra lādiņus. Bet vienlaikus, protams, šobrīd ir lielie jautājumi gan par F-16, gan par tālās darbības raķetēm, kas ir ļoti svarīgas Ukrainai, lai iznīcinātu loģistikas ceļus, jo ļoti svarīga ir ne tikai fronte, bet arī loģistika.
Vācijas kanclers Šolcs tomēr negrib dot Taurus raķetes, vai ne?
Tas izaicinājums vienmēr ir bijis tāds, ka ir valstis, kas varbūt nav vēlējušās uzreiz dot, bet beigās tāpat ir iedevušas. Uz to ir norādījis arī [Ukrainas prezidents] Zelenskis. Tas ir bijis par tankiem, ir bijis par F-16. Es neizslēdzu, ka tanī brīdī, kad tomēr ATACMS raķetes no ASV tiks piegādātas Ukrainai, tad, iespējams, arī Taurus tālās darbības raķetes varētu.
Kā tu prognozē turpmāko kara gaitu? Ukraiņu uzbrukumam labvēlīgs laiks būs vēl kādu mēnesi. Vai ziemā pastiprināsies sabiedroto spiediens uz Ukrainu, lai sēžas pie sarunu galda ar krieviem kaut kad ap Ziemassvētkiem?
Es domāju, ka nevar izslēgt to, ka tiešām šis konflikts, ka šī agresija un arī Ukrainas vēlme un centieni atgūt nenotiktu šeit un tagad līdz Ziemassvētkiem, pat ja mēs ļoti vēlētos. Un to jau arī Ukraina atzīst, ka tiešām fronte ir ļoti spēcīgi nostiprināta un ka šis pretuzbrukums nav uzreiz tādus lielus izrāvienus dodošs, kādus redzējām iepriekš, kad atbrīvoja teritoriju ap Harkivu. Jā, protams, ka ar to ir jārēķinās.
Bet vienlaikus, atkal atgriežoties pie tā politiskā uzstādījuma, šobrīd uzstādījums, un tas atkal izskan ap galdu un telpā, un kopējā noskaņa ir, ka mēs palīdzēsim ukraiņiem un Ukrainai tik ilgi, cik tas ir nepieciešams, mēs dosim tos resursus, kas ir mums pieejami, tādus, kādi ir nepieciešami, un principā Ukraina nolems, kad un kā sēsties pie sarunu galda. Šobrīd tā ir Ukrainas izvēle, sēsties vai nesēsties pie sarunu galda. Un ir skaidrs, ka šobrīd Ukraina vēlas atgūt savas teritorijas.
Vakar Zelenskis brīdināja, ka krievi varētu uz kādu brīdi pārtraukt karu Ukrainā, atkopties un uzbrukt Baltijas valstīm. Kā tu, zinādams krievu domāšanas veidu, domā, ko viņi tālāk darīs un uz ko cer Putins?
Es domāju, ka šobrīd Putinam vispirms tomēr viņa kredibilitāte ir svarīgākais. Es esmu teicis arī iepriekš, ka, uzsākot karu, Putins ir iesējis iedīgļus sava režīma pašdestrukcijai, un principā ir iestājusies tāda zināma pašdestrukcijas grūtniecība. Protams, mēs gaidām to rezultātu un gaidām, lai tas rezultāts izpaustos pēc iespējas ātrāk. Bet kopumā, protams, tas ir par agresiju Ukrainā, un tur ir arī Putina leģitimitāte, tur Putina režīms ir lielā mērā arī licis uz kārts savu kredibilitāti un leģitimitāti, un beigās ar izdzīvošanu. Tāpēc, es tomēr domāju, šobrīd fokuss būs primāri tikai uz Ukrainu.
Un, manuprāt, arī ņemot vērā Ukrainas vēlmi atgūt savas teritorijas, būtībā nemaz nav tik vienkārši kaut kur pārmest resursus. Faktiski visi Krievijas resursi šobrīd ir iesaistīti Ukrainā. Un te ir jautājums, cik tad Krievijai to resursu ir, jo sankcijām tomēr arī ir sava ietekme uz to, kā tie resursi tiek ražoti un cik tie ir efektīvi.
Tā ka es tomēr būtu atturīgs par to, ka Krievija tagad būtu gatava mesties iekšā kaut kādos potenciāli citos konfliktos. Mēs pat redzam, kas notika Kalnu Karabahā, respektīvi, to, ka Krievijai vienkārši rokas ir par īsu un resursi ir par īsu.
Skaidrs, ka tas nenozīmē, ka mums ir jābūt ideālistiskiem un naiviem. Tiek uzskatīts, ka, ja Krievijai izdodas šo konfliktu kaut kādā veidā iesaldēt, Krievija, protams, var mēģināt atjaunot savu militāro kapacitāti un ka mums ir laiks sagatavoties jebkādiem sliktākajiem scenārijiem, kas var būt nākotnē. Tāpēc šiem scenārijiem mums ir jāgatavojas, tā ka tas nav par konkrēti šādu scenāriju izpildījumu.
Bet jebkurā gadījumā tas nenozīmē, ka mums ir jādomā tikai to, ka Krievija ir iestigusi Ukrainā un tur arī paliks. Skaidrs, ka jārēķinās, ka agri vai vēlu šis Krievijas militārais potenciāls tomēr var arī pieaugt, un tās ambīcijas ir pierādītas Ukrainā. Līdz ar to ir skaidrs, ka mums par savu aizsardzību jārūpējas permanenti un jādomā par dažādiem, arī negatīviem scenārijiem.
Kāpēc izlēmi no politikas pētnieka kļūt par politiķi un ministru?
(Smejas.) Par politiķi – jā, es biju ilgstoši pētniecības jomā un akadēmiskajā jomā un pilnībā šo akadēmisko jomu arī nevēlos pazaudēt, jo uzskatu, ka tas tiešām ir svarīgi – šī mijiedarbība akadēmiskajā laukā. Bet tajā pašā laikā, protams, mana uztvere bija arī par to, ka ir jānes savs pienesums arī valsts attīstībai. Ja runā tieši par starptautiskajām attiecībām, tad tā ir bijusi mana ilgstošā pieredze – starptautiskās attiecības, starptautiskā politika, starptautiskā drošība, drošības jautājumi –, un te es saredzēju arī to savu potenciālu, ka es varu arī dot savu pienesumu.
Premjerministre Evika Siliņa intervijā mums atteicās komentēt, vai tu gribēji kļūt par ārlietu ministru. Vai gribēji?
(Smejas.) Es esmu šobrīd aizsardzības ministra amatā, un, vēlreiz atkārtošos, uzņemos pilnu atbildību, un, es domāju, te ir tik daudz darāmā un turpināmā. Un jāatceras, ka Progresīvo ēnu kabinetā es gāju kā aizsardzības ministra kandidāts. Respektīvi, kā es esmu teicis, protams, ka ārlietās un aizsardzībā daudzas lietas ir savstarpēji saistītas. Nenoliedzami, aizsardzībai vēl ir daudz papildus specifikas, papildus elementu, papildus izaicinājumu, kas, protams, ir jāņem vērā. Bet, protams, ja runā par starptautisko drošību, starptautisko politiku, ir daudzas lietas, kas pārklājas.
Kurš pirms vēlēšanām aicināja tevi kļūt par Progresīvo aizsardzības ministra amata kandidātu?
Es domāju, ka tas bija komandas lēmums. Respektīvi, mēs izvērtējām to Progresīvo biedru un arī Progresīvo principā saistītās PRO Platformas kontekstā par konkrētajiem amatiem. Un tad bija arī šis, man šķiet, ļoti labais tandēms, ka ārlietu kandidāts bija Imants Lieģis, aizsardzības kandidāts bija Andris Sprūds. Un tā mēs arī virzījāmies.
Bet kāpēc parādījās Andris Sprūds? Kurš tev teica – Andri, vai tu negribi būt ministrs vai kandidāts?
Nu, mēs izvērtējām kandidātu kapacitātes, un tas, vēlreiz, bija atkal kopdarbs. Tā nebija kāda viena cilvēka izvēle. Principā mēs skatījāmies to, kā mēs varam radīt efektīvu ēnu kabinetu, un, arī ņemot vērā šo komandas kopējo, teiksim tā, izvēli, un arī to, kā šo komandu varētu veiksmīgi izveidot, šādas izvēles un šādi lēmumi tika pieņemti.
Kāpēc Progresīvajiem pašlaik, kara laikā, noteikti vajadzēja Aizsardzības ministriju?
Bet tas ir par noteiktu atbildības [jomu] uzņemšanos, respektīvi, par to, ka, ja mēs runājam konkrēti par politiskajiem spēkiem, tad mēs runājam par šīm te drošības ministrijām, mēs runājam par šīm vairāk sociālajām un labklājības ministrijām, mēs runājām par ekonomikas un tautsaimniecības, ja tā drīkst teikt, nozares ministrijām. Jo tomēr zināmā veidā ir šis te, es neteiktu, ka dalījumus, bet, teiksim tā, zināmu jomu grupas. Un, respektīvi, šajā gadījumā mums bija trīs ministri, kas gāja iekšā kabinetā. Tad principā mēs redzam gan tautsaimniecību, gan šo vairāk sociālo labklājību, šajā gadījumā kultūras, gan vienlaikus arī drošības jomu, respektīvi, aizsardzību.
Protams, ka beigu beigās valdības veidošana, koalīcijas veidošana ir par kompromisiem, tā kā politika ir kompromisu māksla.
Kāpēc par partijas biedru kļuvi tikai septembrī, kad jau sākāt dalīt amatus? Un kāpēc tik slepeni, ka par to nebija pat nekādu publisku paziņojumu?
Jā, es neredzēju īsti vajadzību, kāpēc šeit būtu jābūt kādam obligāti publiskam paziņojumam. Principā šis lēmums par iestāšanos partijā bija ilgstošs. Respektīvi, tas bija plānots jebkurā gadījumā. Nu, vienkārši vasaras beigās arī bija nolemts, ka ar 1. septembri, pietiekoši simboliski, uzsākot jaunu, ja tā drīkst teikt, mācību gadu vai politikas sezonu, principā pēc gada esot faktiski gan parlamentā, gan kopumā politiskajā apritē, tad arī lēmums bija iestāties.
Bet kāpēc negribējāt, lai sabiedrība par to uzzina?
Tas noteikti netika slēpts, bet vienlaikus tam nebija arī piedota speciāli kaut kāda nozīmīga publicitāte. Es domāju, ka arī pārējie mūsu biedri ir iestājušies, kas bija PRO Platformā un ir ievēlēti, nu, tad vienkārši pēc konkrēti šī te gada, esot kopā un ejot uz vēlēšanām, tad arī bija šis lēmums pieņemts iestāties partijā.
Par dažām lietām, kas izraisījušas diezgan skaļu rezonansi sabiedrībā. Piemēram, tu skaidro, ka tevis teiktais par Ukrainu kā “projektu” esot sagrozīts un ka tu esot runājis par korumpētiem Ukrainas politiķiem. Taču skaidrojumā nepiemini, ko tieši teici: “Kaut kādā mērā atkal piekritīšu Putinam, ka Krievija – tas ir liktenis, bet Ukraina ir projekts.” Vai uzskati, ka Putins tā teica tāpēc, ka [bijušais Ukrainas prezidents] Janukovičs bija korumpēts?
Vispirms es gribētu tomēr teikt, ka manas vērtības man ir skaidras. Respektīvi, gan esot uz barikādēm un principā par valsti, kas ir gan neatkarīga, gan demokrātiska, gan droša, gan saliedēta, gan arī cieņpilna. Tas ir tāds plašākais ietvars tam visam.
Ja runā par manām intervijām, par maniem citātiem, tad katram citātam tomēr ir zināma veida intervijas konteksts, ir arī laika konteksts un, protams, ir arī manas nodarbošanās konteksts. Respektīvi, man kā politikas pētniekam un analizētājam ir lielā mērā jāskatās uz lietām kritiski, dažkārt ir arī jārosina domāt, tā ka, protams, tā ir arī mana atbildība kā politikas pētniekam un analītiķim.
Ja runā par konkrēto izteikumu, tad es varu piekrist tajā ziņā, ka vismaz no šīs dienas perspektīvas atsaukšanās uz kara noziedznieku neizskatās veiksmīga.
Bet, atgriežoties pie konkrētā “projekta” idejas vai “projekta” apzīmējuma, tajā laikā – tas, manuprāt, ir 2016. gads – intervijas turpinājumā es arī saku to, ka būtībā mēs tiešām ceram uz to, ka šobrīd, pēc šīs Pašcieņas revolūcijas konflikts ir lielā mērā jauna nācijas kalve un arī lielā mērā jauna atbildība arī politiskajai elitei. Respektīvi, tas, kas ir 2014., 2013. gadā – mēs redzējām valsts nozagšanas pazīmes Ukrainā, un tas pat nav tikai Ukrainā. Domāju, ka mēs redzējām arī citur, ka faktiski valsts tiek izmantota kā projekts, kur politiskajai un biznesa elitei faktiski nav šīs valstiskuma apziņas, bet lielā mērā caur valsti tiek īstenotas personiskās, savtīgās, materiālās intereses. Un ka konkrēti šīs politiskās elites uztver valsti kā savu principā savtīguma un materiālās nodrošināšanas projektu. Un ka pēc 2014. gada ir šis potenciāls tam, ka faktiski ukrainiskums, patriotiskums lielā mērā mainīs arī šo valstisko domāšanu sabiedrībā, bet vispirms politiskajai elitei. Bet tas ir bijis izaicinājums.
Bet tu to runāji 2016. gadā, pēc Krimas aneksijas – ka “Krievijai vienmēr bija valstiskuma sajūta”. Vai tu uzskatīji, ka Putinam ir nesavtīga valstiskuma sajūta, tāpēc viņš ir anektējis Krimu?
Nē, toreiz tā doma bija par to, ka absolūti nav kaut kādā veidā pozitīvi vērtējams tas, ko Krievija dara, absolūti nē! Arī toreiz es pilnīgi skaidri nosaucu Krieviju par agresorvalsti, iestājos par to, ka Krievijai būtu jāatņem, piemēram, arī pasaules futbola čempionāts. Tā ka, respektīvi, arī toreiz man nostāja bija skaidra. Tikai tas, ka Krievijā lielā mērā politiskā elite vienmēr ir bijusi vai tajā laikā varēja uztvert, ka tai bija šīs imperiālistiskās ambīcijas. To imperiālistisko ambīciju liktenis ir tas, kas bija ieprogrammēts Krievijas domāšanā.
Un tā ir tā “valstiskuma sajūta” – impēriskums?
Diemžēl tas ir bijis tas, uz ko Krievijas valstiskums ļoti lielā mērā ir balstījies, diemžēl priekš kaimiņiem, diemžēl priekš Ukrainas, diemžēl priekš Latvijas.
Vai tev ir iznācis to skaidrot Ukrainas vēstniekam un kolēģim aizsardzības ministram Rustemam Umerovam, kuru droši vien satiki Ramšteinā?
Jā, es satiku, mums bija ļoti laba saruna ar Umerova kungu par savstarpējo sadarbību, arī par to, ka mēs, protams, turpināsim palīdzību Ukrainai. Man bija ļoti laba saruna arī ar Ukrainas vēstnieku, kurā mēs arī apmainījāmies ar konkrētām domām par to, kā mēs turpinām savu finansiālo palīdzību aizsardzības jomā un ne tikai, jo tas nav tikai par aizsardzību, tas lielā mērā ir par to, ka mēs atbalstām Ukrainu gan Eiropas Savienības dalībvalsts statusa iegūšanā, gan NATO dalībvalsts statusa iegūšanā.
Šie konkrētie jautājumi netika skarti. Es domāju, ka konkrētie cilvēki, ja iedziļinātos, ļoti labi varētu nolasīt to, ko es iepriekš arī atbildēju.
Viņi droši vien ir izlasījuši gan to, ko tolaik runāji, gan to, ko tagad skaidro. Intervija 2016. gadā nebija pirmā reize, kad tu piekriti Putinam. 2013. gadā, kad NVS valstu Politikas institūta Baltijas nodaļas vadītājs Mihails Aleksandrovs ieteica ievest karaspēku Baltijas valstīs, ja notiktu Rietumu intervence Sīrijā, tu teici, ka “šajā reizē jāpiekrīt Krievijas prezidenta Vladimira Putina savulaik teiktajam, ka tiem, kuri nenožēlo PSRS sabrukumu, nav sirds, bet tiem, kuri uzskata, ka to varētu atjaunot, nav prāta”. Vai tolaik tiešām nožēloji PSRS sabrukumu, vai tev vienkārši nebija sirds?
Atkal – man liekas, ka te būtu jāskatās konkrētais konteksts, jo man šķiet, ka daudzas lietas, konkrētie citāti ir intervijas kontekstā un laikā. Tas ir 2013. gads, un mums ir jāatceras, ka 2011. gadā arī Latvijas prezidents devās uz Maskavu, un arī pirms tam prezidenti vairākkārt piedalījās 9. maija notikumos. Es ar to gribu teikt, ka tas bija par to, ka Krievija tajā laikā – vismaz tāda toreiz, iespējams, šī doma bija –, ka Krievija tajā laikā vismaz apzinājās to, ka atjaunot impēriju būtu neiespējami un ka šī ambīcija novestu pie destrukcijas. Un es joprojām uzskatu, ka novedīs pie destrukcijas, jebkāda vēlme atjaunot impēriju novedīs pie režīma destrukcijas. Un tur noteikti šis uzstādījums bija tāds, ka šķiet, ka Krievija apzinās un ka Putins arī apzinās to, ka principā impērijas atjaunošana nav iespējama. Ka, pat ja Krievijas sabiedrībā ir vēlme atjaunot impēriju, tomēr ir racionāla sapratne par to, ka impēriju atjaunot nav iespējams. Nu, diemžēl, tas nepiepildījās, Putins ir tiešām izgājis uz impērijas atjaunošanas centieniem, bet, kā es teicu, lielā mērā izgājis uz pašdestrukciju.
Savukārt, ja runā par citiem citātiem, tad man šķiet, ka tomēr tiešām ir jāskatās šo citātu kopsakarības. Jo ir lietas, kas man tiek piedēvētas, piemēram, ka 2014. gadā es esot iestājies pret NATO bāzēm. Absolūti nav taisnība! Tiešām vajadzētu noskatīties vai noklausīties šo interviju un tad izdarīt arī korektus secinājumus.
Noskatījos arī par bāzēm. Bet pirmīt citētajam, manuprāt, nevajag kaut kādu kontekstu – ja cilvēks nenožēlo PSRS sabrukumu, tad viņam nav sirds, un tu tam piekrīti.
Nevis piekrītu, es apstiprinu to, ka Krievijā šāda domāšana varētu būt, ka arī Putins, gribētos domāt, saprot to, ka principā atjaunot impēriju būtu neiespējami. Un ka tas būtu jāapzinās jebkuram Krievijas cilvēkam un Putinam.
Tas ir par impērijas atjaunošanu. Man interesē par nožēlošanu – vai, ja nenožēlo PSRS sabrukumu, tad cilvēkam nav sirds?
Bet to viņš runā par Krievijas sabiedrību, par to, ka Krievijas sabiedrībā šis sentiments ir.
Bet tu viņam piekrīti!
Es piekrītu tam, ka principā Putins apzinās to, ka impērijas atjaunošana ne pie kā laba nenovestu. Tas ir tas, kas šobrīd arī notiek.
Nopietnāks ir tevis teiktais par Latvijas citādo valstiskumu pēc neatkarības atgūšanas. Tu tagad skaidro, ka “valsts tiesiskā nepārtrauktība ir absolūti nenoliedzama”, tomēr atšķiroties sabiedrība un starptautiskie izaicinājumi. Bet intervijā Baltkom 2013. gadā teici, ka pašlaik esot, citēju oriģinālā, “иное общество и иная государственность”– “cita sabiedrība un cits valstiskums”. To nevar pārprast. Un tu vēl uzsver, ka “mēs tomēr esam otrā republika, un tas ir normāli”.
Jā… Respektīvi, atkal, vēlreiz, lai būtu skaidrs, un to es jau esmu skaidrojis, ka 1918. gadā izveidota Latvijas Republika, izveidota Latvijas valsts. 1940. gadā Latvija savu neatkarību pazaudēja, Latvija tika okupēta. 1991. gadā Latvijas valsts tika faktiski atjaunota, un principā šeit nav jautājums par nepārtrauktību, šeit ir nepārtrauktība, un šeit vispār šī nepārtrauktība netiek nevienā brīdī apšaubīta.
Tas, par ko tiek runāts, ir par to, ka sabiedrības, ja mēs runājam par politiskām kopienām, ja mēs runājam par tajā brīdī, vismaz man kā politikas pētniekam – un jāatceras, ka šī diskusija kopumā akadēmiskajā vidē arī notika, – respektīvi, par to, ka var republiku interpretēt gan juridiski, gan arī politiski, un šajā gadījumā, ja mēs runājam par politisko interpretāciju, tad, protams, konkrētai politiskai kopienai ir atšķirīgi no tā, kas bija pirms 1940. gada, gan starptautiskie izaicinājumi, gan politiskās institūcijas, gan sabiedrības etniskais faktors. Mēs runājam šajā gadījumā vai runājām tajā konkrētajā brīdī par, respektīvi, citu politisko kopienu. Kādu mēs tam piedēvējam nosaukumu politikas zinātnes, teiksim tā, izpildījumā, tas šobrīd jau ir, kā saka, debašu vērts.
Starp citu, šobrīd ļoti bieži tiek lietots, un tikko kā arī no Saeimas tribīnes tika runāts par “pirmo brīvvalsti”. Un “pirmo brīvvalsti” lieto gan mūsu iepriekšējie, ļoti cienījamie prezidenti, gan Saeimas spīkeri.
Bet tu nerunāji par “pirmo brīvvalsti”.
Es nerunāju, bet, ja mēs runājam par pirmo brīvvalsti, tad teorētiski mēs pieņemam to, ka bez pirmās brīvvalsts ir vēl arī otra brīvvalsts. Principā mēs dodam zināmus apzīmējumus, bet tas nenozīmē, ka kāds šeit apšauba jebkurā brīdī nepārtrauktības doktrīnu.
Bet tad man ir jautājums tev kā politologam – ko nozīmē “cits valstiskums”?
Vēlreizi – tā politiskā kopiena, kas ir atšķirīga.
Vai “valstiskums” nav valsts tiesiskie pamati?
Nē, nu, vēlreiz, kā es teicu, šobrīd, šajā gadījumā es runāju par nepārtrauktību, un absolūti tur nekādu nav jautājumu, bet, ja mēs runājam par atšķirīgām politiskajām kopienām, tad var interpretēt to juridiski un var interpretēt to politiski. Šobrīd, protams, konkrētajā brīdī, arī konkrētajā intervijā tā bija politiskā interpretācija. Par to, ka politiskās kopienas ir atšķirīgas.
Ja tu kaut ko tādu, kā tolaik, būtu runājis tagad, pirms kļūšanas par ministru, tad diezin vai varētu kļūt par ministru. Tolaik šāda spiediena nebija, varēji runāt brīvi. Kāpēc tevis pašlaik teiktais par interpretācijām būtu jāuzņem kā patiesība un jāuzticas tam vairāk nekā tolaik teiktajam?
Vēlreiz – man šķiet, ka es jau pasvītroju – manas vērtības un kopumā tās vērtības, ko es paužu, ir skaidras. Protams, toreiz, arī kā politikas pētniekam mans pienākums un atbildība bija gan kritiski izvērtēt, gan parādīt dažādu pušu viedokļus, gan arī rosināt domāt. Tas ir mans kā politikas pētnieka un politikas zinātnieka primārais uzdevums. Šobrīd, protams, man ir cita atbildība, lielā mērā mana atbildība ir parādīt tos virzienus, kur mums ir kopīgi jāvirzās, un, protams, uzņemties atbildību par tiem lēmumiem, kas tiek pieņemti, lai visi mēs dzīvotu drošā valstī.
Vai tātad vairs nevari runāt tik brīvi kā tolaik? Var rasties jautājums, vai pašlaik tu sevi cenzē.
Nu, tā es noteikti negribētu apgalvot. Kā es teicu, manas pārliecības man absolūti nav mainījušās. Manas vērtības man ir skaidras.
Tu esi daudzreiz bijis Krievijā. Pašlaik piemini “melno sarakstu”, kurā tu esot, kā pierādījumu, ka neesot labi ieredzēts Krievijā. Taču 2012. gadā tev neiedeva vīzu uz konferenci Sanktpēterburgā vienkārši tāpēc, ka mūsu Ārlietu ministrija bija pasludinājusi par Latvijai nevēlamām personām Modestu Koļerovu, Igoru Pavlovski un vēl divas personas. Bet tu gadu vēlāk biji uzaicināts uz Valdaja kluba konferenci Maskavā. Vīzu atkal nedabūji un pats tolaik skaidroji, ka acīmredzot, ja iekļūst kādā sarakstā, tad tehniski grūti no tā izkļūt. Vai neesi bijis Krievijā pēc 2013. gada?
Es neesmu bijis Krievijā pēc 2012. gada. Pēdējo reizi biju 2012. gadā, un pēc 2012. gada, kad es tiku ielikts šajā melnajā sarakstā, Krievijā neesmu bijis, man nav bijusi iespēja arī iebraukt.
Precizējumam – vai uz Valdaja kluba konferenci nekad neesi bijis?
Nē, nekad neesmu bijis.
Uz paša rīkotiem pasākumiem gan arī pēc tam aicināji dažādus Krievijas varai tuvus cilvēkus. Piemēram, 2017. gadā organizēji pasākumu ciklu Krievija un Rietumi: vai laiks atjaunot sakarus?, un uz to bija atbraucis Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta prorektors Artjoms Malgins. Vai varam secināt, ka Krievijas diplomātu un čekistu skolotājs neuzskatīja tevi par kādu no melnā saraksta?
Man ir tiešām grūti pieņemt, kas ko uzskatīja, kādi ir pieņēmumi. Te noteikti atkal jāliek vairākos kontekstos, lai tomēr būtu skaidrs. Viens ir – Ārpolitikas institūts ļoti lielā mērā, teiksim tā, sadarbojās arī ar Ārlietu ministriju, un principā daudz pasākumu bija zināmā mērā arī sadarbībai orientēti.
Un jāatceras tomēr konkrētais laiks, piemēram, 2016. vai 2017. gads, pēc tam, kad nāk Donalds Tramps pie varas [ASV], kad zināmā veidā kaut kādi mijiedarbības elementi ar Krieviju tiek arī veidoti. Jāatceras Trampa un Putina tikšanās Helsinkos 2018. gadā, un pilnīgi skaidrs, ka arī Latvijas nostāja bija tāda, ka principā, lai kā mums arī nepatiktu, bet kaut kur mēs nedrīkstam tajā visā pilnīgi palikt, teiksim tā, nost no šīs mijiedarbības. Jo skaidrs, ka mums ir ļoti svarīga sadarbība ar mūsu Rietumu sabiedrotajiem, it īpaši ar amerikāņiem. Un, respektīvi, tāpēc kaut kur arī šis elements – turi savu draugu tuvu, bet dažkārt turi savu ienaidnieku vēl tuvāk.
Tā ka šie konteksti absolūti ir jāņem vērā, un, ja mēs paskatāmies dalībnieku sarakstu, no Latvijas puses bija tai skaitā arī valsts augstākās amatpersonas.
Noslēdzot – tas lielā mērā bija par mūsu attiecību un sadarbības stiprināšanu ar mūsu Rietumu sabiedrotajiem.
Diskusijas mērķis bija “pragmatiski palūkoties uz Krievijas un Rietumu attiecībām”.
Vispirms – lai mūsu viedoklis tiktu sadzirdēts Rietumos, lai šajā pragmatismā Latvija un Baltijas valstis tiktu sadzirdētas un lai tajās arī ieklausītos – tāds bija mērķis.
Vēl vienam precizējumam – dažviet ir minēts, ka Andris Sprūds ir Jeļenas Lukjanovas dibinātās Brīvās universitātes uzraudzības padomes loceklis. Vai esi?
Nē.
Vai esi bijis?
Biju uz brītiņu, jā. Tajā brīdī, kad veidojās šī skola, tā bija principā Krievijas intelektuālās opozīcijas institūcija. Un respektīvi bija arī, teiksim tā, lēmums par to, ka šāda institūcija, kas principā veido alternatīvu intelektuālo viedokli Putina režīmam, ka vismaz daļai jāpaskatās, ar ko šī institūcija nodarbojas. Bet faktiski šajā padomē nedarbojos un arī izstājos no tās.
Vēl tu esot bijis biežs viesis Vladimira Jakuņina savulaik rīkotajās starptautiskajās konferencēs Civilizāciju dialogs. Vai esi bijis uz šīm Jakuņina konferencēm?
Man ir ļoti grūti komentēt, jo es esmu bijis dažādos pasākumos starptautiski pietiekoši daudzskaitlīgi, arī tai skaitā līdz 2011., 2012. gadam. Un, protams, bija kaut kādi pasākumi, kuros, iespējams, bija arī tādi cilvēki, kā tikko pieminētie.
Tev ir labas attiecības arī ar Ķīnu. 2016. gadā Latvijas Ārpolitikas institūts rīkoja Ķīnas un Centrālās un Austrumeiropas valstu “16+1” formāta starptautisko domnīcu forumu. Tu atklāji pasākumu kopā ar Ķīnas Eiropas studiju institūta direktoru Huanu Pinu. Pasākumā kritizējāt “aizdomu pieeju” Ķīnas patiesajiem nodomiem. Vai esi bijis arī uz Ķīnas valdības rīkotajiem pasākumiem?
Es domāju, ka jāsāk ir varbūt ar to, kur šis konkrētais pasākums notika. Konkrētais pasākums notika Latvijas Ārlietu ministrijā. Tas notika kā viens no papildus domnīcu elementiem tajā brīdī, kad bija “16+1” visu premjeru tikšanās Rīgā, ko organizēja Latvija. Šeit bija Ķīnas premjers, un viņš tikās visaugstākajā līmenī ar Latvijas augstākajām valsts amatpersonām.
Ko es ar to gribu teikt? Man nav ne mazāko simpātiju vai nesimpātiju pret Ķīnu; lielā mērā vēlreiz – Latvijas Ārpolitikas institūts bija arī daļa no sadarbības partnerības vai, teiksim, iederējās kopējā Latvijas ārējā un drošības politikā, un, ja konkrētajā brīdī arī lielā mērā šī sadarbība vai mijiedarbība ar Ķīnu tika uzskatīta, teiksim, ka tai ir zināms potenciāls, protams, ka arī Ārpolitikas institūts šajā mijiedarbībā iesaistījās. Un tāpēc arī gan pasākumi, ja kādi no tādiem bija organizēti šeit, vai bija kāds pasākums Ķīnā, tad es piedalījos kā Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, kas ļoti lielā mērā sekoja tām nostādnēm, kā tajā brīdī arī Latvijai bija uzstādīts ārējā un drošības jomā.
Pēdējo reizi Ķīnā es esmu bijis 2019. gadā. Kopš tā brīža Ķīnā es neesmu bijis.
Kas tas bija par pasākumu?
Es šobrīd nepateikšu precīzi, pieļauju, ka tas bija kāds ekspertu un domnīcu tikšanās pasākums.
Pirmīt minētā pasākuma laikā 2016. gadā Ārpolitikas institūts noslēdza savstarpējās sadarbības līgumu ar Ķīnas Sociālo zinātņu akadēmijas Eiropas studiju institūtu. Vai līgums arvien ir spēkā?
Es pieļauju, ka tas bija tikai, teiksim, tāds sadarbības memorands par to, ka šāda sadarbība ir iespējama. Nekāda sadarbība nav notikusi.
Bet vai līgums joprojām ir?
Nu, principā līgums, ja tas netiek nekādā veidā realizēts, tad līgums de facto nepastāv.
Vai tu uzturi kontaktus ar bijušajiem kolēģiem Krievijā un Ķīnā?
Īsā atbilde ir – nē.
Vai viņi ir mēģinājuši ar tevi sazināties, kopš esi ministrs?
Nē, īsā atbilde arī ir – nē.
2013. gadā vadīji Edvīna Inkēna komandas producēto raidījumu Pasaules telpa. Kad pēdējo reizi esi runājis ar Inkēnu?
Es tiešām šobrīd… Man ir grūti precīzi… Kāpēc tāds jautājums, kad es esmu runājis ar Edvīnu Inkēna kungu?
Inkēns ir pazīstams arī kā “Uģis” no čekas maisiem.
Man tiešām ir šo grūti komentēt.
Vai viņš nav mēģinājis ar tevi sazināties?
Nav bijusi komunikācija.
Nupat Rīgā bija Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, un intervijā mūsu žurnālam viņš pateica, ka “ir pilnīgi neiedomājami”, ka mēs varētu atgriezties situācijā, kāda bija attiecībās ar Krieviju pirms pagājušā gada 24. februāra. Kāds, tavuprāt, būs Krievijas liktenis, ja jau runājām par Krieviju un likteni, pēc kara un pēc Putina?
Es domāju, ka – tieši tā, 24. februāris ir bijis pārmaiņu laiks, šis Zeitenwende, kad kļuva skaidrs, ka iepriekšējā izpratne par to, ka var veidot sadarbību ar kaimiņvalstīm, tai skaitā ar Krieviju, uz savstarpējās mijiedarbības un savstarpējās atkarības un lielā mērā labklājības principiem, vienkārši nedarbojas. Tā ka šobrīd mēs runājam par valsti, kas ir kļuvusi par agresorvalsti, kas tiešām ir diemžēl režīms, kas ir uzsācis pašdestrukciju, diemžēl arī vienlaikus, protams, novedot pie civiliedzīvotāju upuriem kaimiņvalstī. Un, respektīvi, es domāju, ka šī pašdestrukcija turpināsies, izolēšana turpināsies.
Un kas notiks ar Krieviju pēc kara?
Es domāju, ka šeit ir grūti prognozēt tiešā veidā, kādi būs tie konkrētie scenāriji. Es domāju, ka šobrīd tas tiešām nebūtu pateicīgs tiešā scenārija zīmēšanas uzdevums. Bet pilnīgi skaidrs, ka Krievija arī pēc kara vai kara laikā būs nedrošības avots Latvijā. Mums ir jādomā, kā mēs kopā sargājam un aizstāvam, un nodrošinām savu drošību un neatkarību.
Nākamgad notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Vai kandidēsi?
Šobrīd šāda plāna nav, šobrīd plāns ir pilnvērtīgi realizēt aizsardzības ministra pienākumus un tos uzdevumus, kas ir aizsardzības jomā īstenojami.
Pagaidām nav neviena komentāra