Pēdējos gados pasauli vienlaikus piemeklējušas vairākas savstarpēji saistītas ārkārtas situācijas jeb polikrīzes (angļ. val. poly-crisis). Starp tām ir dabas katastrofas, migrācijas uzplūdi, kas turpinās jau kopš 2015.gada, klimata un vides krīzes, 2020.gadā izraisītā Covid-19 pandēmijas veselības krīze, tai sekojošā makroekonomiskā krīze, 2022.gadā aktīvi sāktais Krievijas karš pret Ukrainu, ar to saistītie dezinformācijas un kiberuzbrukumu drošības riski, kā arī energoresursu un pārtikas nodrošinājuma kritums.
Krīzes rada spiedienu valdībām pieņemt ātrus un nesagatavotus lēmumus. Lai Latvijas jaunā valdība sekmīgi spētu piepildīt savas ieceres polikrīzes apstākļos, tai augstāk jānovērtē krīžu noturīgas, efektīvas, proaktīvas un modernas valsts pārvaldes nozīme.
Pieredze rāda, ka valsts pārvaldes modernizācija diemžēl bieži paliek otrajā plānā, tos risinot formāli vai atstājot tikai ierēdņu ziņā.
Pašlaik, pēc jaunās valdības apstiprināšanas, būtu īstais mirklis atgādināt par vairākiem svarīgiem priekšnosacījumiem valsts pārvaldes darbības efektivitātes nodrošināšanai.
Noturība krīzē
Krīzēs noturīgas pārvaldes idejas pamatā ir elastīga valsts pārvaldes administratīvā struktūra un lēmumu pieņemšanas process, kā arī sagatavošanās gaidāmajām krīzēm, piemēram, ārkārtas situāciju plāni, risinājumi pamata publisko pakalpojumu nepārtrauktībai. Šobrīd nav skaidrs, kā Latvija risinās turpmāk gaidāmās krīzes, proti, cik tā būs krīzēs proaktīva vai reaktīva, kāds būs krīžu risināšanas institucionālais modelis, cik lielu lomu tajā spēlēs valdības centrs, ar to kā minimums saprotot Ministru prezidenti, premjerministres biroju politiskā līmenī un Valsts kanceleju pārvaldes administratīvajā līmenī.
Tieši no jaunās valdības vadītājas redzējuma lielā mērā turpmāk būs atkarīgs valdības centra darbības formāts, efektivitāte, mijiedarbība ar nozares institūcijām un savstarpējās sadarbības līmenis.
Rīcībpolitikas koordinācija
Politiskajiem uzstādījumiem ir būtiska nozīme arī kvalitatīvas rīcībpolitikas veidošanā, jo īpaši svarīgos jautājumos, kas pārsniedz vienas nozares ministrijas kompetenci. Šeit var minēt kaut vai klimata izmaiņas un ilgtspējīgu attīstību, sabiedrības veselību, izglītību, nodarbinātību un labklājību, ekonomisko attīstību, kiberdrošību, digitālo transformāciju, dzimuma līdztiesību, migrāciju, sagatavotība dabas katastrofām u.c. Ja politiskajā līmenī rīcībpolitika tiek definēta un koordinēta tikai atsevišķās institūcijā, tad arī ierēdņiem nozaru ministrijās netiek dota motivācija domāt un sadarboties starpsektorāli. Svarīga un sadarbību stimulējoša lomu būtu jāieņem tieši valdības deklarācijai, nosakot galvenās darbības prioritātes un no tām izrietošu valdības centra lomu īpaši pārnozaru politikas koordinācijai. Somijas pieredze liecina, ka stratēģiskajai valdības programmai primāri būtu jāfokusējas tikai uz dažu valdības galveno prioritāšu un ar tām saistīto pakārtoto starpnozaru projektu noteikšanu.
Valdības centrs var uzņemties līderību augsta līmeņa prioritārās tēmās, ja valsts pārvaldes sistēmas institūcijas fokusējas uz savu šauro interešu īstenošanu, nespēj vai nevēlas atrast kopīgu sapratni par rīcībpolitiku ar citu nozaru institūcijām. Efektīvākas procedūras starpresoru konfliktu risināšanai un sadarbības nodrošināšanai būtu jāpapildina ar elastīguma un neformālās komunikācijas elementiem, kā arī normatīvo procedūru vienkāršošanu.
Politikas procesa pilnveidošana
Strukturālām izmaiņām valsts pārvaldē, piemēram, jaunu nozares ministriju izveidei vai struktūru pārkārtošanai pašām pa sevi nav lielas pievienotās vērtības. Tam līdzi ir jānāk izpratnes un darbības maiņai pašā politikas procesā un lēmumu pieņemšanā visos izpildvaras līmeņos. Būtu jānotiek regulārai sadarbībai politiskajā koordinācijā nozares ministru līmenī – Ministru kabineta komitejas, specializētās komitejas u. c. Arī Ministru prezidentam būtu mazāk jāuzņemas samierināšanas funkcija, bet drīzāk attīstības un procesu vadības loma.
Politisko spēku zināšanas
Pieredze rāda, ka katrā nākamajā parlamenta sasaukumā ir liels īpatsvars jaunu politiķu ar ierobežotu pieredzi un zināšanām par valsts pārvaldes darbu. Tādēļ svarīgs ir jautājums par topošo un esošo politiķu izglītošanu. Piemēram, ASV Hārvardas universitāte pēc prezidenta un starpvēlēšanām nodrošina mācības jaunajiem politiķiem, pirms tie sākuši darbu. ASV arī pašām partijām ir iekšējas mācības un padomdevēju sistēmas, kas risina šo izglītošanas jautājumu.
Latvijā lielā mērā tas paliek personiskās erudīcijas ziņā, mācoties darot vai apmeklējot fragmentētas mācības par konkrētām tēmām. Šādas pieejas vietā jāmeklē iespēja sistemātiskām mācībām vai starptautiskai pieredzes apmaiņai par valsts pārvaldes funkcionēšanu un kvalitatīvas politikas veidošanu. Tas varētu notikt sadarbībā ar citu ES valstu bijušajām amatpersonām vai OECD valstu Ministru kabineta locekļiem, parlamenta deputātiem, padomniekiem.
Šādas mācības politiskajām partijām būtu jānodrošina arī saviem biedriem. Valsts pārvaldes darbiniekiem būtu jābūt plašākai iespējai ne tikai izmantot Valsts administrācijas skolas kursus, bet arī starpinstitucionālo un starptautisko pieredzes apmaiņu, ierēdņu rotāciju, plašākas iespējas nodot savu profesionālo pieredzi ES kandidātvalstīs, attīstības valstīs, u. tml. Būtu jāstimulē augsta līmeņa privātā sektora profesionāļu iesaiste valsts pārvaldes darbā kaut vai konkrētu prioritāru valsts attīstības uzdevumu īstenošanā.
Modernizējot Latvijas valsts pārvaldi atbilstoši mūsdienu pasaules attīstības tendencēm, kā arī pielāgojoties polikrīzes situācijām, Latvijas valdībai būs iespēja efektīvāk un pārdomātāk virzīt valsts attīstību sabiedrības interesēs.
Autors ir valsts pārvaldes eksperts.
Pagaidām nav neviena komentāra