Kariņš: Sava loma un vieta man vēl būs

Aicinājām premjerministru Krišjāni Kariņu (JV) uz interviju, kad viņš pēc divarpus mēnešus ilgušajām sarunām par koalīcijas paplašināšanu bija paziņojis, ka veidos jaunu valdību. Taču pāris stundu pirms pirmdien, 14. augustā, plānotās intervijas viņš paziņoja, ka atkāpsies no amata. Par dramatiskā lēmuma iemesliem, nākamās valdības veidošanu un paša turpmākajiem plāniem todien sarunājāmies Ministru kabinetā.

 

Vēl piektdien [11. augustā] teicāt, ka nemetīsiet plinti krūmos un nedemisionēsiet. Kas notika trīs dienās, ka tik krasi mainījāt nostāju? Vai tas bija tikai jūsu paša lēmums, vai arī bija spiediens no partijas biedriem, no prezidenta?

Nē, tas ir pilnīgi paša. Ir tāds izteiciens: rīts gudrāks par vakaru. Pateikšu godīgi – es piektdien biju pārsteigts, ka partneri nepiekrita manam piedāvājumam. Faktiski jau tas, manuprāt, tik nesamērīgs nebija – konkrētas lietas, kuras būtu jāizdara līdz gada beigām, un ministru rokāde bez tā, ka es īpaši kritizētu kādu ministru par to, ko viņš vai viņa būtu vai nebūtu izdarījis. Var teikt, ka vienkārši atbildības maiņa. Un kas notiek? Tā vietā man partneri faktiski piedāvāja, ka par ministru atbilstību amatam lems viņi, gada beigās viņi vērtēs ministrus. Atņemt premjeram arī šo…

Tas ir raksturīgi šai koalīcijai no paša sākuma – savā ziņā Nacionālā apvienība un Apvienotais saraksts bija turējuši mani zināmā gūstā, neļaujot man izveidot plašāku koalīciju, ko es gribēju no paša sākuma, un visu laiku cenšoties diktēt, kā man būtu jāstrādā kā valdības vadītājam. Viņiem ir tiesības neatbalstīt un gāzt, bet viņi, kā saka, neļauj pa labi, neļauj pa kreisi, neļauj pieņemt lēmumus, kas nodrošinātu dinamismu. Un man nekas cits neatlika, kā konstatēt, ka vajag jaunu valdību.

Nekas nav mainījies kopš piektdienas, ka jābūt jaunai valdībai, tikai nākusi klāt viena lieta – es izmantoju izdevību skaidri pateikt, lai tad valdības vadītājs būtu cits. Tā ir arī varbūt maksimālā iespēja, ka tomēr varētu izveidot plašu koalīciju, kas, es uzskatu, būtu tas labākais.

Es neuzsāku šo darbu pirms – cik tur? – četrarpus gadiem ar mērķi turēties pie varas, vispār man tā vara nekad nav tādā veidā interesējusi, tas nav pašmērķis. Mērķis ir bijis uzņemties atbildību, lai izdarītu konkrētus darbus.

Ja tā padomā mirkli – kādas visādas krīzes un grūtības nav bijušas šajos četrarpus gados, ko sabiedrība un valdība kopīgi ir pārvarējusi! Tas nav bijis maz.

Bet nevar jau skatīties pagātnē, jāskatās visu laiku uz nākotni, un šis dod iespēju nākamajam valdības vadītājam – es ceru, ka tas būtu no Jaunās Vienotības – pārņemt stafeti. Un tā arī man ir iespēja palīdzēt nodrošināt partijas iekšienē gludu varas pārēju. Jo kā parasti notiek politiskās partijās – kāds ir iesēdies pie varas, turas, līdz kamēr gāž, un reizēm pašu partiju plēš pušu. Paskatieties, kā tas Eiropā kurā valstī ir noticis – es nenovēlu to Jaunajai Vienotībai un vēl mazāk mūsu valstij.

Mums arī politiskā stabilitāte ir ļoti lielā vērtē. Atcerēsimies – mums blakus ir Krievija, kas veic aktīvu karadarbību Ukrainā, Baltkrievija turpina spiest uz Latvijas, Lietuvas, Polijas ārējām robežām. Nekas tur tādā ziņā nav mainījies, mums nav viegli ārējie apstākļi, un, ja valdībai reiz ir jāmainās, tad šī ir iespēja līdz galam, ar nākamo vadītāju.

Bet kāpēc bija jāmainās? Pats nupat teicāt, ka piektdien bijāt pārsteigts par partneru reakciju uz jūsu piedāvājumu, taču piektdien arī pateicāt, ka neatkāpsieties, nemetīsiet plinti krūmos. Kas notika sestdien un svētdien, ka pirmdien tomēr metāt?

Vēlreiz – es izsvēru, kas būtu, manuprāt, labākais veids, kā nodrošināt to manu pamatmērķi, kas ir bijis dabūt plašāku koalīcijas valdību. Un, ja kāds nepiekrīt, ka es būtu šīs valdības veidotājs, lai nāk nākamais. Es izmantoju izdevību ļaut nākamajam nākt manā vietā.

Un tā nav maza lieta partiju apvienībai kā Jaunā Vienotība. Es esmu ilgstoši, kopš pirms iepriekšējās Saeimas vēlēšanām pārņēmu vadību, palīdzējis partijai. Tad, kad pārņēmu, mums bija, man liekas, 1,6 procentu atbalsts pēc aptaujām, iepriekšējā Saeimā pārvarējām piecus procentus, bija nepilni septiņi procenti. Man bija tā laime un izdevība vadīt valdību, kas noturējās visu laiku, un tad vēlētājs iedeva mums šoreiz vislielāko mandātu skaitu. Vēl tas nav ne tuvu vairākumam, tātad koalīcija ir nepieciešama. Un agri vai vēlu valdības vadītāji tiek vai nu nomainīti, vai, retākos gadījumos, paši izvēlas ceļu un izdevību atrast sev pēcteci. Šobrīd ir vienkārši iekritusi tāda iespēja, lai nebūtu pārmetumu, ka es, piemēram, turos pie varas vai pie krēsla, vai kā tamlīdzīgi, lai šāda argumentācija kaut vai no citiem politiskajiem spēkiem atkristu kā iegansts, kāpēc nenāk valdībā.

Vai iznāk, ka jūs bijāt šķērslis plašākas koalīcijas izveidošanai?

Nē, es domāju, pilnīgi pretēji. Apvienotais saraksts un Nacionālā apvienība sabloķējās, lai tieši neļautu nekādus plašākus manevrus.

Bet jūs nupat teicāt, ka atkāpāties, lai dotu iespēju izveidot plašāku koalīciju.

Lai nebūtu iegansta kādam minēt mani kā iemeslu. Tagad tas iegansts pazūd, un nav jau argumentācijas. Es esmu pārliecināts, ka nav argumentācijas neveidot Latvijā plašāku koalīciju, jo mūsu politiskās partijas – mēs neesam pārsvarā visi tik ļoti stingri, ar ļoti izteiktu ideoloģiju. Politiskās partijas ļoti bieži tomēr ir, nu, tādas personībās balstītas. Mums nav tik dziļu pretrunu, ka mēs, vairākas partijas, nevarētu atrast iespēju kopā strādāt.

Un vēlams ir plašāks balsu skaits Saeimā nekā 54. Mēs esam redzējuši šajā laikā, ka ar 54 balsīm Saeimas plenārsēdē jau visi ir klāt, ja nav atvaļinājumā vai slimi, un balsojumi notiek prognozējami. Bet komisijās kļūst grūti noturēt vairākumu, un nereti jau šajā Saeimā plenārsēdē ir bijis jāmaina komisiju balsojumi. Tas kļūst sarežģīti – šeit seko komisijas ieteikumam, šeit neseko. Tur ir vienkārši arī sava, teiksim, matemātiskā loģika, kāpēc plašāka šajā gadījumā iznāk labāka koalīcija.

Jūs esat atkāpies, bet Saeima ir tā pati, partijas tur ir tās pašas, pretrunas arī tās pašas. Kāpēc domājat, ka tagad varēs vienkāršāk izveidot plašāku koalīciju?

Es nezinu, vai būs vienkāršāk vai nebūs vienkāršāk, bet es gribu arī tai skaitā noņemt kādam ieganstu teikt “nē”. Līdz ar to, ka tas būs nākamais, vairs nav tāda iegansta.

Pēdējo nedēļu atkal bija runas, ka jūs esot piekusis. Varbūt tiešām esat noguris – četri gadi un septiņi mēneši tomēr?

Es nejūtos noguris. Es konstatēju, ka aizvien man pietiek ar sestdienu, svētdienu, lai spēks un idejas ir. Man aizvien ideju netrūkst. Tā jau nav grūtība no mana viedokļa, es negrasos, neplānoju iet prom no politikas. Kāda tagad būs loma, to es jums šobrīd nevaru teikt, bet es esmu ievēlēts Saeimas deputāts un savu plecu pielikšu jebkurā gadījumā.

Jūs taisījāties tūlīt jau, ceturtdien, iepazīstināt prezidentu ar jaunu valdības modeli. Kas tad neļāva vismaz iepazīstināt un pamēģināt izveidot šādu modeli, kad esat divarpus mēnešus ilguša procesa galapunktā?

Es ilgstoši biju mēģinājis pārliecināt esošos partnerus, ka mums būtu jāpaplašina rindas. Un partneri visādos veidos bloķējās un atteica visus piedāvājumus, kā to varētu izdarīt, pat atteicās ielaisties sarunās. Nu, labi – ja ne manis piedāvāto, teiksim, memorandu, tad varbūt ir kāds alternatīvs? Es prasīju – varbūt ir kāda alternatīva? Mani vēl šorīt Smiltēna kungs bija sazvanījis, gribēja ar mani vēl tikties šorīt, un agri no rīta es biju pie viņa Saeimā, domāju – nu, tad acīmredzot viņš piedāvās kaut kādu kompromisu vai ko tamlīdzīgu, lai atrastu veidu, kā mēs varētu turpināt sadarbību. Nekas tamlīdzīgs nebija.

Ko viņš jums teica?

Viņam interesēja tikai viena lieta – kādi ir mani personiskie plāni vai kā tamlīdzīgi. Un es uzskatu, ka tas ir interesants jautājums, bet nebūtisks. Jo es biju piedāvājis skaidru politisko sadarbības modeli, skaidru memorandu, un normāli ir tā – ja nepatīk memorands vai kādu punktu gribētu drusku citādā redakcijā, nu, tad pasaki! Nu, saņem “jā” vai “nē”, bet parasti notiek saruna. Nekas tāds nenotika, un man bija skaidrs, ka no viņa puses nav pat nekādas intereses atrast kopsaucēju.

Kā es teicu – ja nebūs šī valdība, tad jāveido nākamā. Tas ir konsekventi, un es esmu pielicis tam klāt arī, ka šī ir izdevība nākt nākamajam un, kā saka, pārņemt stafeti. Un tas arī var palīdzēt noņemt kādas potenciālās atrunas – ne pretrunas, bet atrunas.

Ko īsti Smiltēns gribēja zināt – ko darīsiet, kad nebūsiet premjerministrs?

Nē, jautājums vairāk ir, vai es plānoju vadīt nākamo valdību, un, no mana viedokļa, tādi patukši jautājumi. Tā bija tikšanās tikšanās pēc, nevis, lai atrisinātu to, kas tiešām būtu jāatrisina. Un es esmu veltījis ļoti daudz sava laika, un mani kolēģi no partijas ir veltījuši daudz laika kolektīvi un individuāli, runājot ar partneriem, meklējot to atslēgu, kā varētu panākt. Nu, tādas nav. Būs cita valdība, un es šajā gadījumā varu nodrošināt to, ka varu ar nākamo Jaunās Vienotības vadītāju nevis cīnīties, bet gan, gluži pretēji, darīt visu, lai palīdzētu un atbalstītu.

Teicāt, ka partneri kategoriski atteicās no jūsu piedāvājuma, bet gluži tā nebija. Pirmdien [7. augustā], kad neoficiāli viņus iepazīstinājāt ar savu plānu, principiālu iebildumu, kā dzird, neesot bijis.

Iebildumu nebija.

Principiālu iebildumu nebija arī trešdien [9. augustā], kad jūs savu piedāvājumu publiskojāt. Partneri teica – ļoti labi, ka paliks trīs partiju koalīcija, vienīgi ministriju pārdalīšana nav īsti saprotama un vēl jāvērtē, un memorands jāslīpē. Kas notika starp trešdienu un piektdienu, kad viņi piepeši sarīkoja protesta piketu pie Ministru kabineta?

Tas jums jāprasa viņiem.

Bet jūs taču zināt!

Nē, es līdz galam nezinu. Es tikai zinu to, ka viņi atnāca piektdien un teica – nē.

Viņi tur atkal sāka vilkt runas garumā, un es atļāvos nedaudz pārtraukt sarunu un prasīju – bet tad runāsim konkrēti par sadarbības memorandu. Tam ir divas sadaļas, viena ir pieci darāmie darbi, otra ir ministru rokāde. Vai kādam ir iebildumi pret kādiem no pieciem sadarbības punktiem? Es nedzirdēju, neatzina, ka tur ir iebildumi, respektīvi, tie darāmie darbi būtu labi. Tātad – vai ir iebildumi pret rokādi? Jā, un kategoriski! Proti, viņi negribēja, uzskatīja, ka tas ir… Es līdz galam nevaru saprast, tas laikam katras partijas iekšienē, kāpēc kāds ministrs nav nomaināms. Jautāju – labi, varbūt jūs gribat piedāvāt alternatīvu modeli, nevis šo rokādi, varbūt kādu citu, varbūt mēs varam runāt? Mēs vēl paņēmām pārtraukumu. Es atgriezos no pārtraukuma piektdienas sarunu gaitā un vēlreiz prasīju, vai mums ir iespēja vienoties. Un atbilde bija – nē.

Tad arī teicu – nu, paldies, mēs esam gana ilgi runājuši, es redzu, ka mēs neejam uz priekšu, tātad būs cita valdība. Un šodien es pielieku tam teiktajam otro daļu – būs cita valdība citas personas vadībā.

Kādu jūs prognozējat turpmāko notikumu attīstību?

Turpmākā attīstība, kā es to prognozēju – jācer, ka Jaunās Vienotības partiju apvienība varēs jau šonedēļ vienoties par to, kurš būtu mans pēctecis. Ka šī pēcteča vadībā varētu vienoties par jaunu valdību, un jaunajai valdībai potenciāli no sarunām līdz šim jau varētu būt vismaz šīs 52 balsis, kas ir ar Progresīvajiem un ZZS.

Vai tātad, ja premjerministrs būtu no jūsu partijas, jaunajā valdībā varētu nebūt ne Apvienotā saraksta, ne Nacionālās apvienības?

Nē, es saku, ka jau divas partijas ir izteikušas gatavību strādāt kopā, un tie jau ir 52 [deputāti]. Bet mēs gribēsim to skaitu paplašināt un mēģināt to citādi. Ja nevarēja paplašināt esošās valdības ietvaros, iespējams, ka šīs partijas pārdomās, saprazdamas, ka citādi droši būs opozīcijā. Jo šobrīd, ja nepiekrīt, varbūt nekas nemainīsies – paliek esošā valdība. Tagad esmu skaidri pateicis, ka šī valdība demisionēs un būs jauna. Tātad situācija mainās.

Kas ir mūsu uzdevums Saeimā? Mēs esam mūsu valsts vēlētāju, valsts iedzīvotāju zināms atspulgs, katrs pārstāv kaut kādu vēlētāju daļu, kuri ne visi piekrīt viens otram. Un mūsu uzdevums ir pārvarēt mūsu pretrunas un tomēr pildīt to pienākumu, kas ir jebkuram Saeimas deputātam, lai, tai skaitā, izveidotu stabilu, rīcībspējīgu vairākumu. Un, ja šajā vairākumā es esmu identificējis vairākas nepilnības, tad ir iespējams šajā Saeimā uzbūvēt citu, plašāku koalīciju.

Bet tad, es vēlreiz atkārtoju, es dodu iespēju nākamajiem no Jaunās Vienotības. Un, kas nav pierasts mūsu politikā, ir, ka kāds, kas ir pie varas, palīdz varas pārejai arī partijā iekšēji. Tā dažreiz notiek, bet ļoti bieži demokrātijās tā nenotiek, bet ar sekām, ka tai politiskajai partijai ar laiku ir jāiziet tāds sagraušanas process tajā varas pārejā, un tad varbūt tā atkal kāpj uz augšu.

Nu, es esmu pietiekami ieinteresētas arī kā partijas biedrs un, zinot to vēlētāju un tās vērtības, kuras mēs pārstāvam, lai šī vērtību pārstāvība netiktu apdraudēta tāpēc, ka, piemēram, es turētos pretī pārmaiņām vai turētos pie varas. Un šobrīd ir tā, ka es esmu ātrāk nonācis pie secinājuma, ka mums derētu vadības maiņa, nekā partija ir gribīga mest mani ārā.

Tas ir varbūt līdzīgi kā es, jauns būdams, ar draugiem ilgus gadus muzicēju un iemācījos, ka vislabākā ballīte ir tā, kura noslēdzas tad, kad vēl ir tādi, kas grib dejot un prasa, kāpēc jūs jau tik ātri beidzat, nevis tā, kura velkas tik ilgi, ka tie, kuri atbild par zāles tīrību, prasa, nu, vai jūs tomēr nebeigsiet.

Šobrīd man vienkārši šī retā izdevība parādījās neplānota. Tā galīgi nav tādā laikā, kā es to būtu iedomājies. Bet es šo izdevību izmantoju.

Esat teicis, ka “šobrīd AS un NA bloķē darbu labklājības celšanai un ekonomikas izaugsmei”. Pirmais jautājums tomēr – ja bloķē viņi, kāpēc jāatkāpjas jums?

Man tāpēc nav jāatkāpjas, secība ir – viņi bloķē, tāpēc jāveido cita valdība. Tātad jau esmu nonācis pie tā, ka būs cita valdība. Bet, ja būs cita valdība, varbūt ir kāda pievienotā vērtība, ja nāk arī nākamais vadītājs. Un tā pievienotā vērtība ir tai skaitā Jaunās Vienotības un manas attiecības. Ka es kā partijas vadītājs izjūtu, ka man ir ne tikai atbildība kā premjeram par valdību un savā ziņā par valsti. Nu, es negribu pārspīlēt, bet pareizā kontekstā saprast. Tajā pašā laikā man ir arī zināma atbildība pret vēlētājiem un manu politisko partiju, un šī ir iespēja.

Es esmu gana ilgi, faktiski nu jau, es nezinu, vai Valdis Dombrovskis bija ilgāk, nu, apmēram kaut kā līdzīgi, un ir reta iespēja, jo ir šis bloķēšanas elements valdībā un ir jāveido jauna valdība jebkurā gadījumā. Nu, lai tad nāk nākamais, un tad es kļūstu nevis par potenciālu problēmu jaunajam vadītājam, kuram vispirms ir mani jāgāž, tad jāpārliecina partija, un tā tālāk, bet gan es pats iniciēju šo maiņu. Ja mirkli atkāpjas, es domāju, tur var saredzēt, ka tajā arī ir loģika.

Šī nav situācija, ko es būtu prognozējis vai būtu izvēlējies. Jo es nebūt nejūtos ne noguris, ne izsmēlis sevi. Es tiešām tā nejūtos! Bet es arī esmu, kā saka, pietiekami ar atvērtām acīm, ka reizēm ir labāk ātrāk veicināt pārmaiņas, nekā nokavēt brīdi.

Otrs jautājums – nosauciet, lūdzu, konkrētus piemērus, kādus darbus Apvienotais saraksts un Nacionālā apvienība bloķēja un neļāva jums izdarīt.

Nu, viena no šīm lietām, kas ir ilgstoši no iepriekšējās Saeimas, – Satversmes tiesa lēma, ka kopdzīves regulējums jāpieņem likumiski. Tas aizvien nav izdarīts.

Bet Tieslietu ministrija taču jau virza, kā to dēvē, pakotni!

Jā, jā, virza! Tieslietu ministrija ir spiesta visu laiku uzmanīgi censties pielāgoties politiķiem, kuri faktiski to nevēlas. Tajā pašā laikā mums ir Stambulas konvencija, kas tiek brutāli pārprasta, un var teikt, ka tāds Krievijas naratīvs iezogas arī Latvijas politikā, kur Stambulas konvencija ir kas cits nekā vienkārši politiska vienošanās starp valstīm, kuras atzīst, ka vardarbība ģimenēs, vardarbība pret sievietēm ir problēma un ka tā ir risināma. Un bloķē arī šo. Tās ir divas konkrētas lietas.

Tad mums ir ilgstoši bijušas domstarpības, kas saistās ar darbaspēka pieejamības atrisināšanu, kur fundamentāli Nacionālā apvienība, viņu politiskā bāze, kā viņi paši to uztver, visos gadījumos grib stāties pretī imigrācijai. Es saprotu viņus un viņu vēlētāju bažas, neesmu naivs un esmu gana patriotisks un tīri labi zinu mūsu valsts vēsturi, zinu, kādi izaicinājumi mums ir reāli ar mūsu sabiedrības integrāciju, kas balstās uz PSRS laika imigrācijas politiku, kurā Latvijas valdībai un sabiedrībai nebija nekādas teikšanas – Maskavā lēma, un mums gandrīz 700 000 viesstrādnieku vai kā to grib saukt, migrantu no plašās PSRS iebrauca Latvijā okupācijas laikā. Un viņu un viņu pēcteču integrācija mūsu sabiedrībai aizvien ir izaicinājums. Tam es pilnībā piekrītu. Tajā pašā laikā mums demogrāfiski…

Kariņa kungs, jūs tagad stāstāt par vienu punktu no jūsu memoranda – par darbaspēka trūkuma novēršanu.

Bet jūs prasījāt man, kas ir konkrēti bremzēts.

Jā, taču pirms tam runājām, ka valdības partneri principā neiebilda pret darāmo darbu sarakstu, viņi iebilda pret ministru rotāciju.

Jā, tas ir tagad, pašās beigās. Bet mums nebija diskusiju par tiem punktiem, un, vai viņi piekristu un beigās nepildītu, to es nekad neuzzināšu. Bet, iebilstot pret rotāciju un nepiedāvājot nevienu alternatīvu – manā tulkojumā tas nav nekas cits, kā nē – viņi man nepiekrīt. Es neesmu tik naivs, lai nesaprastu, ka viņi vienkārši man nepiekrīt. Šajā gadījumā tas, ko viņi saka – ka nepiekrīt otrajai daļai – tikpat labi var būt pirmajai daļai, tikai vienkāršāk ir par to otro sadaļu. Viņi nepiekrīt!

Un, ja viņi vēl pie tam prasa atņemt premjeram tiesības atlaist vai neatlaist ministru, un ka to tagad viņi darīs – nu, tas ir pilnīgi skaidrs. Un viņi visu šo laiku tā rīkojās, ka sabloķējas, uzstāda visādus nosacījumus un vēl pie tam pasaka, nav man jau nav alternatīvas un būs vien jāsamierinās. Bet es tā nevaru rīkoties, ka neesmu godīgs pret sevi un neesmu godīgs pret sabiedrību.

Es uzskatu – ja ir premjers, tad premjeram ir jādod iespēja arī rīkoties, jo citādi nevar īstenot programmu. Jo no premjera, no valdības prasa rezultātu. Bet tad, kad paši partneri ir iemesls, kāpēc nav tā rezultāta, – nu, tas jau nav ilgtspējīgi. Un ja nav, labāk ir atzīt, ka nav, un meklēt un būvēt nākamo. Un tagad ir pilnīgi jauna situācija, pilnīgi jauna!

Pieminējāt Stambulas konvenciju. Daudzi pievērsa uzmanību, ka starp jūsu memoranda pieciem punktiem, kurus piedāvājāt valdības partneriem, lai turpinātu darbu tajā pašā sastāvā, nav ne Stambulas konvencijas, ne partnerattiecību regulējuma.

Pareizi, nav. Tas norāda, cik tālu biju gatavs pats iet kompromisā un pat neprasīt to no partneriem. Tāpēc es varu teikt, ka es uzskatīju, ka tas ir piedāvājums, ko faktiski ļoti grūti atteikt. Tas bija izveidots tā, lai viņi piekristu. Un viņi nepiekrita. Viņi negribēja piekrist. Un es uzskatu, ka viņi nekad faktiski negribēja, ka es vai mūsu partija vadītu šo valdību. Viņi to nekad nebija pieņēmuši.

Partija Progresīvie to varētu uztvert citādi. Vai jūsu atkāpšanās nav veids, kā uzmest Progresīvos un ZZS? Viņi nobalsoja par prezidentu Rinkēviču, cerēdami būt jūsu valdībā, bet tagad būs cits premjerministrs, un agrākās norunas vairs nebūs spēkā.

Tik tālu es nebiju aizdomājies, tā gan ir viena kombinācija par tālu. Es prognozēju, ka nākamajā valdībā šīs partijas visdrīzāk būs.

Un kurš veidos nākamo valdību – Arvils Ašeradens vai Evika Siliņa, kuri stāvēja jums blakus, kad paziņojāt par atkāpšanos?

Mūsu partiju apvienībai ir procedūras un diskusijas, kuras, kamēr mēs šeit runājām, notiek. Trešdien, tas ir parīt, ir paredzēta sapulce, kurā mēs tad beigās pieņemtu kādu kandidātu. Man šobrīd minēt jebkuru ir pāragri. Es, protams, esmu daļa no procesa, bet es nevēlos publiski jebko izteikt, jo šobrīd vienkārši nav tas laiks. Es nemēģinu būt noslēpumains. Tas lēmums tiks pieņemts trešdien.

Jūs nemaz neesat noslēpumains – tak jau pārdomājāt, kāpēc uzaicinājāt uz preses konferenci, lai paziņotu par atkāpšanos, tieši Eviku Siliņu un Arvilu Ašeradenu.

Nu, vēl viens loģiski būtu mūsu frakcijas vadītājs Ainars Latkovskis, kurš šodien nevarēja atnākt. Ašeradena kungs ir mūsu partijas vadītājs, Siliņas kundze ir viena no mūsu valdības ministrēm, arī valdes locekle. Nu, šie divi varēja atnākt un atnāca.

Vēl šķiet zīmīgi, ka jūsu paziņojuma laikā Apvienotais saraksts un Nacionālā apvienība bija Pilī pie prezidenta. Kādu, jūsuprāt, viņi redz nākamo koalīciju? Par kādu runāja ar prezidentu Rinkēviču, kad bija noklausījušies jūsu paziņojumu? Vai tiešām par koalīciju Jaunās Vienotības premjerministra vadībā?

To es nezinu. Tas, ko viņi šodien teica mums – notika kārtējā sadarbības sanāksme, un mums ir sadarbības līgums, ka jābrīdina, cik tur, 48 stundas iepriekš, un es šodien formāli visus esmu informējis un brīdinājis, ka valdība demisionēs, – es neatceros, kurš tas bija, nevēlos atsaukties uz personu, bet viens no partneru pārstāvjiem ļoti skaidri teica, ka, viņaprāt, labākā koalīcija ir tieši šī. Ko viņi saka prezidentam, to es tiešām nezinu.

Bet es varu vēlreiz atkārtot, ka tā sajūta, un par to es neesmu runājis varbūt saprotamu iemeslu dēļ, bet tā sajūta ir bijusi ļoti skaidra. Tas ir tā, kā sēdi pie auto stūres, bet kāds no aizmugures sēdekļa cenšas mašīnu vadīt.

Tas nekad nedarbojas. Un šajā gadījumā tā ir visu laiku, no paša sākuma. Jūs atceraties, cik grūtas mums bija valdības veidošanas sarunas. Tajās man bija pilnīgi skaidrs, ka šie partneri negribēja, nu, tādā klasiskā veidā sadarboties, uzticēties, viņi ir gribējuši visu laiku būt faktiskie noteicēji.

Kad jau pieminējāt, tad jau jāpavaicā – kāpēc tolaik piekritāt trīskāju ķeblim, ja bija skaidrs, ka tas neturēsies?

Tajā laikā nebija skaidrs, ka neturēsies. Man bija skaidrs, ka tas būs milzu izaicinājums. Sarunas jau bija ļoti ilgi gājušas, un bija arī skaidrs, ka mēs tobrīd tālāk netiksim un ir arī zināma loģika un spiediens – valstij ir jābūt skaidrībai par valdību. Visi izteica viengabalainu atbalstu man, pat nesen – bija uzticības balsojums Saeimā –, un koalīcija stāv un krīt par mani. Bet tas man liekas ļoti interesanti – stāv un krīt par mani, bet nav gatava maniem ierosinājumiem.

Stāv un krīt par šādu koalīciju.

Nē, stāv un krīt par to, ka viņiem ir iespēja bloķēties kopā un apturēt to, kas viņiem neliekas interesanti. Un tas nav ilgtspējīgs modelis jebkurā valdībā, tas vienkārši nav ilgtspējīgi.

Bet kā jūsu atkāpšanās var palīdzēt izveidot plašāku koalīciju, ja partneri arī pēc jūsu paziņojuma par atkāpšanos saka, ka šī ir labākā koalīcija?

Jo mana atkāpšanās garantē to, ka ir pilnīgi jauna situācija. Ir viena lieta, ka ir esoša valdība, kura varbūt var pieņemt vai nepieņemt kādu partneri klāt. Ir cita lieta, kad ir skaidrs, ka šīs valdības vairs nebūs, un, lai būtu pilnīgi skaidrs, šīs valdības vadītājs vairs nevadīs valdību. Pilnīgi jauna situācija, un tas ir reizēm tas, kas politikā ir vajadzīgs – tad, kad ir kaut kāds strupceļš, ir, iespējams, dažreiz pat kardināli kaut kas jāizmaina, lai nonāktu pie rezultāta.

Situācija, protams, ir cita – bija valdība, kurai bija nopietnas problēmas, bet tagad ir nopietna valdības krīze.

Es neuzskatu, ka ir krīze. Vienkārši mēs pārveidosim vienu valdību nākamajā. Tā nav krīze, tā ir viena situācija, kas demokrātijās notiek.

Mēs esam pieraduši, es pats varbūt esmu pieradis, ka ilgstoši vadīju vienu valdību, četrus gadus, kurai notika visādas, teiksim, iekšējās izmaiņas, bet valdības koalīcija noturējās. Parasti jau mums viena prezidenta laikā nomainās divus vai trīs valdības. Es, iespējams, esmu pirmais premjers, kura laikā ir jau trešais prezidents. Parasti mums prezidenti turas, valdības mainās, bet mums pēdējos gados pat vairākas valdības ir bijušas diezgan ilgmūžīgas, un mēs esam drusku atraduši no tā, ka notiek kaut kādas maiņas. Un es varu pozitīvi teikt par kolēģiem, ka neviens vismaz aiz slēgtām durvīm nenodarbojas ar kaut kādiem apvainojošiem pārmetumiem, un tā tālāk, kas liek domāt, ka visi saprot, ka vienā vai otrā veidā jāatrod sadarbība. Un es esmu optimistisks, ka to varēs izdarīt.

Vairākkārt uzsvērāt, ka pēc jūsu atkāpšanās varēs gludi pāriet uz nākamo valdību. Bet vai Jaunā Vienotība piedalītos valdībā, ko prezidents uzticētu veidot kādam no Apvienotā saraksta vai Nacionālās apvienības?

Tas iekšēji nav pārrunāts.

Un kā jums šķiet – vai Jaunajai Vienotībai būtu jāpiedalās Edvarda Smiltēna, Ulda Pīlēna vai, teiksim, Raivja Dzintara valdībā?

Mans viedoklis šobrīd ir – nē. Tas ir mans viedoklis, bet tas tiešām nav iekšēji pārrunāts.

Smiltēns piektdien pie Ministru kabineta draudēja, ka tūlīt ieiešot “pa šīm durvīm”. Vai jums šķiet, ka viņš varētu mēģināt izveidot valdību vai panākt, ka to veido Uldis Pīlēns?

Tad ir jāuzdod jautājums, kuras partijas būtu tās sastāvā. Bet es būtu dziļi skeptisks, vai tajā būtu Jaunā Vienotība.

Nu, būtu Lembergs, Šlesers…

Tāda iespēja pastāv visu laiku. Mēs to redzējām arī uz Valsts prezidenta vēlēšanām.

Kā vispār sākās tie saasinājumi? Tie sākās Valsts prezidenta vēlēšanu procesā, kur man kā koalīcijas vadītājam uz visiem ierosinājumiem, ka mums būtu jāatrod kopīgs kandidāts, abi partneri atteica. Ja tad, kad Egils Levits atsauca savu kandidatūru, mēs nebūtu izvirzījuši savu kandidātu, Rinkēvičs nebūtu prezidents. Tur ir ļoti daudzas likumsakarības, bet ārējais simptoms bija skaidri redzams, ka nevarēja vienoties. Un ne tikai nevarēja vienoties – nenotika pat ne viena vienīga diskusija par to, kaut gan, ja pareizi atminos, trīs nedēļas pēc kārtas es aicināju uz diskusiju, aicināju uz to, ka mēs atrodam kopīgu kandidātu. Un es arī skaidri pateicu, ka kopīgs kandidāts nozīmētu, ka vienai pusei būtu jāatsakās no sava kandidāta, kam nav koalīcijas vairākuma, otrai pusei no sava, un mums būtu jāatrod trešais, koalīcijas kopīgais kandidāts. Neatsaucās ne viens partneris, ne otrs. Trīs nedēļas pēc kārtas es aicināju.

Vai jāsecina, ka tāpēc Rinkēvičs diezin vai aicinās kādu no viņiem veidot nākamo valdību?

Nē. Ja mēs, trīs partijas, būtu meklējuši kandidātu, tad, es domāju, mums būtu ne Uldis Pīlēns, ne Egils Levits un visdrīzāk ne Edgars Rinkēvičs. Tas viss ir pagājis, bet šai koalīcijai bija visas iespējas atrast kopēju kandidātu.

Un nevēlēšanās to atrast ir simptomātiska tam, ko es visu laiku tuvplānā redzu, bet publiski par to daudz neesmu runājis, jo, nu, kamēr vēl cenšas salāpīt un virzīties uz priekšu, tikmēr nestāsta varbūt par visām problēmām. Bet tās problēmas tajā laikā jau bija pilnīgi skaidri redzamas – atteikšanās pat mēģināt atrast kopīgu kandidātu. Nebiju nevienu piedāvājis, es biju piedāvājis diskusiju – sāksim ar to, ka esam ar mieru atteikties no esošajiem, meklēsim trešo.

Paliek jautājums, kāpēc, jūsuprāt, valdība ar “zemniekiem” būtu dinamiskāka. Vai Lembergs jau ir Rīgā un jau kārto jauno valdību? Vai jums ir tāda informācija?

Nekādas tādas informācijas man nav. Sarunās, kurās es esmu runājis ar ZZS, esmu runājis tieši un vienīgi ar Saeimas frakcijas deputātiem, un jebkurā gadījumā es nezinu šobrīd, kāda ir vai nav Lemberga kunga loma šajā partiju apvienībā. Bet man paliek iespaids, ka viņa loma, iespējams, ir pavisam citāda, nekā bija agrāk.

Kas dod iemeslu ticēt, ka tā varētu būt? Pēkšņi neatceros, bet laikam pirms kādiem trim gadiem laikam mainīja partiju finansēšanas likumu, ka partijas saņem valsts finansējumu. Neviena partija vairs nav un nevar būt atkarīga no ārējā atbalsta.

Vai jūs domājat, ka tāpēc vairs nav atkarīgi partijas biedri, kuri gadu desmitiem bija saņēmuši “stipendijas”?

Mēs zinām, ka ir deputāti, kuri ir bijuši ZZS partiju apvienībā, kuri šobrīd ir citā partiju apvienībā. Un, es domāju, ja mēs visu redzētu, kā agrāk ir bijis daudz kur, gan jau uznāktu izbrīns.

Es izeju no šodienas situācijas. Šajā valdībā es atteicu, ka jebkurā diskusijā piedalītos cilvēki, kuri nav ievēlēti un pārstāvēti ar atbildību, un no mūsu partijas puses tur nekas nemainītos.

Jūs līdz šim neesat komentējis situāciju Rīgas domē, kur arī koalīcija ir sabrukusi. Piektdien jūsu partijas biedrs, vicemērs Vilnis Ķirsis apgalvoja, ka viņam esot dots partijas valdes un Kariņa mandāts veidot “dinamiskāku” koalīciju. Vai Jaunās Vienotības vadība ir devusi viņam mandātu veidot koalīciju ar Jaunupa Latvijas attīstībai un Amerika Gods kalpot Rīgai?

Mēs partijas valdē esam jau ilgstoši pārrunājuši notikumus Rīgas domē. Manā vērtējumā domnieki nonākuši situācijā, kurā vai nu izveido koalīciju, tātad atrod vairākumu, vai pretējā gadījumā būs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas. Nu, varbūt ne tūlīt, taču neizbēgami, jo domes darbs tiktu paralizēts.

Kurš tad to paralizētu?
Tas šobrīd vēl nav paralizēts, bet, ja ilgstoši nav domes vadības, tad ļoti grūti iedomāties, kā varētu gludi vēl divus gadus strādāt. Mūsu partija šobrīd, un es domāju, ka neesam vieni, nav ieinteresēta atkārtotās domes vēlēšanās, jo pēdējās jau bija ārkārtējas. Un, ja ir iespēja izveidot stabilu vairākumu, kas nav pretrunā ar Jaunās Vienotības, teiksim, pašvaldību mērķiem, ir vērts to izmēģināt tagad. Kas un vai tas notiks, nav skaidrs.

Koalīcija Rīgā ar Ameriku un Jaunupu būšot dinamiskākā, ja atstāsiet Progresīvos opozīcijā, bet dinamiskāku valdību taisījāties veidot ar Progresīvajiem, atstājot opozīcijā Nacionālo apvienību un Apvienoto sarakstu. Vai tur nav pretruna?

Kas grib, var saredzēt pretrunas, bet politika ir pilna pretrunu. Bet viena lieta ir tāda, ka, tāpat kā mūsu Saeimas deputāti un mūsu Rīgas domes deputāti ir dažādi indivīdi, tā arī Progresīvajiem Saeimā un Rīgas domē ir dažādi cilvēki. Ja vienā situācijā Rīgas domē Progresīvie atsakās – ja es pareizi saprotu, viņiem piedāvāja apmēram iekārojamāko amatu, kāds varētu būt Rīgas domē, kas ir Pilsētas attīstības komitejas vadība, un viņi atsakās – , tas manā manā izpratnē nozīmē, ka viņi negrib piedalīties pie vadīšanas. Nu, ja viņi negrib piedalīties pie vadīšanas, kādam jau tā lieta ir jāvada. Un, ja ir iespējams izveidot vairākumu bez viņiem, protams, ir jānovērtē, ko tā dome darītu, bet vai tas tomēr ir beigu beigās labāk nekā ārkārtas vēlēšanas.

Tas process vēl nav noslēdzies, man pašam vērtējuma par to līdz galam nav, taču es uzskatu, ka mans kolēģis Vilnis Ķirsis faktiski ir arī zināmā nevis bezizejas, bet gan šaurizejas stāvoklī, kurā viņam ir izvēle starp veidot kaut ko, ko varbūt viņš personīgi neuzskatītu par vēlamo, jo viņš ir personīgi publiski un arī privāti uzrunājis Progresīvos un piedāvājis, nu, visus, kā saka, iekārojamākos amatus, un šie ir atteikušies, es nezinu, vai ir pareizi tā teikt, bet, nu, politiski vienoties, ka viņiem pienāktos amati, lai tikai veidotu vairākumu. Nu, ja vieni atsakās, kas tad cits viņam atliek – vai nu veidot alternatīvu, vai iet uz jaunām vēlēšanām.

Līdzīgi mums valdībā – ja šī valdība neiet uz priekšu, tad atliek tikai izveidot alternatīvu, citu valdību.

Vai jūs piekristu kļūt par ārlietu ministru jūsu partijas biedra vadītā valdībā un vai plānojat nākamgad kandidēt uz Eiropas Parlamentu un pretendēt uz vietu Eiropas Komisijā Valda Dombrovska vietā?

Es šobrīd tik tālu neskatos.

Nākamais gads nav tālu!

Kam tālu, kam netālu. Man šobrīd interesē nodrošināt gludu varas pāreju Jaunajā Vienotībā un palīdzēt mums izveidot nākamo valdību. Visi pārējie jautājumi ir laikā un secībā pakārtoti.

Bet kā jūs domājat – vai piedalītos Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

Atļaujiet man pierast pie domas, ka es drīz nebūšu premjers! (Smejas.) Tad es varēšu atbildēt, kas būs nākamais, ko es darīšu. Jebkurā gadījumā man ir Saeimas deputāta mandāts, un nav tā, ka man vēlme strādāt mūsu valsts labā būtu mazinājusies. Tātad ceru, ka sava loma un vieta man vēl būs.

Bet ir skaidrs, ka līdz ar to, kā apstākļi ir attīstījušies, es vēlreiz atkārtoju, es izmantoju izdevību veicināt gludu varas pāreju Jaunajā Vienotībā, kas paralēli dod, manuprāt, visplašākās iespējas nonākt pie plašākas valdības koalīcijas.

Vai varat nosaukt lielāko gandarījumu un lielāko vilšanos aizgājušajos četros gados un septiņos mēnešos, kad vadījāt Latvijas valdību?

Man liekas, ka vislabāk šo jautājumu uzdot pēc kādām nedēļām, kad man būs drusku laiks sākt domāt par to, kas ir bijis, jo es esmu radis visu laiku tikai skatīties uz priekšu, kas vēl ir jādara.

Bet man gandarījums ir bijis faktiski kopumā tas, cik mūsu sabiedrība ir noturīga – tā laikam varētu teikt, – ka par spīti Covid izaicinājumam un milzu pretrunām, informatīvām pretrunām un emocijām mēs tam izgājām cauri. Un ka mūsu sabiedrības reakcija, kad krievi sāka karot Ukrainā, bija simtprocentu atbalsts Ukrainai. Un ka mēs tajā laikā esam stiprinājuši savu drošību, esam savā ziņā saliedējušies kā sabiedrība. Un to nevar pasūtīt, un tas nav no aprēķina. Tas parāda, cik absolūti spēcīga mūsu sabiedrībā ir dzīvot ziņa. Tas ir mans lielākais gandarījums – apzināties, ka es esmu daļa no šīs fantastiskās tautas.