Minhenes signāli un Baltijas drošības realitāte

Minhenes Drošības konference vēlreiz skaidri apliecināja, ka Eiropa nedrīkst dzīvot ilūzijās ne par savu drošību, ne par transatlantisko attiecību nākotni. Pēc ASV administrācijas pārstāvju uzrunām ir nepārprotami skaidrs, kam bija jābūt skaidram visai Eiropai jau iepriekš: Eiropai pašai jāuzņemas lielāka atbildība par savu drošību, aizsardzības izdevumiem ir jāpieaug, un Ukrainai jābūt gatavai cīnīties arī bez līdzšinējā ASV atbalsta līmeņa – un Eiropai ir jāaizpilda ASV atbalsta potenciāli atstātais vakuums.

Baltijas valstu pozīcija bija viennozīmīga: Eiropai jāstiprina savas aizsardzības spējas, jābūt gatavai rīkoties autonomi un nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut Krievijas uzvaru Ukrainā. NATO Austrumu flanga valstu drošība nav tikai reģionāls jautājums, bet gan visas Eiropas ilgtermiņa stabilitātes priekšnoteikums.

Galvenās atziņas no Minhenes konferences

1. ASV prioritātes ir mainījušās – Eiropai jābūt pašpietiekamai

Eiropa drošības ziņā nedrīkst turpināt paļauties uz automātisku pilnvērtīgu aizsardzību no Vašingtonas, pašiem nepildot savas saistības. Aizsardzībai atvēlētā finansējuma celšana līdz 3-3,5% no IKP, mūsu reģionā līdz pat 4-5% no IKP, ir absolūta nepieciešamība, lai nodrošinātu atturēšanas spējas. Eiropai jāattīsta savas aizsardzības industrijas kapacitāte, palielinot ieroču un munīcijas ražošanas jaudas, kā arī veicinot reģionālās sadarbības mehānismus. NATO dalībvalstīm jāpaplašina savas militārās rezerves un jāstiprina ātrās reaģēšanas struktūras, lai spētu reaģēt uz jebkādiem potenciāliem konfliktiem bez ilgstošas atkarības no ASV loģistikas un militārās klātbūtnes.

Vašingtonas vēstījums bija nepārprotams – prioritātes ir pārorientētas uz Indijas un Klusā okeāna reģionu, un Eiropai pašai jāuzņemas galvenā loma savas drošības garantēšanā. Baltijas valstīm un citām NATO austrumu flanga dalībvalstīm tas nozīmē aktīvi pieprasīt konkrētus Eiropas aizsardzības attīstības mehānismus, tai skaitā Eiropas līmeņa pretgaisa aizsardzības sistēmas un kopīgu bruņoto spēku modernizāciju.

Turklāt NATO dalībvalstīm jāievieš jauni mehānismi militāro rezerves spēku un munīcijas uzkrājumu paplašināšanai.

2. Krievija joprojām ir stratēģisks drauds – nekāda “mierizlīguma” cena nav pieņemama

Diskusijās par iespējamo “mieru” ar Krieviju atklājās draudi – jebkurš piekāpšanās scenārijs būs trieciens Eiropas drošības arhitektūrai. Minhenes secinājums ir skaidrs: mieru nevar veidot uz Ukrainas suverenitātes un drošības rēķina.

NATO un Eiropas valstu pārstāvji Minhenē vairākkārt uzsvēra, ka jebkāda Ukrainas teritoriālās integritātes upurēšana tikai stiprinās Kremļa pārliecību, ka agresija atmaksājas. Piekāpšanās scenārijs neapturēs Krieviju, bet gan iedrošinās to nākamajiem soļiem – pret Moldovu, Baltijas valstīm un Poliju.

Jebkāds “miera līgums” starp Krieviju un Ukrainu bez skaidrām garantijām un militāras atturēšanas mehānismiem būtu tikai īslaicīga pauze pirms nākamās Krievijas agresijas. Krievijas spēja mobilizēt militāros resursus un pārorientēt savu ekonomiku kara režīmā nozīmē, ka jebkurš viltus miers novedīs pie vēl lielāka konflikta nākotnē. Ja ASV pārtrauktu militāro atbalstu Ukrainai, Eiropai jāspēj to nodrošināt nepieciešamajā apjomā. ASV prezidents Donalds Tramps jau ir paziņojis, ka ir gatavs atļaut Eiropai iegādāties ASV ražotus ieročus, lai tos nodotu Ukrainai.

Minhenē arī tika skaidri norādīts, ka Eiropas drošības garantijas nevar balstīties tikai uz diplomātiju – nepieciešama reāla militārā klātbūtne reģionā. Baltijas valstis un Polija uzsvēra, ka ilgtermiņa drošībai jāparedz ne tikai pastiprināta NATO klātbūtne, bet arī Eiropas kolektīvās aizsardzības mehānismi, kas var operēt autonomi un neatkarīgi no ASV politiskās gribas svārstībām.

3. Eiropai jāatmet ilūzijas un jāizveido militārās kapacitātes

Eiropas aizsardzības industrijai jāstrādā kara režīmā, nevis birokrātiskā tempā. Ukrainas viens miljons saražoto dronu gada laikā parāda, ka politiskā griba un mērķtiecīga industrijas mobilizācija var nodrošināt stratēģiskas priekšrocības. Eiropai ir jāpārtrauc vilcināšanās un jāpārorientējas uz daļēju kara ekonomiku, kurā militārā ražošana tiek prioritizēta un subsidēta atbilstoši apdraudējuma līmenim. Lēmumu pieņemšanas ātrumam jābūt atbilstošam – ātra finansējuma piešķiršana, efektīvas publiskā un privātā sektora sadarbības formas un birokrātisko šķēršļu mazināšana aizsardzības iepirkumos.

Tāpat Eiropai jāveicina vienota militāro iepirkumu sistēma, lai izvairītos no sadrumstalotības un nepietiekamas savietojamības starp dalībvalstu bruņotajiem spēkiem. Jāizveido centralizēts Eiropas aizsardzības fondu mehānisms, kas ļautu ātri finansēt kritiskos aizsardzības projektus un nodrošinātu, ka Eiropas militārā rūpniecība spēj darboties pilnā jaudā.

Šajā kontekstā būtisks un pozitīvi vērtējams ir Eiropas Komisijas (EK) prezidentes Urzulas fon der Leienas piektdien Minhenes drošības konferencē paustais paziņojums par apņemšanos nodrošināt lielākus izdevumus aizsardzībai Eiropas Savienībā (ES), pieļaujot atkāpes no ES
stingrajiem budžeta deficīta noteikumiem.

Baltijas valstīm šajā kontekstā ir būtiska loma – reģions var kļūt par eksperimentālu poligonu efektīvai militāro resursu mobilizācijai un inovāciju attīstībai, īpaši dronu un jauno tehnoloģiju jomā, uzstādot jaunu NATO un ES dalībvalstu standartu drošības jomā

4. Latvijas ārpolitikai jābūt pragmatiskai

Latvijai jāpārskata sava ārpolitikas pieeja un jāizvairās no stratēģiski neizdevīgiem lēmumiem, kas var kaitēt attiecībām ar galvenajiem sabiedrotajiem. Balsojumi ANO par Izraēlas un Palestīnas jautājumiem ir piemērs tam, ka simboliski soļi nedrīkst apdraudēt valsts stratēģiskās intereses. ASV jaunās administrācijas nostāja ir skaidra un nelokāma jautājumos, kas skar Izraēlas drošību, un jebkādi balsojumi, kas var tikt uztverti kā pretrunīgi līdzšinējai Latvijas un pašreizējai Vašingtonas nostājai, var radīt ilgtermiņa politiskas un drošības sekas. Šajā kontekstā Latvijai jāievēro konsekventa un pragmatiska pieeja, izvairoties no nevajadzīgiem diplomātiskiem riskiem un stiprinot attiecības ar sabiedrotajiem, kas ir kritiski nozīmīgi mūsu reģiona drošībai un ilgtermiņa interesēm.

Eiropai nav laika gaidīt

Minhenes Drošības konference 2025 bija skaidrs brīdinājums – Eiropai jāmaina sava pieeja un attieksme pret drošību un jākļūst par pilntiesīgu un pilnvērtīgu NATO partneri, nevis par drošības patērētāju. NATO austrumu flangs jau dara un ir gatavs darīt vairāk, bet pārējai Eiropai jāpieņem realitāte: spēcīgas aizsardzības spējas ir vienīgais ceļš uz ilgtermiņa drošību. Tas nozīmē ne tikai palielināt aizsardzības budžetus un attīstīt militāro rūpniecību, bet arī mainīt domāšanas veidu – no ilūzijām par diplomātiju uz konkrētu rīcību, kas garantē reālas
atturēšanas spējas.

Mūsu reģionā mēs apzināmies, ka esam Rietumu pasaules un civilizācijas ārējā robeža – mēs turam to cietoksni, kas sargā visas Eiropas nākotni. Šis nav tikai sauklis – tā ir realitāte, ko jāapzinās visai Eiropai un kas sevī ietver pienākumu aizsargāties. Baltijas reģions ir pirmajā aizsardzības līnijā, un tāpēc tam jābūt arī prioritāram investīciju un militārās sadarbības ziņā. Ja Eiropa vēlas drošību, tai jāsāk ar konkrētu atbalstu tiem, kas jau šobrīd atrodas vislielākajā riska zonā.

Minhenes konference skaidri parādīja – Eiropa nevar turpināt atlikt lēmumus par savu drošību. Jebkura vilcināšanās tikai nostiprina agresoru pašapziņu. Laika nav daudz, un izvēle ir skaidra: vai nu Eiropa rīkojas tagad, vai arī tā kļūst par upuri nākotnes ģeopolitiskajiem
satricinājumiem.

 

Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts, Nacionālā apvienība