Saeimas ēka. Foto - Lita Krone, LETA
Katras valsts pilsonis grib lepoties ar savu valsti. Katrs cilvēks grib redzēt un sajust rīcības spējīgu vadību gan savā personīgajā darbā, gan valstī kopumā – tātad valdībā. Tieši valdība ir izpildvara – viena no trim (vai četrām) varām, kuras spēja rīkoties ir kritiski svarīga valsts attīstībai, drošībai, pastāvēšanai. It īpaši svarīgs saliedēts valdības darbs ir krīzes situācijās. Viena krīzes situācija mums ilgst kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, otra nupat sākusies ar Trampa atkārtotu nākšanu pie varas un sevišķi skaidrs tas top pēc abu “miera telefonsarunām”…
Latvijai ir vajadzīga rīcībspējīga valdība tagad un tūlīt! Nevis pēc “ministru izvērtēšanām” vai ministriju apmaiņas starp koalīcijas partneriem, vai pēc vēl sazin kādām atrunām.
Satversmes 56. pants nosaka: “Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents.”
Pirms pusotra gada tobrīd jaunievēlētais un šobrīd sabiedrībā joprojām visnotaļ populārais Valsts prezidents aicināja konkrētu personu izveidot valdību. Var atrunāties, ka uz to brīdi tāda nu bija triju partiju kopīgā vienošanās un bija solījumi par daudz “dinamiskāku” tālāko darbu utt., taču tas ir fakts – Valsts prezidents izvirzīja savas bijušās partijas biedreni un pēc būtības uzņēmās gana lielu atbildību par savu aicinājumu konkrētai personai sastādīt Ministru kabinetu. Jāatgādina, ka tā ir viena un tā pati partija, kuras viens cits biedrs – iepriekšējais premjerministrs – pirms tam pats gāza savu valdību… Samudžināta tā vienas partijas politika Latvijā!
Pietiks par vēsturi, gribas par nākotni runāt – par idejām, priekšlikumiem, sapņiem. Neviena valdība nav mūžīga un agrāk vai vēlāk pienāks laiks, kad būs jāveido nākamā. Gribas ticēt, ka nākamā “persona, kuru Valsts prezidents aicinās sastādīt Ministru kabinetu” nevis kompelēs savu komandu pēc partijiskās piederības, bet pēc katra ministra kandidāta spējas atbildēt par viņam uzticēto jomu un tajā ieviest kopīgās – premjera un visas valdības – noteiktās prioritātes un uzdevumus.
Katra partija un no tās rindām ievēlētie Saeimas deputāti ir apņēmušies pildīt vēlētājiem dotos solījumus. Tātad partijas (valdes un frakcijas) vienojas par kopīgajām vērtībām, virzieniem, prioritātēm – par valdības deklarācijas galvenajām aprisēm. Un tad “Valsts prezidenta aicināta persona” izveido savu komandu, kas, viņaprāt, ir spējīga šo deklarāciju īstenot – salikt rīcības plānu un strādāt, vadīt procesu! Nepieciešamības gadījumā rīkoties arī ārkārtas, iepriekš neparedzētās situācijās.
Ja nepieciešams, attiecīgā “persona, kuru Valsts prezidents ir aicinājis sastādīt Ministru kabinetu”, var veikt veselu kastingu – lūgt, lai katra koalīcijas partija nosauc savus labākos pretendentus katras ministrijas vadītāja amatam. Ja trūkst, aicināt no malas vēl zinošākus ekspertus u.tml. Taču galvenā būtība, ka valdības vadītājam kopā ar savu komandu ir jāspēj attaisnot Saeimas vairākuma (tātad tautas ievēlēto priekšstāvju jeb lēmējvaras) dotais uzticības mandāts.
Ja viens ministrs nevelk, tad valdības vadītājam ir jārīkojas – jāpalīdz, jāatbalsta vai attiecīgi jānomaina pret citu “zirgu, kas var to vezumu pavilkt”.
Savukārt Saeimas uzdevums ir vērtēt, vai “persona, kuru Valsts prezidents pirms tam aicinājis” un kurai deputātu vairākums uzticējis veidot Ministru kabinetu ir patiesi spējīga izpildīt uzdotos darbus. Ja nē, tad lēmējvarai jārīkojas – vispirms jāpalīdz saprast pieļautās kļūdas, varbūt kopīgi tās jālabo, taču, ja darbi tomēr nesokas un kļūdas kļūst katram sabiedrības loceklim acīmredzamas, tad jāatsauc atmiņā Satversmes 59. pants: “Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā. Ja Saeima izteic neuzticību ministru prezidentam, tad jāatkāpjas visam kabinetam. Ja neuzticība izteikta atsevišķam ministram, tad tam jāatkāpjas un viņa vietā ministru prezidentam jāaicina cita persona.”
Es gribu ja ne lepoties ar valdību, tad vismaz neciest kaunu par tās nespēju atrisināt praktiski nevienu uzdevumu. Man ir sapnis par Latvijas valdību, kas spējīga strādāt valsts labā, nevis tikai uzturēt sevi pie dzīvības. Es gribu būt daļa no Latvijas lēmējvaras (un pat ne tik svarīgi – pozīcijā vai opozīcijā), kas spēj godīgi novērtēt valdības darbu.
Autors ir 14.Saeimas deputāts, frakcijas Apvienotais saraksts priekšsēdētāja vietnieks, politiskās partijas Latvijas Reģionu apvienība valdes loceklis
