Burts «Ї» ukraiņiem kļuvis par identitātes simbolu. To lieto kā pretošanās zīmi rašistu «z» burtam arī Krievijas pagaidu okupētajās Ukrainas teritorijās. Attēlā — valodai un dekolonizācijai veltītā izstādē Valodas vingrinājumi Dņipras Mākslas muzejā Ukrainas austrumos. 2024. gada jūlijs. Foto — Mikola Mjašņikovs, Ukrinform
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 5
Sašutums par Krievijas agresiju izraisīja ceturto — visspēcīgāko — ukrainizācijas vilni
Lai saprastu ar ukraiņu valodu saistītos procesus mūsdienu Ukrainā, vispirms jāpalūkojas atpakaļ 20. gadsimtā, kad ukraiņiem beidzot izveidojās nacionālā apziņa un viņi kļuva par modernu nāciju. Šie simt gadi tomēr bijuši arī lielu, visaptverošu katastrofu laiks, kura nospiedumi nemaz nav izdzēšami. Šodien ukraiņu valoda kā ukrainiskās identitātes kodols, kā atslēga uz cilvēku prātiem un sirdīm ir izšķiroša Ukrainas pastāvēšanai.
20. gadsimta mantojums
Ukrainas valstiskuma centieni laikā no 1917. līdz 1921. gadam tika noslāpēti, un etniskos ukraiņu novadus okupēja komunistiskā Krievija. Maskava savā varā Ukrainu spēja noturēt arī tādēļ, ka bija piešķīrusi ukraiņiem vismaz kvazivalstiskumu, un nedaudzajos Ukrainas neatkarības gados sāktā visu dzīves jomu ukrainizēšana sākotnēji tika turpināta arī Ukrainas PSR. Ukraiņu valodas loma sabiedriskajā dzīvē pat tika stiprināta, lai arī process bija gana sarežģīts un pretrunīgs. Bet jau 30. gadu sākumā PSRS vadība Ukrainā izvērsa mērķtiecīgu rusifikāciju, kas turpinājās līdz pat PSRS sabrukumam. Ukraiņu valodai — sākot no grāmatniecības un medijiem, beidzot ar skolām un akadēmiskām institūcijām — tika ļauts pastāvēt, bet valodu hierarhijā tai bija ierādīta zemāka vieta.
