Fabriciusiāde*

Pēdējo nedēļu diskusija, kura raisījusies pēc Publiskās atmiņas centra šāgada 25. septembra aicinājuma Ventspils domei beidzot līdz Lāčplēša dienai demontēt Krievijas cīnītāja pret Latvijas Republikas neatkarību mūsu Brīvības cīņās Jāņa Fabriciusa (1877–1929) pieminekli, varētu beigties ar juridisku konstatējumu, ka pašvaldībai saistoši Dr. iur. Jāņa Plepa vadībā veidotie Augstākās tiesas secinājumi lietā Nr. 680015023, ka likumdevējs jau tiesībpolitiski izšķīries par «tiesību normā precīzi definētiem kritērijiem, kuriem iestājoties, publiskajā telpā esoši pieminekļi būtu demontējami[i]» un pašvaldībai, ja izpildās Demontāžas likuma 3. pantā iekļautie kritēriji, politiskās izšķiršanās jeb politiska lēmuma tiesību nav, bet vienkārši jāpilda likums un jājauc nost.

Taču Ventspils pastarpinātās pārvaldes iestāžu amatpersonu un darbinieku skaidrojumi, piemēram, «piemineklis būtu saglabājams esošajā vietā, bet tas jāpapildina ar kvalitatīvu skaidrojošo materiālu par Fabriciusa personību[ii]», ir tik atrauti no 21. gadsimta Eiropas Savienības realitātes, ka tomēr prasa komentāru. Šajā gadījumā ne tik daudz par to, kas bija Fabriciuss – pietiks ar to, ka zinām viņu kā Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās kontroles komitejas locekli ar biedra karti Nr. 172 ar paša Staļina parakstu un Viskrievijas Centrālās izpildu komitejas locekli. Tātad bijis nevis kāds kolaborants vai okupācijas armijas militārpersona vien, bet boļševiku Krievijas augstākā varas orgāna loceklis un boļševiku partijas otra augstākā partijas orgāna loceklis. Militārās agresijas un totalitārisma vadonis.

Jau iepriekš pēc tam, kad šī pilsēta izziņoja, ka piemineklis remontējams, lai to «saglabātu tīru un sakoptu vēl tuvākās desmitgades», Ventspils darbinieks Armands Vijups izziņoja savu koncepciju, «novadnieks, kurš spējis izveidot apbrīnas vērtu militāru karjeru[iii]». Pie Rīgas Politehniskā institūta ēkas Raiņa bulvārī 19 nav Alfrēda Rozenberga piemiņas objekta ar «kvalitatīvu skaidrojošo materiālu» par to, ka, lai arī viens no galvenajiem Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas ideologiem, antisemītisma briesmoņiem un kara noziedzniekiem, tomēr bijis Vilhelma Purvīša skolnieks, Arhitektūras fakultātes students Rīgā un «novadnieks, kurš spējis izveidot apbrīnas vērtu karjeru» kā Hitlera reihsministrs. Starp citu, es arī izvērtētu, vai mums pie vienas citas augstskolas izglītības iestādes drīkst būt vizuāla informācija, kurš tur Otrā pasaules kara laikā viesojies – negribu reklamēt. Taču Ventspils gadījumā komentārs nepieciešams par to, kas bija nevis Fabriciuss, bet gan Fabricusa tēls.

Jāsaprot, ka vēsturiskā personība, reiz dzīvojušais cilvēks un viņa apzināti veidotā pēcnāves leģenda, piemiņa un to simbolisms ir atšķirīgas lietas.

Īsās atbildes ir pietiekami vienkāršas, lai tās apzinātos Kurzemes un plašāka latviešu sabiedrība. Pirmkārt, lai arī šāds cilvēks reiz fiziskās personas dzīvē bija dzimis Zlēku pagastā, Fabriciusa tēls nav nekāds «novadnieks», bet gan Krievijas monumentālās propagandas panteona iemītnieks. Otrkārt, staļinismā koptais Fabricusa tēls varēja mist līdzās citām propagandas leģendām, boļševiku panteona ateistu dievībām tikai tāpēc, ka fiziskā persona gāja bojā pirms «latviešu operācijas» Lielā Terora laikā, kā ietvaros ar lielu iespējamību dzīve beigtos tā, ka nekādu Fabricusa tēlu okupanti pēc Otrā pasaules kara no Krievijas neeksportētu. Savlaicīga nāve, nevis četri Sarkanā karoga ordeņi, ir vienīgais iemesls, kas atnesa vienam no Krievijas galēji kreiso ideoloģiju vadoņiem un karavadoņiem tēlu komunistu martiroloģijā, granīta elkos un vietvārdos.

Boļševiku vadoņa Vladimira Uļjanova iecerētās monumentālās propagandas mērķis bija psiholoģisks varu leģitimējošs un nostiprinošs faktors. 1918. gada 12. aprīlī pieņemts Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Tautas Komisāru Padomes dekrēts «Par Republikas pieminekļiem»^[iv], kas nosaka kritērijus un kārtību veco nojaukšanai un jauno uzstādīšanai, izsakot vēlējumu, lai līdz 1. maijam būtu nojaukti vismaz daži «kroplīgākie elki» un to vietā uzstādīti «pirmie jauno pieminekļu modeļi». Jāsaka, arī jaunie elki esot bijuši gana kroplīgi, lai ļaudis Marksu un Engelsu noturētu par svētajiem Kirilu un Metodiju – glagolicas autoriem. 1918. gada 30. jūlijā Tautas Komisāru Padome izdod «Sarakstu ar personām, par kurām ir priekšlikums uzstādīt monumentus Maskavā un citās KPFSR pilsētās, ko iesniedza Izglītības tautas komisariāta Tēlotāja mākslas nodaļa Tautas Komisāru Padomei»^[v]. Sarakstā sešās kategorijās «revolucionāri un sabiedriskie darbinieki, rakstnieki un dzejnieki, filozofi un zinātnieki, mākslinieki, komponisti, aktieri» – 66 personas. Lunačarska atmiņas, pirmoreiz 1933. gada 29. janvāra esejā «Ļeņins par monumentālo propagandu»^[vi], sniedz vēsturisku interpretāciju minētā saraksta tapšanai, kā arī šī saraksta lomai turpmākajām monumentālās propagandas izpausmēm. Lunačarskis atreferē savu sarunu ar Ļeņinu, esot pieaicināts pēc Krievijas boļševiku valdības pārcelšanās uz Maskavu laikā starp 1918. gada 15. martu un 8. aprīli. Lunačarska atmiņas izskaidro, kāpēc revolucionāru un sabiedrisku darbinieku kategorijai pievērsta vislielākā uzmanība, izvēloties 31 vārdu, kuriem pēc Ļeņina ieceres bija jākļūst par «sociālisma un tā teorētiķu un cīnītāju priekštečiem». Tāpat tas paskaidro, kāpēc revolucionāru un sabiedrisko darbinieku priekšgalā nonākuši – Spartaks, Tibērijs Grakhs, Bruts –, vēl pirms Kārļa Marksa, Frīdriha  Engelsa un Augusta Bēbeļa; kāpēc izcelti Marats, Maksimiljēns Robespjers, Žoržs Žaks Dantons, Džuzepe Garibaldi vēl pirms Aleksandra Hercena un Mihaila Bakuņina.

Rakstnieku un dzejnieku kategorija ir otra apjomīgākā. Saraksta priekšgalā izcelti Ļevs Tolstojs, Fjodors Dostojevskis, Mihails Ļermontovs un Aleksandrs Puškins. Ievērojams, ka par domātājiem un zinātniekiem sarakstā dēvēti Mihails Lomonosovs un Dmitrijs Mendeļejevs, bet tādi domātāji kā Šarls Furjē, Anrī Sensimons, Roberts Ouens gluži tāpat kā Kārlis Markss, Frīdrihs Engelss un Augusts Bēbelis uzskaitīti kā revolucionāri un sabiedriski darbinieki kopā ar Sofju Perovsku – narodņiku teroristiskās organizācijas «Tautas griba» izpildkomitejas biedri un Aleksandra II slepkavības organizētāju. Uļjanova priekšstati par krievu pasaulei piederīgo tēlu izvēli saistāmi ar tiem, kas veidoti vēl Krievijas impērijas 19. gadsimtā aizsāktajā pārkrievošanas politikā. Monumentālās propagandas idejas smeltas Tommazo Kampanellas «Saules pilsētā», kur sienu freskas pēc Uļjanova domām, «kalpo jaunatnei par uzskatāmu mācību par dabaszinātnēm, vēsturi, rosina pilsonisko pašapziņu, vārdu sakot, piedalās izglītības darbā, audzinot jauno paaudzi[vii]».

Šī Tautas Komisāru Padomes monumentālas propagandas politika bija matrica, kurā iepildīja pašu boļševiku vadoņu tēlus, daudziem vēl dzīviem esot. Dzīvos vadoņus papildināja mirušo ateistisko svētmocekļu tēli.

Viens solis boļševiku piemiņas nostiprināšanai aizsākās ar 1918. gada 12. augusta Tautas Komisāru Padomes nolēmumu «Par brigādes komandiera J. Judiņa piemiņas iemūžināšanu»^[viii]. Nolēmums vēstīja: «Naktī no 11. uz 12. augustu cīņās ar pretinieku cieņpilnā nāvē Čehoslovākijas frontē krita revolucionāro spēku grupu komandieris biedrs Judiņš.» Tāpēc viņa slavas pilnai piemiņai bija nolemts pārdēvēt staciju Krasnaja Gorka, vietu, kur krita Jānis Judiņš^[ix], par «Judino», bet ģimenei – pensiju. Madonas pusē dzimušais Līderes pareizticīgo skolas abiturients Judiņš gāja bojā lielgabala šāvienā boļševiku armijas cīņās pret Krievijas Republikas Viskrievijas Satversmes sapulces locekļu komitejas armiju. Arī te ļaudis, pašsaprotami nezinādami latviešu valodas Augšzemes dialektu, noturēja pieminekli par veltītu Jūdam Iskariotam, kā ateisma cīnītājam pret reliģiju, vēl jaucot klāt Leibu Bronšteinu jeb Trocki[x]. No stacijas izauga ciemats, kur 1967. gadā 28. novembrī izveidoja Jaunjudiņa ielu jeb Yaña Yüdin uramı, kad ciemats jau atradās Kazaņas pilsētas sastāvā. Vēl astoņdesmitajos gados Vestienas sovhozs rīkoja bijušā Lubejas pagasta iedzīvotāja piemiņas vakarus ar izdevniecības «Liesma» redaktora Valda Rūjas priekšlasījumiem, bet diezgan neiedomājami, ka par «novadnieku» ar apbrīnas vērtu militāro karjeru publiski runātu šodienas Madonas novada pašvaldība.

Fabriciusa tēlam ir arī maz sakara ar «viņa apbrīnas vērtu militāro karjeru», lomu vai amata augstumu boļševiku Krievijas militārās agresijas hierarhijā. Nekas tik unikāls Fabricuss nebija.

Virkne Latvijā dzimušo galēji kreiso Krievijas cīnītāju sākotnējā varas ķēdē pēc 1917. gada apvērsuma bija daudz augstāk, taču lielākoties viņu esību panteonā dzēsa savstarpējās cīņas un latviešu genocīds. Teiksim, Alojas puses Ivars Smilga (1892–1937) bija Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas loceklis no 1917. gada, turklāt Trocka vadītās Revolucionārā kara padomes loceklis no 1919. gada, pēc vienas no versijām tieši pēc viņa priekšlikuma no boļševiku Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieka amata atbrīvots Jukums Vācietis (1873–1938). Līdzīgu varu izpelnījās Ķoņu pagasta iedzimtais Reinholds Bērziņš (1888–1938) – 1918. gada Rietumu revolucionārās frontes virspavēlnieks un Stučkas valdības armijas inspektors. Bērziņš kļuva Revolucionārās kara padomes loceklis 1919. gadā; salīdzinājumam – naukšēnietis Jēkabs Alksnis (1897–1938) un lejasciemietis Roberts Eidemanis (1895–1937) tādu godu un varu izpelnījās tikai trīsdesmitajos gados, kad Krievijas pilsoņu karš bija sen aiz muguras. Smilga bija viens no iniciatoriem Revolucionārās kara padomes 1918. gada 14. oktobra pavēles Nr. 94 11. punktam, ar ko tika izveidots Republikas Revolucionārais kara tribunāls ar dobelnieku Jūliju Kārli Daniševski (Hermani) (1884–1938) priekšgalā. Taču Smilga bija Bronšteina atbalstītājs. Viskrievijas komunistiskās (boļševiku) partijas 15. kongresā Fabriciuss iekļuva partijas kontroles komitejā; ar Uļjanova iedibināto mehānismu, ka lemj kopā Centrālā komiteja un partijas kontroles komiteja, atbalstot Staļina rezolūciju «Par opozīciju» par «trockistu-zinovjeviešu antipartejiskā bloka aktīvistu» izslēgšanu, izslēdza arī Leibu Rozenfeldu, Karlu Radeku – kopā 75 vadošus boļševikus, tajā skaitā Smilgu. Kongresā 7. decembrī Fabriciuss uzstājās ar kvēlu «trockistu bonapartisma» opozīcijas noziegumus partijas orgānos atmaskojošu tirādi; Smilgu notiesāja un represēja, viņš pat netika pagodināts kā Teikā dzīvojošais latvietis Pēteris Noskovs (Ardonjevs) (1896–1972) ar iekļaušanu slavenajā 1932. gada 20. februāra lēmuma par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pavalstniecības atņemšanu Leibam Bronšteinam, viņa ģimenei un līdzgaitniekiem, kurā Trocka pazemošanai iekļāva arī dažus menševikus[xi].

Jau PSRS okupācijas periodā atklāti, vispārpieejamā literatūrā netika slēpts, ka Fabriciuss nav īsti pareizi atspoguļojis militāros notikumus ap sevi, paļaujoties vien uz savu atmiņu, turklāt tas pat nebija noslēpums Fabriciusa dzīves laikā PSRS.

Tāpat to var redzēt pat presē. Piemēram, «Karš un revolūcija» 1928. gada 2. numurā 1937. gadā noslepkavotais divdesmito gadu spiegs Latvijas Republikā, vēlākais Sarkanās armijas gaisa spēku Ārzemju sektora komandieris, kurš nācis no Vilzēnmuižas Braslavas pagastā, Kārlis Janelis (1988–1938), balstoties arī Rietumu avotos, rakstā «No Pleskavas līdz Cēsim un atpakaļ, 1918–1919. gads: vēsturiskas piezīmes par pilsoņkaru Baltijā» atspoguļoja Padomju Krievijas iebrukumu Latvijas Republikā un Igaunijas Republikā[xii], ko Fabriciuss apšaubīja savā rakstā tajā pašā izdevumā, tā paša gada decembra numurā, balstoties savās atmiņas. Fabriciusa nostāju pēc pusgada asi un dokumentāli žurnālā kritizēja Krievijas impērijas ģenerālštāba galvenās pārvaldes nodaļas priekšnieks 1913. gadā, bijušais Baltijas flotes sauszemes karaspēka komandieris, kurš brīvprātīgi pārgāja Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas pusē, ģenerālmajors no 1916. gada Nikolajs Henriksons (1871–1941)[xiii]. Starp citu pat šajos divos gados šajā žurnālā vien par militāro tehniku, taktiku daudz vairāk par Fabriciusu no Latvijas izcelsmes militārpersonām dominē toreiz tikko Vācijas reihsvērā stažējies brigādes komandieris, cēsinieks Jānis Žīgurs (Strumbis) (1895–1938), Latvijas ebrejs Moiše Rimšans (Mihails Borisovičs) (1894–1938) un Maskavas kara apgabala štāba izlūkošanas daļas priekšnieks, turlavietis Krišjānis Punga (1892–1937). Kā redzams, visi iepriekšējie, izņemot Noskovu-Ardonjevu, kuru vēlāk viņa Lielvārdes ielas mājā arestēja par «Dzimtenes nodevību» pēc okupācijas un izsūtīja, cara ģenerāli Henriksonu un pašu Trocki, nošauti jau 1937. vai 1938. gadā.

Šis vienkāršais piemērs rāda, ka kaut kādai militārai karjerai vai militārām prasmēm ar godināšanu staļinisma periodā bija maz sakara. Godināja tādus latviešu boļševikus, kas kādu iemeslu dēļ atbilda «ģenerālās līnijas» jeb Staļina vienpersoniskiem priekšstatiem par godināšanas tēlam atbilstošiem. Šajā izvēlē nozīmīga loma bija Ļeņina izvēlētās monumentālās propagandas primitivizēšanai, vulgarizēšanai, neiedziļinoties marksisma ideoloģijas un hēgeliskā determinisma smalkumos, kas apgrūtināja vienkāršo cilvēku prātu ietekmēšanu. Slavināja to, ko slavināt varēja ērti un brutāli. Smilga, Alksnis, Eidemanis, Bērziņš vai pat Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas Dienvidu grupējuma komandieris Jānis Lepse (1889–1926) boļševiku režīmā taisīja daudz spīdošāku militāro karjeru par Fabriciusu, taču šos personāžus jau sen nevienam neienāk prātā publiski augstu vērtēt, godināt.

1927. gadu uzskata arī par būtisku monumentālās propagandas un toponīmu revolūcijā, jo līdz ar Bronšteina un viņa sekotāju izslēgšanu bija jāmaina par godu Trockim nodēvēto daudzo ielu un pat divu pilsētu nosaukumi. Taču galvenais – tas radīja precedentu, ka no dievināmo panteona var izmest. Pilsētu pārdēvēšana personu vārdos pēc Uļjanova atraitnes Nadeždas Krupskajas izteiktā viņa viedokļa neesot atbildusi boļševiku vadoņa priekšstatiem par partijas un komunisma slavināšanas mūžīgumu iepretim fiziskas personas mirstīgumam[xiv], tāpēc Ļeņina monumentālās propagandas galvenie faktori bija mazāki toponīmi kā hodonīmi, agoronīmi un pieminekļi. Staļins sarežģīto «socioloģizētā marksisma retoriku» un tajā balstītus un to raksturojošos toponīmus nomainīja ar vienkāršākiem, saprotamākiem, heroizētajā īstenībā (piemēram, Vasīlijs Čapajevs) un leģitimētajā derīgajā pagātnē (piemēram, krievu marksistu ateistu proletariāta diktatūra sāka slavēt zviedru pēcteci, Svētās Romas impērijas valstsgrāfu, Sardīnijas grandu un princi, Itālijas kņazu, ģeneralisimusu, «karaļa brālenu» Aleksandru Suvorovu, un Zelta ordas hana vietvaldi, kas apspieda pretošanos mongoļiem-tatāriem, Aleksandru Jaroslavoviču Austrumu ortodoksijas Maskavas patriarhijas svēto Ņevski) balstītajiem un masu kultūras tiražētajiem tēliem.

Fabriciuss – pēc līdzības ar Čapajevu, vēlāk Budjoniju un Vorošilovu – ir šis vienkāršais, brutālais, vulgārais, maskulīnais, pat joviālais tēls, kuru slavināt ir daudz vienkāršāk nekā dažādus skolotus marksisma ideologus.

Bojā gājušajiem, arī tiem, kurus nebija nogalinājis boļševisma ienaidnieks, piemita kaut kas no mocekļa kulta. 1934. gadā Sergeja Kostrikova kā pirmā komunistu supermocekļa, esot nogalinātam Staļina organizēta atentāta rezultātā, pildot partijas Ļeņingradas komitejas vadītāja amatu, kulta apmērs pārsniedza pat Staļina kultu. Kirova vārds samērā ātri tika identificēts ar partijas ideālu. Pēc tam, ka Staļins paša organizētajā slepkavībā par vainīgu lika atzīt un nošaut latvieti Mildu Drauli, vainot viņas draudzenes Lotijas Luīzes Hanejas vīru, Latvijas diplomātu Georgu Bisenieku un viņa brāli Voldemāru, politiķa Vladimira Kara-Murzas vecvectēvu, piecos citus paraugprocesos secināja, ka nošaujami ir 17 cilvēki, ieslogāmi 76, izsūtāmi 30. Pēc tam izsūtīja vēl 988 vainīgos no politbiroja locekļu Rozenfelda un Apfelbauma boļševiku kreisās opozīcijas. Bez šiem svarīgākajiem pēc Kirova slepkavības izsūtīja vēl apmēram 12 tūkstošus sociāli bīstamo elementu. Staļins sāka nopietnu «Kirova plūsmu», kurā represēja ap 40 tūkstošiem cilvēku, radās jauns sugas vārds – trockistiski-zinovjeviskā teroristiska grupa. Vēlāk sākās viens no 20. gadsimta baisākajiem genocīdiem, Lielais terors, kurā nošāva vien pēc dažādiem aprēķiniem no 0,6 līdz 1,2 miljoniem cilvēku. Liela daļa staļinisma noslepkavoto, nomocīto un bendēto bija vairs nederīgi slavināšanai, nežēlastībā kritušie komunistu vareno tēli no panteona tika izmesti un dzēsti. Daži atgriezās komunistu godināmo slavas oreolā tikai pēc daudziem gadiem kā Staļinam piedēvētā ideoloģijas katehisma «Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas vēstures īsais kurss» galvenais autors Vilhelms Knoriņš (1890–1938) ar ielu Rīgā.

Ievērojot represiju masu, tiem tēliem, kuri bija radīti pirms Kostrikova noslepkavošanas, bija dabiskas priekšrocības, jo to dzīvie līdzinieki bija vēl pakļaujami nošaušanai un izdzēšanai. Otrs priekšrocību vilnis līdz Lielajam teroram mirušajiem tēliem sākās tad, kad pēc Staļina personības kulta likvidēšanas ņēma nost godināšanu toponīmos un pieminekļos tiem boļševiku līderiem, kas vēl dzīvi bija izpelnījušies šādu godu, bija izdzīvojuši Lielo teroru, pārdzīvojuši Staļinu. Tiem tad pilsētas, ielas un pieminekļus atņēma tieši tāpēc, ka viņi bija dzīvi. Jauns posms toponīmu politikā aizsākās ar 1957. gada 11. septembrī, kad PSRS Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma dekrētu par valsts un sabiedrības darbinieku vārdu piešķiršanas novadiem, apgabaliem, rajoniem, kā arī pilsētām un citiem apdzīvotiem punktiem, uzņēmumiem, kolhoziem, iestādēm un organizācijām lietas sakārtošanu[xv]. Dekrēta ievadā paziņots, ka iepriekš notikušas lielas nepilnības un atkāpes no ļeņinisma tradīcijas. Turpat konstatēts, ka Ļeņins esot bijis kautrīgs un iebildis pret sava vārda izcelšanu. Tāpat teikts, ka Ļeņina dzīves laikā nebija nosaukta neviens apgabals, neviens rajons vai pilsēta viņa vārdā, kas, protams, gluži neatbilda īstenībai. Ievērojot minēto, 1. punktā bija nolemts pārtraukt dēvēt administratīvās vienības un organizācijas jebkāda darbinieka vārdā viņa dzīves laikā. 2. punkts paredzēja, ka piešķirt tikai tātad pēc nāves un ar mērķi iemūžināt atmiņu par «īpaši izciliem valsts, sabiedriski politiskiem darbiniekiem, Dzimtenes aizstāvjiem, darba varoņiem, zinātnes un kultūras darbiniekiem un tikai izņēmuma gadījumos pēc darbaļaužu pieprasījuma, kā arī padomu un sabiedrības organizācijas».  3. punktā bija nolemts, ka ir lietderīgi pārdēvēt to, kas saucas dzīvo vārdā. Simboliski, ka dekrētu parakstījušais Vorošilovs zaudēja skotu rūpnieka Karla Gaskoina izveidoto Vorošilovgradu, kas par tādu bija nosaukta 1935. gadā un 1958. gadā bija pārdēvēta atpakaļ par Luhansku, un tikai 1970. gadā pēc Vorošilova nāves to atkal nodēvēja par Vorošilovgradu, ko, protams, atkal par Luhansku ukraiņi pārdēvēja 1990. gadā. Ne visi komunisti gan sekoja Vorošilova piemēram, faktiski atsakoties no savam godam nodēvētiem toponīmiem, piemēram, Andreja Upīša (1877–1970) godam nodēvētie ielu nosaukumi nebija mainīti tikai tāpēc vien, ka funkcionārs bija sveiks un vesels vēl 12 gadus pēc dekrēta pieņemšanas, taču 1957. gada dekrēts slavināmo personu tēlu amplitūdu būtiski samazināja, jo oficiāli pieļāva tikai atsevišķus dzīvo slavināmo izņēmumus – piemēram, Juriju Gagarinu un Valentīna Tereškovu.

Atšķirībā no, teiksim, Pētera Stučkas (1865–1932), kuram boļševiku režīma izveidē un nostiprināšanā Krievijā teorētiskajā izstrādē tiešām bija būtiska nozīme, lielai daļai citu okupācijas laikā slavināmo Krievijā politisko un militāro darbību veikušo latviešu tēlu izvēlei nebija tiešas korelācijas ar to, kāda bija viņu relatīvā politiskā un militārā loma boļševiku režīma izveidē attiecībā pret citiem līdzīgiem latviešiem, kuriem slavināšanas vietā bija lemta noklusēšana.

Ja skatām analoģiju ar Uļjanova izstrādāto boļševiku panteonu, tad latviešu komunistu tēlu panteonu, manuprāt, labi raksturo Esplanādē uzbūvētais ansamblis laikā, kad šī parka daļa nesa Komunāru laukuma vārdu, «Varoņu aleja», kas pēc padomju propagandas ieskata bija «latviešu revolucionāro cīnītāju, Lielā Tēvijas kara varoņu, partijas, valsts, militāro darbinieku portreti». Kopā ar Stučkas tēlu pretim Rīgas pilij tie veidoja tieši divpadsmit brīvstāvošus «padomju latvieša» vēlamos pielūgsmes tēlus, slavinātie bija uzcelti ilgstošā laika periodā dažādos komunistiskās partijas politikas apstākļos, tāpēc šie atlikušie vienpadsmit bija sākotnēji septiņi 1960. gadā, proti, A. Bērce (Arājs), J. Jansons (Brauns), O. Oškalns, F. Roziņš (Āzis), J. Rudzutaks, I. Sudmalis, J. Šilfs (Jaunzems) un ansamblim vēlāk pielipinātie J. Alksnis 1970. gadā, J. Fabriciuss 1972. gadā, J. Peterss 1977. gadā un visbeidzot J. Lepse 1982. gadā. Tēlnieces V. Zēvaldes un G. Asara veidotais J. Fabriciusa granītā kaltais un bronzā lietais tēls – pārspīlēts ūsainis uz četrskaldņu postamenta – atradās tuvu J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolai un Raiņa piemineklim, vienā no labākajām vietām, taču galvenais ansamblī uzkrita, ka tie ir bez jebkādas sistēmas izvēlēti un ārkārtīgi dažādi komunisti, kuri tika slavēti vienkārši slavējamo tēlu nepieciešamības dēļ, nevis tāpēc, ka Latvijas Komunistiskās partijas funkcionāriem pret kādu no tiem būtu kādas īpaši nostaļģiskas jūtas. Piemēram, visticamāk, ka Komunāru parkā biste slējās Otomāram Oškalnam (1904–1947), nevis Vilim Samsonam (1920–2011) tā paša fiziskā dzīvošanas jautājuma dēļ – Oškalns drīz pēc kara mira un kļuva par tēlu, Samsons dzīvoja ilgi un bija LPSR tautas izglītības ministrs. Varēja būt arī otrādi, kas ir tikai viens piemērs, kāda šī aleja bija eklektisks mikslis. Jaunstrāvniekiem – sociāldemokrātijas teorētiķim un laikraksta «Dienas Lapa» redaktora Jānim Jansonam, kas nepiedzīvoja pat Kerenska valdību, par boļševiku apvērsumu nerunājot, jo gāja bojā, kad Bronšteins vēl atradās apcietinājumā Kanādā, bet Uļjanovs vēl bija ceļā no Šveices, un Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komitejas priekšsēdētājam Fricim Roziņam – līdzās bija ap abu pirmo nāves laiku dzimušais par pretvalstisku darbību vēl demokrātiskajā Latvijas Republikā 1933. gadā notiesātais terorists Sudmalis, kura vienīgais redzamais nopelns bija arhitekta, strādnieka un bērna noslepkavošana Doma laukuma sprādzienā, pēc kā vācu okupācijas vara viņu sodīja ar nāvessodu.

Atmodas laikā kādu brīdi bija populārs, visticamāk, Valsts drošības komitejas analītisko dienestu dzīlēs tapis leitmotīvs par «labajiem latviešu komunistiem, ļeņiniešiem», kuriem traucējis vienīgi Staļins, staļinisti, kas bijuši atbildīgi par visu totalitārā režīma ļaunumā. Lai izceltu šos «labos ļeņiniešus», tika organizētas pat sporādiskas, provokatīvas staļinisma publiskas aizstāvības it kā neveiklas kampaņas, kā, piemēram, Mārtiņa Skulmes 1988. gada vasaras vēstule redakcijām «mums jākliedz skaļāk par tiem, kas zaimo Staļinu [..] lai visi īstie staļinieši raksta vēstules visām redakcijām un brasa bargus sodus tiem, kuri zaimo mirušos ģēnijus un groza vēsturi», šādi pretnostatot pārbūves laika komunistus pagātnei un tad konstatējot, ka «Komunāru laukuma Varoņu alejā Rīgā bijām spiesti atcerēties pusgadsmitu, kopš staļiniešu lodes apzināti pārrāva dzīves pavedienu Jukumam Vācietim, Jānim Rudzutakam un vairākiem citiem izciliem revolucionāriem[xvi]», noklusējot, ka to pašu klientvalsts Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdību, kuras bruņoto spēku virspavēlnieks bija un kuras vārdā Jukums Vācietis karoja pret Latvijas Republiku, veidoja tieši pēc Krievijas tautību lietu komisāra Staļina pieprasījuma[xvii], un  noklusējot, ka šo aleju daļēji veido tēli, kas vienlaikus bija gan represēti un noslepkavoti, gan arī  visīstākie staļinieši kā Viskrievijas ārkārtas komisijas cīņai ar kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu jeb čekas izveidotājs, tās vadītāja vietas izpildītājs un Maskavas Revolucionārā kara tribunāla priekšsēdētājs Jēkabs Peterss (1886–1938). Vēl neilgi pirms nāves 1929. gada 21. februārī 9. Tiflisas partijas konferencē tas pats Fabriciuss kvēli un staļiniski cīnījās ar «Trocka bonapartismu, trockisma lauskām» un citiem pretpadomju kontrrevolucionāriem rēgiem partijā.

Atšķirībā no 1938. gadā nošautajiem Fabricusa tēlam bija vienkārši dots ilgs laiks uzņemt jaudu, kas kopumā šobrīd ir aptuveni simt gadu.

Uzreiz pēc viņa nāves Sočos sāka vairoties viņa vārdos nosaukto vietvārdu, iestāžu, organizāciju, institūciju skaits. Pirms nāves, kopš 1928. gada Fabriciuss bija Atsevišķās Sarkankarogotās Kaukāza armijas komandiera palīgs. Sešas dienas pēc nāves ar Revolucionārās kara padomes 1929. gada 1. septembra pavēli Nr. 269 Viņņicas 96. strēlnieku divīzijai piešķirts Jāņa Fabriciusa vārds. Staļina uzticamākais līdzgaitnieks, Aizsardzības un kara flotes komisārs Klimentijs Vorošilovs partijas Aizkaukāza komitejas orgānā 3. septembrī rakstīja, ka Fabriciuss bijis viens no sarkanarmijas komandieriem «boļševikiem-ļeņiniešiem, [..] viens no nedaudzajiem apvienojis komandierim nepieciešamās īpašības ar vecā boļševika rūdījumu[xviii]». 1. septembrī notika atvadīšanās pie ziediem klāta šķirsta Tbilisi, 2. septembrī bēres ar procesiju pa Rustaveli prospektu, ar tipisko zārka vešanu uz lafetes orķestru pavadībā, ar sēru runu, ko teica PSRS Centrālas izpildu komitejas priekšsēdētājs, partijas Centrālās komitejas Politbiroja locekļa kandidāts Grigorijs Petrovskis (1878–1958). Sanatorijas «Kaukāza Rivjēra», kur Fabiricuss ārstējās, darbinieki jau bērēs aicināja būvēt viņa vārdā lidmašīnu eskadriļu, kā arī pārdēvēja viņam par godu pašu sanatoriju. Uzreiz sākās dažādu pielūgsmes faktoru un veidu vilnis, piemēram, Fabriciusu iecēla par daudzu Sarkanarmijas vienību goda kareivi. Fabriciusa vārdā nosauca vairākus desmitus ielu un laukumu. Ielas bija gan pilsētās, kur Fabriciuss bija bijis, kā Polockā, Pleskavā, Gdovā, kā arī vietās, ar kurām viņam bija maz sakara, kā Eskemenā pašreizējā Kazahstānā. Maskavā Fabriciusa iela ir blakus lietuviešu dzejnieka Donelaiša ielai un Raiņa bulvārim. Par godu viņam izdeva markas, nosauca upju tvaikoņus, 1932. gadā pārdēvēja PSRS Melnās jūras flotei nopirkto angļu jūras kuģi «Antigone». Viņa vārdu ieguva skolas un militārās mācību iestādes.

Pēckara okupētajā Latvijā Fabriciusa tēls jau bija gatavs un pilnīgi saaudzis ar propagandas leģendu Ļeņina un Kirova tēliem tajā ziņā, ka vairs nekautrējās propagandēt galēji bezgaumīgas un anahroniskas teikas. Piemēram, N. Kondratjeva Staļina laikā sagatavotajā un 1954. gadā Rīgā krievu valodā izdotajā pasaku grāmatā «J. Fabriciuss» Sarkanarmijas komandieris četrdesmit astoņu gadu vecumā senajam frontes draugam Jeršovam prasa padomu, ko īsti darīt ar sievieti, jo pats, lūk, esot kautrīgs un bikls, nezinošs tādās lietās, tad titulvaronis skūpsta sirma Mandžūrijas kareivja, kas atvedis viņam ābolus, kaklu un karavadoņa tēlam klanās vecs Kaukāza kalnietis, kad boļševiku militārists šim sirmgalvim citē Veimāras ministru prezidenta Johana Volfganga fon Gētes dzeju[xix]. 1951. gadā Fabriciusa krūšutēlu veidoja Konstantīna Ročevska skolniece Marta Lange, viņa portretu veidoja arī Aleksandrs Gailītis. 1972. gadā atklāto galvu pie J. Rozentāla mākslas vidusskolas radīja tēlniece Vanda Zēvalde kopdarbā ar objekta arhitektu Gunāru Asari. Sarkano komandieri gleznoja Kārlis Veidemanis, Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas profesors Uga Skulme veidoja veselu darbu sēriju – zīmējumu un akvareļu ciklu «Vainags J. Fabriciusam», piemēram, «Mamontova padzīšana», «J. Fabriciuss latviešu strēlnieku vidū», «Latviešu strēlnieku ienākšana Rīgā 1919. gada 3. janvārī», kas vairāk vai mazāk bija kāpinājums leģendas heroismā. Skulme tam velta vairāk nekā desmit gadu, radot kopā vairāk nekā simt metu un studiju[xx]. Kad kopā ar Oto Skulmes šedevru «Lauku pastā saņemts kārtējais biedra Staļina rakstu sūtījums» 1949. gadā kopā izstādīja Uga Skulmes «Pilsoņu kara varoņa J. Fabriciusa cīņas ceļš», tas jau liecināja, ka šāda veida ražošanai ir sistēmisks noformulētas leģendas raksturs, Latvija okupācijā to saņēma nobeigtu un tikai kopa, nekad pēc 1919. gada nesaskārusies ar šo faktiski sekundāro personu.

Franču izcelsmes inscenētājs Pāvels Armands un latviešu režisors Rolands Kalniņš 1956. gadā toreizējā Rīgas mākslas un hronikālo filmu studijā uzņem mūsu mākslas vēsturē būtisko spēlfilmu ar darba nosaukumu «Mārtiņš un Dace» pēc Jūlija Vanaga scenārija, ko tagad pazīstam ar titulu «Kā gulbji balti padebeši iet», un 1958. gadā rada turpinājumu –  «Latviešu strēlnieka stāstu». Savā aizmetnī, mazāk kā trīs gadus pēc raidīšanas sākuma Rīgas televīzijas studija jau 1957. gadā šo kinolenti rāda televizoros[xxi]; Voldemāra Zanberga un Alīdas Artmanes ekrāna melodrāmu redz toreizējie okupētās Latvijas bērni kinoteātros un televizoros, tāpēc nav brīnums, ja tieši Fabriciusa alter ego Mārtiņš Venta daža apziņā cementējis tēlu militārista piemineklim pilsētā pie Ventas.

Būtiskā latviešu tēlnieka Jāņa Zariņa, kurš Ventspilī pirmoreiz nokļuva samērā kuriozi, kā vedējtēvs tēlnieka Mārtiņa Zaura kāzās, un kura rokām pieder arī, piemēram, Valmieras Karātavu kalniņa memoriālais ansamblis, pirmais okupācijas laika piemineklis granītā 1949. gadā, Ventspils 1950. gada piemineklis Otrā pasaules kara sarkanarmiešu kapiem no mākslīgā akmens, 1957. gada piemineklis teroristam, cīnītājam pret Latvijas Republiku Imantam Sudmalim, bākas stila 1975. gada Ļeņina piemineklis Ventspilī, radošais darbs pie Fabriciusa ir vērtīgs. Mākslas zinātnieks Dr. art. Andris Teikmanis uzsver, ka Zariņš Mākslas akadēmiju beidzis vēl 1942. gadā, piemetinot, ka Zariņa «tēlniecības valodā saglabājās brīvvalsts laika poētiskais monumentālisms, kas kaitināja padomju funkcionārus. Fabricuss Ventspilī ir savdabīgs pārejas laika piemērs[xxii]». Eksperta vērtējumam, ka konkrētajā skulptūrā vēl ir staļinisma perioda detaļas, bet jau vispārināts kopējs formas tvērums, varu piebilst, ka jau Andropova ērā tēlnieks Zariņš Lāčplēša dienā nekautrējās atklāti par mākslas funkcionāru izdarīto spiedienu, piemēram, veidot tipiskās šineļa kroku faktūras, no kā izdevies izvairīties, jo «pieminekli jau neceļ vienai dienai[xxiii]».

Mākslinieka pravietojums piepildījies, tas ir viens no visilgāko laiku bijušajiem kara komunisma slavinošajiem monumentālās propagandas objektiem, jo ir jaunrades veiksme, taču totalitārismu glorificējošai mākslai vieta ir pēckara reālisma nodaļā mākslas muzejā un slēgtā teritorijā, nevis publiskā telpā.

Vienlaikus nepārprotami, ka šo granīta tēlu pēc demontāžas nedrīkst iznīcināt, jo tā vieta ir muzejā.

Ievērojot, ka runas par iznīcināšanu nav, bet lieta ir tikai par Latvijas Republikas Satversmei neatbilstoša objekta aizvākšanu no valsts publiskās ārtelpas, demontāža nevienā aspektā neprasa sarežģītus, lēnus vai dārgus risinājumos, jo tas nav pretrunīgs vai daudznozīmīgs jautājums. Fabricusa naidīgā attieksme pret Latvijas Republikas esību ir vispārzināma. Fabriciusa labvēlīgā ieguldījuma Latvijas Republikā nav nekāda. Jāuzteic vēsturnieki Aiga Bērziņa-Kite un PhD Andrejs Gusačenko par jaunāko ieguldījumu Fabriciusa personības un darbības dziļākā izpētē un atspoguļojumā, ko aicinu noklausīties 9. oktobra konferencē Rīgas domē, taču tas minimums, ka Fabriciusa tēls iemieso boļševiku komunismu, militāro agresiju, kara ideoloģiju un totalitārismu Latvijas sabiedrībai, ir bijis latviešiem zināms vienmēr, lai arī atklāti par to varam runāt pēdējos 35 gadus ar vārda brīvības asniem Atmodā.

Ja Ventspils tautas deputātu padomes izpildu komiteja un vēlāk Ventspils pilsētas dome kopš Atmodas 35 gadus nav varējusi novākt tāda Latvijas ienaidnieka slavinošo pieminekli, tad mazs pamats cerēt, ka tagad pati pilsēta to veiks drīz. Jāatgādina, ka, teiksim, Rīga, Valka vai Ogre Puškina ielas nosaukumu likvidējušas, Ventspils ne. Rīgā, Salaspilī, Ropažu novadā vairs nav Maskavas ielas, bet viena no trim pilsētām Latvijā, kur tādu vēl godā, ir Ventspils. Ko tas liecina?

Līdz ar to Fabriciusiāde ir nacionālā līmenī risināma. Publiskās atmiņas centra valdes priekšsēdētājs Dr. hist., Dr. h. c. (LZA) Kārlis Kangeris ir vērsies pie kultūras ministres, aicinot nekavējoši iekļaut bēdīgi slaveno Ventspils pieminekli ar kadastra Nr. 27000040815 Ministru kabineta 2022. gada 14. jūlija noteikumos Nr. 448 «Latvijas Republikas teritorijā esošo demontējamo padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu saraksts». Ministrija var iesniegt attiecīgo grozījumu projektu kabineta sēdē nedēļas laikā, pašsaprotami, ka valdība to atbalstīs. Pašlaik sabiedrība gaida Kultūras ministrijas valsts sekretāres Daces Vilsones un kultūras ministres Agneses Lāces ātru un skaidru izšķiršanos un rīcību – būt vai nebūt valstspilsētas centrā karotāja pret Latvijas Republikas neatkarību godināšanai.

Jā vai nē.

Vēl varam paspēt šāgada Lāčplēša dienu sagaidīt bez Fabriciusiādes cūcības.

 

Autore ir Dr. iur., zvērināta advokāte

*Augstākās tiesas Senāta 2023. gada 14. jūlija nolēmums lietā Nr. 680015023, SKA-696/2023.

[ii] Benefelde, Ieva, Skrundas televīzija. «Pašvaldība: Fabriciusa pieminekļa demontāža Ventspilī izmaksātu aptuveni 50 000 eiro, Dienas ziņas, LTV, 2024, 2. oktobris. Pieejams šeit.

[iii] Barkāns, Elmārs. «Ventspilī godā un pucē pieminekli cīnītājam pret Latvijas neatkarību Fabriciusam. Daudzi par to sašutuši», Jauns.lv, 2021, 26. septembris. Pieejams šeit.

[iv] Dekrētu parakstījuši – priekšsēdētājs Vladimirs Uļjanovs (Ļeņins), izglītības tautas komisārs Anatolijs Lunačarskis (1875–1933), tautību lietu tautas komisārs Staļins (1878–1953), sekretārs – Nikolajs Gorbunovs (1892–1938).

[v] Sarakstu parakstījuši – priekšsēdētājs V. Uļjanovs (Ļeņins), lietu pārvaldnieks Vladmiris Bončs-Brujevičs (1873–1955), sekretārs N. Gorbunovs.

[vi] Литературная газета, № 4–5, 29 январь, 1933;  Луначарский, Анатолий. Воспоминания и впечатления, cоставитель сборника, предисловие и примечания Н. А. Трифонова. Москва: Издательство «Советская Россия», 1968, cтр. 197-200.

[vii] Луначарский, Анатолий. Воспоминания и впечатления, cоставитель сборника, предисловие и примечания Н. А. Трифонова. Москва: Издательство «Советская Россия», 1968, cтр. 197–200.

[viii] Nolēmumu parakstījuši – priekšsēdētājs V. Uļjanovs (Ļeņins), lietu pārvaldnieks Vl.Bončs-Brujevičs, sekretārs N. Gorbunovs.

[ix] Zvirgzdiņš, I. «Jāni Judiņu atceroties», 1834.–1918., Stars, Nr. 8, 1984, 17. janvāris, 2. lpp.

[x] Русская православная церковь заграницей. Церковные ведомости, Nr. 23–24, 1923, cтр. 16.

[xi] «Постановление Президиума Центрального исполнительного комитета. О лишении гражданства Союза ССР с запрещением въезда в Союз ССР ряда лиц, проживающих за-границей в качестве эмигрантов и сохранивших еще советские паспорта». 20 февраля, 1932 г. Известий ЦИК Союза ССР и ВЦИК, № 62, 22 февраля, 1932.

[xii] Янель, Карл Юрьевич. « От Пскова до Виндавы и обратно» Война и революция: Москва, Государственное издательство,  1928. № 2. Год изд. 4.

[xiii] Хенриксон, Николай Владимирович. «Как иногда востанавливается истина», Война и революция: Москва, Государственное издательство, 1929. № 6. Год изд. 5.

[xiv] Демьянов, Кирилл. Переименовния городов и улиц в советскую эпоху: этапы и особенности, выпускная квалификационная работа. Омск: Омский государственный университет им. Ф. М. Достоевского, Исторический факультет, Кафедра современной отечественной истории и историографии, 2019, стр. 32.

[xv] Parakstīja PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Kliments Vorošilovs un sekretārs Mihails Georgadze.

[xvi] Dekšenieks, Imants. «Mazliet haotiskas pārdomas», Jūrmala, Nr. 31, 1988, 4. augusts, 4. lpp.

[xvii] Bērziņš, V. Latviešu strēlnieki – drama un traģēdija, 1995, 155. lpp.

[xviii] Заря Востока, Nr. 201/2169, 1929, 3.IX.

[xix] Кондратьев Н. Д. Ян Фабрициус. Рига, 1954. стр. 231-232, 237-238, 253-254.

[xx] Ņemedova, Ināra. «Mirkļa skaistumu tverot», Dzimtenes balss, 1970, 22. maijs. 3. lpp.

[xxi] Rīgas Viļņi, Nr. 31, 1957, 28. oktobris, 8. lpp

[xxii] Teikmanis, Andris – Kristīnei Jarinovskai. Privāts dokuments, 2024. gada 4. oktobris.

[xxiii] Junkara, Laimdota. «Tēlnieks Jānis Zariņš – Ventspilij», Padomju Venta, 1983, 11. novembrī, Nr. 176, 2., 3. lpp.