Mārtiņš Paurs. Publicitātes foto.
Vai tas, ka lielas daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā ir aptieka, vai kādā no dzīvokļiem strādā kurpnieks, vai kāda dzīvokļa īpašnieks ir izīrējis sev piederošu dzīvokli citā mājā, var kavēt mājas renovāciju? Gribētos teikt, ka nevar. Bet diemžēl var gan aizkavēt, gan apturēt pavisam. Šķērslis var būt jebkura viena dzīvokļa īpašnieka uzņēmējdarbība.
De minimis ir Eiropas Komisijas noteikti griesti atbalstam komercdarbībai, ko bez Eiropas Komisijas atļaujas noteiktā laikā var saņemt uzņēmums vai saimnieciskās darbības veicējs. Šis uzņēmumiem tik loģiskais ierobežojums Latvijā tiek piemērots arī daudzdzīvokļu mājām. Un kļūst par pamatīgu apgrūtinājumu jau tā grūtajam māju renovācijas procesam.
Birokrātijas seja. Trīs piemēri.
Desmit dzīvokļu māja Rīgas centrā vēlas atjaunot drūpošo fasādi ar pašvaldības atbalstu. Viens dzīvoklis pieder uzņēmumam. Uzņēmums ir saistīts ar Rīgā populāru konditoreju ķēdi, kurai ir vēl pārdesmit citi saistītie uzņēmumi. Lai māja varētu saņemt pašvaldības finansējumu, šim vienam dzīvokļa īpašniekam jāaizpilda de minimis anketas par visiem šiem uzņēmumiem, norādot vai un kādu valsts atbalstu tie saņēmuši. Ja to neizdara, pašvaldība mājai pieejamo līdzfinansējumu par desmito daļu samazina.
Ulmaņlaika divstāvu koka mājas iedzīvotāji saņēmušies renovācijai. Mājas pirmajā stāvā ir apavu darbnīca – tajā strādā meistars ar zelta rokām, bet kungs jau ir gados, de minimis ideju nesaprot un papīrus parakstīt baidās. Lai saņemtu de minimis anketu, tādējādi nesamazinot visai mājai pieejamo atbalstu, namu pārvaldnieka projektu vadītājs strādā teju mēnesi, vairākas reizes tiekoties ar kungu un viņa meitu, kas piekrīt kavēt pati savu darbu, lai palīdzētu un iedrošinātu tēvu.
Daudzdzīvokļu māja Pārdaugavā. Kāds dzīvokļa īpašnieks ir taksists, kas reģistrējies kā individuālais komersants. Kungs atsakās veidlapu parakstīt. Seko saruna pēc sarunas, ne visas draudzīgas, kamēr kaimiņi aizturētu elpu gaida, vai mājai pieejamo ES līdzfinansējumu nesamazinās un vai tā vispār pagūs iesniegt savu ieceri laikā.
Šie stāsti galu galā ir ar laimīgām beigām, bet tās nav garantētas. Ja dzīvokļa īpašnieks – uzņēmums vai saimnieciskās darbības veicējs – de minimis anketu atsakās iesniegt, bet pārējie dzīvokļu īpašnieki nevar un negrib solidāri apmaksāt šī viena dzīvokļa renovācijas izmaksu daļu, mājas renovācija vienkārši nenotiks.
Birokrātijas cena – laiks, nauda un uzticība valstij
SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” daudzdzīvokļu mājām vada gan pilnās renovācijas projektus ar valsts un Eiropas Savienības līdzfinansējumu, gan daļējas atjaunošanas projektus ar Rīgas pašvaldības finansiālu atbalstu.
Praktiski katrā no mājām ir kaut viens, bet parasti vairāki dzīvokļu īpašnieki, kas ir saimnieciskās darbības veicēji. Absolūti lielākajai daļai de minimis atskaite rada problēmas. Grūti saprast pašu prasību, grūti to izpildīt. Daudziem ir bail. Un praktiski visi ir vīlušies, ka no viņiem kas šāds tiek prasīts.
Savukārt mūsu atjaunošanas projektu vadītāji tērē neskaitāmas darba stundas, lai meklētu, kuriem dzīvokļu īpašniekiem ir jebkāda saimnieciskā darbība, lai skaidrotu cilvēkiem nesaprotamo, lai pārliecinātu pildīt smagnējās atskaites, lai risinātu konfliktus, kad kāds atsakās pildīt anketas, apdraudot mājai pieejamo finansējumu.
Sadarbojoties ar atbalsta sniedzējiem, piemēram, Rīgas valstspilsētas pašvaldību, esam sapratuši, ka kontrolēt de minimis uzskaites prasību ievērošanu arī viņiem prasa nesamērīgus resursus, kā rezultātā kavējas daudzu projektu izskatīšana un pat tiek apdraudēta to realizācija.
Sniegtais atbalsts un mudinājumi aktīvāk renovēt savas mājas, reizē nepamatoti apgrūtinot šo procesu, liecina par dubultiem standartiem. Kā arī samazina uzticību valstij kopumā.
Vai turpināsim 70. gados celtu blokmāju pielīdzināt uzņēmumam
De minimis jeb limitu piemēro valsts atbalstam komercdarbībai. Savukārt valsts atbalsts ir tāds finansējums, kas vienlaikus atbilst visiem četriem sekojošajiem kritērijiem: (1) atbalstu piešķir valsts vai no valsts līdzekļiem; (2) atbalstu piešķir par labu vienam vai vairākiem uzņēmumiem, radot selektīvu priekšrocību; (3) atbalsts rada vai var potenciāli radīt konkurences izkropļojumus; (4) atbalsts ietekmē tirdzniecību starp ES valstīm. Vai sniegtais atbalsts daudzdzīvokļu mājām atbilst visiem šiem kritērijiem? Varam secinājumus izdarīt paši. Manuprāt, nē.
Ikdienā strādājot ar daudzdzīvokļu mājām, es vēlos aicināt šādas mājas, kuras kā kopīpašums pieder dzīvokļu īpašniekiem, tomēr nepielīdzināt uzņēmumam. Renovācija ir atbalsts iedzīvotājiem, viņu dzīves kvalitātei nevis viņu uzņēmējdarbībai.
Ja tomēr uzlūkojam māju kā uzņēmumu, zvērinātu advokātu birojs COBALT skaidro, ka finansējums, ciktāl tas pieejams visām dzīvojamajām mājām valstī vai attiecīgajā pašvaldībā dzīvojamās mājas kopīpašuma elementu uzlabošanai (t.sk. energoefektivitātes paaugstināšanai), nav valsts atbalsts, jo šis pasākums nav “selektīvs”. COBALT norāda, ka līdzīgi jautājumi par selektivitāti ir risināti Eiropas Komisijas lēmumos un ES tiesu spriedumos, no kuriem izriet, ka šādu atbalstu nevar uzskatīt par selektīvu. Tātad jau šī iemesla dēļ vien de minimis uzskaite ir lieka.
Kā man norādīja COBALT advokāts Uģis Zeltiņš – varam vēlēties bez iemesla būt svētāki par Pāvestu un mēģināt saskatīt un saskaitīt valsts atbalstu tur, kur to neredz citi, bet šādai centībai ir liela cena. Ja tomēr atzīstam, ka de minimis uzskaites prasība dzīvokļu mājām ir birokrātija bez seguma, vai mēs – Latvija – spēsim to mainīt? Prieks, ka Rīga ierasto kārtību jau maina. Ir uzsākta diskusija arī Saeimā, laiks sekot labajam piemēram.
Autors ir SIA Rīgas namu pārvaldnieks valdes loceklis.