Ināra Ziemele. Publicitātes foto.
Jau iepriekš publiskajā telpā izskanējušas diskusijas par gadījumiem, kad valsts vai pašvaldības iestādes veic būvdarbus uz zemes, kas tām nepieder. Viens no šādiem gadījumiem saistās ar Jēkabpils cietumu un sūdzībām par patvaļīgu būvniecību. Šī situācija atklāj, cik sarežģīta un trausla ir īpašuma tiesību un publiskās intereses līdzsvarošana.
Jēkabpils situācijā medijos izskanēja informācija, ka uz privātas zemes ir veikti būvdarbi - izbūvēts ieslodzīto pastaigu laukums un veikta ventilācijas sistēmas ierīkošana, taču bez saskaņošanas ar zemes īpašnieku. Būvniecības valsts kontroles birojs pēc iesnieguma pārbaudīja objektu un informāciju nodeva Jēkabpils pilsētas būvvaldei, kas konstatēja faktisku piebūvi pie soda izolatora ēkas. Pēc paskaidrojumu saņemšanas no cietuma vadības būvvalde pieņēma lēmumu atļaut būvniecību legalizēt, zemes īpašnieka saskaņojumu neprasot un viedokli pat nenoskaidrojot.
Kas likumā noteikts par būvniecību uz svešas zemes?
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 500 “Vispārīgie būvnoteikumi”, būvniecību var ierosināt tikai zemes vai būves īpašnieks, tās tiesiskais valdītājs vai persona, kurai ar līgumu piešķirtas būvēšanas tiesības. Kopš 2017. gada Latvijā ir noteikta arī skaidra apbūves tiesību nodibināšanas kārtība, ja būvniecība tiek veikta uz citas personas zemes, obligāti jābūt līgumam, kas ierakstīts zemesgrāmatā.
Savukārt gadījumos, kad ēkas ir būvētas vēl padomju laikā, pirms 1992. gada 1. septembra, piemērojams īpašs regulējums par dalīto īpašumu, kas noteikts likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 14. pantā. Šādos gadījumos gan ēkas, gan zeme var piederēt dažādiem īpašniekiem, un katram ir noteiktas pirmpirkuma vai izpirkuma tiesības.
Kā izvērtēt patvaļīgas būvniecības gadījumus?
Jebkurā gadījumā būvvaldes pienākums ir noskaidrot būvdarbu tiesiskumu. Ja ēka tapusi sen un dokumenti nav saglabājušies, tiesiskās stabilitātes princips aizliedz automātiski uzdot ēku nojaukt tikai tāpēc, ka trūkst arhīva dokumentācijas. Tiesa ir atzinusi, ka šādos gadījumos jāaprobežojas ar fakta konstatēšanu par būves esamību dabā, nevis jālemj par nojaukšanu.
Tajā pašā laikā Būvniecības likums nosaka: ja būvniecība uzsākta bez atļaujas vai pirms projektēšanas nosacījumu izpildes, būvvalde var pieņemt lēmumu par atļauju veikt būvniecību pēc normatīvu prasību izpildes - īpaši, ja ēkas nojaukšana būtu nesamērīga un nelietderīga. Šeit nozīme ir samērīguma principam, kas prasa izvēlēties risinājumu, kas mazāk ierobežo tiesības un resursus, bet sasniedz tiesiski pieļaujamo mērķi.
Ko darīt zemes īpašniekam
Ja zemes īpašnieks konstatē, ka uz viņa īpašuma veikta nesaskaņota būvniecība, pirmais solis ir noskaidrot, kurš veicis būvdarbus. Ja vienošanās nav iespējama un īpašnieks nevēlas piešķirt apbūves tiesības, viņam ir tiesības vērsties būvvaldē, lūdzot pieprasīt būvdarbu pārtraukšanu un uzdot ēku nojaukt. Jēkabpils gadījums ir īpašs ar to, ka valsts iestāde (cietums) izmanto ēku, kas atrodas uz privātas zemes. Tādā gadījumā var apsvērt zemes atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, piemērojot attiecīgos likumus un, protams, pret taisnīgu atlīdzību.
Gadījums ar būvniecību Jēkabpils cietumā spilgti atgādina, ka arī valsts institūcijām ir jāievēro tie paši likumi, kas saistoši ikvienam privātam būvētājam. Lai cik saprotama būtu sabiedrības vajadzība pēc drošības un funkcionējošas ieslodzījuma infrastruktūras, īpašuma tiesības un likuma ievērošana ir neatņemama tiesiskas valsts sastāvdaļa. Taisnīgākais risinājums šādos gadījumos ir meklējams nevis tiesvedībā vai sūdzībās, bet savstarpējā dialogā un juridiski korektos risinājumos - noslēdzot apbūves tiesības līgumu vai atsavinot īpašumu sabiedrības vajadzībām pret taisnīgu atlīdzību.
Autore ir Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes docētāja.