Parīzes paraolimpisko spēļu zelta medaļas ieguvēja šķēpa mešanā Diāna Krūmiņa un divu zelta medaļu ieguvējs Rihards Snikus pie Brīvības pieminekļa. Foto - Evija Trifanova, LETA
Paraolimpiskās spēles nosvinētas. Esam ieguvuši trīs zelta medaļas un vienu sudrabu. Kādu brīdi esam raudzījušies un svinējuši sasniegumus, kurus var gūt cilvēki ar dažāda veida funkcionāliem traucējumiem. Taču tas ir bijis tikai īss brīdis, uzplaiksnījums, kas vēlreiz ir atklājis to, cik talantīgi, apņēmīgi un mērķtiecīgi ir šie vēl līdz galam nenovērtētie cilvēki. Latvijā kopā ir ap 200 000 potenciālo paraolimpisko čempionu. Kad pienāks brīdis, kad mēs novērtēsim katru?
Pirms aptuveni 20 gadiem, braucot ar sniegadēli, piedzīvoju kritienu. Pēc tā uzreiz nespēju aptvert notikušo. Ar piepūli tiku līdz mašīnai un pēc tam līdz mājām. Jau pēc brauciena bija grūti izkāpt no automašīnas sēdekļa. Taču sekas visspilgtāk atklājās nākamajā rītā, kad kustību ierobežojumu rezultātā nevarēju izkāpt no gultas. Pirmais neirologa apmeklējums izvērtās dramatisks – vērtējot refleksus un kāju muskulatūru, ārsta secinājums – augsts risks zaudēt spēju staigāt. Par laimi tā nenotika. Tam sekoja vairāku gadu rehabilitācija. Spēja staigāt saglabājās, taču aizvien ik mirkli jāpiedomā pie virknes kustību un smagumu cilāšanas. Var teikt, ka man paveicās.
Funkcionāli traucējumi vai to iegūšanas risks, protams, ir liels satricinājums, un cilvēki, kas nonāk šādās situācijās, visbiežāk sākumā sastopas ar paša emocionāliem pārdzīvojumiem. Tomēr tas ir tikai viens posms. Tāpat arī Latvijā ir gana daudz cilvēku, kuri ar dažādiem funkcionāliem traucējumi sadzīvo kopš bērnības. Taču neatkarīgi, vai tie būtu iegūti, iedzimti, psihiski un uzvedības, vai kustību, dzirdes un redzes ierobežojumi – ikvienam ir jābūt nodrošinātām tiesībām pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Un darba iespējas ir viena no centrālām tiesībām. Ne tikai tāpēc, lai būtu iespēja pašam sevi apgādāt. Bet arī tāpēc, ka tajā brīdī, kad katrs no mums veic savus pienākumus, piepildām vienu no svarīgām cilvēciskām vajadzībām – spēju būt noderīgiem un ar savu darbu ienest ikdienā vismaz kādu šķipsnu jēgpilnības. Diemžēl Latvijā tas līdz galam netiek īstenots.
Latvijā ir pāri par 200 000 cilvēku ar dažāda veida funkcionāliem traucējumiem. No tiem nodarbināti ir tikai 47 000.
Ap 153 000 nestrādā, no kuriem darbspējas vecumā ir gandrīz 67 000 cilvēku. Tas ir tikpat, cik visi Liepājas pilsētas iedzīvotāji kopā. Liela daļa no šiem cilvēkiem vēlētos strādāt, bet ir virkne šķēršļu, lai to varētu īstenot.
Jā, sevišķi cilvēkiem ar lielākiem ierobežojumiem nepieciešams pielāgot darba vietas. Bet šodien arī gana daudz varam strādāt attālināti. Tāpat var vērsties Nodarbinātības valsts aģentūrā, lai iegūtu līdz 1000 eiro vienreizēju dotāciju darba vietas pielāgošanai.
Jā, darba devējiem var būt sarežģīti nodrošināt mērķgrupas nokļūšanu darbavietās. Taču pašlaik ir pieejami mobilitātes pabalsti gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem.
Jā, darba devēji saka, ka ne vienmēr personām ar funkcionalitāti ir nepieciešamās prasmes un zināšanas konkrētām darba vietām. Tomēr pašlaik ir pieejamas dažādas mācību programmas un atbalsts jaunu prasmju iegūšanai un pilnveidei. Darba devējam atliek tikai tās precizēt, lai iespējamie darba ņēmēji zinātu – kas tieši ir jāapgūst?
Jā, funkcionāli traucējumi var nozīmēt, ka jāvelta vairāk laika, lai ierādītu darba pienākumus. Taču NVA jau tagad piedāvā mentora pakalpojumu, kas paredzēts šādu situāciju risināšanai.
Lielākais šķērslis aizvien ir sabiedrības attieksme pret citādo. Kolēģe stāstīja piedzīvoto sabiedriskajā transportā. Sēdvietā sēž cilvēks ar acīmredzamiem funkcionāliem traucējumiem un dodas savās gaitās. Autobusā iekāpj mamma ar mazu bērnu. Bērns automātiski dodas apsēsties uz tuvāko brīvo vietu, kas ir līdzās minētajam cilvēkam. Mamma šausmās to ierauga un rauj bērnu atpakaļ, sakot, ka šim cilvēkam nevajag sēdēt blakus. Bērns neizpratnē raugās mammā. Domāju, daudzi no mums neizpratnē raudzītos šajā mammā.
Pēc Valsts ieņēmuma dienestam datiem par šā gada jūniju, vidējais bruto atalgojums personām ar funkcionāliem traucējumiem ir stipri zem vidējā – tikai 1042 eiro mēnesī. Tomēr arī ar šādu atalgojumu, ja spētu iekļaut darba tirgū un nodrošināt darba vietas visiem 67 000, ekonomiskais pienesums valstij būtu stipri virs miljarda eiro, savukārt tiešajos nodokļu ieņēmumos valsts iegūtu gandrīz 300 miljonus eiro. Labi, visticamāk, nepiedzīvosim brīdi, kad vienlaikus nodarbināti būs pilnīgi visi. Taču, lai ar kādu koeficientu šos skaitļus pareizinātu - ar 0,4 vai 0,25, vai pat 0,1 – summas ir gana iespaidīgas. Ja to izdotos īstenot, būtu milzīgs ieguvums gan sabiedrībai, gan arī katram jaunam strādājošajam – atrast vietu kopējā sabiedrības audeklā.
Mums ir paraolimpiskie čempioni, par ko ir liels prieks un lepnums. Taču laiks zelta medaļas nopelnīt arī pārējai sabiedrībai – darba devējiem, atbildīgiem ierēdņiem, lēmumu pieņēmējiem, mammām un katram, kas spēj pārvarēt maldinošo aizspriedumu un neveselīgās attieksmes plaisu. Instrumenti un iespējas tam ir. Varbūt nepilnīgi, bet ir. Jautājums – vai mūsu mērķtiecības un apņēmības līmenis vismaz nedaudz var tuvoties tam, kāds tas ir mūsu paraolimpiskajiem čempioniem?
Autors pārstāv fondu PLECS
