Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Mūsdienās medicīnā arvien biežāk tiek uzsvērts, ka pacientu ārstēšanā jāizmanto visas iespējas, kuras dod moderno tehnoloģiju iesaistīšana. Tas nozīmē, ka dažādu slimību terapijā lieto ne tikai medikamentus, bet arī inovatīvus ārstēšanas paņēmienus. Viens no šādiem efektīviem risinājumiem ir neiromodulācija. Turklāt šī joma pastāvīgi attīstās, un pēdējos gados ir izstrādātas jaunas metodes, kas var būtiski uzlabot dažādu slimību ārstēšanu. Ļoti svarīgi ir arī nodrošināt šo efektīvo ārstēšanas metožu pieejamību pacientiem.
Apgūti atšķirīgi iedarbības mehānismi
Neiromodulācija apvieno dažādas metodes, ar kuru palīdzību ietekmē centrālās vai perifērās nervu sistēmas darbību ar mērķi mainīt slimības norisi, mazināt simptomus un kopumā uzlabot pacienta dzīves kvalitāti. Visas neiromodulācijas metodes, ar kurām mēs varam iespaidot centrālās un perifērās nervu sistēmas darbību, var iedalīt divās lielās grupās – invazīvās un neinvazīvās tehnikas.
Invazīvo metožu izmantošanas gadījumā kāda iekārta vai ierīce tiek implantēta cilvēka organismā un atrodas tur pastāvīgi. Tās darbību ir iespējams koriģēt no ārpuses, un iekārta nodrošina praktiski nepārtrauktu terapiju. Pie šādām metodēm varam minēt invazīvu vagus nerva jeb klejotājnerva stimulāciju, kas tiek lietota epilepsijas ārstēšanā. Dažādu neiroloģisku saslimšanu gadījumā, kas rada kustību traucējumus, būtiska loma ir dziļajai smadzeņu stimulācijai. Tā paredz elektrostimulācijas elektrodu ievadīšanu zemgarozas kodolos. Dziļā smadzeņu stimulācija jau vismaz 30 gadus tiek pielietota Pārkinsona slimības ārstēšanā tādos gadījumos, kad medikamentozā terapija nav pietiekami efektīva vai arī rada būtiskas blaknes. Turklāt šīs metodes var lieti noderēt arī citās situācijās. Savukārt slimniekiem ar muguras smadzeņu bojājumu mēs varam pielietot muguras smadzeņu stimulāciju vai arī dorsālās saknītes ganglija stimulāciju.
Runājot par neinvazīvajām metodēm, kā galvenās jāizceļ transkraniāla magnētiska stimulācija un transkraniāla līdzstrāvas stimulācija. Šo tehniku pielietošanas priekšrocība slēpjas apstāklī, ka tās lieti noder daudzu un dažādu saslimšanu ārstēšanā. Vislielākā pieredze darbā ar šīm metodēm un visbūtiskākais iegūtais efekts ir psihiatrijā un neiroloģijā.
Neiroloģijā šīs neinvazīvās metodes palīdz cīnīties ar neiropātiskām sāpēm, kas var rasties trijzaru neiralģijas gadījumā, kā arī sāpēm pēc pārciesta insulta. Tās dod ieguldījumu arī dažādu motoro jeb kustību traucējumu mazināšanā, kas rodas pēc piedzīvota insulta vai arī, piemēram, pie multiplās sklerozes. Šīs slimības gadījumā ļoti būtisku ieguldījumu neinvazīvo metožu pielietojums dod tieši nogurdināmības mazināšanā, kas bieži vien lielā mērā pasliktina pacienta dzīves kvalitāti.
Atslēgas vārdi – informācija un finansējums
Būtu lietderīgi pārdomāt, kas kopumā ir vajadzīgs, lai valstī neiromodulācija attīstītos kā joma un būtu pieejama pacientiem. Pirmkārt, tā ir pacientu izglītošana par šādu metožu esamību, lai viņi savam ārstam jautātu par iespējām tās izmantot. Otrkārt, svarīgi arī informēt pašus ārstus par to, ka šādas metodes eksistē. Lai viņi, konsultējot pacientus, aizdomātos, ka mūsdienīga terapija ietver arī šādu neiromodulācijas metožu pielietošanu. Treškārt, nepieciešams regulāri iepazīstināt likumdevējus, ierēdņus, Veselības ministrijas un Nacionālā veselības dienesta pārstāvjus ar aktualitātēm šajā jomā un ieguvumiem pacientiem, lai neiromodulācijas metodes iekļautu valsts apmaksāto pakalpojumu sarakstā.
Brīdī, kad tiek runāts par šādu metožu finansēšanu, ir būtiski uzsvērt, ka inovatīva neiromodulācija palīdz samazināt tiešās medikamentu izmaksas, jo novēršam zāļu lietošanu. Jāņem vērā arī netiešās izmaksas pacientam, kuram nav efektīvas terapijas. Respektīvi, tā būtu darba nespēja, neiegūtie ienākumi, arī valstij, kā arī papildu izdevumi par rehabilitāciju, kas var būt vajadzīga stacionārā, invaliditātes pabalstu nodrošināšanai utt. Šāda neiromodulācijas metožu ekonomiskā pamatojuma virzīšana ir būtisks priekšnosacījums tam, lai vispār tiktu lemts par labu šādu metožu ieviešanai. Mums jāsaprot, ka valsts un visas sabiedrības mērķis kopumā ir veseli, mācīties un strādāt spējīgi, patstāvīgi funkcionējoši cilvēki. Neiromodulācija ir viens no lieliskiem veidiem, kā to panākt.
Svarīgi nodrošināt plašāku piekļuvi inovācijām
Pagaidām Latvijā nav daudz vietu, kur neiromodulāciju veic. Invazīva klejotājnerva stimulācija epilepsijas gadījumā tiek nodrošināta, sadarbojoties Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai (BKUS) ar Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu (RAKUS) un Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu (PSKUS). Sadarbības mehānisms ir šāds – vispirms pacients ar epilepsiju tiek nosūtīts uz kopējo epilepsijas konsīliju, kur ir visu trīs klīnisko universitāšu slimnīcu pārstāvji. Ja konsīlijs lemj par nepieciešamību implantēt klejotājnerva stimulatoru, tas tiek veikts BKUS. Turpinājumā pacients, ja viņš ir bērna vecumā, tiek novērots BKUS vai arī PSKUS, ja viņš ir pieaudzis. Mēs ceram, ka drīzumā šādi pacienti varēs šo pakalpojumu saņemt arī RAKUS.
Neinvazīvās metodes, kas plaši izmantojamas galvas sāpju terapijā, pieejamas VCA Neiro klīnikā un arī RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas Galvassāpju vienībā.
Uzskatu, ka neiromodulācijas pieejamībai ir jābūt lielākai, ir jāiesaista vairāk dažādu citu specialitāšu ārsti, it sevišķi psihiatri, kā arī rehabilitologi un algologi. Tāpat ir svarīgi nodrošināt, ka valsts uzsāk dziļās smadzeņu un muguras smadzeņu stimulācijas apmaksāšanu neiroloģiska profila pacientiem, jo šādas terapijas trūkums ir būtisks ierobežojums mūsdienīgas aprūpes nodrošināšanā. Būtiski arī reāli apzināt esošo situāciju, kas patlaban nav rožainās krāsās, tieši otrādi. Vērtējot attīstības līmeni neiromodulācijas jomā, jāsecina, ka Latvijā diemžēl esam iepalikuši salīdzinājumā ar visām kaimiņvalstīm. Pienācis pēdējais laiks saņemties arī mums!
Autors ir neirologs, Latvijas Pretepilepsijas biedrības valdes loceklis, Latvijas Klīniskās neirofizioloģijas asociācijas valdes priekšsēdētājs
