Iespēja vai risks?

Darbaroku trūkums pēdējos gados skar aizvien vairāk uzņēmēju. Viens no problēmas risinājumiem ir darbaspēka piesaiste no trešajām pasaules valstīm. Pēc oficiālajiem datiem, viesstrādnieku skaits Latvijā sasniedz 20 tūkstošus. Ir Nauda skaidro, kādi izaicinājumi un riski saistās ar trešvalstnieku piesaisti, vai ir kaut kas, ko vajadzētu mainīt un uzlabot

Vienmēr esam bijuši patriotiski noskaņoti! Gribējām dot darbu tikai vietējiem, saka Dzintars Silgals. Viņam kopā ar dzīvesbiedri Zani pieder viena no lielākajām zemeņu audzēšanas saimniecībām Latvijā SIA Lubeco. Uzņēmums atrodas Talsu novada Lub­ezerē, bet no pagājušā gada atvērta filiāle Ventspilī. Uz lauka ogas audzē gandrīz četrarpus hektāru platībā, vēl gandrīz hektārs atrodas plēves tuneļos. Tas prasa daudz roku darba. 

Audzētājs izvēlējies tādas zemeņu šķirnes, kas ienākas pakāpeniski no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Taču 2021. gadā karstuma dēļ visas ogas nogatavojās gandrīz vienā laikā, bet tik daudz strādnieku, kas spētu visu ražu nolasīt, nevarēja dabūt. Vietējie vairs nebija pierunājami strādāt fiziski grūtu darbu par tādu algu, kādu lauksaimniecībā var piedāvāt. 

Darba samaksa atkarīga no tā, par kādu cenu var pārdot produkciju, atzīmē Silgals. Tā kā līdzīgā situācijā togad bija visi zemeņu audzētāji, ogu cena bija ļoti zema. Rezultātā liela daļa ražas palika uz lauka, un Lubeco cieta 30 tūkstošu eiro zaudējumus.

Tas arī bija pagrieziena punkts, kas lika izšķirties par iespēju turpmāk piesaistīt viesstrādniekus no trešajām valstīm. Kad pērn jūnijā viesojos Lubeco Ventspils filiālē, tur nesen bija ieradušies ap 20 sezonas viesstrādnieku no Uzbekistānas un vēl tika gaidīts papildinājums. Viņu uzdevums tobrīd bija palīdzēt iekopt jaunos stādījumus.

Darbaspēka trūkums cieši saistīts ar demogrāfisko situāciju Latvijā. To iedzīvotāju skaits, kas no skolas sola nonāk darba tirgū, ir daudz mazāks par to, kas pensionējas, skaidro Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks cilvēkkapitāla pārvaldības un makroekonomiskās attīstības jautājumos Jānis Salmiņš.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, patlaban Latvijā ir 1,1 miljons iedzīvotāju darbspējas vecumā. Tas ir par 150 tūkstošiem mazāk nekā pirms 10 gadiem. Sarūk arī bezdarbs. Šogad janvārī bija gandrīz 50 tūkstoši bezdarbnieku — uz pusi mazāk nekā 2014. gadā, rāda Nodarbinātības valsts aģentūras dati. 

Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite uzskata, ka pieejamā rezerve patiesībā nav pat tik liela: «Tā ir fikcija!» Daļa bezdarbnieku strādā nelegāli, daļa nevēlas pārcelties tuvāk potenciālajai darbavietai vai braukāt, daļa negrib darīt tādu darbu, kāds pieejams, bet vēl citi izvēlas nestrādāt un pārtikt no pabalstiem. 

Reģistrēto vakanču skaits pērn bija ap 20 tūkstošiem. Visvairāk trūka pedagogu, programmētāju, medicīniskā personāla, kravas auto vadītāju, būvniecības speciālistu, kā arī zemāk kvalificētu darbinieku, piemēram, apkopēju un palīgstrādnieku. Ja darbinieku ilgstoši nevar atrast, bet uzņēmējs vēlas turpināt strādāt un attīstīties, viņš meklē iespējas procesu vai nu automatizēt, vai piesaistīt viesstrādniekus. 

No trešajām valstīm piesaistītā darbaspēka apjoms sevišķi strauji pieaug pēdējos gados. 2019. gadā tiesības uz nodarbinātību tika piešķirtas apmēram 10 tūkstošiem trešvalstnieku, teikts Eiropas migrācijas tīkla ziņojumā. Tagad šo cilvēku skaits ir jau divreiz lielāks.

«Taču tas nav vienīgais veids, kā šeit ierodas trešo valstu darbaspēks,» piebilst Salmiņš. Kopējais iebraucēju skaits darbspējas vecumā ir ap simt tūkstošiem. No tiem 25 tūkstošiem ir derīgas pastāvīgās un termiņuzturēšanās atļaujas, kurās iekļauta norāde «Tiesības strādāt bez ierobežojumiem». Tās piešķir, piemēram, laulātajiem, lai apvienotu ģimeni. Aptuveni tikpat ir Ukrainas kara bēgļu. Daudz mazāku daļu veido trešo valstu studenti, kuriem ļauts strādāt līdz 20 stundām nedēļā. Šo grupu pārstāvji netiek uzskatīti par viesstrādniekiem. Viņiem nodarbinātība nav obligāts priekšnosacījums, lai saglabātu tiesības uz uzturēšanās atļauju, skaidro Madara Puķe no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes. 

Pazūd un aizmūk

Silgalu pirmā pieredze ar viesstrādnieku piesaisti bija 2022. gadā. Ar darbā iekārtošanas aģentūras palīdzību piesaistīja 30—40 strādniekus no Uzbekistānas. «Uzaicinājām vairāk, bet daļai Latvijas vēstniecība neiedeva vīzu, daļa paši neatbrauca, bet daļa kaut kur pa ceļam pazuda,» stāsta uzņēmējs. 

Turklāt izrādījās, ka aģentūra nebija sevišķi centusies izprast zemeņu audzētāju vajadzības un liela daļa atsūtīto strādnieku bija pilsētnieki, kas lauku darbus neprot un nemaz negrib prast. «Kad parādījām zemeņu lauku, teica, ka tādu darbu negrib. Diezgan daudzi aizmuka,» stāsta uzņēmējs. Viņš par to uzreiz informējis valsts iestādes, lai šiem cilvēkiem anulē iebraukšanas vīzu. 

Parasti šādos gadījumos saņem atbildi, ka iesniegumu izskatīs 30 dienu laikā. Silgals uzskata, ka tas ir daudz par vēlu un vajadzētu ieviest tādu kā karsto tālruni — tikai tad šos cilvēkus varētu operatīvi aizturēt un izraidīt.

Tā kā sadarbība ar aģentūru neizvērtās laba, nākamajai — 2023. gada — sezonai Silgals darbiniekus meklēja pa citiem ceļiem. Piemēram, bija saglabājis viena iepriekšējās sezonas labākā strādnieka kontaktus, aicināja viņu atgriezties un ņemt līdzi savu komandu. Tā izrādījās laba metode, pērn jūnijā secināja uzņēmējs. «Viņi visi grib strādāt. Ceļas, iet, dara, nešķiro darbus. Parasti brauc vīrieši. Iepriekšējā sezonā, kad kādam likām ravēt, teica — tas ir sieviešu darbs — un nedarīja. Tagad šādas diskusijas vispār nav.» 

Kopumā sezonas laikā uzņēmums nodarbināja ap 40 viesstrādnieku. Iebraucēji veidoja lielāko daļu kolektīva. Vietējo bija pavisam maz. Viena daļa viesstrādnieku bija jau minētie uzbeki, otra — Indijas iedzīvotāji. Stratēģiju piesaistīt darbaspēku no divām valstīm saimnieks izvēlējās, lai strādnieki pārāk daudz savā starpā «nečupotos» un visu uzmanību veltītu darbam. Visiem tika nodrošināta arī dzīvesvieta. «Tas ir tāds nerakstīts nosacījums,» piebilst Silgals. 

Uzbekistāna un Indija arī ir valstis, no kurām ierodas lielākais skaits viesstrādnieku. Ukrainas kara dēļ mazinās plūsma no Krievijas un Baltkrievijas. Vēl daudz viesstrādnieku ir no Ukrainas, Tadžikistānas, Gruzijas, Kirgizstānas, Kazahstānas un Filipīnām. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ postpadomju valstu iedzīvotājus interesē Latvijas darba tirgus un darba devēji labprāt viņus pieņem darbā, ir mazāks valodas barjeras risks — ar krievvalodīgajiem joprojām ir vieglāk komunicēt, saka Salmiņš. 

Savukārt lielais iebraucēju skaits no Indijas skaidrojams ar sniega bumbas efektu. To var salīdzināt ar tendenci, kad savulaik liels skaits latviešu devās peļņā uz Īriju un Lielbritāniju. Zinot, ka savējie būs priekšā, ir vieglāk mesties nezināmajā.

Tranzītvalsts

Tas, ka lauksaimniecības uzņēmumi meklē sezonas viesstrādniekus, ir viena no 2023. gada tendencēm. «Iepriekš darba devēji, kas strādāja šajā nozarē, interesi izrādīja, bet izvēlējās nogaidīt,» stāsta SIA Aveluk grupa vadītāja un dibinātāja Kristīne Kuļeva. 

Uzņēmums piedāvā darbinieku atlasi un nomu. Atlases gadījumā veic tikai rekrutēšanu, bet nomas gadījumā darba devējs formāli skaitās aģentūra. Viesstrādniekus uzņēmums gatavs meklēt visās nozarēs, izņemot IT un medicīnu.

Kuļeva min arī to, ka pēdējā laikā interese par darbaspēku no trešajām valstīm palielinājusies metalurģijā, bet samazinājusies — kokapstrādē. «Agrāk nodarbinājām viesstrādniekus, bet tagad vairs ne,» apliecina mēbeļu ražošanas kompānijas Daiļrade Koks ražošanas direktors un valdes loceklis Edgars Treimanis. Iepriekš uzņēmuma cehos Vaiņodē, Tukumā un Valmierā strādājuši gan baltkrievi, gan kara bēgļi no Ukrainas. «Vietējos nevarējām atrast ne par mazāku, ne lielāku naudu.» Bet, pēdējo mēnešu laikā bezdarba līmenim reģionos mazliet pieaugot, trešvalstnieku pakalpojumi vairs neesot nepieciešami. Visas darbavietas aizpilda vietējais darbaspēks. 

Visvairāk viesstrādnieku nodarbina transporta un būvniecības uzņēmumi, rāda Ekonomikas ministrijas apkopotie dati. Tomēr tie varētu būt neprecīzi, jo daļa trešvalstnieku saņem vīzu un darba atļauju, bet pēc iebraukšanas Latvijā uzreiz dodas uz Eiropas Savienības valstīm ar augstāku labklājības līmeni — pārsvarā Vāciju un Zviedriju. Viņu nopelnītie nodokļi ienāk Latvijas budžetā. «Bet strādāt viņi dodas labākajā gadījumā,» piebilst Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktora vietniece Ilze Zvīdriņa. 

Reizēm iebraucēji tikai izmanto labklājības valstu sociālo sistēmu. Tāpēc arī Zviedrija un Vācija par pastāvošo kārtību izsaka neapmierinātību un rosina mainīt patlaban ļoti atvērto imigrācijas sistēmu Eiropas Savienībā.

Cik daudziem Latvija kļūst par tranzītvalsti? Oficiālajos datos parādās aptuveni 3700 cilvēku 2022. gadā. Jaunāka informācija pagaidām nav apkopota. Taču apmērs varētu būt vēl lielāks. Par to vedina domāt fakts, ka viesstrādnieku nodarbināšanas nozaru topā trešo vietu ieņem darbaspēka meklēšana. Tas nozīmē, ka viesstrādnieks formāli skaitās nodarbināts personāla atlases aģentūrā, bet reāli strādā citā uzņēmumā. Algu viņam izmaksā aģentūra, kas savukārt saņem atlīdzību par darbinieka iznomāšanu. 

«Šī nav pārāk laba tendence,» komentē Salmiņš. Kuļeva apgalvo, ka viņas vadītais uzņēmums visiem iebraucējiem nodrošina darbavietu tieši Latvijā. Pērn piesaistīto viesstrād­nieku skaits sasniedza sešus simtus — tas ir par diviem simtiem vairāk nekā 2022. gadā. Uzņēmumi, kuri pērk pakalpojumu, vairs nav tikai no Rīgas un pierīgas, kā vēl pirms dažiem gadiem, bet arī no citiem reģioniem, tajā skaitā Latgales.

Ar Polijas vīzu

Līdzīgā ceļā daļa viesstrādnieku Latvijā ieplūst no Polijas. Tas notiek tāpēc, ka uzņēmēji meklē izdevīgākus nosacījumus darbaspēka piesaistē no trešajām valstīm. Latvijā noteikta minimālā alga, kāda darba devējam jāmaksā viesstrādniekam. Tai jābūt ne mazākai par strādājošo mēneša vidējo bruto darba samaksu iepriekšējā gadā. Patlaban minimālais slieksnis ir 1373 eiro. Savukārt, ja ārzemnieks saņem vīzu vai uzturēšanās atļauju sezonas darbam lauksaimniecībā, mežsaimniecībā vai zivkopībā, samaksa nevar būt mazāka par vidējo nozarē. Lauksaimniecībā tā noteikta vismaz 1110, zivsaimniecībā — 1301, bet mežsaimniecībā — 1484 eiro apmērā. 

Šāds nosacījums savulaik tika ieviests, lai mudinātu dot priekšroku vietējam darbaspēkam, veicinātu kopējā algu līmeņa celšanu un reemigrāciju, stāsta Zvīdriņa. Un tiešām — pērn, piemēram, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā bija straujākais izmērītais algu kāpums — ap 20%. Pieaug arī reemigrantu skaits.

Tomēr uzņēmēji minimālās algas prasību uzskata par apgrūtinājumu. Tā rezultātā veidojas situācijas, kad vietējie iedzīvotāji un iebraucēji strādā vienā un tajā pašā pozīcijā, bet saņem atšķirīgu atalgojumu, stāsta Salmiņš. Lai to apietu, darbā tiek pieņemti trešvalstnieki, kas dokumentus nokārtojuši Polijā vai Lietuvā, kur minimālās algas prasības iebraucējiem nav. Šāda prakse nav aizliegta, taču nozīmē, ka visi nodokļi aiziet uz valsti, kur saņemta vīza un darba atļauja.

Par trešvalstniekiem, ko peļņas nolūkā no Polijas vai jebkuras citas Eiropas valsts nosūta uz Latviju, šiem ārzemju uzņēmumiem būtu jāinformē Valsts darba inspekcija. Taču tās rīcībā esošie skaitļi ir tik mazi, ka vedina domāt — liela daļa šo prasību nepilda. Vēl pirms dažiem gadiem šādu cilvēku skaits oficiāli sasniedza tikai divus simtus. «Bet patiesībā tas noteikti bija daudz lielāks,» saka Salmiņš. 2022. gadā darba inspekcija saņēma informāciju par 400 nosūtītiem darbiniekiem, pērn — par vairāk nekā tūkstoti. 

Zvīdriņa atceras, ka rādītāji pieauga pēc tam, kad medijos par šo tēmu tika sacelta trauksme. Tomēr viņa pieļauj, ka arī šie skaitļi neparāda patieso ainu. Darba inspekcijā norāda, ka šajā statistikā iekļauti ne tikai trešo valstu pilsoņi, bet arī citi ārzemnieki. Visbiežāk viņi strādā kokapstrādes, pārtikas ražošanas un būvniecības uzņēmumos.

«Kad paskatījos darba inspekcijas datus, man likās — viens pats to daru,» ar smaidu saka Darba devēju konfederācijas prezidents Bite, kuram pieder zivju pārstrādes uzņēmums Karavela. Viesstrādniekus ražotnē sāka nodarbināt pirms padsmit gadiem. Sākotnēji izmantoja darbaspēku no Bulgārijas un Rumānijas. Pirms desmit gadiem sākās aktīvāka iebraucēju plūsma no Ukrainas. Pirms pilna mēroga uzbrukuma sākuma Latvijas virzienā tā samazinājās, jo par ukraiņiem cīnījās darba devēji visā Eiropā. «Ar Vāciju mums konkurēt grūti,» nosaka Bite. Turklāt ukraiņiem paaugstinājušās ekspektācijas — viņi vairs negrib strādāt vienkāršus darbus un vēlas saņemt lielāku algu. 

Kad Ukrainā sākās Krievijas iebrukums, uzņēmums uzņēma un izmitināja bēgļus — savu strādnieku radiniekus —, taču ļāva izvēlēties, vai vēlas strādāt. «Šie cilvēki bija psiholoģiski iespaidoti no visām piedzīvotajām šausmām un tā, ka vajadzēja ātri doties prom, līdz ar to nopietni pastrādāt nemaz nevarēja,» uzņēmējs novērojis. Tagad Karavela nodarbina cilvēkus arī no Moldovas, Kirgizstānas, Uzbekistānas, Vjetnamas. Daļa no viņiem iebrauc tieši caur Poliju. 

Kopumā viesstrādnieki veido 20% uzņēmuma kolektīva, aizpildot tikai tās vakances, kurās nevar atrast vietējos darbiniekus. Ar iebraucēju darba kultūru Bite ir apmierināts: «Ir patīkami strādāt ar cilvēkiem, kas grib nopelnīt naudu. Tāpēc jau viņi šeit ierodas.» Vienīgā negatīvā pieredze bijusi ar indiešiem. 

Pārtikas ražošanas uzņēmumi atrodas viesstrādnieku nodarbināšanas topa devītajā pozīcijā. Visbiežāk šajā nozarē trešo valstu darbaspēku meklē tieši zivju pārstrādes uzņēmumi, stāsta Kuļeva. «Vērojama līdzīga tendence kā savulaik Rietumeiropā, kur latvieši brauca darīt tos darbus, ko vietējie nevēlējās.» Visticamāk, tāpēc pēdējos gados uzņēmumi biežāk meklē zemas kvalifikācijas darbiniekus. Iepriekš, piemēram, būvniecības uzņēmumi prasīja atrast betonētāju, kas prot lasīt rasējumus. Tagad izvēlas labāk piesaistīt lielāku skaitu palīgstrādnieku, no kuriem vajadzības gadījumā kādu kvalificētākam darbam māca uz vietas. 

Rindas mēnešiem garas

Pēdējie viesstrādnieki no zemeņu audzēšanas saimniecības Lubeco devās prom novembra beigās. Sezona zemeņu laukos atsāksies martā. Tad ar darbiem saimnieks vēl varēšot tikt galā pats, bet aprīlī jau atkal gaidīs sezonas strādniekus no ārvalstīm. Tā kā dokumentu kārtošana prasa daudz laika, rekrutēšana sākta jau ziemā. Arī Kuļeva stāsta, ka, piemēram, vācu uzņēmums, kas zina, ka maijā vajadzēs 20 darbiniekus, trešvalstniekus sāk meklēt jau tagad.

No uzņēmēja puses nekas daudz netiek prasīts — tikai nosūtīt ielūguma numuru, kura saņemšanai dokumenti jākārto Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. 

Pēc tam potenciālajam viesstrādniekam jādodas uz Latvijas vēstniecību, lai saņemtu vīzu. Taču ierobežotās kapacitātes dēļ rindas uz pierakstu Latvijas vēstniecībās stiepjas vairāku mēnešu garumā. 

Dažviet jāgaida pat divi trīs mēneši, lai vispār tiktu pie iespējas pierakstīties. Pēc tam vēl jāgaida atbilde, vai vīza tiks izsniegta. «Reizēm gadās, ka vīzu iedod tad, kad darba sezona jau beigusies,» Silgals stāsta. Ilgo gaidīšanas laiku vēstniecībās kā vienu no lielākajām problēmām min arī citi uzrunātie.

Turklāt uzņēmējam netiek paziņots, kad tieši potenciālais darbinieks vīzu ir saņēmis. Līdz ar to mēdz gadīties situācijas, kad ielūguma numurs ir izsūtīts, bet nekāda atgriezeniskā saite netiek saņemta, un tā arī nav skaidrs, kur cilvēks palicis — būs viņš vai nebūs. «Man ir bijušas arī situācijas, kad aizbraucu uz lidostu pretī, zinu, ka cilvēks ir atlidojis, bet viņa nekur nav. Es viņam esmu bijusi tikai iespēja iekļūt Eiropā,» Silgals nosaka. 

Kuļeva stāsta, ka tie nav vienīgie «pārsteigumi», ko mēdz sagādāt viesstrādnieki. Piemēram, uzrāda savus dokumentus, bet attālinātajās pārrunās piedalās kāds brālis vai cits radinieks, kas izskatās līdzīgi un prot angļu valodu. Tas atklājas tikai tad, kad īstais vārda īpašnieks ierodas Latvijā un kļūst skaidrs, ka ar svešvalodām ir uz «jūs». «Uzbekiem, tadžikiem liekas, ka labākas vietas par Eiropu nav,» aģentūras vadītāja stāsta.

Lai mēnešiem garās rindas samazinātu, vajadzētu ieviest tā saukto zaļo koridoru, uzskata Darba devēju konfederācijas prezidents Bite. Tas nozīmētu, ka cilvēks, kas gatavs strādāt uzņēmumā, kas atbilst noteiktiem nosacījumiem, pie iespējas saņemt vīzu tiek ātrāk. Salmiņš apgalvo, ka pie šīs idejas ieviešanas praksē tiek strādāts. «Bet nedrīkst aizmirst arī par valsts drošību,» viņš piebilst.

Izmaiņas būs!

Uzņēmēji arī uzskata, ka nepieciešams mainīt nosacījumu par minimālās algas slieksni. Pirmkārt, viesstrādnieki nekad nebūšot lētais darbaspēks, jo grib nopelnīt tik daudz naudas, lai lielāko daļu varētu sūtīt atpakaļ uz mājām. Un tas noteikti neesot mazāk par tūkstoš eiro. Otrkārt, piemēram, šūšanas cehs Krāslavā nevar samaksāt tikpat, cik IT nozares uzņēmums Rīgā. 

«Nevajag baidīties atvērt rokas plašāk, jo vairs jau nav, ko sargāt,» pārliecināta ir Kuļeva. «Kad esi nozarē, redzi, ka Latvijas iedzīvotājiem neviens darbu neatņem. Tas ir mīts, ka uzņēmēji vietējo vietā izvēlēsies viesstrādniekus. Savējiem nekad neatteiks.»

Zvīdriņa gan par to nav tik droša. Pētot darba sludinājumus, varot redzēt, ka daudzos jau uzreiz minēta konkrēta darba alga — tāda pati kā vidējā tautsaimniecībā —, un tas vedina domāt, ka vakance paredzēta iebraucējiem. Noteikts, ka, pirms pieņemt darbā viesstrādnieku, informācija par brīvo darbavietu jāpublicē Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapā. Ja ar vietējo darbaspēku to neizdodas aizpildīt 10 dienu laikā, drīkst pieņemt trešvalstnieku.  

Tomēr uzņēmēju aicinājums veikt izmaiņas likumā par viesstrādnieku minimālo algu ir sadzirdēts. Izskatīšanai Ministru kabinetā tiek virzīti grozījumi noteikumos par ārzemniekiem nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru. Tie paredz, ka minimālās algas likme vairs nebūs vienota, bet katrai nozarei sava. Šis solis varētu veicināt vietējo iedzīvotāju nonākšanu augstāk kvalificētos amatos, iebraucējiem atstājot vienkāršākos darbus, kā arī mazināt uzņēmēju vēlmi meklēt apkārtceļus viesstrādnieku piesaistē, pamato Salmiņš. 

Dažādus atbalsta instrumentus darbaspēka piesaistē uzņēmējiem paredzēs arī topošā cilvēkkapitāla attīstības stratēģija. Tās izstrādes mērķis ir sekmēt darbaspēka piedāvājuma pielāgošanos nākotnes darba tirgus vajadzībām, skaidro Ekonomikas ministrija. Stratēģijā paredzēti septiņi darbības virzieni, to skaitā kvalificētu darbinieku piesaiste, pilnveidojot imigrācijas procesu, remigrācijas nosacījumus un ārvalstu studentu piesaisti. Mērķu sasniegšanai izmantos gan valsts budžeta, gan Eiropas fondu līdzekļus.

Pagājušā gada beigās ekonomikas ministrs Viktors Valainis, labklājības ministrs Uldis Augulis un izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša konceptuāli atbalstīja izstrādāto stratēģijas projektu un vienojās par tā tālāku virzību. Tagad tas nodots starpinstitūciju saskaņošanai, bet pēc tam tiks virzīts apstiprināšanai Ministru kabinetā.

 

Kā uzaicināt viesstrādnieku darbam Latvijā

1. Reģistrē vakanci! Darba devējs Nodarbinātības valsts aģentūras filiālē piesaka brīvu darbavietu. Trešvalstnieku var uzaicināt tikai tad, ja 10 darbdienu laikā neatrodas piemērots kandidāts no Latvijas, ES dalībvalstīm, EEZ valstīm un Šveices. Sludinājumā jābūt norādītai algai, kas ir vismaz vidējā tautsaimniecībā.
2. Noformē ielūgumu vai izsaukumu! Darba devējs vēršas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, lai apstiprinātu ārzemniekam ielūgumu vīzas pieprasīšanai, ja viesstrādnieku plānots nodarbināt īstermiņā, vai izsaukumu uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai, ja plānots nodarbināt ilgtermiņā. Vīza var būt īstermiņa (uz trim mēnešiem) vai ilgtermiņa (līdz gadam). Uzturēšanās atļauju piešķir uz pieciem gadiem. Pēc tam trešvalstniekam būs tiesības uz pastāvīgu uzturēšanās atļauju.
3. Ziņo, ka darbinieks var iet uz vēstniecību! Kad migrācijas lietu pārvalde apstiprinājusi ielūguma pieteikumu, ārzemnieks var iesniegt dokumentus vīzas vai uzturēšanās atļaujas saņemšanai Latvijas diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā ārzemēs.
4. Var sākt darbu. Pēc darba līguma noslēgšanas ārzemnieks reģistrējas Valsts ieņēmuma dienestā kā nodokļu maksātājs.

Avots: Labklājības ministrija

Uzziņai

Vai nelegālā nodarbinātība ir problēma?

Dace Stivriņa, Valsts darba inspekcijas Klientu atbalsta nodaļas vadītāja

Darba devējiem vispirms vajadzētu ņemt vērā — lai varētu nodarbināt ārvalstnieku, viņam ir jābūt derīgai uzturēšanās un darba atļaujai neatkarīgi no tā, vai saņemta pie mums Latvijā, vai citā Eiropas Savienības valstī. Ja šie dokumenti ir derīgi, jāslēdz rakstveida darba līgums. Taču nevar iedot tikai līgumu latviešu valodā. Noteikumiem jābūt izskaidrotiem tā, lai ārvalstnieks tos saprot — vai nu nodrošinot tulkojumu, vai kādā citā veidā. Arī instruktāža darba aizsardzībā veicama darbiniekam saprotami, lai viņš zinātu, kā veikt pienākumus, neapdraudot savu drošību un veselību.

Gadījumus, kad trešo valstu pilsoņi būtu nodarbināti bez rakstveida līguma, pārbaudēs bieži nekonstatējam. Taču atsevišķas statistikas par to nav. Mums nav pamata jautāt, no kuras valsts un ar kādu mērķi darbinieks ir ieradies. Mūsu uzdevums nav noskaidrot arī to, vai cilvēks ieradies Latvijā pēc darba devēja uzaicinājuma, vai atbraucis saviem spēkiem no kādas trešās valsts un tad saņēmis uzturēšanās un darba atļauju. Tas, vai darba atļauja ir derīga, ir Valsts robežsardzes un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes kompetencē.

Atbilstoši ES direktīvām un Darba likumam citas valsts uzņēmumam, kas nosūta darbinieku uz Latviju, ir jāpaziņo Valsts darba inspekcijai, kur viņš tiks nodarbināts, cik ilgi, kāda veida darbos. Kad mums šī informācija ienāk, varam aizbraukt uz pārbaudi, paskatīties, vai tiek ievērotas visas prasības, kas jāievēro, piemēram, vai ir atbilstoši darba apstākļi, nodrošināts atpūtas laiks un tamlīdzīgi.

Ja pastāv aizdomas par pārkāpumiem, trešo valstu pilsoņi mēdz ierasties arī pie mums uz konsultācijām. Visbiežāk viņi sūdzas par algas izmaksas aizkavēšanos, neprecīzu darba laika uzskaiti, līdz ar ko netiek apmaksātas visas faktiski nostrādātās stundas. Tāpat stāsta, ka līgums ir iedots, bet noteikumi nav izskaidroti.

Darba inspekcijā saņemtās viesstrādnieku sūdzības 

2020—2023

• 11 iesniegumi par darba samaksas neizmaksāšanu
• 3 iesniegumi par nodarbināšanu bez rakstveidā noslēgta darba līguma vai ziņu nesniegšanu Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmā par darba ņēmēja statusa iegūšanu
• 2 iesniegumi par nelaimes gadījuma darbā izmeklēšanu
• 2 iesniegumi par to, ka darba devējs, uzsakot darba līgumu, darbiniekam nav rakstveidā paziņojis par iemesliem
• 2 iesniegumi par ieturējumu veikšanu bez darbinieka piekrišanas
• 2 iesniegumi par darbinieku nodarbināšanu, slēdzot uzņēmuma, nevis darba līgumu, kā arī neizmaksājot darba samaksu

Avots: VDI

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem