Ainis Dzalbs. LETA
Latvijā šobrīd vērojama izteikta veselības aprūpes pakalpojumu centralizācija: primārā veselības aprūpe bieži vien ir vienīgais valsts apmaksātais pakalpojums lauku reģionos, pēc visa pārējā jābrauc uz Rīgu un citām lielajām pilsētām. Nav teikts, ka pacients tiks pie tā, kas viņam vajadzīgs. Pat ja cilvēks ir gatavs pārvarēt vairāk nekā 100 kilometru turp un atpakaļ, atraujot ceļa izdevumus no bieži vien niecīgā ģimenes budžeta, viņu sagaida garas rindas uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem. Gan valsts kompensētu dzīvību glābjošu medikamentu, gan pamata izmeklējumu pieejamību varētu būtiski uzlabot, sniedzot plašākas pilnvaras ģimenes ārstiem, taču vienlaikus jāmeklē finansējums, lai varētu kompensēt vairāk un ātrāk – vismaz pacientiem, kuriem tā ir vienīgā cerība.
Pasaulē nav tādas valsts, kurā vispār nebūtu rindu uz valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Taču Latvijā rindā jāstāv arī pēc pamata izmeklējumiem un dzīvību glābjošiem medikamentiem. Jo dziļāk laukos, jo mazāka jau tā ierobežotā valsts apmaksātu zāļu un izmeklējumu pieejamība.
Ģimenes ārsti savus pacientus pazīst gadiem ilgi: mēs redzam viņu potenciālu, iespējas, pienesumu valstij, dzīvesprieku, bet arī problēmas, finansiālos un sociālos faktorus, kas viņus nostāda nevienlīdzīgā situācijā ar lielo pilsētu iedzīvotājiem. Skaidrs, ka katrā ciemā nav jābūt sirds ķirurgam vai endokrinologam, un vienmēr būs specifiskas saslimšanas, kuras jāārstē ar sarežģītu terapiju specializētos centros. Taču, pat nerunājot par īpaši izsmalcinātiem medikamentiem, iespēja saņemt valsts kompensētas zāles ir ļoti sadrumstalota un birokrātiskiem šķēršļiem pārpildīta sistēma. Turklāt runa ir ne tikai par medikamentu pieejamību Latvijā vai to, cik ātri tie tiek iekļauti kompensācijas sistēmā, bet arī par valsts apmaksātiem izmeklējumiem, lai terapiju vispār varētu uzsākt.
Mana ģimenes ārsta prakse aptver 30 reiz 30 kilometru lielu lauku teritoriju. Attālums līdz ģimenes ārstam ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki nemeklē palīdzību, tomēr 30 kilometri vēl ir kaut cik pārvarams šķērslis. Toties tikt uz Rīgu ir jau krietni sarežģītāk, bet atsevišķi izmeklējumi ir pieejami tikai galvaspilsētā. Arī pie speciālista nokļūt nav nemaz tik vienkārši, bet medikamenti vajadzīgi nekavējoties. Piemēram, kompensējamo zāļu sarakstā iekļautus medikamentus sirds mazspējas ārstēšanai vai asins šķidrināšanai ilgstoši drīkstēja uzsākt tikai kardiologs, bet rindā jāgaida pusgadu vai pat ilgāk. Zāles maksā vairākus desmitus eiro mēnesī, pacients nevarēja atļauties tās iegādāties, un veselība pasliktinās, insulta risks aug. Sākt kompensēt zāles pēc insulta, protams, arī ir svarīgi, taču jau par vēlu. Iesaistoties Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijai, ir panākts, ka tiešas darbības antikoagulantus un SGLT-2i grupas medikamentus šobrīd drīkst nozīmēt arī ģimenes ārsti, tādējādi ir būtiski uzlabojusies pieejamība šīm nozīmīgajām medikamentu grupām. Taču joprojām nevaram nodrošināt vadlīnijām atbilstošu ārstēšanu savlaicīgi, piemēram, cukura diabēta, hroniskas nieru slimības, vairāku psihisku slimību gadījumā. Lai gan šo saslimšanu pārvaldība ir ģimenes ārsta kompetencē, valsts apmaksātas medikamentozas terapijas uzsākšana iespējama tikai ar sekundārās veselības aprūpes speciālista rekomendāciju. Kā zināms, tas saistīts ar mēnešiem ilgu gaidīšanas rindu.
Mums šķiet pilnīgi pieņemami nozīmēt pacientam zāļu aktīvo vielu, lai valsts kompensē lētāko medikamentu, kurš to satur, – tas palīdz ietaupīt lielus līdzekļus, bet pacients tik un tā saņem nepieciešamo ārstēšanu.
Kad nu beidzot cilvēks ir ticis pie speciālista un varbūt pat saņēmies apmaksāt konsultāciju, ļoti bieži ar to arī viss beidzas, jo nākamais izmeklējums maksā tikpat dārgi vai vairāk, arī terapiju nevar atļauties. Onkoloģisko saslimšanu terapiju vairumā gadījumu apmaksā valsts, bet nāk klāt papildu izdevumi – izmeklējumi, analīzes, aprūpe, kas pacientam nav pa kabatai. Protams, pat visbagātākā valsts nespētu apmaksāt visas terapijas pilnīgi visiem ar jebkādām diagnozēm. Tomēr būtu jādara viss iespējamais, lai palīdzētu vismaz tiem cilvēkiem, kuriem valsts ir vienīgā cerība saņemt ar izmeklējumiem pamatotu konkrētu terapiju.
Viens no risinājumiem – diagnosticēt problēmas pēc iespējas ātrāk, lai sarežģītās un dārgās terapijas nebūtu vajadzīgas. Tātad investēt tur, kur parasti mēģina ietaupīt, – profilaksē un sabiedrības izglītošanā. Kā rāda lauku ģimenes ārstu pieredze, jo zemāks cilvēka sociālais, finansiālais un veselības pratības līmenis, jo vēlāk viņš atpazīst iespējamos slimības simptomus un vēršas pie ārsta, tātad arī diagnostika un ārstēšana ir novēlota. To, ka sabiedrības izglītošanā mums ir ļoti daudz darba, parāda kaut vai iedzīvotāju atsaucība valsts apmaksātam skrīningam: manā praksē uz šiem aicinājumiem paši atsaucas vidēji tikai 10–15 %, taču, individuāli uzrunājot, motivējot un skaidrojot, rezultāts ir krietni labāks. Pašai sabiedrībai jābūt zinošai un atsaucīgai, lai ilgtermiņā nodrošinātu skrīningu regularitāti un aptveri, kas sekmētu agrīnu diagnostiku. Vienlaikus apmēram trešā daļa onkoloģisko slimību tiek atklāta nejauši – plānotās pārbaudēs, bez konkrētām sūdzībām, vai citu iemeslu dēļ veiktos izmeklējumos kā gadījuma rakstura atradne. Domāju, nav jāatgādina, cik svarīgi ir audzējus atklāt savlaicīgi, nevis tad, kad bez sarežģītas un dārgas terapijas vairs neiztikt. Profilakse nav naudas tērēšana, tā ir investīcija, kas mazina nepieciešamību pēc vēl dārgākas ārstēšanas nākotnē un naudas iepludināšanas sociālajos pabalstos, jo sabiedrība zaudē darba spējas ielaistu veselības problēmu dēļ. Tāpēc pats pirmais solis būtu visiem kopā tiekties uz pierādījumos un vadlīnijās balstītu veselības aprūpi ar maksimālu uzsvaru uz profilaksi.
Vienlaikus, protams, jāpalielina finansējums gan valsts apmaksātiem medikamentiem, gan izmeklējumiem.
Šie posmi ir savstarpēji cieši saistīti. Ja problēma parādās vienā ķēdes posmā, tā skars arī nākamo. Prieks, ka šobrīd caur iniciatīvu “Bez veselības nav valsts” šī sāpīgā tēma tiek aktualizēta.
Savukārt lēmumu pieņēmējus es aicinātu ieklausīties nozares profesionāļos un būt drosmīgiem savos lēmumos. Jaunos ārstus mūsdienās apmāca ultrasonogrāfijā; varbūt primārie ultrasonogrāfijas izmeklējumi jāuztic ģimenes ārstiem? Varbūt jāļauj ģimenes ārstiem nozīmēt pacientiem valsts apmaksātus medikamentus vismaz līdz brīdim, kad rodas iespēja konsultēties ar speciālistu? Lauku ģimenes ārsti ļoti cer, ka veselība patiešām būs prioritāte, lai nākamās paaudzes varētu just arī pozitīvas pārmaiņas, ne tikai valsts veselības aprūpes stagnācijas sekas.
Autors ir Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents.
