Straujais cenu kāpums novērojams visās jomās, tāpēc liela daļa iedzīvotāju arvien vairāk izjūt nepieciešamību pelnīt vairāk, lai spētu nosegt visus ikdienas maksājumus, nedomājot pat par dažādu izklaižu tēriņiem. Situācija darba tirgū piespiež cilvēkus domāt par jauniem veidiem, kā nodrošināt komfortablu dzīvi, tāpēc rodas jautājums, vai iedzīvotāji ir gatavi mainīt profesiju, dzīvesvietu un citus ierastus apstākļus, lai pelnītu vairāk. Biuro kā darbinieku piesaistes uzņēmums pērn jutām, ka mazkvalificēto darbaspēku piesaistīt bija ļoti grūti. Pēdējo gadu viena no lielākajām tendencēm ir bijušo sabiedriskās ēdināšanas jomas darbinieku pārkvalificēšana uz darbu loģistikas un ražošanas uzņēmumos. Visgrūtāk ir tieši ar pāriešanu uz ražošanas uzņēmumiem, tomēr ir arī noteiktas jomas, kur pārkvalificēšanās notiek veiksmīgāk.
Pagājušā gada nogalē Biuro veica iedzīvotāju aptauju, lai skaidrotu, vai viņi būtu gatavi pārkvalificēties jeb mainīt profesiju, lai iegūtu labāku atalgojumu.
No kopējā skaita lielākā daļa jeb 57% respondentu pauda, ka būtu gatavi mainīt profesiju tikai tad, ja jaunais darbs viņiem patiktu.
Otra populārākā atbilde, ko izvēlējās tikai 8% cilvēku, sacīja, ka viņi nebūtu gatavi mainīt profesiju, jo ir apmierināti ar pašreizējo atalgojumu. Savukārt 5% aptaujāto minēja, ka būtu gatavi pārkvalificēties tikai tad, ja nebūtu jāpārvācas uz citu dzīves vietu, pilsētu, apkaimi u.c. Reģionālās atšķirības, manuprāt, šajā jautājumā ir patiesi jūtamas.
Mana pieredze darbā ar kandidātu meklēšanu jauniem amatiem rāda, ka situācija darba tirgū reģionos un galvaspilsētā ir krietni atšķirīga. Kā būtiskākās no tām minētu darbinieku rotācijas ātrumu un uzticību konkrētam uzņēmumam. Rīgā darbiniekiem ir daudz vairāk iespēju mainīt darbavietu, tādēļ arī darbinieku rotācija ir ātrāka. Ja darbinieks, kurš Rīgā vienā darbavietā strādājis vairākus gadus, tomēr nolemj mainīt darbu, tad uz viņu nereti skatās ar aizdomām, savukārt reģionos ir citādi. Tur ilgstošas saites starp darbinieku un uzņēmumu ir daudz raksturīgākas un bieži vērojams, ka cilvēki nevēlas pamest ierasto pilsētu, lai dotos strādāt uz Rīgu. Ir vēl viena īpatnība – ja ārpus Rīgas reģiona darbinieks tomēr nolemj radikāli mainīt darba un bieži vien arī dzīves vietu, tad viņš drīzāk domās nevis par pārcelšanos uz Rīgu vai citu pilsētu, bet gan braukšanu strādāt un dzīvot ārzemēs. Interesanti, ka aptaujā tikai 1% respondentu norādījis, ka būtu gatavs mainīt profesiju, ja dotos strādāt ārpus Latvijas.
Un te nonākam pie jautājuma – kāda tad kopumā ir iedzīvotāju nostāja par pārkvalificēšanos? Pērn novembrī veiktā aptauja atklāja, ka 77% respondentu būtu gatavi mainīt pašreizējo darbu, savukārt tikai 10% minējuši, ka nebūtu gatavi kam tādam, vēl 8% aptaujāto norādījuši, ka nākotnē neplāno strādāt, jo tas saistīts ar pensijas vecumu, bet 3% atbildi uz jautājumu nezina. Vēl 2% aptaujāto pauda citas atbildes, kā vienu no tām, piemēram, ka ir pašnodarbināta persona, jo darba tirgus Latvijā ir ļoti nepievilcīgs.
Iegūtie dati ļauj secināt, ka cilvēki ir gatavi kāpt ārpus savas komforta zonas, lai pelnītu lielāku atalgojumu un tādējādi uzlabotu dzīves kvalitāti. Protams, šīs piekrītošās atbildes norādītas ar dažādiem papildinājumiem. Maza daļa respondentu būtu gatavi mainīt profesiju tāpēc, ka nav apmierināti ar pašreizējo kvalifikāciju – tā sacīja 2%, vai arī tādā gadījumā, ja būtu vieglāk (mazāk darba stundas) strādāt – tā atbildēja 4%. Tāpat arī 4% respondentu mainītu darbu, ja pārkvalificēšanas process nebūtu ilgs, un 3% – ja nebūtu jāstrādā fiziski smagu darbu. Veiktā aptauja atklāj vēl vienu interesantu faktu. Neviens no aptaujātajiem neminēja atbildi, ka būtu gatavs mainīt profesiju, ja nevajadzētu jāstrādāt pie datora. Tas nozīmē, ka tie darbinieki, kas ikdienu pavada pie datora ekrāniem, kopumā ir apmierināti ar savu profesiju un par mazu atalgojumu nesūdzas.
Pašreiz esam neapskaužamā situācijā – no vienas puses, cenas būtiski palielinās, tajā skaitā arī darbaspēka nodokļu slogs uzņēmējiem nav mazs, bet, no otras, liela daļa cilvēku nespēj nopelnīt pietiekami daudz, lai varētu nodrošināt sevi, bērnus un atliktu arī kādām izklaidēm vai ceļojumiem. Tas nozīmē, ka situācija darba tirgū patlaban nav sakārtota un visa izveidotā sistēma nestrādā tā, lai veicinātu valsts attīstību un iedzīvotāju labklājību. Uzskatu, ka būtu jāsēžas pie viena galda, lai meklētu efektīvākus veidus, kā palīdzēt cilvēkiem nodrošināt kvalitatīvus dzīves apstākļus un uzņēmējiem strādāt ar augšupejošiem finanšu rādītājiem.
Autore ir SIA Biuro klientu apkalpošanas vadītāja
Pagaidām nav neviena komentāra