Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Nesen Latvijas Univeristāte (LU) izpelnījās kritiku par tenūrprofesoru vakanču izsludināšanu, kur pieteikumu sagatavošanai bija atvēlēta viena nedēļa. Noteikti šis nebija labākais LU lēmums. Tomēr no Latvijas jauno zinātnieku skatpunkta izteiktāka problēma ir Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) prasība konkursu organizēt profesoru līmenī.
Saprast situāciju
Daudzās pasaules valstīs, lai sasniegtu profesora amatu, zinātniekam jāiet cauri tā sauktajam tenūrgaitas jeb angliski tenure-track procesam. Tas nozīmē, ka universitāte izveido amata vietu jomā, kur tai ir nepieciešams profesors. Tomēr izvēlētais kandidāts nesāks kā profesors, bet gan kā assistant professor, ko Latvijā varētu pielīdzināt docenta amatam. Parasti uz šo pozīciju piesakās jaunie zinātnieki, kuri nesen ieguvuši doktora grādu un nereti dažus gadus strādājuši kā pēcdoktoranti (pētnieki profesora vai vadošā pētnieka uzraudzībā).
Iegūstot tenūrgaitas docenta amatu, pētnieks iegūst stabilu algu un starta kapitālu savas pētniecības jomas attīstībai konkrētajā institūcijā. Pētniekam, aptuveni 3-6 gados, ir jāspēj parādīt savas spējas piesaistīt finansējumu, nostiprināt ekspertīzi, izglītot studentus, t.sk., doktorantus, sastrādāties ar kolēģiem un pildīt citus darba aprakstā noteiktos pienākumus. Pēc šā laika rezultāti tiek izvērtēti un vai nu piešķirta tenurēta jeb pastāvīga pozīcija asociētā profesora statusā, vai arī cilvēkam ir jāmeklē cits darbs.
Tenurēta pozīcija nozīmē stabilitāti, t.i., pētniekam ir darba līgums uz nenoteiktu laiku ar skaidriem ilgtermiņa darba noteikumiem un sasniedzamajiem mērķiem. Turpinot labi darīt savu darbu, ir iespēja turpināt karjeras attīstību nākamajā līmenī, t.i., kļūt par profesoru. Profesori šādā sistēmā ir pētniecības kodoli, kas piesaista papildus finansējumu un rada darba vietas citiem cilvēkiem savā institūcijā. Tenūra savukārt nodrošina akadēmisko brīvību.
Latvijas jaunrade
Arī Latvija pašlaik vēlas ieviest tenūrprofesūru. Būtu tikai loģiski to darīt, veidojot pozīcijas jaunajiem un jaudīgajiem talantiem ne tikai no Latvijas, bet arī no visas pasaules, tai skaitā, veicinot diasporā esošo zinātnieku atgriešanos Latvijā. Laiks pēc doktorantūras ir brīdis, kad pētnieki meklē iespējas stabilām pozīcijām un ir gatavi mainīt dzīvesvietu, piemēram, ar visu ģimeni doties uz ārzemēm vai atgriezties Latvijā. Tas ir īstais brīdis, lai Latvija piesaistītu perspektīvus zinātnes līderus. Tomēr gluži pretēji minētajam IZM ir izvēlējusies citu pieeju – piespiest universitātes atvērt konkursu uz profesora līmeņa vietām.
Šī pieeja balstās cerībā, ka, piemēram, profesore Somijā redzēs izsludināto konkursu kādā Latvijas universitātē un būs gatava atstāt savu darbavietu, gadiem attīstītu laboratoriju, izveidoto pētniecības grupu, izņemt bērnus no skolas, lūgt partnerim pamest darbu un kopā ar visu ģimeni pārcelsies uz dzīvi Latvijā, lai šeit visu sāktu no nulles. Turklāt tas būtu jādara bez starta finansējuma laboratorijas vai grupas izveidei, jo izsludinātajās tenūrprofesūras pozīcijās šis nozīmīgais finansējums pārsvarā nav paredzēts. Ir skaidrs, ka tas nenotiks! To labi parādīja Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) izsludināto tenūrprofesūru konkursa rezultāts, kur uz vairākām pozīcijām nācās rīkot atkārtotu konkursu. Tāpēc Latvijas Jauno zinātnieku apvienībai (LJZA) nav skaidra IZM pieeja jaunās sistēmas veidošanā.
Jauno zinātnieku redzējums
No LJZA skatpunkta pašreizējais tenūrprofesūras modelis nozīmē, ka pastāvīgās pozīcijas tiks neviļus nodrošinātas esošiem profesoriem, kas jau nostabilizējušies karjerā. Prasība par latviešu valodas tūlītēju pratību, kas diemžēl izriet no Latvijas normatīvajiem aktiem, ierobežo ārvalstu zinātnieku iespējas kandidēt uz šiem amatiem un realitātē nozīmē, ka uz šīm Latvijas izaugsmei un konkurētspējai nozīmīgajām pozīcijām konkurence būs neliela.
No vienas puses, prieks par profesoriem un profesorēm, kas iegūs atbalstu, jo daudzi no viņiem ir pelnījuši pastāvīgas un pienācīgi atalgotas pozīcijas, no otras puses, rodas jautājums – kā tieši jaunajam zinātniekam Latvijā kļūt par profesoru? Pašlaik Saeimā tiek skatīti grozījumi Augstskolu likumā, kas palīdzēs sakārtot doktorantūru. Tomēr pēc doktorantūras Latvijā sākas iespēju vakuums. Jaunajam doktorantam ir tikai divi ceļi uz profesūru: 1) piedalīties konkursā un iegūt iespēju īstenot Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas grantu, kur aptiprināti tiek mazāk par 10% no projektiem un kur piedalās arī jau esoši profesori; 2) tikt kāda profesora izraudzītam un virzītam pa akadēmiskās karjeras kāpnēm kā šā profesora neoficiālajam pēctecim (sastopama prakse Latvijas akadēmiskajās institūcijās).
Ik pa laikam Latvijā tiek atvērti pēcdoktorantu konkursi, vai atvēlēts finansējums starptautisku konkursu pieteikumu pārfinansēšanā. Tomēr šie nav uzskatāmi par sistēmiskiem pasākumiem un to turpināšana pēc Eiropas struktūrfondu pieejamības beigām ir apšaubāma. Vēl pastāv iespēja doties pēdoktorantūrā uz ārvalstīm, bet, lai pēc laika atgrieztos Latvijā, tāpat būs nepieciešama būtiska veiksme, kas jau aprakstīta iepriekš. Tātad IZM veido un piedāvā sistēmu, kuras rezultātā Latvijas universitātes darbā pieņems tikai profesorus, bet jaunie doktoranti var mest kauliņus cerībā, ka tie katru reizi uzmetīs pareizo ciparu kombināciju, lai vinnētu Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas konkursā, vai tos savā paspārnē paņems jau esošie profesori.
LJZA ieskatā tas ir absolūti neefektīvs veids, kā ilgtspējīgi attīstīt izcilu akadēmisko sistēmu. Uz doktorantūras ‘pamatiem ir jābūvē sienas, nevis jāliek jumts’ jeb ir jāsāk ar tenūrgaitas sākuma pozīcijām.
Autore ir Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) valdes priekšsēdētāja
