Rīgas Latviešu biedrība (RLB) ir pirmā vispārnacionālā latviešu biedrība. Bez tās par pašreizējo Latvijas Republiku (kur nu vēl latviešu valodā) šodien droši vien nevarētu runāt. Ja 18. novembri svinam kā valsts dzimšanas dienu, tad 22. novembris pirms 155 gadiem, kad dibināta RLB, bijis šīs valsts garīgās “ieņemšanas diena”.
Bija vajadzīga neatlaidība un milzu ticība tautai, kuru kolonizatori par tautu nemaz neuzskatīja, lai pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ko tādu dibinātu Krievijas impērijas vācu provincē. Bija vajadzīga arī zināma viltība īstajā brīdī izmantot cara varas iestāžu mazspēju un nevēlēšanos glābt neražas un bada piemeklētos igauņus, lai saņemtu oficiālu atļauju organizēt latvisku labdarības organizāciju, kas 10 mēnešos pārtapa legāli atzītā nacionāli orientētā biedrībā. Tad latviešu emancipācijas process kļuva neatgriezenisks.
Protams, nedaudz vairāk par simtu pirmās pilnsapulces dalībnieku, kuri 1868. gada 22. novembrī Turnhallē apstiprināja vēsturē pirmo oficiālo dokumentu latviešu valodā – RLB statūtus – diezin vai apzinājās, ka sper pirmo nopietno soli uz Latvijas valsti. To pārpārēm varēja novērtēt tikai vēlākās paaudzes. Par laimi. Zinādamas iznākumu, Krievijas cara Aleksandra II varas iestādes visdrīzāk šādas biedrības dibināšanu nepieļautu.
Tomēr skaidrs, ka RLB dibinātājus iedvesmoja 19. gadsimta vidus Eiropas “tautu pavasara”, nacionālo atmodu un pasaules tautu pašnoteikšanās vēsmas. Dubultas kolonizācijas apstākļos, kad “latviešu līgavai”, runājot vācu mācītāja, Latviešu draugu biedrības priekšsēža Augusta Bīlenšteina vārdiem, nācās izšķirties, vai iziet pie vācieša, kas ņemšot “ar mīlību”, vai pie krieva, kurš grābšot “ar varu”, viņi apķērīgi, tālredzīgi un “nepateicīgi” iešķieba kurvīti kā vienam, tā otram.
RLB uzņēmās vadīt garīgu un saimniecisku cīņu par latvisko identitāti. Tai nācās pārvarēt gan varas iestāžu apzināti liktos šķēršļus, gan “kaunīgo latviešu” mazvērtības kompleksus.
Par spīti biedrības vadoņu sākotnējiem kašķiem, “saimniecisko vīru” pretenzijām pret “zinību vīriem” un otrādi, kas biedrību noveda gandrīz pie bankrota un gandrīz tādas pašas šķelšanās draudu priekšā kā Latvijas Tautas frontes (LTF) 2. kongresā, RLB ar tās dažādajām komisijām, un atkal līdzīgi Tautas frontei Latvijas trešajā atmodā, arvien noteiktāk sāka pildīt latviešu pašvaldīšanas funkciju, neuzkrītoši orientēdama tautiešus uz Rietumu demokrātiju.
Biedrības “zelta laikmeta” aizsācējs Krišjānis Kalniņš pat savas politikas skaidrojumā izmantoja netulkotu self government jēdzienu, jo attiecīga latviska termina vēl nebija. Nedaudz amizanti, ka rakstīdams biedrības pirmos statūtus arī Jānis Baumanis, kaislīgs Vācijā dzimušas vingrotāju kustības dalībnieks, Rīgas pirmās sporta jeb vingrošanas zāles – Turnhalles – arhitekts rosināja dokumentā iekļaut punktu par vingrošanas tikuma veicināšanu latviešos, bet latviska analoga trūkuma dēļ to kā darvas pilieniņu medus burkā atstāja vāciski.
Laikmetam nepieciešamus jaunvārdu, terminu, veidošana, latviešu valodniecības zinātnes veicināšana, manuprāt, bija viens no svētīgākiem RLB darbiem pusotra gadsimta pastāvēšanas laikā. Taču galvenā misija, ko pildījusi Rīgas Latviešu biedrība atbilstoši mūsu tautas tribūna Kronvaldu Ata novēlējumam, ir “pretdabīgi atšķirto latviešu tautas dzīvo locekļu” – kurzemnieku, vidzemnieku, rīdzinieku, “Vitebskas latviešu” un tālu pasaulē izklīdušo tautiešu apvienošana.
Tās neatgriezeniskumu iezīmēja RLB rīkotie Pirmie Vispārīgie Latviešu dziedāšanas svētki pirms 150 gadiem. To noslēgumā rīcības komitejas priekšsēdētājs Rihards Tomsons arī skaidri, gaiši un pravietiski paziņoja, ka pirms četrām dienām pa sirmās Rīgas vārtiem ienākušie dažādu novadu latvisku runājošie bauri vai mužiki, latviešu studenti no Tērbatas, Maskavas, Pēterpils, Berlīnes, latviešu lauku saimnieki un kalpi, metropoles latviešu fabrikanti, veikalnieki, strādnieki, vienodamies kopīgā dziesmā, ir pārtapuši vienotā latvju tautā, ko nespēs šķirt nedz Daugavas abas malas, nedz tālums, nedz kārtu, turības un izglītības atšķirības. Nerunājot nemaz par to, ka šie bija pirmie tāda mēroga dziesmusvētki Baltijā, iespējams, Eiropā, kuros dziedāja arī sievietes.
Vienlaicīgi RLB vadoņi un viņu atbalstītāji dziesmusvētkos saskatīja nacionālas manifestācijas, nevardarbīgas cīņas iespēju, ar ko izskaidrojams šīs tradīcijas ilglaicīgums un tas, ka jau Pirmo Vispārīgo dziesmusvētku koncertos aizliegtā Baumaņu Kārļa latvju lūgsna Dievs, svētī Latviju tomēr tiek izaicinoši pirmatskaņota atklāšanas ceremonijā. Tiek ienests biedrības dāmu gādātais pirmais kopīgais latviešu Līgo karogs. Kronvaldu Ata vadībā biedrības namā noturēta pirmā latviešu skolotāju konference un Riharda Tomsona vadībā notiek latviešu zemkopju jeb oikonomistu kongress. Tā RLB ieliek idejiskus pamatus nacionālajai izglītības un nacionālajai tautsaimniecības politikai, kas turpinās gan ar latviešu skolu atvēršanu, gan stipendiju piešķiršanu latviešu studentiem, gan izglītojošu lekciju kursiem latviešu valodā, strauju grāmatniecības uzplaukumu utt.
Veicies ar līderiem
19. gadsimtu dēvē par biedrību laikmetu. Sabiedriski politiskas, nacionāli vienojošas latviešu biedrības izveidošanās bija tikai laika, gribas un nepieciešamības jautājums.
Nesen intervijā par notikumiem Izraēlā dzirdēju mūsu vēsturnieku Iļju Ļenski sakām, ka palestīniešiem nekad nav īsti veicies ar līderiem. Par Rīgas Latviešu biedrību var teikt, ka ceļa posmā līdz savai valstij tai ar vadoņiem, runasvīriem, priekšsēžiem pamatīgi veicies – izdevējs Bernhards Dīriķis, uzņēmējs Rihards Tomsons, arhitekts Jānis Baumanis, advokāts Krišjānis Kalniņš. Es teiktu, tikai šī četrotne vien, ko režisors Māris Martinsons ar lielisku aktieru ansambli iedzīvinājis pirmajā, cerams, drīz skatāmajā spēlfilmā par RLB runasvīriem, pirmajiem dziedāšanas svētkiem, pirmo latviešu uzvaru cīņā par savu vietu citu tautu starpā, ir to vērti, lai mēs viņus apbrīnotu un no viņiem mācītos.
Bet aiz viņiem jau vēl Krišjānis Valdemārs, Kronvaldu Atis, Krišjānis Barons, Andrejs Pumpurs, Auseklis. Ļoti izglītotas, ļoti enerģiskas personības ar plašām zināšanām un interesēm. Gandrīz ar renesanses ģēniju vērienu. Biedrības tapšanas laikā lielākā daļa no viņiem ir veiksmīgi kaut ko dzīvē sasnieguši divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki, kurus valdošās krievu un vācu aprindas pieņemtu atplestām rokām. Viņi pirmām kārtām izvēlējās “apgrūtinājumu” būt latvieši. Agronoms, inženieris, muižas pārvaldnieks jeb mūsdienu valodā menedžeris, publicists, izdevējs Rihards Tomsons, kuram pieder lielākā minerālmēslojumu fabrika Krievijas impērijā, biedrības teātrim sacer arī lugas, pats tās iestudē un spēlē, organizē dziesmusvētkus.
Mūsdienu cilvēkam der atgādināt, ka Rīgas Latviešu biedrībai ne Krievijas valsts, ne Baltijas vācu administrācija nepalīdzēja ne ar kapeiku, gluži pretēji. Viens no praktiskajiem Pirmo dziedāšanas svētku mērķiem bija līdzekļu gūšana biedrības glābšanai no bankrota. Paši biedri un runasvīri pie reizes kļuva par latviešu lietas un latviešu kultūras mecenātiem, daudz ko, ja ne visu, biedrības labā darīja par velti. Jānis Baumanis bez atlīdzības projektēja biedrības namu, dziesmusvētku estrādes. Tomsons kopā ar Katrīnu Dombrovsku atvēra trūcīgo ļaužu virtuvi. Mecenāts bija biedrības teātra komisijas runasvīrs un būvuzņēmējs Kristaps Bergs.
Unikāla man šķiet kokrūpniece, Jāņavārtu kokzāģētavas īpašniece, biedrības Labdarības komitejas priekšsēdētāja Katrīna Dombrovska, kura dibināja un apgādāja latviešu meiteņu skolu. RLB ziedojumu listē arī izceļas uz viņas vīra Jēkaba vārda ieskaitītās četrciparu summas.
Tomēr biedrības garīgais un nacionālais dzinējspēks tā vai tā bija ap to sapulcinātie ideālisti – literāti, mākslinieki dzejnieki un oratori – teiksim, Auseklis, kuru Kaudzītes Matīss it kā apsmaida Mērnieku laiku Pietuka Krustiņā, arī Kronvaldu Atis. RLB nopelns ir, ka tā vismaz Krišjāņa Kalniņa valdīšanas gados prata ieturēt lielisku samērīgumu starp tautas garīgumu un “miesiskumu”.
Biedrībai 19. gadsmitā dažkārt pierakstīts zināms elitārisms. Es gan tur neko sliktu nesaskatu. Vienkārši apbrīnoju faktiski vien dažu desmitu aktīvo biedrības līderu no neko vairāk par 1000 biedriem ar kodolreaktora spēku salīdzināmo enerģiju, pašatdevi un ziedošanos kopējam labumam, upurējot kaut ko no personiskās dzīves un privātās labklājības.
Misija tagadnei un nākotnei
Daudzas no 19. gadsimtā dibinātās biedrības funkcijām dabiskā veidā pārņēmusi Latvijas valsts, kuras dzimšanu, pastāvēšanu un atjaunošanu tā veicinājusi. Apbrīnojamā veidā vēl pirms Māmuļas nama atbrīvošanas no padomju virsnieku midzeņa enerģiskas Trešās atmodas personības RLB spēja atjaunot pagalam pārkrievotajā Rīgā. Taču joprojām no padomju smaceņa neizvēdinātās vides un apziņas latviskošana, jau Kronvaldu Ata ievēroto “kaunīgo latviešu” iedrošināšana apzināties savu pašvērtību un identitāti varētu būt šādas pilsoniskas biedrības misija līdztekus tam, ko nacionālās stājas un izglītības stiprināšanā vajadzētu darīt valstij. Mūsu trīsdemitgadniekiem tas būtu vajadzīgs, ja vien rastos līderi, kas būtu gatavi uzņemties tādu nastu, kādu uzņēmās RLB dibinātāji.
Tomēr laba zīme ir tā, ka latviešu biedrības, kas vismaz formāli raizējas nevis par “Latvijas valodas” un “latvijiešu”, bet gan par latviešu valodu un latviešiem mūsu joprojām vienīgajā tēvu zemē, pastāv ne tikai Rīgā. Arī es pirms padsmit gadiem piedalījos Jēkabpils latviešu biedrības dibināšanā. Jau toreiz biedrība aicināja vietējo varu novākt pret Krustpils kultūras centru pavērsto okupantu lielgabalu. Novāca mūsu biedrības biedrs Gundars Kalva un nonāca kriminālvajāšanā. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arī tiem, kas pēc Jēkabpils okupekļa “patvaļīgās” demontāžas vēl baidījās no Kremļa un tā vietējo atbalstītāju “svētā sašutuma”, domāju, ir skaidrāks par skaidru, ka Gundars rīkojies pareizi un Jēkabpils latviešu biedrības prasības nav bijušas “ekstrēmas”.
RLB, pēc tās parauga daudzviet dibināto nacionālo biedrību un Latvijas valsts vēsture māca (ja vien to atkal sāktu mācīt Latvijas skolās!), ka mums strauji un droši jāizmanto katra izdevība Latvijas latviskuma stiprināšanai. Tam tagad īpaši noderētu atjaunotās RLB līderība.
Mūsu Jēkabpils biedrības darbu līdz sava mūža pēdējai dienai iedvesmoja un virzīja žurnāliste Māra Grīnberga. Viņai līdzvērtīgs un tikpat entuziastisks aizstājējs vēl nav atradies. Tātad nevalstisku, pilsonisku nacionālo jeb tautisko biedrību darbu tāpat kā visu dzīvē virza personības, kas spēj pulcēt ap sevi un iedvesmot pārējos. Tās virza arī nepieciešamība apvienoties.
Tāpēc jau pirms 155 gadiem RLB radās kā mūsu “biedrību biedrība”, kas bija pārāka par jau esošām biškopju, Baltijas dabas un senatnes pētnieku, kā arī dziedāšanas un labdarības biedrībām. Viens Kronvaldu Atis, viens Rihards Tomsons, viens Krišjānis Kalniņš bija vareni, turīgi, gudri vīri ar lielām iespējām, bet visi kopā – milzīgs nacionāls spēks, kas visai nomāktu un šķietami nevarīgu latviski runājošu Krievijas pavalstnieku masu pārvērta pašlepnā, stiprā tautā.
Autors ir pirmais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, filmas Zeme, kas dzied scenārija līdzautors
Pagaidām nav neviena komentāra