Elektroapgādes tarifi – gaidu, realitātes un atbildību dzirnakmeņos

Covid-19, energokrīze, karš Ukrainā un šo globālo notikumu sekas ir nokausējušas ikvienu ģimeni Latvijā. Nemitīgs cenu pieaugums maizei, pienam, elektrībai, hipotekārajam kredītam, siltumam. Bažas par savu un savu tuvinieku drošību, veselību, darba iespējām. Cik var un kad beidzot valdība kaut ko darīs, ir jautājums, kas nācis prātā ne vienam vien.

Tā vien šķiet, ka nu ir atrasts “ideālais vainīgais” – elektroenerģijas pārvades un sadales tarifi, un politiķi attiecīgi spiesti meklēt risinājumus. Mediji un sociālo tīklu telpa ir visai monolīta savā viedoklī – sadales operatora peļņa ir par lielu, izmaksas un tarifu pieaugums ir nepamatots, tātad jāsamazina. Diemžēl pamatojums ir tīri emocijās balstīts – nepatīk, neticam, negribam maksāt. Pašķetināsim konkrētāk.

Kāpēc tarifs vispār pieaug?

Sadales tarifs ir maksa, ar kuru visi sistēmas lietotāji nosedz izmaksas, kas nepieciešamas, lai uzturētu 92 000 km garu elektrotīklu (Zemes ekvatora garums ir tikai 40 000 km!), ap 28 000 transformatoru apakšstaciju punktu, vienu miljonu pieslēguma vietu u.tml. Bez šīs valsts kritiskās infrastruktūras elektrības vienkārši nebūtu, jo to nebūtu iespējams piegādāt.

Kopš pēdējās nopietnākās sadales tarifu reformas 2016. gadā sešus gadus, līdz 2022. gada beigām, valdīja miers un klusums. 2020. gadā AS Sadales tīkls (ST) tarifu pat samazināja (pateicoties darbības efektivizācijas un digitālās transformācijas programmai, kas ļāva samazināt katru trešo darbinieku un transporta vienību, optimizēt bāzes un struktūrvienības), līdz ar to sabiedrība un politiķi baudīja šo stabilitātes periodu, kamēr citiem produktiem un pakalpojumiem cenas cēlās. Tikai uzņēmēju organizācijas reizi pa reizei atgādināja, ka pārāk liela tarifa maksas daļa gulstas uz uzņēmējiem, bet tā ilgu laiku bija “saucēja balss tuksnesī”.

Protams, inflācija skāra arī sadales sistēmas operatoru, tāpēc jautājums par tarifa pārskatīšanu 2021. gada otrajā pusē kļuva aktuāls. Tomēr tarifa metodikas ierobežojumi, kas tobrīd ļāva tarifa maksu pārskatīšanas rezultātā paaugstināt vien par vidēji 2%, izmaksu sadārdzinājuma tempam līdzi netika. Energoresursu un ekspluatācijas materiālu (metāls, koksne u.c.) cenu krīze, kas vēl vairāk eskalējās līdz ar Krievijas karadarbības uzsākšanu, atstāja skaudru iespaidu arī uz ST darbību. 2022. gadā operators jau strādāja ar negatīvu peļņas rādītāju 20,4 miljonu eiro apmērā.

Tāpēc 2022. gada otrajā pusē bija nepārprotami skaidrs, ka nepieciešams iesniegt jaunu tarifu projektu. Milzīgs izmaksu virzītājs bija AS Augstsprieguma tīkls oktobrī iesniegtais tarifu projekts, kas paredzēja dubultot pakalpojuma maksu Sadales tīklam – no 71 uz 144(!) miljoniem eiro. Tāpēc arī sadales operators Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (SPRK) iesniedza tarifu projektu, kurā izmaksu pieaugums patiesi bija dramatisks, jo notika energokrīzes augstākajā punktā. Tarifa izmaksas šajā pirmajā projektā pieauga no 297 miljoniem eiro līdz 480 miljoniem eiro gadā, un tās veidoja 73 miljonu pieaugums pārvades pakalpojumam, 53 miljonu pieaugums elektrības izmaksām, 21 miljona inflācijas ietekme uz uzņēmuma darbības pārējām izmaksām  (pirmo reizi gandrīz 7 gadu laikā), 36 miljoni no iepriekšējo periodu uzkrātajiem zaudējumiem atbilstoši tarifa metodikai. Valsts kapitālsabiedrības valde uz savu roku šos zaudējumus norakstīt nedrīkst.

Vai pirmais tarifu projekts bija uzpūsts?

Neiedziļinoties niansēs un uzzinot, ka tarifa pieaugums pārskatīšanas procesā samazināts uz pusi, ir gaužām kārdinoši un šķietami loģiski secināt, ka acīmredzot sākotnējās izmaksas bija pārspīlēti augstas. Paanalizēsim dziļāk, kā veidojās samazinājums un ko lēma valdība, abu uzņēmumu akcionāri un valdes.

Pirmkārt, valdība deva uzdevumu Sadales tīkla akcionāram norakstīt iepriekšējo periodu zaudējumus aptuveni 61 miljona eiro apmērā.

Otrkārt, valdība kā Augstsprieguma tīkla akcionārs kopā ar Regulatoru lēma novirzīt pārslodzes vadības ieņēmumus ap 62 miljonu eiro apmērā iepriekšējo periodu zaudējumu un kārtējo izmaksu segšanai, lai gan šo naudu varēja novirzīt investīcijām, kas Augstsprieguma tīklam un attiecīgi arī Latvijas sabiedrībai kopumā ir vitāli nepieciešamas, lai pilnībā atdalītos no Krievijas un Baltkrievijas energosistēmām, un sagatavotos sinhronizācijai ar Eiropas elektrotīklu – tātad mūsu visu energodrošībai.

Treškārt, ar valdības lēmumiem tika nodrošināts arī atbalsts elektroenerģijas zudumu izmaksu segšanai virs 160 EUR/MWh līdz šā gada beigām, kas, pateicoties pozitīvai dinamikai energoresursu tirgū gan nebija jāiedarbina, jo elektroenerģijas iepirkuma cena nepārsniedz šo līmeni, kā arī būtiski tika samazināti Augstsprieguma tīkla rezervju uzturēšanas izcenojumi, neskatoties uz vispārējo inflāciju.

Ir jākliedē bažas, ka AS Sadales tīkls ir iepircis dārgu elektroenerģiju, tāpēc tarifi ir tik augsti. Gan Augstsprieguma tīklam, gan Sadales tīklam tika veikts jauns, fiksētas maksas elektroenerģijas iepirkums tehnoloģisko zudumu segšanai, tā mazinot cenu svārstību riskus. Sadales sistēmas operators elektroenerģijas cenu atklātas iepirkuma procedūras rezultātā ir fiksējis līdz 2024. gada vidum. Vērtējot līguma nosacījumus, jāņem vērā arī sadales operatora darbības specifika jeb neto uzskaites sistēmas efekts uz elektroenerģijas zudumu iepirkuma profilu un sekojoši arī cenu. Saulainā laikā, kad elektroenerģija, kā šovasar varam labi vērot, bieži kļūst lētāka, operators elektrību neiepērk, gluži pretēji – pārdod neto sistēmas klientu saražoto tirgotājam vai izmanto zudumu segšanai (jo “lieko” elektrību plauktiņā ielikt un pietaupīt nav iespējams). Savukārt vakara stundās vai ziemā iepriekš “virtuāli uzkrāto” klients vēlas paņemt atpakaļ, un nu jau operators elektroenerģiju pērk gan tāpēc, lai atdotu klientam “uzkrāto”, gan tehnoloģiskā patēriņa jeb zudumu segšanai. Līdz ar to Sadales tīkls, lai gan liels, diemžēl ir “neiekārojams” klients pirkšanas pārdošanas profila dēļ.

Ne mazāk būtisks ir apstāklis, ka Latvijā gan pārvades, gan sadales sistēmas operatori ir spiesti darboties ar tirgus situācijai neatbilstošām kapitāla atdeves likmēm 2,72% apmērā, kur šobrīd tikai EURIBOR aizņēmuma likmes vien sasniedz 4%.

Tarifa pārskatīšanas gaitā, samazinoties elektroenerģijas cenu prognozēm, samazinājās arī sadales tarifa pieaugums vēl par 33 miljoniem eiro, un tagad tās veido ap 10% operatora tarifa izmaksu.

Visi šie pasākumi ļāva samazināt tarifa pieauguma apmēru vairāk nekā uz pusi.

Kāpēc elektroapgādes operatoram nepieciešama peļņa?

Kāpēc vispār šāda pakalpojuma sniedzējam nepieciešama peļņa, var šķist nesaprotami, bet loģika ir vienkārša. Operatoram ir nepieciešama zināma manevru zona, kurā tas var plānot darbību un savu attīstību, nepieprasot naudu no valsts budžeta (gluži pretēji,  nopelnīto dividenžu veidā caur Latvenergo koncernu ieskaitot valsts budžetā). Lai operators nekļūtu pārāk “rijīgs”, SPRK metodika nosaka arī atļauto kapitāla atdeves (būtībā peļņas) likmi, kas pašlaik ir noteikta pat absurdi zema – 2,72%, kas ir aptuveni divas reizes zemāka, nekā procentu likme, piesaistot finansējumu attīstībai. Vienkārši sakot – ja Sadales tīkls finanšu tirgū aizņemas naudu investīcijām, kas ir normāla biznesa prakse, tad par to procentos samaksā teju divas reizes vairāk, nekā drīkst atgūt caur tarifu no investīciju rezultātā īstenotās attīstības. Turklāt nupat apstiprināta vēl zemāka kapitāla atdeves likme 1,48% apmērā. Tā rezultātā uzņēmumam ir grūtības šobrīd pat pamatot ar Regulatoru saskaņotos ilgtermiņa investīciju plānus, jo katrs ieguldītais eiro nes reālus zaudējumus, bet investēt tīkla drošumā un kvalitātē ir vitāli nepieciešams, un klimata pārmaiņu nestās dabas kataklizmas, ar ko mēs, piemēram, saskārāmies augusta sākumā, tam ir spilgts apliecinājums.

Vienīgais iemesls, kāpēc regulatoram vispār bija iespējams noteikt tik zemu kapitāla atdeves likmi, ir tas, ka Latvenergo koncerns pieder valstij. Piemēram, privātās kompānijas – gāzes sadales operatora Gaso izmaksas SPRK tika apstiprinātas bez publiskām debatēm, un vēl tagad notiek tiesvedība par neatbilstošām kapitāla atdeves likmēm. Salīdzinājumam – Igaunijas un Lietuvas tīklu operatoriem atļautā kapitāla atdeves likme ir 5-6% robežās.

Kāpēc tik dārgi?

Brīžam liekas, ka uz vispārējā fona pat viens otrs uzņēmējs, neiedziļinoties savā rēķinā, sauc līdzi vairākumam: “Jaunais sadales tarifs par augstu, uzņēmuma konkurētspēja pasliktinās.” Iedziļinoties gan lielākoties izrādās, ka sadales maksas pieaugumu jūlijā izraisījis patēriņa pieaugums, un faktiskais tarifa pieaugums ir zem inflācijas procentiem vai bijis pat reāls tarifa samazinājums.

Citādi ir mājsaimniecībām, kur tarifu pieaugums ir krietni jūtamāks. Te nu jāatzīst, ka iedzīvotāju gaidas nav sakritušas ar realitāti, kaut sadales operators jau kopš aprīļa plaši informējis, par cik eiro (pieci, septiņi, divpadsmit, astoņpadsmit vai vairāk eiro) sadales pakalpojums pieaugs mājsaimniecībai ar konkrētu pieslēguma jaudu un iepriekšējam identisku patēriņu – izvēloties šo pieeju kā visprecīzāko mājsaimniecību tarifa pieauguma raksturošanai (un aicinot pašiem par to pārliecināties tarifu kalkulatorā). Diemžēl tik vienkārši saprotamais un attiecīgi mediju virsrakstos dominējošais “vidējais tarifa pieaugums ap 30% apmērā” ir sniedzis mānīgu cerību, ka pieaugums būs mazāks, neraugoties uz publiskotajām faktiskajām pieauguma eiro vērtībām.

Un tomēr, kāpēc mājsaimniecībām pieaugums ir lielāks nekā uzņēmumiem? Tāpēc, ka gadiem ilgi bizness subsidēja mājsaimniecības – tas ir godīgi jāatzīst. Līdz šī gada 1. jūlijam viena ampēra izmaksas mājsaimniecībai un mazajam biznesam atšķīrās pat četras reizes. Sadales operatoram nav leģitīma mērķa šādu pieeju praktizēt, ja par to nav lēmis likumdevējs. Valdība ir izvirzījusi mērķi par ekonomikas transformāciju, investīciju piesaisti, jaunām darba vietām un augstākām algām. Likumsakarīgi, ka līdzšinējā pieeja beidzot ir mainīta, un par to tarifa izstrādāšanas procesā bija informēti arī publiskā sektora lēmumu pieņēmēji, kuri arī aicināja nodrošināt konkurētspējīgu tarifu. Tas ir radījis relatīvi lielu pieaugumu fiziskām personām un salīdzinoši mazu vai pat nekādu pieaugumu juridiskajām personām. Šobrīd sadales tarifu ziņā Latvija ir labākā valsts biznesam Baltijā, un vietējam biznesam ir jādod iespēja bez šķērssubsīdiju nastas parādīt savas spējas!

Visbeidzot, veidojot tarifu, tika izlemts pārlikt daļu izmaksu no mainīgās uz fiksēto tarifa daļu, kas saistīts ar to, ka tie, kuri tērēja vairāk elektrības, iepriekš faktiski subsidēja tos, kuriem bija salīdzinoši lielākas jaudas pieslēgumi ar salīdzinoši mazāku patēriņu. Fiksētās maksas daļas pieaugums arī tuvāk atbilst operatora faktiskajām izmaksām, kas par aptuveni 80% ir fiksētas – jo infrastruktūra ir jāuztur, pat ja patēriņš samazinās.

Tas, ka lielākie patērētāji subsidēja tos, kuri tērē mazāk, nav pareizi no zaļās transformācijas viedokļa – siltumsūkņa īpašniekam nav jāatbalsta kaimiņš ar gāzes katlu. Atbilstoši Eiropas prognozēm, nākotnē pastāvīgajās dzīvesvietās elektroenerģijas patēriņš tikai pieaugs, un nav ekonomiski pareizi to ierobežot ar maksājumu par kWh, ja infrastruktūru var uzturēt ar ikmēneša abonēšanas maksājumiem. Tas gan ir radījis neproporcionāli lielu pieaugumu tām mājsaimniecībām, kam salīdzinājumā ar pieslēgto jaudu ir niecīgs patēriņš, bet arī šīm mājsaimniecībām tiek piedāvāti risinājumi – pārskatīt jaudu, izvēlēties atbilstošu tarifu, izmantot aizsargātā lietotāja sniegtos kompensējošos mehānismus.

Vai ir iespējams visiem pieņemams risinājums?

Lai kā mums negribētos, ir jāsaprot, ka sadales operatora uzdevums ir nodrošināt infrastruktūras pakalpojumu, un tas maksā tik, cik maksā. Izmaksu atbilstību vairāk nekā pusgadu ir vērtējis regulators. To samērīgumu apliecina arī kaimiņvalstu operatoru dati par izmaksām uz tīkla kilometru, kā arī pakalpojumu kvalitāti, kur Sadales tīkls kopumā ir spēcīgākās pozīcijās nekā lietuvieši un igauņi.

Sadales tīklam nav mandāta ar tarifu risināt sabiedrības enerģētiskās nabadzības izaicinājumus. Tā ir valsts funkcija, un jāatzīst, ka Klimata un enerģētikas ministrija šajā jomā aktīvi darbojas, piemēram, palielinot atbalstu aizsargātajiem lietotājiem. Latvija šajā ziņā nav nekādā mērā unikāla, enerģētiskās nabadzības izaicinājumi ir sastopami arī “bagātajās” Eiropas valstīs.

Otra alternatīva – tarifus iedzīvotājiem samazināt uz tautsaimniecībā strādājošo uzņēmumu rēķina, bet to, kurp ved uzņēmējdarbības konkurētspēju kavējoša tiešu un netiešu nodokļu un nodevu politika, diemžēl rāda mūsu valsts ekonomiskās izaugsmes rādītāji, kur krietni iepaliekam no mūsu kaimiņvalstīm. Vai šāds lēmums var tikt pieņemts, jālemj politiķiem, bet būt pārsteigtiem par tarifu, kurš aktīvi vētīts vairāk nekā pusgada garumā, pašiem politiķiem tomēr nevajadzētu.

 

Autors ir AS Sadales tīkls padomes priekšsēdētājs