Kara balsis.* Kā Ukraina gatavojas Krimas atgūšanai

Lai gan Ukrainas dienvidu frontē joprojām notiek smagas kaujas, Valsts prezidents Volodimirs Zelenskis ir paziņojis, ka Krimas deokupācijai nav alternatīvas — tas ir tikai laika jautājums. 

Kādi būs Ukrainas valsts pirmie soļi Krimā? Kā tiks atjaunota izpildvara? Kā tiks sodīti kolaboranti? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem zina 38 gadus vecā Tamila Taševa. Kopš 2022. gada aprīļa viņa ir Ukrainas prezidenta pastāvīgā pārstāve Krimā. Šajā laikā cilvēktiesību aktīviste kopā ar citiem ekspertiem ir izstrādājusi ceļvedi Krimas reintegrācijai Ukrainas sastāvā. 

Tamila neslēpj, ka viņas darba ražīgumu lielā mērā nosaka tas, ka pati ir Krimas tatāriete. Viņas senčus padomju varas iestādes 1944. gada 18. maijā deportēja no Krimas uz Sibīriju un Uzbekistānu, kur izsūtītie gandrīz pusgadsimtu cīnījās par iespēju atgriezties dzimtenē.

Tieši ģimenes atgriešanās Krimā 1991. gadā ir vienas no spilgtākajām Tamilas bērnības atmiņām, kaut arī tā savā ziņā bija atgriešanās tukšumā, jo viņu mājās jau bija iedzīvojušies citi cilvēki. Nācās iekārtot pagaidu mājvietas. Tamilas ģimene vairākus gadus nodzīvoja vagoniņā. «Tajā laikā joprojām bija ļoti spēcīgs padomju naratīvs, ka Krimas tatāri ir nodevēji, kuri sadarbojās ar fašistisko režīmu. Mūs, Krimas tatāru bērnus, bieži apsaukāja ne tikai vienaudži, bet arī skolotāji,» atceras Tamila. 

Nākamo 23 gadu laikā Krimas tatāri paveica daudz, lai atjaunotu savu dzīvi pussalā: uzcēla sev jaunus ciemus, atjaunoja savu parlamentu, izveidoja televīzijas kanālu, laikrakstus un radiostacijas. Tam visam kārtējo punktu pielika «zaļo cilvēciņu» vardarbīgā ierašanās 2014. gadā, kad pussalu okupēja Krievijas armija, bet Krievijas parlaments drīz pēc tam nobalsoja par Krimas aneksiju. 

Tamila ar sāpēm stāsta par to, kā jaunajai Krimas tatāru paaudzei atkal nācās pamest dzimto pussalu. Viņa jau tajā pašā gadā nodibināja cilvēktiesību organizāciju Krima SOS, kas palīdzēja izceļotājiem no Krimas, nodarbojās ar situācijas monitorēšanu pussalā un fiksēja cilvēktiesību pārkāpumus. 

Vēlāk Tamila pārgāja darbā uz valsts iestādi un uzskata to par likumsakarīgu soli. Jo viņas darbošanās dzinulis ir anektētās pussalas deokupācija un reintegrācija Ukrainas sastāvā.

«Pēc pussalas atbrīvošanas vispirms tiks izveidota militārā administrācija, bet pēc izpildvaru darba atsākšanas notiks pāreja uz civilmilitāro administrāciju. Šis process nebūs ātrs un var aizņemt 5—10 gadus,» skaidro Tamila.

Viens no svarīgākajiem jautājumiem, ar ko šobrīd nodarbojas prezidenta ieceltā pārstāve, ir personāla veidošana Krimas atjaunošanai. Vairākas universitātes izveidojušas un uzņēmušas studentus maģistra programmā, kurā gatavo vadošos darbiniekus darbam Krimā. Paralēli tam tiek veidota speciālistu datubāze. Jau esot atlasīti 1500 cilvēku. «Visiem darbiniekiem, kuri dosies strādāt uz Krimu, papildus teicamām Ukrainas likumdošanas, kultūras un valodas zināšanām ir jāizprot arī Ukrainas valsts vīzija,» skaidro Tamila.

Ukrainas sabiedrībā šobrīd esot spēcīgas alkas pēc taisnīguma, tāpēc viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir šāds: «Kas tiks saukti pie kriminālatbildības par valsts nodevību Krimā?»

«Atbildība būs jāuzņemas tiem, kuri savulaik zvērēja uzticību Ukrainas valstij, bet pēc tam sāka strādāt okupācijas pārvaldē. Šie cilvēki ir izdarījuši noziegumus pret Ukrainas nacionālo drošību. Tie nav simtiem tūkstošu cilvēku. Tomēr viņu ir tūkstošiem, un tieši viņiem būs jāuzņemas kriminālatbildība,» skaidro Tamila. Tagad viņas komanda pēta starptautisko pieredzi un sliecas uz ideju ieviest lustrācijas institūtu, kāds darbojās, piemēram, Austrumvācijā attiecībā uz amata ieņemšanas ierobežojumiem.

Ne mazāk aktuāls ir jautājums, kā notiks krievu izraidīšana no Krimas. Tiek lēsts, ka šobrīd Krimā dzīvo vismaz pusmiljons Krievijas pilsoņu, kuri ieceļoja pēc 2014. gada. Par šo iedzīvotāju kategoriju ekspertiem ir vienota nostāja: «Visi Krievijas pilsoņi faktiski ir kolonizatori, jo ieradās okupētajā teritorijā, lai izmainītu tās demogrāfisko sastāvu. Viņi ir nozieguma līdzdalībnieki, un viņiem būs jāatstāj Krimas teritorija. Starptautiskās tiesības neparedz kolektīvo izraidīšanu — kolektīvā deportācija ir aizliegta. Tāpēc viņiem tiks piemēroti individuāli lēmumi.»

Pastāv varbūtība, ka viņi varēs lūgt uzturēšanās atļauju Ukrainas migrācijas iestādēm. Un atsevišķas iedzīvotāju kategorijas to arī varēs saņemt, piemēram, pussalas pamatiedzīvotāji, kas tur ieradās kā repatrianti. Tādu cilvēku ir tūkstošiem. Viņi jau pirms 2014. gada sāka Ukrainas pilsonības iegūšanas procedūru, bet nepaspēja to izdarīt.

Visus Krimā dzīvojošos Ukrainas pilsoņus, kuriem pēc aneksijas piespiedu kārtā tika izsniegtas Krievijas pases, Kijiva joprojām atzīst par savas valsts pilsoņiem. Taču viņi tiks īpaši pārbaudīti, lai ieņemtu noteiktus amatus.

«Sarežģītu jautājumu ir daudz. Mums tie ir jāatrisina un jāpieņem attiecīgi likumi. Kā valsts, kas ir ceļā uz Eiropas Savienību, esam piesardzīgi ar saviem lēmumiem un nemeklējam vieglākos risinājumus. Iespējams, atbildes uz dažiem, kas saistīti ar deokupāciju, mēs meklēsim vairākas desmitgades. Taču ir svarīgi, lai viss notiek ne tikai pēc iespējas ātrāk, bet arī pēc iespējas taisnīgāk,» rezumē Tamila Taševa.