Tikšanās ar Ukrainas Bruņoto spēku komandieri Oleksandru Sirski. Foto — Ukrainas Bruņoto spēku kaujas kamera
Nacionālo bruņoto spēku komandieris Kaspars Pudāns par sadarbību ar ukraiņiem, austrumu robežas aizsardzību un gatavību dot prettriecienu agresoram
Jūlija vidū Latvija nodeva Ukrainas Bruņotajiem spēkiem 15 no šogad plānotiem 42 bruņutransportieriem Patria. Premjerministres vadītajā delegācijā uz Kijivu devās arī Latvijas armijas komandieris Kaspars Pudāns. Viņam šī bija pirmā vizīte Ukrainā jaunajā amatā, kurā Pudāns stājās gada sākumā. Viņš personiski tikās ar Ukrainas Bruņoto spēku komandieri Oleksandru Sirski un pārrunāja ukraiņiem nepieciešamo atbalstu, tāpēc Ir pēc komandiera atvaļinājuma uzaicināja viņu uz interviju, lai pastāstītu par to plašāk.
Par ko runājāt ar Ukrainas spēku komandieri Sirski? Vai bija arī jaunas vienošanās?
Uzklausīju ukraiņu komandieri, kā viņš redz situāciju frontē, kāds atbalsts ukraiņiem vajadzīgs. Uzstādījums bija pēc iespējas vairāk tikties ar citiem komandieriem un karavīriem, uzklausīt viņu pieredzi. Tobrīd, tāpat kā tagad, situācija frontē bija diezgan statiska. Ukraiņi stāstīja par savu spēju attīstību, ko frontē var izdarīt ar savu industriju, bet arī vērtējām, kā Rietumi var palīdzēt.
Tikāmies ar operacionālā līmeņa komandieri, kas vada kopējo spēku darbību Austrumu frontē, ar atsevišķu vienību komandieriem, arī jaunveidotās Autonomo sistēmu jeb dronu spēku komandieri. Ukraiņi vienā pakļautībā apkopojuši dažādas vienības no esošām struktūrām, un tas darbojas kā atsevišķs spēks. Tam vēl jāaug un jāsaprot sava loma. Tikāmies arī ar izlūkošanas spēkiem un ģenerāli Kirilo Budanovu.
Jaunu vienošanos šīs vizītes laikā nebija, mūsu sadarbība jau notiek. Vairāk spriedām par Ukrainas karavīru mācībām, ko sniedzam Latvijā, kas būtu jāpilnveido. Ukraina gribētu, lai mēs vairāk iesaistāmies mācībās pie viņiem. Taču Latvijā mācības notiek drošākā vidē, Ukrainā karavīri pašlaik nav pasargāti visā teritorijā. Te tiek ievērotas stingras drošības prasības — karavīri sadalīti mazākās apakšvienībās, dekoncentrēti, jo liela pulcēšanās rada apdraudējumu.
Kā vēl Latvijas un Ukrainas spēki sadarbojas?
Ir bruņojuma dāvinājumi no pašu krājumiem, piemēram, NATO standarta haubices. Esam ukraiņiem nodevuši savus vecos helikopterus, Latvijā tie tika aizstāti ar jauniem. Palīdzam ar pretgaisa, prettanku ieročiem, munīciju, dažādu veidu tehniku, ko pastāvīgi nododam. Vizītē Ukrainā apmeklēju arī vienību, kas saņēma mūsu Patria bruņumašīnas. Lūdzām viņus tās notestēt un gaidām atziņas, kā tehniku labāk taktiski pielietot.
Jau minētās mācības ir galvenokārt taktiskajā līmenī. Mums ir svarīgi, ka mācīts kareivis tiek prasmīgi izmantots, jo cilvēkresursi ir jātaupa, nevis kā tas notiek Krievijas pusē. Tāpēc ir svarīgas līderu mācības un plānošana.
Vēl viena sadaļa ir tas, ko mēs no ukraiņiem iegūstam un mācāmies. Karadarbība Ukrainā ir radījusi jaunas tendences, mainījusi sapratni par tehnoloģijām. Mainījušies arī daži kara vešanas pamatprincipi, piemēram, pārsteigums. Ar dronu pastāvīgu klātbūtni tagad ir grūti īstenot pārsteigumu kaujas laukā. Jādomā jauni risinājumi. Dronu dēļ nav iespējams īstenot arī spēku koncentrāciju. Tas Ukrainai traucē gūt izšķirošus panākumus, lai varētu kādā frontes sektorā izlauzties. Par to jau runājām 2023. gadā, kad gaidījām Ukrainas pretuzbrukumu pēc Harkivas apgabala un Hersonas atbrīvošanas. Toreiz visi gaidīja, ka Ukraina dos izšķirošu prettriecienu. To izjauca pārsteiguma zudums.
Harkivas atbrīvošanā ukraiņu spēkus komandēja Sirskis. Kāds jums ir iespaids par viņu kā cilvēku un komandieri?
Apbrīnoju viņa, arī visas ukraiņu tautas un Bruņoto spēku izturību. Viņš ir šīs izturības iemiesojums. Viņa augumā un sejā varēja redzēt nogurumu, varbūt arī saskarsmē, bet tajā pašā laikā skaidru apziņu, kāds ir mērķis, kas jāsasniedz. Redzēju atvērtību padotajiem komandieriem un karavīriem. Runājot ar viņiem, sapratu — lai cik laika un komandiera spēku tas prasītu, ikkatrs kādā brīdī pie viņa tiks ar savu piedāvājumu vai ideju. Viņš ir arī raksturā stingrs, spējīgs pieņemt lēmumus, ļoti drosmīgs.
Kad bijām Ukrainā, nezinājām, kur viņu satiksim. Sirskis pastāvīgi ir pie savām vienībām, ieinteresēts pārskatīt kauju plānus, iesaistīties, dot padomu. Viņu respektē.
Kā vērtējat pašreizējo situāciju Ukrainas frontē, kur notiek sīvas cīņas Donbasā?
Jau mēnešiem nekas būtiski nav mainījies. Ik dienu ir simtiem mazu kauju, kāds iegūst dažus metrus, pēc laika tos zaudē. Pirms pāris nedēļām visi bija uztraukti par krievu izlaušanos pie Pokrovskas. Taču izlauzušās grupas ātri vien tika pārmāktas. Skaidrs, ka Krievija ir pateikusi — par katru cenu jādabū katrs metrs. Viņi saprot, ka Ukraina tik vienkārši nepiekritīs atdot teritorijas, it īpaši Donbasu, kur ukraiņi jau vairāk nekā 10 gadus ir nocietinājušies. Tas ir stingrākais frontes punkts.
Atskatoties uz 2022. gada februāri, Donbasā krievi neko papildus nav ieguvuši, jo bija ukraiņu nostiprinājumi. Tāpēc izskatās, ka karš būs ilgstošs. Krievi mēģina satriekt rūpniecības objektus, mācību bāzes, tajā pašā laikā apzināti mērķē uz civilo infrastruktūru. Mēģina iedzīvotājus dabūt savā pusē, ka viņi vairs nevarēs izturēt pastāvīgu bombardēšanu un pieņems okupāciju. Iespējams, to Krievija grib panākt. Taču Ukrainas armijas vadība tam nepiekrīt, jo saprot, ko nozīmē šie trīs kara gadi — etniskās tīrīšanas, vardarbība, represijas.
Kas notiek ar Latvijas dronu aizsardzības sienas veidošanu? Naidīgi droni ielido ne tikai pie mums, bet arī Lietuvā, un viens nupat uzsprāga Polijā. Lietuva pavēstījusi, ka ieviesīs akustisko dronu atklāšanas sistēmu Sky Fortress.
Es to nesaucu par pretdronu sienu, bet tā ir daudzslāņaina pretgaisa aizsardzība, kas var pasargāt, sākot no veikalā iegādājamiem mazajiem droniem līdz pat ballistisko raķešu triecieniem. Strādājam pie savas Baltijas aizsardzības līnijas, kas ir vairāk vērsta uz pretmobilitāti. Daļa no valsts aizsardzības sistēmas ir arī pretgaisa aizsardzība. Līdz 2022. gadam mēs pretgaisa aizsardzībā vairāk koncentrējāmies uz klasiku — pret gaisakuģiem, raķetēm, tagad klāt nācis dronu līmenis. Skatāmies, kā saprast apdraudējumu, to identificēt. Papildus klasiskajiem elektromagnētiskajiem radariem skatāmies, kā pastiprināt mūsu spējas ar dažādiem izlūkošanas sensoriem, kā veidot daudzlīmeņu atklāšanas spējas.
Tomēr pirmais pienākums ir identificēt, lai varētu brīdināt. Pēc pagājušā gada incidenta [kad septembrī Latvijā ielidoja un nokrita Krievijas drons] esam pārskatījuši procedūras un tās pastāvīgi vingrinām. Identificēšana ir arī mana atbildība, bet jautājums par apstādināšanu, iznīcināšanu ir sarežģīts. Ar to galā netiek pat Ukraina ar ieviesto izņēmuma stāvokli un pilnu kaujas apbruņojumu.
Latvijā nav izņēmuma stāvokļa, nav slēgtas gaisa telpas, nav evakuēti iedzīvotāji no pierobežas rajoniem. Līdz ar to katra kinētiska iedarbība pret šādu pretinieka gaisakuģi rada riskus.
Mēs pierobežā strādājam, lai būtu gatavi šādiem gadījumiem. Meklējam jaunus, lētākus un varbūt pat efektīvākus risinājumus pret šāda tipa droniem, jo tos notriekt ar dārgu raķeti varam jau tagad. Skatāmies, kā izmantot dronu pret dronu. Šie projekti ir sākti, dažos no tiem atrasti arī uzņēmēji, kas pie tā strādā. Kopīgi testējam.
Vizītes laikā Ukrainā arī redzējām iekārtas, ko izmanto ukraiņi. Skatāmies, ko varētu no viņiem aizņemties un patestēt. Ja tas pierāda efektivitāti, var turpināt sadarbību vai pārnest ražošanu šeit, vai tieši iegādāties. To pašu Sky Fortress izmanto ukraiņi.
Dāņu ģenerālmajore Jete Albinusa žurnālam Ir intervijā teica, ka vājākais posms Baltijas drošībā ir gaisa aizsardzība un spēja uzbrukt krieviem viņu teritorijā. Kas tur tiek darīts?
Taisnība — pārskatot NATO plānus, tas bija viens no spēju lielākajiem trūkumiem. 2023. gadā pēc Baltijas valstu spiediena nolēma, ka plāni ir jāgatavo pret konkrētu pretinieku. Ar jauno nostāju, ka NATO Baltijas robežas jāsargā no pirmā centimetra, vairākkārt pieauga vajadzība pēc pretgaisa aizsardzības spējām. Meklēt jaunus risinājumus ir prioritāte visām valstīm.
Otrs — ofensīva, uzbrukums. Mūsu līdzšinējā nostāja — neeskalēt, aizsargāt — ir mainījusies. Ja Krievija dara vienu, mums ir skaidri jāpasaka — tā nebūs.
Tad mēs esam gatavi arī uzbrukt?
Tieši tā. Plānojam šādu militāru scenāriju. Tāpēc strādājam pie mērķa identifikācijas. Jau esmu teicis — tikko notiek Krievijas uzbrukums, mūsu spējām un efektiem jākoncentrējas jau Krievijas teritorijā, kur viņi ir ievainojamāki. Protams, arī viņi ir mācījušies no kara Ukrainā. Kopā ar sabiedrotajiem mums savas spējas jāturpina audzēt. Galvenais ir politiskā griba to darīt [uzbrukt iekarotājam]. Pieļauju, ka divīzijas komandiere ar teikto bija domājusi, ka trūkst iekārtu. Bet vienmēr būs jautājums, vai pietiks drosmes uzreiz pieņemt lēmumu vērsies pret Maskavas uzbrukumu.
Mūsu attīstības plānos ir tālas darbības artilērija un pretkuģu sistēmas, runājam par tālas darbības droniem, kas lido tālāk par 100 kilometriem. Mums Krievijai jārada vairāk dilemmu — ka tie nebūs tikai droni, kur viņiem ir diezgan laba aizsardzība. Būs arī raķetes, aviācija, speciālie spēki, viss, kas viņus varēs ietekmēt dziļumā.
Ukraina joprojām Rietumiem prasa tālas darbības raķetes, lai trāpītu Krievijas objektiem. Nupat paziņoja, ka izmēģinājuši savu tālas darbības raķeti. Kad beidzot Rietumi iedos ukraiņiem šīs raķetes?
No 2022. gada Rietumu ieroči ukraiņiem tiek doti it kā pa salami šķēlītei. Te ir runa par valstu drosmi pieņemt lēmumus. Bažas ir par [Krievijas] eskalāciju pret NATO, rietumvalstīm.
Redzam, ka ukraiņi sāk ieročus ražot paši. Man liekas, vieglāk ir atbalstīt ukraiņus šādā ražošanā, dodot nevis zivi, bet makšķeri — dot viņiem tehnoloģijas, padomus ražošanai. Ukrainai tagad vajag sasniegt tālākus mērķus Krievijā — redzam, ka viņi cenšas sasniegt naftas pārstrādes un citas rūpnīcas, bet droni nevar aiznest tik lielu kinētisko enerģiju kā ballistiskās raķetes, kas rada lielus postījumus, un rūpnīcas nevar ātri atsākt darboties.
Vienlaikus ir ļoti būtiski arī Krievijas tautai parādīt, kas ir karš. Krievijas tauta ir gatava ciest, kamēr neredz kara postu. Varbūt kara briesmas viņu pilsētās var likt pārdomāt.
Karš Ukrainā nebeigsies ātri, apgalvo ukraiņu komentētājs Vitalijs Portnikovs, bet ilgs desmitiem gadu. Iespējams, to varēs izbeigt tikai atomkarš. Vai tas ir reāli?
Man liekas, nē. Tik tālu neaizies. Kaut kas pa mazam solītim ir nedaudz pavirzījies pēdējās diskusijās. Bet, ja arī nebūs pavirzījies, tik aktīva karadarbība nevar palikt gadiem. Abām pusēm, arī Ukrainai ar Rietumu atbalstu, ir jāsāk domāt par resursiem, un tie jāatjauno.
Liekas, nākotnē tā būs vēl vairāk stagnējoša karadarbība nekā šobrīd. Varbūt būs kāds pamiers ar nepārtrauktiem pārkāpumiem, bet, manuprāt, nenonāks līdz tam, ka Krievijas puse pielietotu kodolieročus. Zinām gan, ka tas diemžēl ir viena cilvēka lēmums.
Nupat kopā ar Valsts prezidentu apsekojāt Latvijas austrumu robežu. Prezidents atzina, ka gribētu straujāku tās izbūvi un robežjoslas paplašināšanu no 12 līdz 42 metriem. Kāpēc tas ir vajadzīgs, un kas kavē robežas izbūvi?
Daudz kas jau paveikts, kopš pērn tika piešķirts finansējums. Gan nocietināti robežpunkti, gan uz šiem 12 metriem, saskaņojot ar īpašniekiem, veikti pretmobilitātes pasākumi — izrakti prettanku grāvji, izveidoti prettanku vaļņi, izvietoti dažādi fortifikācijas materiāli — pūķa zobi vai dzelzs eži, citu veidu bloki. Ar Latvijas valsts ceļiem saskaņotas vietas, kur izvietojam blokus ātri izvēršamiem šķēršļiem.
Atšķirībā no līdzšinējā plāna, ka krīzē mēs visu šķēršļu veidošanu balstītu uz mobilizācijas resursu, materiālus ņemtu no uzņēmumiem, tagad pretmobilitātes līdzekļus iegādājamies bruņotajiem spēkiem. Tie ir mūsu īpašumā, sagatavoti saskaņotās vietās tuvu robežai, lai krīzes gadījumā varētu ātri izvietot.
Esam pārskatījuši katras vienības taktiskos plānus un noteikuši vietas, kur jāuzliek šķēršļi. Darbs pie šo vietu noteikšanas ir gandrīz pabeigts.
Līdz ar Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likuma pieņemšanu varēsim veikt otro fāzi — vienoties ar īpašniekiem gan par servitūta tiesībām, gan atsavināšanu un sākt uzstādīt šķēršļus. Jāsaprot, ka runa nav par visu īpašumu, bet kādu šauru joslu, turklāt īpašums joprojām būs pieejams īpašniekam, tikai tam būs uzlikts ierobežojums, piemēram, neizcirst mežu vai neveidot jaunus ceļus, kas nav mūsu valsts interesēs.
Runājot par metriem, tie nepieciešami, lai mums būtu lielāka elastība. Lai varam ātri izvietot jaunu šķēršļu zonu, ja redzam, ka pretinieka darbībā notiek izmaiņas — neiet pilnu procesu ar Ministru kabineta noteikumiem un tajos iekļauto īpašumu sarakstu. Valsts prezidents to ir atbalstījis.
Cik atsaucīgi jūsu darbībām ir īpašnieki pierobežā?
Vairāk nekā puse īpašnieku ir valsts un pašvaldības, tāpēc ticu, ka tur sapratni atradīsim ātri. Vietās, kur jau esam izvietojuši savas noliktavas, esam vienojušies ar īpašniekiem. Katru vietu dabā izlūkoja speciālisti — komandieri, inženieri. Ja kaut kur rit svarīga saimnieciskā darbība, varbūt šķēršļu izvietošanu var atlikt. Ar katru īpašnieku tiks meklēts risinājums, arī par taisnīgu kompensāciju.
Septembra vidū notiks Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības Zapad 2025. Lietuva ir slēgusi gaisa telpu pirms šīm mācībām. Ko varam sagaidīt?
Tā ir rutīna. Arī mums ir rutīna ik četrus gadus rīkot stratēģiskās mācības katrā reģionā. Tagad mācībās Zapad piedalās divi padomju laika kara apgabali — Maskavas un Ļeņingradas, un Baltkrievijas armija kā vēl viens kara apgabals. Mūsu darbības ir vērstas uz situācijas izlūkošanu, novērtēšanu, kas notiek aiz Latvijas robežas. Vienlaikus skatāmies, kas notiek informatīvajā telpā, kibertelpā.
Nav tā, ka mūsu mācības ir pretdarbība Zapad, Namejs vienmēr notiek septembrī. Tas mums rada pārliecību, ka esam gatavi, jo mācību laikā mūsu kaujas gatavība ir lielāka un esam gatavi vērsties pret apdraudējumu.
Protams, Krievija zem mācību aizsega var savilkt daudzus spēkus. Tā bija 2013. gadā vairāk nekā šogad, arī 2017. un 2021. gadā, tam sekojam līdzi. Ir atsevišķas spējas, vienības, kuru parādīšanās Baltkrievijā vai tuvāk mūsu robežām ieslēdz arī mūsu indikatorus. Bet tagad viņi ir iestrēguši Ukrainā.
Domāju, ka Zapad darbība vairāk būs informatīvajā telpā. Viņi izmantos šo bubuli, jo redz, ka Rietumi ir nobažījušies. Bubuli izmantos, terorizējot un uztraucot sabiedrību bez reāla fiziska pamatojuma. Jā, iespējamas provokācijas, varam paredzēt diversijas un tām gatavojamies jau kopš 2014. gada, ne tikai tagad.
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
