ASV prezidents Donalds Tramps 15. augustā Aļaskā sagaida Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu. Foto — Scanpix
Ukraiņi jau nodēvējuši Trampa un Putina tikšanos par «Aļaskas nodevību». Tomēr Zelenska un Eiropas līderu cieņpilnā uzņemšana Baltajā namā atjaunojusi cerības uz taisnīgām miera sarunām
Vladimira Putina pompozā uzņemšana Aļaskā izraisīja sašutuma vilni — ne tikai tāpēc, ka ASV un Krievijas prezidenti apsprieda Ukrainas likteni bez pašas Ukrainas klātbūtnes, bet arī īpašā goda dēļ, ko Donalds Tramps izrādīja Krievijas diktatoram. Lai gan Starptautiskā Krimināltiesa ir izdevusi Putina aresta orderi par Ukrainā pastrādātajiem kara noziegumiem un viņa ceļošanas iespējas ir ārkārtīgi ierobežotas, 15. augustā ASV viņu sagaidīja gluži kā uzvarētāju — ar sarkanu paklāju un Trampa aplausiem.
Tomēr jau 18. augustā Tramps Baltajā namā draudzīgi uzņēma Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un Eiropas līderus, dodot cerību, ka viss vēl nav zaudēts. Kā šīs diplomātiskās cīņas uztver ukraiņi, un kam tagad gatavojas Kijiva?
1. cēliens: flirts ar diktatoru
Tikšanās Aļaskā piektdien dominēja Ukrainas ziņu lentēs, visus pārējos jaunumus nobīdot malā. Uz Trampa pieglaimīgo pozu, ar kādu viņš sagaidīja Putinu, ukraiņi reaģēja ar sev raksturīgo sarkasmu. Vieni viņu sauca par «Putina dubultnieku», citi izsmēja sarkanā paklāja izrullēšanu diktatoram, bet interneta mīmi slaveno Trampa kampaņas cepuri ar saukli «Padarīsim Ameriku atkal varenu» attēloja kā nodevības simbolu.
Taču humoram līdzi nāca patiess rūgtums. «Tā izskatās taisnīguma, cieņas un saprāta trūkums. Paspiest roku cilvēkam, kurš ir nogalinājis vai sabendējis miljoniem ukraiņu,» secināja rakstniece Jarina Čornohuza, kas dien Ukrainas Bruņotajos spēkos.
«Publiskā apspriešana ir veids, kā mazināt spriedzi un bailes par nākotni pārvērst absurdā vai jokā,» atzīst ukraiņu sociālā psiholoģe Arina Razvadovska. Viņas dzīvesbiedrs jau ceturto gadu karo frontē kā dronu operators. Viņi pastāvīgi sazinās un apspriež jaunumus, kad vien rodas iespēja starp viņa kaujas izbraucieniem un viņas klientu vizītēm. Tāpat kā daudzi Ukrainas karavīri, viņš tikšanos Aļaskā uztvēra kā atklātu Ukrainas nodevības mēģinājumu. Militārpersonas ir pārliecinātas, ka sarunas par mieru ir izdevīgas pirmām kārtām tieši Putinam, jo viņš nespēj sasniegt panākumus militārā ceļā. «Ja Krievijas armija varētu iekarot, okupēt vai jebkādā citā veidā fiziski iznīcināt Ukrainu kaujas laukā, viņi to darītu, nevienam neko neprasot,» komentē Arina.
Pēc ukraiņu monitoringa projekta DeepState datiem, 2022. gada novembrī Krievija bija okupējusi 108 651 kvadrātkilometru ukraiņu zemes, bet tagad šis skaitlis ir 114 493 kvadrātkilometri — tātad pieaugums ir mazāks nekā 1% no Ukrainas teritorijas.
Psiholoģe Razvadovska gan atzīst, ka Ukrainas armijā valda katastrofāls nogurums. «Nenotiek rotācijas, reizēm karavīri atrodas pozīcijās 200 vai pat 300 dienu, tā jau kļūst par normu. Turklāt ik pa pāris mēnešiem būtiski mainās kara stils. Tomēr pat šādos apstākļos mūsu karavīri nav gatavi nekādai teritoriju atdošanai,» viņa apkopo dzīvesbiedra un citu kaujinieku nostāju. Kara traumas tagad ir tik smagas, ka pat mazākā netaisnība var izprovocēt katastrofu, viņa skaidro. Ja prezidents Zelenskis piekāpsies spiedienam, viņu mājās saplosīs — sajūtot netaisnību, ukraiņi izies protestos, un tas var kļūt ļoti bīstami.
2. cēliens: eirodiplomātija
Trampa un Putina tikšanos Aļaskā ukraiņu komentētāji lielā vienprātībā raksturoja kā «dūrienu mugurā», toties Trampa sarunas Baltajā namā ar Zelenski un Eiropas valstu līderiem novērtēja kā «konstruktīvas».
«Mēs visi gatavojāmies sliktākajam,» atzina Ir avots Ukrainas prezidenta birojā. Preses konferencē pēc sarunām Putins paziņoja, ka panācis ar Trampu «noteiktas vienošanās». Drīz pēc tam ASV prezidents intervijā Fox News apstiprināja, ka viņi «par daudz ko vienojušies» un darījums esot iespējams, Ukrainai tikai atliek tam piekrist. Atbildot uz žurnālista jautājumu, kādu padomu Tramps tagad dotu Zelenskim, viņš teica: «Noslēgt vienošanos.» Un piebilda, ka Krievija esot «ļoti spēcīga valsts», turpretī ukraiņi — ne.
Dienu pirms tikšanās Tramps izteicās, ka «Ukrainai jābūt gatavai zaudēt daļu teritorijas par labu Krievijai, jo tā zaudēs arvien vairāk zemes, jo ilgāk turpināsies karš». Savukārt brīvdienās pēc Aļaskas sarunām Tramps pavēstīja, ka Zelenskis varot «gandrīz nekavējoties» izbeigt karu, ja vien to vēlas — būtu tikai jāsamierinās ar to, ka nevarēs atgūt pirms 12 gadiem «bez neviena šāviena» atdoto Krimu un Ukraina nevarēs iestāties NATO.
Tāpēc pirms tikšanās Vašingtonā prezidenta Zelenska birojā gatavojās argumentu cīņai.
Kas tad pārliecināja Trampu neizdarīt Vašingtonā publisku spiedienu uz Zelenski? Jau uzreiz pēc tikšanās ar Putinu pār Balto namu vēlās kritika no visiem galvenajiem politisko norišu komentētājiem pašā ASV. Un tā kļuva tikai asāka. «Trampa vēlme būt par miera nesēju ir atzinīgi vērtējama, taču viņam ir darīšana ar Putinu — nežēlīgu cilvēku, kura mērķis ir agrāk vai vēlāk iekarot Ukrainu,» redakcijas komentārā atgādināja The Wall Street Journal. «Prezidents ieradās samitā ar solījumiem par «nopietnām sekām» [Krievijai], ja netiks panākta vienošanās par pamieru. Bet aizbrauca, atsakoties no šī solījuma bez jebkādām sekām,» pārmeta izdevums. «Nav brīnums, ka Krievijas komentētāji un Putina sabiedrotie ir sajūsmā par samita rezultātiem. Viņu prezidents ir izkļuvis no diplomātiskās izolācijas, nav izdarījis nekādu publisku piekāpšanos un tagad var turpināt nogalināt ukraiņus, nebaidoties no sankcijām.»
Vēl daudz asāk izteicās Kurts Volkers, bijušais Trampa īpašais pārstāvis Ukrainā: «Putins ir apspēlējis Trampu vienos vārtos.» Un piebilda, ka Krievijā šādu Baltā nama rīcību nepārprotami vērtē kā vājumu. «Es ienīstu analoģijas ar 30. gadiem, bet tieši tā izskatās — kā Minhenes vienošanās ar Hitleru,» rezumēja Volkers.
Tomēr pirmdien notikušās sarunas Baltajā namā nesa lielu pārsteigumu ne tikai Zelenska komandai vien. «Tā bija Eiropas diplomātijas augstākā pilotāža,» secināja pazīstamā ukraiņu žurnāliste Tatjana Troščinska. Sēžot ap galdu Baltajā namā, Eiropas līderi — Francijas un Somijas prezidenti, Vācijas, Itālijas un Lielbritānijas premjerministri, kā arī Eiropas Komisijas prezidente un NATO ģenerālsekretārs — gan ar savu klātbūtni, gan tiešos vārdos apliecināja, ka stingri stāv par Ukrainu un vēlas panākt taisnīgu mieru. Lai par to vienotos, būs nepieciešamas četrpusējas sarunas starp Ukrainu, Krieviju, ASV un Eiropu. Bet paliekošu mieru nodrošinātu Ukrainas armijas stiprināšana un partneru drošības garantijas, kas līdzinātos NATO 5. panta saistībām. Tās fiziski uzņemtos Eiropas partneri, bet ASV sniegtu atbalstu. Kā tieši šīs garantijas izskatītos, plānots precizēt tuvāko nedēļu laikā, vēlāk skaidroja Zelenskis.
Pie sarunu galda vairākkārt izskanēja arī prasība vispirms noslēgt pamieru, lai vispār ticami varētu notikt tālākas sarunas ar Krieviju. «Visaugstākā klase bija Somijas prezidenta Aleksandera Stuba teiktais par garo robežu ar Krieviju un vēsturisko pieredzi, kā somiem savulaik izdevies panākt risinājumu,» saka Troščinska. Arī Zelenskis bija daudz labāk sagatavojies, viņa norāda.
Vienlaikus uzslavējot Trampu par miera centieniem, Eiropas līderi ļoti skaidri pauda, ka nepieņems nekādus lēmumus, kas apdraud Ukrainas suverenitāti. Arī Zelenskis skaidri norādīja, ka Ukraina nepieļaus teritoriju atdošanu Krievijai, pat neraugoties uz spiedienu. Viņš noraidīja arī ideju par karaspēka izvešanu no Doneckas apgabala, jo Ukrainai tas nozīmētu kapitulāciju.
Ukraiņiem šis Vašingtonas samits bija kā svaiga gaisa malks pēc «Aļaskas nodevības». To, ka Eiropas līderi stāvēja līdzās Zelenskim, bet Tramps runāja par «taisnīgu un ilgstošu mieru», ukraiņi uztver kā zīmi, ka netiks atstāti vieni pret agresoru.
«Šajās sarunās Ukraina neizskatījās kā nabaga radinieks, bet gan vienlīdzīgs Eiropas ģimenes loceklis, par kuru cīnīsies,» secina ukraiņu filozofs Aleksejs Paničs. Viņaprāt, sarunas Vašingtonā atjaunojušas līdzsvaru, ko Aļaskas tikšanās bija izjaukusi.
«Tā ir ļoti laba zīme, ka Eiropas līderu uzmanības centrā ir Ukrainas intereses,» komentē politologs Artjoms Bidenko. «Mums ir cerība, ka ASV neies pret Eiropas vienotību.»
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
