Bijušajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai par Dziesmusvētkiem ir daudz, ko atcerēties: latviešu kopā sanākšana, dziedāšana viņai ir bērnu dienu atmiņās no bēgļu nometnes Lībekā Vācijā, bet pēcāk kā psiholoģijas doktore viņa teikusi runas trimdas Dziesmusvētkos. Sarunā ar žurnālu Ir viņa atceras ne tikai laiku, kad tika ievēlēta augstajā amatā un kāpēc sev nosolījusies neraudāt publiski, bet arī izsakās par jaunievēlēto prezidentu Edgaru Rinkēviču un iekšpolitiskajām cīņām.
Vīķe-Freiberga arī izsakās par karu Ukrainā un ar apbrīnu raugās uz šīs valsts prezidentu Volodimiru Zelenskis, kas esot “ūnikums – kas pie viņa braukuši, pie kā viņš braucis, cik parlamentus uzrunājis. Nepārspējams! Ukraiņu tautai ārkārtīgi laimējies, ka tieši šis cilvēks tagad ir prezidenta amatā”. Tomēr uz jautājumu par Ukrainas tūlītēju uzņemšanu NATO Vīķe-Freiberga teic, ka “nav iespējams uzņemt valsti, kas ir kara stāvoklī”. Tad tas būtu pasaules karš.
Par Ukrainas nākotni Vīķe-Freiberga saka: “Dīvaina lieta — saka, ka ciešanas un grūtības stiprina raksturu. Man mūžā bieži gribējies teikt: paldies, rakstura stingrības jau pietiek, vairāk rūdīšanas nevajag! Ukraiņi nonākuši tādā situācijā, ka tiek rūdīti ar pārbaudījumiem. Ir redzams, ka tauta ir stiprāka nekā 1991. un 2014. gadā. Stiprāka nekā 2022. gada 24. februārī. Viņi atgūs savu zemi, viņiem palīdzēs ārvalstu investori un finanses, kas Krievijai tikušas iesaldētas, un viņi būvēs pēc pēdējiem zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem. Labāk nekā iepriekš! Daudzas dzīves ir izpostītas, bet viņi sāks no jauna.”
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
Komentāri (1)
QAnon 29.06.2023. 12.44
Ukraiņiem ir visas iespējas. Pirmkārt, tur neatrastos tādi nolādēti čekas izdzimteņi, lai viņi mokās nosprāgst un to dzimtas iznīkst, kas uzdrīkstētos notirgot ienaidniekam daļu savas valsts teritorijas. Ukraina visus šos gadus valstiskā līmenī ir pieminējusi savus varoņus: UPA karotājus un Šuhēviču, kuri nežēloja savas dzīvības un veselības cīņai pret absolūto ļaunumu un neviens politiķis neuzdrīkstējās izgāzt savu necilvēcisko naidu pret tiem. Nedomāju, ka tur būtu bijuši siles lopi, kas būtu izteikuši gatavību vajāt viņu sirmos veterānus, lai kur viņi neatrastos un kāds nebūtu to veselības stāvoklis, kā mūsu Konrādu Kalēju, piemēram. Ņemot vērā 2014. gada traģisko pieredzi, kad 70% Ukrainas armijas virsnieku, kuri bija Krimā, pārgāja ienaidnieka pusē, nopietni ir veikuši tīrīšanu armijas rindās un, lai nebūtu kas šauj karavīriem mugurās, ir atbrīvojušies no krievu militāristiem, kuri devuši zvērestu psrs, vai krievijai.
Ukrainai ir arī viens ļoti būtisks traucējošs faktors. Tur daudzi joprojām lepojas, ka to tēvi un vectēvi, neskatoties uz krievu sarīkoto drausmīgo etnocīdu, kur tika nogalināti vismaz 7 miljoni ukraiņu, 1939. gadā par Staļinu uzbruka miermīlīgām: Polijai un Somijai, 1940. miermīlīgām: Igaunijai, Latvijai, Lietuvai un Rumānijai, bet vēl pirms tam 1936. iebruka Spānijā un, loģiski, kopā ar krievu necilvēkiem arī marodēja, grieza nost krūtis Eiropas sievietēm, dūra uz durkļiem zīdainīšus un dedzināja dzīvus sirmgalvjus. Tādiem ir diezgan sarežģīti nogalināt tos, ar kuru ģidiem-vojevaķeļiem viņu ģidi-vojevaļi kopā pastrādāja visdrausmīgākos noziegumus pret cilvēci WWII.
0