Nosargāt cilvēcības robežu

Kopš dzelzs priekškara krišanas Baltijas valstu austrumu robežu dažādos posmos izmantojošas dažādas robežšķērsotāju grupas. Skaudru vizuālo priekšstatu par to var gūt filmā Bēgt (Flee, 2021), kas atspoguļo kādas afgāņu ģimenes ceļu no Kabulas uz Kopenhāgenu caur Maskavu un Igaunijas pierobežu 20. gs. 90.-ajos gados. Ceļā cilvēku dzīves tiek pakļautas nemitīgam riskam, psihoemocionālam pazemojumam un nesamērīgām izvēlēm, arī pametot trauslākos nāves ēnā. Tuvāk mūsdienām, 2021. gada vasarā uz Lietuvas-Baltkrievijas robežas parādījās jaunas migrantu grupas, bet rudenī cilvēku tūkstoši bija sapulcējušies pie Polijas robežas. Ekspertu diskusijās medijos jau tad izskanēja viedoklis, ka šis sākumā šķietošais hibrīdkarš faktiski ir migrantu pārvēršana ierocī (weaponizing migrants). [1] Un arī 2023. gada jūnijā Latvijā vēl joprojām runā par hibrīdkaru. Par karu, kurā ir ikdienas sadursmes, ieroči un arī bojā gājušie.

Jau gandrīz divus gadus pie Latvijas-Baltkrievijas robežas ir cilvēku grupas, kas vēlas iekļūt Eiropas Savienībā. Arī citos migrācijas ceļos šī dinamika turpinās, un nekas neliecina, ka tuvākajā laikā tā varētu mainīties.

Tieši pretēji – jau šā gada aprīlī Valsts robežsardze (VRS) norādīja, ka, iestājoties siltajam laikam, gaidāms cilvēku pieplūdums. [2] Šī situācija vairs nav ne ārkārtas, ne neprognozējama. Iespējams, arī tāpēc ārkārtas stāvokļa regulējumā paredzēto cilvēku atstumšanu ar spēka paņēmienu lietošanu izdevās tik veikli pārnest ierosinātajos grozījumos Valsts robežsardzes likumā. 23. maijā valdība vienbalsīgi atbalstīja grozījumus, un tagad par tiem steidzamības kārtā lems Saeima. [3] Tas nozīmē, ka Latvija sāk nostiprināt normatīvos aktus, kas ir pretrunā ar starptautiskajām cilvēktiesību normām.

Notiekošo uz Latvijas-Baltkrievijas robežas var īsumā raksturot šādi – cilvēku grupas mēģina šķērsot Latvijas zaļo robežu, robežsargi attur, bet Baltkrievijā viņus vairs nelaiž atpakaļ. Jāmin, ka tam pamatā ir komplicēta noziedzīga cilvēku kontrabandas ķēde, kas tiek būvēta uz cilvēku ciešanām un uzturēta ar korumpētu valdību atbalstu. Baltkrievijā lielais vairākums cilvēku ierodas no Krievijas bez derīgiem ceļošanas dokumentiem, un uzreiz nogādāti pierobežas mežos. Šajā kontrabandas ķēdē viņi ir bez zināšanām un rīcības brīvības. Attiecīgi, nonākt Latvijas robežšķērsošanas punktā un lūgt patvērumu, kas nu liegts uz zaļās robežas, jo ir ārkārtas situācija, ir faktiski neiespējami. No Latvijas puses tiek iedota pārtika un ūdens, dažkārt arī ziedotāju nodrošinātie apavi un apģērbs, un sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība, uzstājīgi atkārtojot: “Go away!” Kā norādījusi VRS, nepilngadīgas vai citas kādai ievainojamai grupai piederīgas personas netiek atstumtas, vienlaikus arī minot, ka personas atgrūšanas procesā netiek identificētas – netiek noskaidroti viņu dzimšanas dati.

Taču necaurspīdīgā cilvēku profilēšana un biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem liecības no nepilngadīgiem cilvēkiem un ģimenēm ar bērniem, kas atgrūsti no robežas, ir pretrunā ar VRS apgalvoto. [5] Papildus no robežas šķērsošanas ik dienas atturēto cilvēku skaitam, VRS apkopo to cilvēku skaitu, kas uzņemti Latvijā humānu apsvērumu dēļ. Proporcionāli tā gan ir neliela daļa. 2023. gadā (līdz 25.05.2023.) atturēšana no valsts robežas šķērsošanas kopumā notikusi 3456 gadījumos, taču humānu apsvērumu dēļ uzņemti 185 cilvēki. [6] Skaitļi gan neko neizsaka par reālo cilvēku daudzumu uz robežas, jo vismaz daļa cilvēku mēģina šķērsot robežu vairākkārtīgi, kamēr informācijas pasniegšanas veids rada mānīgu iespaidu par arvien jauniem un jauniem individuāliem robežšķērsotājiem un kopumā robežšķērsotāju tūktošiem.

Atgrūšana tiek eifēmiski saukta par atturēšanu, cilvēku uzņemšana praksē visbiežāk nozīmē cilvēku sākotnēju aizturēšanu. Uzņemtie cilvēki, liela daļa ģimenes ar bērniem uzturas Daugavpils vai Mucenieku Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centros. Muceniekos, ciemā Ropažos, atrodas arī pagaidām vienīgais patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs. Tajā patvēruma meklētāji jau gaida patvēruma procedūras iznākumu, baudot gan pārvietošanās brīvību, gan gūstot prasmes iztikt ar trim eiro diennaktī. Savdabīga alegorija, redzot kā pie loga pielipis bērnu bariņš māj katram garāmgājējam un noskatās uz atvērto centru otrā ielas pusē. Kā paši patvēruma meklētāji saka – open camp, closed camp. Aizturēšanas ilgums var būt vairāki mēneši vai pat gads, kamēr tiek noskaidrota aizturēto cilvēku identitāte (ja viņiem nav dokumentu) u.c. informācija, tai skaitā, vai viņi nerada draudus valsts drošībai. Paši aizturēšanas centri ir labi iekārtoti. To darbinieki, līdzīgi kā viņu kolēģi pierobežas joslā, ir vistiešākajā sasaistē ar to, kas notiek uz robežas. Viņi zina gan dažādās dzīves traģēdijas, kas atvedušas cilvēkus uz Latviju, gan cilvēku daudzveidīgos skatījumus uz dzīvi un nākotni.

Ģimenes, kas mēro ceļu uz Latviju, pamatā ir no Sīrijas, Irākas, Afganistānas vai Irānas – tātad no valstīm, kuras par drošām (vismaz daļā to teritorijas) nosaukt nevar.

Tā kā uz robežas ārpus robežas kontrolpunktiem nevar lūgt patvērumu, tad aizturēto centros tiek uzsākta patvēruma procedūra. Un tad jāgaida. Bieži pat vairākus mēnešus. Uzturēšanās slēgta tipa iestādē bez iespējām brīvi pārvietoties un brīvi apmierināt citas vajadzības daudziem patvēruma meklētājiem sagādā vislielākās mokas un izraisa psihoemocionālus traucējumus. Kad valsts pārliecinās par cilvēku identitāti un drošību, aizturētie cilvēki tiek pārvesti uz open camp, no kurienes daļa jau uzreiz dodas uz savu galamērķi kādā citā ES valstī. Tie, kas dodas prom, neredz perspektīvu Latvijā, kur integrācija ir smagnēja, atbalsts salīdzinoši neliels un arī attieksme pret ienācējiem ne vienmēr labvēlīga.

Bet kādu stāstu mēs dzirdam un redzam medijos? 2. maijs “Metās virsū robežsargam” – incidentā uz robežas aizturēti trīs Indijas pilsoņi (Delfi), 10. maijs Šogad no patvēruma meklētāju izmitināšanas centra “Mucenieki” patvaļīgi aizbēgušas 330 personas (LSM), bet 21. maija LTV sižetā redzama sešu cilvēku grupas atstumšana, ko nofilmējis vietējais lauksaimnieks. Šajās reportāžās un rakstos iztrūkst plašāks konteksts, iedziļināšanās procesos, kas nesākas un nebeidzas pie Latvijas-Baltkrievijas robežas. Cilvēkiem, kas mēģina šķērsot robežu, šajos stāstos nav sejas un nav vēstures. Latvijā žurnālistu pieeja nereti ir vienpusēja, tikai retos gadījumos paužot bažas, ka uz Latvijas robežas notiekošais nav tik viennozīmīgs.

Un līdzīgi varētu domāt daļa robežsargu, kuriem netiek nodrošināts pienācīgs psiholoģiskais atbalsts. Komentējot 2. maija notikumus preses konferencē, iekšlietu ministrs Kučinskis bilda, ka “Iekšlietu ministrijas psihologiem ir lielāka noslodze, jo darbs uz robežas nav viegls. Bieži šādos procesos mūsu cilvēkiem ir vajadzīga psihologa palīdzība.” [7] Bet kāpēc būtu vajadzīgs atbalsts? Jo stāsti no robežas ir šausmīgi. Lai vai par kādu viltojumu ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs nosauca Amnesty International ziņojumu Latvija: atgriezties mājās vai palikt mežā uz visiem laikiem [8], liecības no Latvijas robežas un arī visām ES ārējām robežām atklāj analogas vardarbības izpausmes: no draudiem un naida runas, un saziņas līdzekļu atņemšanas līdz piekaušanai un sišanai ar elektrošoku. [9] Darba pienākumos iekļaujot cilvēku vardarbīgu atgrūšanu no robežas tiek izaicināta cilvēcības robeža. Tur jāstājas pretī cilvēkiem, kuru vienīgais pāridarījums ir vēlme pēc cerīgākas nākotnes. Iespējams, tāpēc sabiedrībai ērtāk sevi turēt nostāk no tā, kas tad patiesībā notiek uz robežas.

Taču cilvēki ne vien tiek atgrūsti, bet arī iet bojā. 2022. gada izskaņā kāds vīrietis no Afganistānas guva letālus apsaldējumus un zaudēja dzīvību Rēzeknes slimnīcā, bet šā gada aprīlī kādas sievietes no Sīrijas dzīvība izgaisa Daugavpils slimnīcā. Abi bojā gājušie tika nogādāti ārstniecības iestādēs no Latvijas-Baltkrievijas robežas. Šie cilvēki ir tikai aisberga redzamā daļa. Precīzs bezvēsts pazudušo un bojā gājušo cilvēku skaits pie Latvijas-Baltkrievijas robežas nav zināms. Šeit, uz ES ārējās robežas, vienu cilvēku dzīves atklājas esam mazāk vērtīgākas nekā citas.

Bet katru dienu Latvijā un citās ES valstīs cilvēki no trešajām valstīm turpina pierādīt nepieciešamību pēc patvēruma. Arī izpratne par to, ka Baltkrievijā izveidots pateicīgs režīms šim migrācijas ceļam, atceļ diskusiju, kāpēc daži cilvēki izraudzījušies, piemēram, nevis šķērsot Vidusjūru piepūšamā laivā, bet doties caur purvainu mežu. Pēdējos divos gados tas ir kļuvis par vēl vienu migrācijas maršrutu uz ES, turklāt salīdzinoši mazāk bīstamu, – un, ļoti iespējams, tāds arī paliks. Arī Latvijas vēsture ir bijusi migrācijas vēsture, daudziem iedzīvotājiem dažādos laikos dodoties bēgļu gaitās kara un represiju dēļ. Šis arguments gan nav bijis pietiekami spēcīgs, lai domātu ne tikai par valsts drošību, bet arī par no kara un apspiestības bēgošajiem cilvēkiem. Un kā lai mēs empatizētu ar bezvārda un bezsejas “nelegālo migrantu”, viņa ciešanām un nāvi? Taču valsts drošību var nosargāt tikai tad, ja mēs spēsim nosargāt cilvēcības robežu. Uz robežas.

 

Autore ir biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem robežas monitoringa eksperte

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild biedrība “Gribu palīdzēt bēgļiem”.

[1]https://www.forbes.com/sites/jillgoldenziel/2021/11/10/belarus-is-weaponizing-migrants-using-putins-playbook-europe-must-legally-fight-back/?sh=5478b0321e2a

[2]https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/04.04.2023-robezsardze-baltkrievija-robezparkapejiem-piedavajusi-saujamierocus-latvijas-robezas-skersosanai.a503590/?utm_source=lsm&utm_medium=theme&utm_campaign=theme

[3]https://zinas.tv3.lv/latvija/politika/nelausim-nevienam-nomirt-piketetaji-aicina-ieverot-patveruma-tiesibas-pie-baltkrievijas-robezas/

[4] https://www.unhcr.org/uk/about-unhcr/who-we-are/1951-refugee-convention

[5] No 17.maija pie biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem vairākkārt vērsusies piecu cilvēku grupa, kurā ietilpst cilvēki no Kongo Demokrātiskās Republikas, Kamerūnas un Gvinejas. Lai arī grupā ir divi nepilngadīgi cilvēki – 15 gadus veca meitene no Kamerūnas un 16 gadus vecs zēns no Kongo, jaunieši kopā ar pārējiem ceļa biedriem 19. maijā tika izraidīti no Latvijas teritorijas bez iespējas lūgt patvērumu. Biedrība Gribu palīdzēt bēgļiem lūgusi Valsts robežsardzi sniegt skaidrojumu par nepilngadīgo personu atgrūšanas apstākļiem.

[6] https://www.rs.gov.lv/lv/jaunums/2023-gada-25-maijs-uz-valsts-robezas-un-valsts-ieksiene

[7] https://www.youtube.com/watch?v=lf0ornielqA

[8] https://twitter.com/edgarsrinkevics/status/1580477524467126272

[9] Piemēram, šā gada maijā publicētais Human Rights Watch ziņojums par atstumšanu un vardarbību uz Horvātijas robežas: https://www.hrw.org/news/2023/05/03/croatia-ongoing-violent-border-pushbacks