Pusaudžu paškaitējums desmitkāršojies. Kā to apturēt?

Elīnai* ir 18 gadu, viņa mācās parastā Rīgas vidusskolā un sapņo kļūt par grafikas dizaineri vai juristi. Jau kopš septiņu gadu vecuma meitene sadzīvo ar milzīgām emocionālām ciešanām, no kurām mēģina atbrīvoties, fiziski kaitējot sev. Bērnībā skrāpēja un sita, vēlāk grieza ar asiem priekšmetiem. Elīna vairākkārt mēģinājusi sevi nonāvēt. Lai gan pēdējos divus gadus viņa nav darījusi sev pāri, tas nenozīmē, ka šādu domu vairs nav. Palīdz omes atbalsts. Un regulārs psihoterapeita apmeklējums, lai pārvarētu bērnībā pārciesto.

Elīna nav rets izņēmums, liecina janvārī publicēts jaunākais pētījums, kas balstīts uz septiņu gadu datiem par bērniem vai jauniešiem līdz 25 gadu vecumam. Šajā laikā paškaitējuma apmēri Latvijā ir desmitkāršojušies. 2018. gadā ambulatori bija fiksētas 108 epizodes, 2024. gadā — jau 1110. Kopumā septiņos gados 3669 gadījumi.

Arī pacientu skaits gandrīz seškāršojies — no 83 līdz 477. Lielākoties tie ir pusaudži 15—16 gadu vecumā, pārsvarā meitenes. Taču jāatceras, ka šajā statistikā iekļauti tikai tie, kas nonākuši ambulatoro mediķu redzeslokā. Atsevišķi tiek uzskaitīti tie, kas stacionēti — šo smago gadījumu skaitā nav tik lielu izmaiņu. Taču vēl daudz vairāk ir tādu pusaudžu, par kuriem neviens ārpus ģimenes pat neuzzina, saka psihiatrijas speciālisti. Pirms desmit gadiem veikts pētījums ASV uzrādīja, ka paškaitējumu veikuši līdz pat 50% pusaudžu. Latvijā situācija esot līdzīga, īpaši ņemot vērā mentālās veselības pasliktināšanos pēdējos gados.

«Visiem būtu labāk bez manis»

«Pati to vairs neatceros, bet mamma stāstījusi, ka pirmoreiz sev darīju pāri jau septiņu gadu vecumā,» atklāj Elīna. Mamma konstatējusi nepieņemamu vīra seksuālo uzvedību un tāpēc izlēmusi šķirties. Tomēr ļāvusi meitām ar tēvu tikties, jo neienāca prātā, ka viņš varētu kaitēt bērniem. Diemžēl izrādījās, ka var gan. Pārdzīvotā iespaidā Elīna sevi skrāpēja un sita, gribēja arī beigt dzīvi. «Mamma toreiz zem spilvena atrada nazi.» Viņa šīs atmiņas ir apspiedusi un neatceras, kā toreiz izdevās apstāties. «Uzskatu, ka mammai vajadzēja meklēt palīdzību jau tad. Varbūt viss būtu citādi,» viņa nopūšas. «Man solīja, ka iesim pie terapeita, bet tas nekad tā arī nenotika.»

Problēmas atsākās, kad Elīnai bija 12 gadu. «Māsa izstāstīja, ka tēvs seksuāli izmantojis viņu. Tika sākts kriminālprocess, un es atcerējos lietas, kuras viņš bija darījis arī man,» saka Elīna. Meitene par to izstāstīja mammai un citiem ģimenes locekļiem, bet viņai neticēja. «Es to ļoti pārdzīvoju, tāpēc graizīju sevi, dūru un kaitēju citos veidos.» Pāridarīšanai bijuši divi iemesli: «no vienas puses, sevi sodīju par to, kas noticis mūsu ģimenē», no otras puses, «tas bija vienīgais veids, kā varēju sadzīvot ar to, ko man izdarījis tēvs».

Arī kriminālizmeklēšana bijusi traumatiska pieredze. Pēc ieslodzījumā pavadīta mēneša pierādījumu trūkuma dēļ lieta pret tēvu izbeigta. «Tas bija mans vārds pret viņa, un man atkal neviens neticēja.» Elīnai šķita, ka pārdzīvojumu dēļ ir kā sasalusi, un «sāpes bija vienīgais veids, kā es kaut ko varēju just». Centusies pāridarīšanu pārtraukt, taču pēc neilga laika atsākusi. «Man bija 13 gadu, kad noslīdēja zeķe un mamma pamanīja, ka esmu sagraizījusi kāju. Viņa ļoti raudāja, pārdzīvoja, prasīja, kāpēc es to darīju.» Vainas sajūta kļuva vēl spēcīgāka. Opis teicis, ka tāda uzvedība ir savtīga, un Elīna šajā domā iesprūdusi. Sācis likties, ka visiem būtu labāk, ja viņas vairs nebūtu. «Es patiešām gribēju nomirt,» meitene atzīstas.

No 13 līdz 16 gadu vecumam Elīna vairākas reizes mēģināja izdarīt pašnāvību. «Veselu gadu lielākoties pavadīju slimnīcā. Iekšā, ārā, atkal iekšā…» 

Visnopietnākā bijusi reize, kad viņa pārdozēja psihiatra izrakstītos medikamentus. «Mamma un māsa bija izgājušas pastaigā, tikmēr sadzēros zāles. Priekšnamā biju atstājusi vēstuli. Viņas atgriežoties to atrada un izsauca neatliekamo palīdzību.» Elīna jau bija bezsamaņā. Mediķi sacījuši — ja viņu atrastu 15 minūtes vēlāk, vairs nebūtu starp dzīvajiem.

Arī statistikas dati rāda, ka pašnāvības mēģinājumu veic aptuveni 70% jauniešu, kas ilgstoši darījuši sev pāri. Daudzi atkārto, ja pirmais mēģinājums bijis neveiksmīgs.

«Man bija sajūta, ka esmu melnā istabā, no kuras netieku laukā,» Elīna saka par to laiku. Jutusies nomākta un lieka. Turklāt bija pandēmija, nedrīkstēja satikties ar vienaudžiem. Viņa apmeklēja speciālistus, īpašu terapiju, kas palīdz jauniešiem atbrīvoties no sliktajām sajūtām, nekaitējot sev. Bija arī jāraksta dienasgrāmata. «Tobrīd šķita, ka tas vispār nepalīdz, bet tagad atskatoties redzu — palīdzēja gan.»

Krasi viss mainījies pirms četriem gadiem, kad Elīna no mājmācības nokļuva parastā skolā, starp jauniešiem. «Ap mani nebija neviena, kas darītu sev pāri, un es sāku domāt — kāpēc to daru, ja tas man nepalīdz? Un arī nomirt man neizdodas…» Palēnām mēģinājusi atturēties no paškaitējuma. Bijusi priecīga, kad konstatējusi — jau trīs mēnešus nav darījusi sev pāri. Tagad pagājuši jau divi gadi, kopš Elīna nav sev griezusi, dūrusi vai citādi kaitējusi.

Diemžēl mamma emocionāli sabrukusi, uzzinot, ka graizīties sākusi arī Elīnas māsa. Bāriņtiesa izlēmusi, ka abām jaunietēm kādu laiku labāk padzīvot pie omes. «Sākumā man tas šķita šausmīgi. Bet tagad redzu, ka tiešām nāk par labu. Ome ir diezgan stingra, uzmana, lai mācāmies. Reizē dod mums arī drošības sajūtu un mieru.» Kad gribas parunāties, Elīna zvana mammai, jo zina, ka viņu «uzklausīs un nenosodīs par tām domām, kas nāk galvā». Paškaitējuma domas joprojām ik pa laikam uzmācas, «bet tas ir uz pāris stundām». Palīdz gulēšana uz adatu paklājiņa, sejas skalošana ar ledusaukstu ūdeni. Ļoti svarīgi, lai ir kāds, ar ko parunāt. «Es gribu dzīvot un esmu laimīga, ka tas murgs ir beidzies,» saka Elīna.

Svarīgi — saprast iemeslu

Lai arī pašnāvība un paškaitējums ir dažādas lietas, tās tomēr ir saistītas, saka Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Nesuicidāls paškaitējums jeb sāpju izdarīšana ķermenim ir mērķtiecīga pāri darīšana sev bez nolūka nomirt. «Neveselīgs emocionālā pašregulējuma mehānisms, kas var novest pie nopietnām traumām,» papildina centra vadītāja Karīna Beinerte. Tāpēc ir ļoti svarīgi laikus to pamanīt un sniegt palīdzību, lai novērstu smagākas sekas. Pamanīt gan nav tik vienkārši — jaunieši sevi savaino ķermeņa vietās, kur tas nav uzreiz redzams. Bieži zonās, kuras sedz apakšveļa.

Tieši ķermeņa graizīšana ir dominējošais paškaitējuma veids, fiksēts 60% pacientu. 30% mēģina saindēties ar medikamentiem, lielākoties bezrecepšu līdzekļiem. Taču paškaitējuma arsenāls ir plašs: sišana, dedzināšana ar liesmu vai elektrību, ādas plēšana, neļaušana sadzīt brūcēm, arī vielu lietošana.

Brīdī, kad vecāki atklāj, ka viņu bērns dara sev pāri, parasti ir tikai divi jautājumi: kāpēc tas notiek, un kā to apturēt? «Ja gribam jaunietim palīdzēt, nepieciešams saprast, tieši kāpēc viņš dara sev pāri,» saka Bezborodovs. Jo paškaitējumam var būt atšķirīgas funkcijas.

Lai gan stereotipiski šķiet, ka jaunietis tā vienkārši vēlas sev pievērst uzmanību, psihiatru praksē vēlme uzlabot komunikāciju ar līdzcilvēkiem ir visretākais paškaitējuma iemesls.

Visbiežākais iemesls ir afekta regulācija — vēlme tikt galā ar intensīvām emocijām, samazināt spriedzi, trauksmi. Proti, pusaudža vecumā vēl nav līdz galam attīstījušās tās smadzeņu daļas, kas ļauj regulēt emociju izpausmes. Tāpēc jaunieši nespēj savas intensīvās emocijas pārvaldīt. Paškaitējums to palīdz izdarīt fizioloģiskā veidā — sāpju laikā smadzenes izstrādā atsāpinošas vielas, endogēnos opiātus. «Šīs vielas strādā neselektīvi: mazina ne tikai fiziskās, bet arī dvēseliskās sāpes, trauksmi.» Taču tikai uz mirkli, kamēr jūtamas fiziskas sāpes. Tāpēc pusaudži paškaitējumu atkārto vēl un vēl.

Izprovocēt uz to var nesens zaudējums — strīds ar labāko draugu vai pirmo romantisko attiecību izjukšana. Jebkuri satraucoši notikumi dzīvē: problēmas skolā, konflikti ar vecākiem vai draugiem. Protams, arī sociāla izstumšana no grupas, pie kuras jaunietim ir svarīgi piederēt. Tā var būt klase, pulciņš, treniņu grupa. Vēl jo vairāk, ja ir notikusi fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība, ņirgāšanās. Tā iespējama ne tikai klātienē, bet arī čata grupās un sociālajos tīklos. «Klīniski šādas situācijas redzam ļoti bieži,» uzsver Bezborodovs.

Pusaudža vecumā tieši vēlme piederēt pie konkrētas grupas stāv pāri visam, tāpēc par traģēdiju var pārvērsties jebkurš nevietā pateikts vārds, skaidro Beinerte. Notikumi, kas pieaugušajiem šķiet nenozīmīgi, pusaudzim līdzinās pasaules sabrukumam. Tāpēc pilnīgi nejēdzīgi šķiet vecāku mierinājumi «tas nav pasaules gals», «tev būs vēl neskaitāmas draudzenes», «viņš taču nav vienīgais puisis». Vai vēl trakāk: «Kāda starpība, ko par tevi domā.» Jo pusaudzim tieši vienaudžu domas šķiet vissvarīgākās. Nepārdomāti izteikumi tikai padziļina plaisu starp vecākiem un pusaudzi, kura «galvā valda īsts haoss» un pārliecība, ka neviens visā pasaulē viņu nesaprot.

Tāpēc reizēm paškaitējuma mērķis var būt tieši vēlme iekļauties vienaudžu vidū. Ja paškaitējuma uzvedība ir ļoti izplatīta konkrētā grupā vai tai ir harismātisks līderis, kas to dara, jaunietis šo rīcību atkārto, lai apliecinātu savu piederību. Labā ziņa — «ja šis ir vienīgais iemesls, tas ilgi neturpinās», saka Bezborodovs.

Taču ir arī smagi gadījumi, kad jaunieši ar paškaitējumu mēģina tikt galā ar depresiju un pašnāvības domām, no kurām viņiem ir bail. «Paškaitējums kļūst par instrumentu, lai pārtrauktu uzmācīgās domas par pašnāvību.» Citos gadījumos tas var izpausties arī kā pusaudža sods sev. «Viena no depresīvā sindroma sastāvdaļām ir vainas sajūta. Jaunietim šķiet, ka viņš ir vainīgs pie visa — ka vecāki strīdas, šķiras, ka viņam ir sliktas atzīmes.» Bet, ja vainīgs, tātad pelnījis sodu. Un paškaitējums ir šis sods. Šādos gadījumos primāri jāārstē depresija.

Jebkurā gadījumā uz paškaitējumu pusaudža tuviniekiem vienmēr ir jāreaģē, saka speciālisti. Taču ne vienmēr risinājums ir psihiatriskā palīdzība. «Mēs noteikti negribētu, lai visi vecāki, kas pirmoreiz pamana kādu ievainojumu, tūlīt skrien uz Bērnu slimnīcu vai sauc neatliekamo palīdzību,» uzsver Bezborodovs. Vispirms vajadzīga saruna ģimenē, vēlme un centieni risināt pusaudža problēmu. Tikai tad, ja tas nelīdz, jāmeklē speciālistu palīdzība. «Taču nav iespējams palīdzēt, kamēr nav skaidrs iemesls,» uzsver Beinerte. Situāciju sarežģī tas, ka dažkārt arī pašam jaunietim nav skaidrs, kāpēc viņš dara sev pāri.

Sociālais lipīgums

«Domājot par to, kas mani būtu varējis pasargāt no paškaitējuma, esmu sapratusi — tā būtu stipra ģimene,» saka Elīna. Arī atdalīšana no jauniešiem, kuri dara sev pāri. «Esot slimnīcā, šādi jaunieši bija visapkārt, viņi kļuva par maniem draugiem.» Visi kopā bieži apsprieduši pāridarīšanu sev, tā pieradinoties pie domas, ka tāda uzvedība ir parasta, normalizējot to.

Tam piekrīt arī speciālisti. «Paškaitējuma uzvedībai var būt epidēmisks vai endēmisks raksturs,» uzsver Bezborodovs. Citiem vārdiem sakot, paškaitējoša uzvedība jauniešu vidū var «pielipt». Nereti tas notiek arī ģimenēs — ja viens bērns sāk darīt sev pāri, ir liela varbūtība, ka cits sekos piemēram.

Tieši tā notika Ilzes* ģimenē. Viss sācies pandēmijas laikā ar meitu, kurai tobrīd bija 15 gadu. Iepriekš viņa bija viena no klases līderēm, teicamniece, bet tad pārgāja uz citu skolu, un sākās kovids. Viņa bija absolūti vientuļa, jo nepazina klasesbiedrus un attālinātās mācībās arī neradās izdevība satuvināties. Notika vēl dažas neveiksmīgas sakritības, un «viņa iekrita depresijā, uz visiem kliedza, raudāja, negulēja, neēda un, kā izrādījās, arī graizījās». Mamma pamanījusi plānas svītriņas uz rokām un kājām. Laikus meklēja palīdzību un atrada psihiatri, kas ar meiteni mācēja atrast kopēju valodu. Terapija bija ilgstoša, taču palīdzēja ne tikai ārstēt depresiju, bet arī tikt galā ar paškaitējumu.

Taču tikmēr paškaitējuma doma bija «pielipusi» otrai meitai. «Daktere jau bija brīdinājusi — ciešanas, ko piedzīvo viens bērns, var radīt depresiju arī citos,» saka mamma. Atšķirībā no māsas, kas skaļi izrādīja savas emocijas, otra meita cieta klusi un nemanāmi, «lai nevienam nebūtu grūti viņas dēļ». Lielu, dziļu brūci uz meitas augšstilba mamma pamanīja nejauši, no rīta viņu modinot. «Kad to ieraudzīju, biju šokā, man sāka trīcēt rokas, kājas, kritu panikā, un man šķita — apstāsies sirds,» asarām acīs atceras mamma.

Ilze uzreiz pierakstīja meitu pie psihiatra. Situācija bija nopietna. «Ārsts saka, viņa vienkārši jūtas tik slikti, ka negrib dzīvot,» caur asarām saka Ilze. Turpina sev kaitēt, jo «tas uz brīdi ļauj novērst domas no briesmīgās pašsajūtas vai rada tādu kā eiforiju». Labāk kļuvis pēc tam, kad meita pašnāvniecisku domu dēļ kādu laiku bijusi slimnīcā, satikusi citus jauniešus. Kādu meiteni, kurai uz ķermeņa vairs nav «dzīvas vietas», pusaudžus no nelabvēlīgām ģimenēm, kuru vecāki neliekas ne zinis. Tas nenozīmē, ka meita vairs negrib nomirt, taču redzētais licis domāt, ka «viņai vismaz ir laba dzīve un laba ģimene».

Ilze neslēpj — dara visu iespējamo, lai meitai palīdzētu, bet pagaidām rezultāti nav pārāk labi. Tāpēc ik stundu pavada ar baiļu elpu pakausī — vai meita nav atkal sev nodarījusi pāri, vai joprojām ir dzīva? Brīnās, kā pati vēl turas. «Reiz viņa man pateica, ka parūpēsies, lai es viņu neatrodu, kad viņa izdarīs TO,» saķērusi galvu rokās, klusi atzīstas Ilze. Citā reizē sacījusi — mamma ir pietiekami stipra, lai izturētu meitas aiziešanu.

Par to, ka pašnāvnieciskas domas nav tikai vārdi, Ilze jau pārliecinājusies. Kādā vakarā meita izdzērusi pamatīgu medikamentu devu un tai pa virsu alkoholu. Māsa viņu atradusi, bezsamaņā guļot vannasistabā. Mamma stimulējusi attīrīšanos — likusi dzert ūdeni un vemt, atkal un atkal. «Neatliekamo palīdzību toreiz neizsaucu, jo meita ļoti negrib atkal nokļūt slimnīcā. Ja izsauktu palīdzību, es justos tā, it kā būtu viņu nodevusi.»

Vienīgais veids, kā sadzīvot ar šo situāciju, ir parūpēties par sevi un uzmanīt meitu, saka Ilze. To ieteicis arī meitas psihiatrs. «Eju garās pastaigās, cenšos atcerēties, ka jāēd.» Mamma regulāri sev atgādina — jāpriecājas par to, ka meita dalās savās smagajās domās. Viņa cenšas tās uzklausīt, «esot mierīga kā klints». 

Meitai katru dienu jālieto sauja medikamentu, taču ar visu to ir dienas, kad viņa jūtas slikti, nespēj gulēt. Pēc tam dienām ilgi atkal guļ. «Lai cik labs kontakts man būtu ar katru no meitām, ir kāda robeža, kurai pāri es netieku. Emocionāli ir neizsakāmi grūti redzēt sava bērna ciešanas un nespēt palīdzēt.»

Jānodzēš vulkāns un jārunā

Kā rīkoties vecākiem, kas pamana, ka bērns sev kaitē? «Vispirms nomierināties un tikt galā ar savām emocijām,» uzsver ārste Beinerte. Nākamais solis ir saruna par paškaitējumu, par konkrēto situāciju. «Par to obligāti vajag runāt,» uzsver Bezborodovs. Censties noskaidrot, kāpēc pusaudzis to izdarījis. Protams, ne jau pārmetot, kliedzot vai dusmojoties. Vislabāk, piemēram, kopīgi gatavojot maltīti vai izejot pastaigā, kad saruna var notikt plecu pie pleca, nevis skatoties tieši acīs. 

Reizēm nepietiek ar vienu vai divām sarunām, bet vajadzīgas desmit. Un reizēm tiešām var būt, ka jaunietis pats nezina, kāpēc to dara. Vecākiem jābūt gataviem jebkurai situācijai. Un jāspēj arī pavaicāt, vai bērns ir domājis par pašnāvību. «Ne tikai vecākiem, arī mediķiem ir bail jaunietim uzdot šādu jautājumu,» atzīst Bezborodovs. Tomēr tas ir jānoskaidro, lai ātri var meklēt palīdzību pie speciālista. Bieži vien vecāki uztraucas, ka jautājums par pašnāvību var iedvest bērnam šādu ideju. «Nē, tas noteikti tā nestrādā,» mierina psihiatrs Bezborodovs.

Speciālisti uzsver — vecāku iesaiste sevišķi svarīga tad, ja paškaitējuma iemesls ir jaunieša nespēja tikt galā ar emocijām. Lai gan fiziski viņi jau izskatās kā pieaugušie, intensīvu emociju brīžos drīzāk līdzinās divgadniekiem, kuri paši netiek galā un tāpēc kliedz, raud un nu jau arī dara sev pāri. «Pieaugušā uzdevums ir palīdzēt tikt galā ar šīm izjūtām.»

Kā to darīt? Klausoties, nepārtraucot, nevērtējot. Galvenais — neizgāžot savas emocijas. Arī pieaugušajiem var būt dažādi afekti, uzsver psihiatri. Vainas sajūta, bailes, dusmas. Ja vecāki nespēj savas emocijas savaldīt, tad ne tikai nevar palīdzēt bērnam, bet var pat radīt viņam sajūtu, ka vispār nav vērts nevienam lūgt palīdzību. Vēl vairāk, pusaudzis var justies vainīgs, ka sagādājis tuviniekiem šādus pārdzīvojumus. «Svarīgi, lai vecāki savas emocijas māk regulēt arī ikdienā. Ja māte ierasti ir histēriska, dusmīga, diezin vai pusaudzis viegli varēs izstāstīt savus pārdzīvojumus, jo zina, kādu reakciju parasti saņem pretī.» Ja saruna jau sākta, bet vecāki jūt, ka emocijas ir grūti valdīt, svarīgi pielikt visas pūles, lai tomēr to izdarītu. Skaitīt līdz desmit, iziet padzerties, atrast citu atjautīgu risinājumu, kā savu emociju vulkānu apslāpēt. «Vecākam svarīgi uzklausīt bērna jūtas un tās nenoniecināt, nepadarīt par nesvarīgām. Palikt blakus un apliecināt savu vēlmi palīdzēt.» Bieži palīdz jau tas vien, ka bērns ierauga — viņu uzklausa un viņa situācijai varbūt tomēr ir risinājums.

Ja vien iespējams, speciālisti iesaka par paškaitējumu informēt arī citas atbalsta personas: skolotāju, kam bērns uzticas, treneri. Un kopā ar bērnu sastādīt drošības plānu — ko darīt, ja atkal uzmācas nepanesamas emocijas un vēlme darīt sev pāri. Vēl efektīvāk, ja to pieraksta un lapa vienmēr ir pa rokai. «Plāna punkti var būt pavisam vienkārši,» paskaidro Beinerte. Piemēram, zvanīt draudzenei un parunāties. Ja draudzene neatbild, zvanīt mammai, krustmātei. Vajag pierakstīt arī krīzes tālruņus, kur zvanīt, ja tuvinieki neatbild. «Ja jaunietim bijušas domas par pašnāvību, parasti šis saraksts ir garāks, iekļaujot arī punktu, kad obligāti jāsauc neatliekamā palīdzība,» uzsver Bezborodovs. Speciālisti uzsver — palīdzībai jābūt vienmēr pieejamai. «Iejūtība, patiesas rūpes vienmēr strādā,» uzsver Bezborodovs.

Ir reizes, kad pāridarīšana, cik pēkšņi sākusies, tik pēkšņi arī beidzas. Problēma izrunāta, un viss. Bet bieži vien jārēķinās, ka paškaitējuma epizodes var atkārtoties vēl un vēl — galvenais ir nepadoties un meklēt risinājumus. Pavisam smagiem gadījumiem Bērnu slimnīcā un Pusaudžu resursu centrā pieejama īpaša programma, norāda Beinerte.

Svarīgas arī praktiskas lietas — jāmazina iespējas paškaitējumu veikt. Ja jaunietis graizījies, no acīm jānovāc visi asie priekšmeti. Ja lietojis medikamentus, jātur tie aiz atslēgas. «Paškaitējums notiek impulsīvi, kad emocijas ir ļoti intensīvas. Ja šajā brīdī pa rokai nav nekā, ar ko nodarīt sev pāri, emocijas vienkārši pāriet.»

Atlaist bailes

«Mūsu mājās medikamentu vairs nav vispār,» atzīst Liene*. Viņas meita darīja sev pāri kopš 12 gadu vecuma, tas turpinājās gandrīz sešus gadus. Lielākoties graizīja sevi, dedzināja ar elektrību. «Pamanīju uz rokām tādus kā skrāpējumus. Uzreiz sapratu, lai gan meita mēģināja aizbildināties, ka saskrāpējis kaķis.» Iepriekš atrodot saplēstus elektrības vadus, nebija ienācis prātā, ka bērns sev dara pāri ar elektrību. Bet ieraugot skrāpējumus, «viss saslēdzās».

Meitai tagad ir 18 gadu. Paškaitēšanu viņa sāka pēc tam, kad cieta avārijā un piedzīvoja vecāku šķiršanos. Sarežģītas attiecības gan ar tēvu pēc vecāku šķiršanās, gan ar pedagogiem skolā, liels mācību apjoms skolā un vēl piedevām disleksija, ko neviens nebija piefiksējis. «Tā bija vesela buķete, kas vienkārši sakrita vienā veselumā.» Labu gribēdama, Liene sākusi sarunu ar meitu, taču «nekas prātīgs nesanāca». Tā pa īstam saruna sākusies psihoterapeita kabinetā. Saprotot, ka pusaudzei ir smaga depresija, terapeits viņu nosūtījis pie psihiatra. «Liels paldies Pusaudžu resursu centram, kur, ņemot vērā situācijas nopietnību, meita saņēma tūlītēju palīdzību,» saka mamma. 

Taču izmaiņas nebija ātras, tieši pretēji — šķitis, ka nekas nepalīdz. Meita izdomājusi arvien jaunus veidus, kā sev kaitēt, sākusi lietot medikamentus. Vienā reizē visus pašas lietotos antidepresantus, citā — visas zāles, kas bija mājas aptieciņā.

«Gan es, gan mūsu attiecības mainījās, kad pati sāku apmeklēt psihoterapiju,» saka Liene. Tomēr māte atzīst, ka vairākas reizes kritusi izmisumā, jo uzlabojums nāk lēni. «Kādu laiku viss mierīgi, un atkal. Laikam visvairāk sāp, ja sabrūk cerība,» viņa skumji pasmaida. Paškaitēšanu meita pārtraukusi pagājušajā gadā, kad pēc smagas graizīšanās epizodes nonāca slimnīcā, bija nepieciešamas gan iekšējas, gan ārējas šuves. «Nezinu, vai meita vienkārši ir pieaugusi, vai nokļūšana slimnīcā radīja milzīgu satricinājumu, bet nu jau gandrīz gadu viņa nav sev darījusi pāri.»

Jauniete nolēmusi sev uzdāvināt tetovējumu — tādu kā derības zīmi pašai ar sevi, ka paškaitējuma laiks ir beidzies. Pagājis uz visiem laikiem. Tomēr Liene redz, cik ļoti meita ir mainījusies. «Pirms tam viņa bija priecīgs, par sevi pārliecināts cilvēks, tagad ir ar nepamatoti zemu pašapziņu,» saka mamma. Raksta skaistu mūziku, dziesmas, diemžēl vēl nevēlas ar tām dalīties plašāk. Šobrīd ar Mariju viss ir kārtībā, bet «man jāiemācās atlaist mūžīgo baiļu sajūtu», nopūšas Liene.

* Vārds mainīts.

 

MAF_logo

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem