Nesaki, ka nevari, kamēr neesi pamēģinājis. Tāds dzīves moto ir sešpadsmitgadniecei Elijai Asniņai, kura nupat devusies pārstāvēt Latviju ziemas paraolimpiskajās spēlēs. Pirms trim gadiem aktīvās pusaudzes dzīve izmainījās vienā acumirklī — ūdens prieki ezerā beidzās ar mugurkaula traumu, kuras dēļ viņa zaudēja kustību spēju. Taču ar milzīgu ģimenes atbalstu, neatlaidīgām ārstu un pašas pūlēm Elija atkal iemācījās ne tikai tādas elementāras un ikdienā nepieciešamas lietas kā noturēt karoti vai saviem spēkiem iesēsties ratiņkrēslā, bet spējusi pat kvalificēties olimpiskajam startam.
Starp citu, Elijas atziņa par pamēģināšanu nav veltīta kērlinga spēles apgūšanai vai olimpiskajam sapnim. To viņa saprata gadu pēc liktenīgā lēciena, kad īpašā rehabilitācijas nometnē Norvēģijā no jauna iemācījās pati atkal ēst ar karoti. Tā bija uzvara. No sirds novēlu Elijai un visiem Latvijas sportistiem veiksmīgus startus Milānā—Kortīnā, bet motivācijas un ieguldītā darba ziņā viņa un citi paraolimpieši jau ir neapšaubāmi čempioni neatkarīgi no tā, vai šoreiz paveiksies tikt pie medaļām.
