ASV uzbrukums Irānai ir vēsturisks pavērsiens. Vai uz labu?
Donaldam Trampam patīk sekmīgas militāras operācijas. Venecuēlas diktatora Maduro sagūstīšanu janvāra sākumā viņš tiešsaistē skatījās kā spriedzes filmu. Salīdzinot ar to, ASV un Izraēlas operācija 28. februārī Irānā bija episka kara drāma. Simti lidmašīnu, tūkstoši bumbu un raķešu, un kulminācijā režīma štāba kvartāls Teherānas centrā uzgāja gaisā kopā ar augstāko līderi Hāmenejī un pāris dučiem viņa ministru un ģenerāļu. Yes!
ASV militārā spēka izrāde bija iespaidīga. Bet kas notiks tālāk, kad popkorns un čīzburgers apēsts?
Tramps nezina. Bija fantazējis, ka būšot kā Venecuēlā, kur nepaklausīgu diktatoru nomainīja ar aizlaikus sarunātu paklausīgāku, pievāca naftu un nodēvēja to visu par «režīma maiņu». Taču Irānā nekas laikam nav iepriekš sarunāts, un televīzija rāda, kā irāņu droni un raķetes sprāgst pilsētās un ASV militārās bāzēs Līča valstīs. Trampam acīmredzami nav plāna, ja vien par plānu nedēvē cerības ātri sabumbot visu, ko var, un tad skatīties, vai dzīvi palikušie mullas piekritīs kādam darījumam.
