Putras katls

Arizonā esmu pieradusi uz jautājumu par savu valsti atbildēt: «Latvija, Eiropa.» Studiju biedri par to mani velk uz zoba, taču regulāri satieku cilvēkus, kuri nav dzirdējuši par Latviju, tāpēc ērtāk šķiet uzreiz piesaukt kontinentu.

Aizvadītajā nedēļā gadījās pretējs pārsteigums, piedaloties diskusijā par Krievijas karu Ukrainā — auditorijā kāds zinīgi pajautāja, vai Latvijā valdošā partija uzvarēja vēlēšanās kara dēļ?

Diskusiju organizēja universitātes Melikjana centrs, kas pēta Krieviju un Austrumeiropu. Tā bija kupli apmeklēta, ar Baltkrievijas un Armēnijas kolēģiem saņēmām pulka jautājumu, bet pēc sarunas klausītāji nāca pateikties vai izteikt atbalstu.

Par karu nākas runāt ik pa laikam, tāpēc esmu pamanījusi divus tematus, kas bieži izrādās pārsteigums sarunbiedriem. Pirmais — daudzi pat nenojauš, cik ļoti karš ir izmainījis Eiropu. Politiskā konsolidācija, ekonomiskās sankcijas un enerģētiskās atkarības pārraušana, militāro spēju izvēršana — tas viss ir jaunums cilvēkiem, kuru uztverē ASV ir vienīgās Ukrainas sabiedrotās. Ar to daļēji saistās otrs gana populārs mīts, ka tieši ASV ieroču piegādes eskalē konfliktu, tāpēc palīdzība jābremzē. Šo mītu baro Tramps, virkne citu republikāņu un arī mediju, kas reizēm skan vēl šķebīgāk par Kremļa propagandu, indējot cilvēku prātus.

Šonedēļ gan šajā nometnē pamatīgs robs — FOX bez ceremonijām atlaida zvaigzni Takeru Karlsonu. Lai izvairītos no tiesas par apmelošanu, pagājušonedēļ telekanāls piekrita maksāt 787 miljonu sāpju naudu vēlēšanu tehnoloģiju firmai. Būtu tiešām dīvaini ļaut ēterā tālāk vārīties vispopulārākajam sazvērestību putras katlam.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Dusmu ēsma

Vai šodien internetā jau uzdūries kādam tīši tracinošam tekstam, kas sacerēts klikšķu piesaistīšanai? Izrādās, tam ir pat oficiāls termins — dusmēsma. Bet angliskais oriģināls rage bite nupat atzīts par gada vārdu. Pēdējo 12 mēnešu laikā jēdziena lietojums trīskārši pieaudzis, fiksējis Oksfordas vārdnīcas izdevējs.Pro

Vīrišķības sāpe

Nesen klausījos raidierakstu, kurā intervētājs uzdeva jautājumu — kāds ir laimīgs cilvēks? Nav viegli uzreiz atbildēt, vai ne? Jāpadomā. Turklāt jautājums it kā jau paredz, ka atbildei jāattiecas uz visiem cilvēkiem. Kaut labi zinām, ka esam ne tikai līdzīgi, bet arī atšķirīgi.

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Jaunākajā žurnālā