No 1. janvāra minimālā alga Latvijā pieaugusi no 500 līdz 620 eiro mēnesī, lai gan šajā jautājumā sadūrās uzņēmēju organizāciju un arodbiedrību viedokļi. Daļa viedokļu paudēju norādīja, ka tas ir mēģinājums atbildību par nabadzības risku mazināšanu uzlikt tikai uz uzņēmēju pleciem, bet Valsts kontroles pārstāvji aicināja strādāt efektīvāk un divu cilvēku vietā, kuri saņem minimālo algu, nodarbināt vienu ar lielāku algu un lielāku atbildību. Domājot par minimālās algas pieaugumu un ietekmi uz ekonomiku, šo jautājumu vajadzētu skatīt korelācijā ar neapliekamo minimumu un iztikas slieksni.
No vienas puses, ir skaidrs, ka minimālās algas pieaugums ir nepieciešams, lai gan var diskutēt, cik lielā mērā tas palīdzēs mazināt nabadzības riskus un uzlabot konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju, kur minimālā alga no šā gada janvāra ir attiecīgi 840 eiro un 725 eiro mēnesī. No otras puses, jāapzinās, ka arī uzņēmējiem nauda neaug kokos. Lai palielinātu algas, daļa uzņēmēju pieņems lēmumu par preču un/vai pakalpojumu cenu paaugstināšanu, ko atkal iegādāsies cilvēki, daļa no kuriem saņem minimālo algu.
Noteikumi par adekvātu minimālo algu
Ja vēlamies patiešām sekmēt konkurētspēju, minimālajai algai būtu jāsakrīt ar neapliekamo minimumu. No 2023. gada 1. janvāra gada neapliekamais minimums ir 6000 eiro jeb 500 eiro mēnesī, kas nozīmē – aptuveni piektā daļa no minimālās algas joprojām būs pakļauta nodokļu slogam. Taču par neapliekamā minimuma paaugstināšanu pagaidām aktīvas diskusijas nenotiek, un visticamāk tuvākajā laikā arī nenotiks. Šeit jāpiezīmē, ka pērnā gada septembrī Eiropas Parlaments pieņēma noteikumus par adekvātu minimālo algu visiem ES darba ņēmējiem, kas nosaka – minimālajai algai jābūt tādai, lai ļautu darba ņēmējam dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.
Minimālā alga visbiežāk būvniecības, izmitināšanas un ēdināšanas nozarēs
Diskusijā par minimālo algu jāņem vērā arī ēnu ekonomikas ietekme – saskaņā ar oficiālajiem datiem patlaban aptuveni 20% darba ņēmēju saņem minimālo algu, taču realitātē aina ir pavisam citādāka un daļa no šiem strādājošajiem saņem arī t.s. aplokšņu algas. Analizējot statistiku dažādu nozaru griezumā, var secināt, ka minimālo algu visbiežāk saņem izmitināšanas un ēdināšanas nozarē, kā arī būvniecības jomā strādājošie. Saskaņā ar aizvadītā gada Ēnu ekonomikas indeksa datiem visaugstākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir tieši būvniecības nozarē. Minimālās algas paaugstinājums šoreiz ir pārāk nebūtisks, lai jūtami ietekmētu ēnu ekonomikas samazināšanos.
Taisnīgs atalgojums pēc spējām un ieguldījuma
Zināma daļa patiesības ir arī Valsts kontroles aicinājumā strādāt efektīvāk un divu cilvēku vietā, kuri saņem minimālo algu, nodarbināt vienu ar lielāku algu un lielāku atbildību. Taisnīgs atalgojums nozīmē katra darba ņēmēja spēju, ieguldījuma un paveiktā darba izvērtēšanu. Tomēr Valsts kontroles ideja nav īstenojama visās nozarēs, piemēram, jau pieminētajā ēdināšanas jomā, kur nereti ir maiņu darbs, tāpēc to uzņēmējiem noteikti nevar uzlikt par pienākumu.
Atgriežoties pie konkurētspējas, jāmin, ka 2022. gadā Latvijā darba ņēmējs ar minimālo algu “uz rokas” saņem par 14% mazāk nekā Lietuvā un 26% mazāk nekā Igaunijā. Salīdzinot tos gadījumus, kad darbinieki saņem minimālo algu, jāuzsver, ka Latvijā ir lielākais nodokļu slogs Baltijas valstīs, bet, ja algas ir virs 1300 eiro, situācija izlīdzinās un vairs neesam nodokļu līderi.
Pašlaik valstī noteiktā minimālā alga neļauj virknei darba ņēmēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, īpaši, ņemot vērā inflācijas rādītājus un kopējo dzīves dārdzību, taču, iejūtoties arī uzņēmēju ādā un izprotot, kāds nodokļu slogs gulstas uz viņu pleciem, iespējamais risinājums būtu jāmeklē nodokļu izmaiņās, ņemot vērā arī Rīgas un reģionu ekonomiskās atšķirības.
Autore ir Ekonomikas un kultūras augstskolas profesore, Dr.oec.
Pagaidām nav neviena komentāra