Rīgas «enkurobjekti» un sabiedrības loma apkaimju attīstībā

Galvaspilsētas apkaimēs nodibinātās biedrības veido jaunu kopienas piederības apziņu un ir gatavas īstenot kultūrvēsturiskus un sociālās komunikācijas projektus, izmantojot pašvaldības pārziņā esošo infrastruktūru dažādās Rīgas vietās.

Tā secināja projekta Sarežģītā vēsture otrās diskusijas dalībnieki – biedrības Riga Annenhof valdes locekle Rigonda Bērziņa, Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece, Materiālā kultūrvēsturiskā mantojuma komisijas vadītāja, Jevgēņijs Milovanovs no biedrības Cits Ķengarags un biedrības Rīgas Mazjumprava valdes priekšsēdētāja Inese Grandāne. 

Politiskā aizmugure

Anniņmuižas biedrības vadītāja Rigonda Bērziņa atzina, ka citu apkaimju aktīvisti ir «greizsirdīgi» uz Mazjumpravu, jo tas ir vienīgais objekts, kur ieguldīti lieli pašvaldības līdzekļi, kādi citviet pat sapņos nerādās. Tāpēc citu biedrību pārstāvji sagaidītu, ka pašvaldība līdzīgi labiekārtotu kopienai noderīgas pulcēšanās vietas un kultūrvēsturiskus apskates objektus arī pārējās apkaimēs. Anniņmuiža no pašvaldības nav saņēmusi nekādus līdzekļus, bet biedrība šajās telpās varēja darboties tikai nepilnus deviņus mēnešus līdz Covid-19 ierobežojumu sākumam, tāpēc nav izdevies piepildīt sāktās attīstības ieceres.

Deputāte Rita Našeniece pieņēma, ka Mazjumprava līdzekļus saņēma, iespējams, agrākās pašvaldības vadības politisku mērķu dēļ, taču tas nemazina paveiktā darba vajadzību. Mazjumpravas muižas atjaunošana sākās 2013.gadā, samazinot mazdārziņu apjomu un veidojot pievilcīgu apkārtni Daugavas promenādes galā. Anniņmuiža politiski nevienu neinteresēja, galvenais – īpašums nepieder pašvaldībai, bet valstij, to pārvalda Latvijas Universitāte.

Daudzi apkaimju aktīvisti tic, ka darot labus darbus, atbalsts atradīsies automātiski, atzina sarunas dalībnieki. Taču blakus publicitātei sociālajos tīklos un medijos, nevalstiskajām organizācijām (NVO) ieceru īstenošanai vajadzīgi sadarbības partneri gan politiskā līmenī, gan izpildu struktūrās.

Vajadzīgs atbildīgais

Kaut arī Mazjumpravas muižas apkārtne agrāk apmeklēta ar «nekurienes sajūtu», aizvadītās vasaras kultūras programma Rīgā parādīja, ka ar labu saturu un kulturvēsturisko mantojumu uz šo vietu nepilnu divu mēnešu laikā var atvest 5000 cilvēku. Muižas dzirnavu ēkā ieguldīti sabiedrības līdzekļi, tā ir unikāla industriālā mantojuma – ūdensdzirnavu – apskates vieta Latvijas mērogā, pat reģistēta kā muzejs, lai arī muzeja darbība te nenotiek. Tai pat nav piešķirts kultūrvēsturiskā mantojuma statuss. Objekta saimnieks ir kapitālsabiedrība, bet tikai apsaimniekotājs – RD Īpašuma departaments, bet pašvaldības struktūrā nav neviena, kas par to rūpētos un attīstītu.

Mazjumpravai daudz netrūka, lai dzirnavu ēku savestu ideālā kārtībā, secina Inese Grandāne un Jevgēņijs Milovanovs. Tagad jau likvidētā Austrumu izpilddirekcija veiksmīgi izmantoja to, ka Rīgā nav sistēmiskas pieejas kulturvēsturiskā mantojuma uzturēšanā, un tai bija pietiekami daudz resursu.

Rīgas domes administrācijā nav par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un attīstību atbildīgas struktūras, kā tas ir citās Rietumeiropas pilsētās. Kā uzsver Rita Našeniece, Rīgā ir nepieciešama rīcībspējīga struktūra, kas atbildētu ar materiālo kultūras mantojumu un ne tikai pildītu kontroles funkcijas, bet strādātu arī ar vēsturisko objektu integrāciju pilsētas attīstībā. 2022.gada attīstības programmā plānots strādāt pie šī jautājuma, izskatot divus priekšlikumus – par kultūrvēsturisko mantojumu atbildīgas struktūras izveidi un koordinējoša instrumenta dibināšanu, kas monitorē procesu un ik pa laikam sasauc iesaistīto sapulces. Reālu pārmaiņu var nest tikai pilnvērtīga atsevišķa struktūra.

Izcelt «enkurobjektus»

Pašlaik Rīgā ir viena administratīvā nodaļa, starp kuras uzdevumiem ir ar kultūrvēsturisko mantojumu saistītas kontroles funkcijas, un viens cilvēks strādā ar UNESCO kultūras mantojuma jautājumiem. Kā uzskata RitaNašeniece, Rīgā pašlaik attīstību diktē jaunbūvniecība un būvnieku peļņas intereses, bet pašvaldība nerisina vēsturiskās substances integrēšanu – vārdos to atzīst par vērtību, bet realitātē tā nav. Apkaimēs būtiski ir “enkurobjekti”, ap kuriem ritētu vietējās kopienas sociālā dzīve. Anniņmuiža, Mazjumprava un citi vēsturiskie objekti apkaimēs perfekti atbilstu šai vīzijai. Rīga būtībā sastāv no daudzām mazām pilsētām, kas veido vienu veselumu, un enkurobjektos varētu veidot apkaimju centrus.

Sarunas dalībnieki atzina – daudziem joprojām ir grūti iziet ārpus priekšstata, ka kultūra un vēsture ir tikai Vecrīgā, un enkurobjektu koncepts palīdzētu to mainīt. Enkurobjekti apvienotu kopienu un radītu cilvēkiem sajūtu, ka viņi nedzīvo aizmirstā nomalē, bet kultūras notikumi iespējami tikai pilsētas centrā. Kultūrvēsturiskais mantojums nav tikai senas būves vai parki, tas ir jautājums – cik labi jūtas cilvēki, vai apzinās savas saknes, vai apkaime viņus vieno.

Ieguldījums no abām pusēm

Jaunā struktūra, ko veidotu Rīgas domē, gādātu par materiālo mantojumu, tomēr vienmēr būtisks būs saturs, proti, objekta funkcijas, skaidro Rita Našeniece. Mantojuma jautājums apkaimēs var tikt risināts tikai starpinstitucionālā sadarbība starp Apkaimju iedzīvotāju centru,  Rīgas Tūrisma aģentūru, Īpašuma departamentu, Satiksmes departamentu, Izglītības, kultūras un sporta departamentu, biedrībām un citām iesaistītajām institūcijām. Mērķis ir ne tikai izveidot Rīgas domē par kultūrvēsturisko mantojumu atbildīgu struktūru, tam nebūs nekādas vērtības, ja nenotiks komunikācija ar cilvēkiem.

Kā atzina sarunas dalībnieki, NVO nevar visu laiku strādāt uz brīvprātības pamata. Ļoti grūti ir iesaistīt cilvēkus aktivitātēs, jo vairākums vēlas nākt uz visu gatavu, bet ne piedalīties tapšanas procesā, līdzšinējo pieredzi apraksta biedrību pārstāvji. Viens no līdzdalības veidiem ir talkas, lai sakoptu apkaimi un veidotu apstādījumus. Nereti gan ir citi, kas pamanās no sabiedriskām vietām puķes pārcelt uz saviem dārziņiem, atzīst NVO aktīvisti. Pret to vislabāk palīdz piesaistes sajūta vietai, kas veidojas pamazām.

Pašlaik sabiedrības dalību apkaimju objektu izmantošanā kavē atbilstīgu finansējuma konkursu neesamība, kā arī jumta organizācijas trūkums biedrībām, kas nodarbojas ar kulturvēsturisko mantojumu. Enkurobjekti būtu jānodod biedrībām ar finansējumu un precīzu deleģējumu, bet pilsētas uzdevums ir restaurācijas, teritorijas attīstības un kontroles funkcijas, vienojās sarunas dalībnieki. To var atrisināt, strādājot ar pilsētas attīstības plānu un identificējot enkurobjektus sadarbībā ar sabiedrību.

Diskusija rīkota Rīgas domes atbalstītā sabiedrības integrācijas projektā Sarežģītā vēsture, ko koordinē biedrība Rīgas Mazjumprava, sarunas moderatore – žurnāliste Antra Ērgle. Pirmās diskusijas aprakstu var lasīt portālā ir.lv šeit.

 

Autore ir biedrības Rīgas Mazjumprava valdes priekšsēdētāja