Kristiāna Kalniņa. Publicitātes foto.
To šajās dienās varētu teikt ikviens, kurš reiz centies runāt par dzimtē balstītu vardarbību un piedzīvojis, īpaši jau meitenes un sievietes – jo skaidrāk mēģini to izskaidrot, jo vairāk jūties nevēlamama, neadekvāta, pārspīlējoša. Vardarbība – fiziska, emocionāla, seksuāla - nebūt nav tēma, kurā “katram ir savs viedoklis”. Tā ir tēma, kurā informētība, profesionāla izpratne un personīgā pieredze vēsturiski bieži sastopas ar sabiedrības, un šoreiz arī ar daudzu politiķu vēlmi – nedzirdēt, nepaskatīties pārāk tuvu un neieklausīties, ja tas izjauc ierasto mieru.
Aicinu paskatīties tieši šajā sabiedrības spogulī – kā dzimtē balstītā vardarbība tiek ignorēta, klusēta vai normalizēta, kāpēc sievietes (un ne tikai) par to bieži nerunā un kā sabiedrība pati šo klusēšanu veicina. No profesionālā skatpunkta, tas ir stāsts par vārdu trūkumu, par bailēm un par varas attiecībām, kas nostiprinātas ilgmūžīgos stereotipos, aizspriedumos un politiskajās manipulācijās ne vien pašreiz, bet jau kopš seniem laikiem. Vienlaikus runas par šo konvenciju aktualizējusi arī sabiedrības polarizācijas mehānismus, kas ir saistīti ar vardarbības noliegšanu.
Patlaban Saeima jau 1.lasījumā ir atbalstījusi ierosinājumu Latvijai izstāties no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Taču sabiedrības reakcija šoreiz atkal parāda, ka runas par vardarbību tiek uztvertas kā provokācija, nevis kā nepieciešamas atklātas sarunas par tās izcelsmi un novēršanas problemātiku kopumā.
Kad sieviete runā, viņa kļūst neērta
Sabiedrībā bieži tiek runāts par vardarbību kā par kaut ko acīmredzamu – zilumiem, kliedzieniem, policijas protokoliem. Taču daudz biežāk vardarbība ir strukturēta, neatpazīta, normalizēta, un to nav viegli pasacīt vārdos, jo vardarbība – emocionāla, seksuāla un pat fiziska – visai bieži nav uzreiz redzama. Tā var slēpties manipulācijā, emocionālā šantāžā, pakļaujošā skatienā, daudznozīmīgos vārdos un metaforās, kas kopā noved pie apdraudējuma sajūtas. Un tā nav ne sievietes muļķība, ne lētticība, ne arī neuzņēmība pretoties, jo te strādā bailes – mūsu viens no senākajiem brīdinājuma mehānismiem, kas signalizē par draudiem izdzīvot.
Vardarbība dzīvo arī uzskatos, valodā, spriedumos, piemēram: “Nu, bet kāpēc tu paliki?”, “Kāpēc tu tieši tagad to atceries un runā? Tur noteikti ir pašlabuma gūšana tagad…”, “Bet tev bija attiecības ar viņu, brīvprātīgas, vai ne?”
Un tad sieviete apklust. Nevis tāpēc, ka viņai nebūtu, ko teikt, bet tāpēc, ka vienkārši nav drošas vietas, kurā ļaut sev runāt. Tā vardarbību piedzīvojušās vārdi kļūst par risku – zaudēt atbalstu, statusu, mieru, iekļaušanu savā kopienā. Līdz ar to var teikt, ka vardarbība nedzīvo tikai vardarbīgajā notikumā – tā turpina savu dzīvi arī sabiedrības nespējā sievietes vardarbīgo pieredzi pieņemt, viņas apšaubīšanā un apklusināšanā.
Dzimtes noliegšana kā varas nostiprināšana
Daudzi Latvijā joprojām uzskata, ka angļu valodas vārda “gender” ir sinonīms dzimuma maiņai vai identitātes jēdzienam. Taču gan teorijā, gan minētajā konvencijā šis jēdziens apzīmē sociālo dzimumu – normu un sabiedrībā vēsturiski veidoto normu, priekšstatu un gaidu struktūru, kas nosaka, ko nozīmē būt sievietei vai vīrietim sabiedrībā.
Viena no ietekmīgākajām dzimtes jeb sociālā dzimuma pētniecēm Džūdita Batlere (Judith Butler) šo fenomenu apraksta kā diskursīvu struktūru, kurā dzimumu lomas būtībā nepastāv pirms to piešķiršanas, bet tiek veidotas uzvedības izpausmju atkārtojumā jeb performatīvajā sniegumā. Vienkārši sakot – kā mēs katrs sevi izpaužam un piedzīvojam kā sievieti vai vīrieti. Tas nozīmē – cilvēka individuālās izpausmes, kuras mēs uzskatām par “dabiski sievišķīgām” vai “dabiski vīrišķīgām” bieži ir atkārtots priekšstats, nevis bioloģiska dotība, un tieši šie priekšstati veido augsni vardarbībai. Tas nozīmē, ka nevis bioloģiskais dzimums pats par sevi ir vardarbības cēlonis, bet balstoties uz bioloģisko dzimumu, mēs automātiski piedēvējam tam noteiktus priekšstatus un normas, kādai ir jābūt sievietei un vīrietim, kas kuram piedienas - tā veidojas dzimte (jeb konvencijā minētais sinonīms “sociālais dzimums”) kā hierarhiska struktūra, kas pasaka: vīrietis valda, sieviete pielāgojas.
Ar dzimti saistītā vardarbība nozīmē, ka vardarbība un nevienlīdzība rodas, jo automātiski piedēvējam konkrētas lomas un izpausmes katram no dzimumiem. Mēs nepieredzam vardarbību tādēļ vien, ka cilvēkam ir dzemde, krūtis vai noteikts testosterona līmenis, bet gan tādēļ, ka sabiedrība šīm bioloģiskajām pazīmēm piešķir noteiktas nozīmes, proti, “sieviete ir vājāka, pakļaujamā, aprūpētāja”, “vīrietim pienākas vara”, “agresija ir normāla”, “neraudi, esi stiprs”. Šādi uzskati ir dzimtes konstrukcijas, kas tiek juridiski un simboliski atzītas kā vardarbības pamatā esoši mehānismi.
Kāpēc tad viņas pašas nerunā?
Jau psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids rakstīja, ka traumas iedarbība bieži ir aizkavēta – simptoms (piemēram, nesaprotama trauksme, izolācija, atkārtotas vardarbīgas attiecības) rodas tad, kad nav bijis iespējams simboliski pārstrādāt pārdzīvoto jeb paust savu pieredzi runā. Taču lai par savu pieredzi runātu, ir nepieciešami vārdi, bet mūsu, cilvēku, psihe ir iekārtota tā, lai sevi pasargātu no pārlieku spēcīgām, nesaprotamām emocijām, ja notikums vai notikumu virkne ir bijusi pārāk intensīva. Tādēļ sievietes, kuras pieredzējušas vardarbību, bieži nespēj šo pieredzi nekavējoties nosaukt gluži vienkārši tāpēc, ka nav atbilstošu vārdu, kas atbilstu šai šausminošajai sajūtai. Bieži nav arī klausītāja, kurš šai pieredzei ticētu un tādā veidā padarītu šo pieredzi vārdos formulējamu, tātad īstu. Nav struktūras, kas atzītu – jā, tā notika.
Klusēšana par vardarbību nav izvēle, bet gan aizsardzības forma. Tas ir neapzināts sievietes (un jebkura cilvēka) žests – vēlos pasargāt sevi no vēl lielāka ievainojuma, no neticības, no nosodījuma.
Polarizācija nav nejaušība – tā ir kontroles forma
Mūsdienu diskusijas par “gender ideoloģiju”, abortiem vai ģimenes vērtībām bieži nevis apvieno, bet šķeļ. Tiek radīts maldīgs priekšstats, ka jāizvēlas starp “tradicionālo ģimeni” un “vērtību nojaukšanu”. Tādējādi tiek mobilizētas bailes – un bailes ir lielisks politiskais instruments.
Pašreiz arvien biežāk sabiedriskajā telpā aktualizējas tā saucamie “vērtību jautājumi”, taču – vērtības nenozīmē iepriekš sagatavotas un sagaidāmas atbildes, kas maskē bažas, nezināšanu vai bailes kā morālu pārliecību. Nevar runāt par vērtībām, ja jautājums jau pats sevī slēpj varas struktūru, uzspiež viena veida loģiku un norobežo cilvēka iespēju domāt citādi – tā tiek veidoti un nostiprināti aizspriedumi. Piemēram, ja sievietes lēmums audzināt bērnu vienai tiek uzdots kā jautājums par “normālību”, nevis par atbalsta politiku, tad šāds jautājums patiesībā nebūt nav par viņas vērtībām, bet par kārtības uzturēšanu un varas iedibināšanu. Ja sievietes vardarbības pieredze tiek apšaubīta vai jaunieša kauna izjūta par savu ķermeni un distancēšajās no tā tiek pretnostatīta valsts nākotnei, tad šādu diskusiju autoriem vairs nav svarīga ne šīs sievietes, ne bērna cieņa, ne realitāte, kurā viņš aug. Šie nav jautājumi par vērtībām. Tie ir jautājumi par varu – par to, kuram ir tiesības nosaukt, kura cilvēka dzīve ir vērtīga, kura ģimene ir ģimene un kura vēlme ir pieņemama.
Sabiedriskajā telpā, politikā un interneta komentāros vairs nav retums, ka tiek izvērsta diskusija par to, vai “vientuļa māte ar bērniem ir uzskatāma par ģimeni”, vai “televīzijā drīkst rādīt viendzimuma attiecības”, vai “komplementi par skaistām kājām ir pieņemami darba vidē”. Šie jautājumi tiek pasniegti kā vērtību tests, taču to īstā funkcija bieži ir cita – nostiprināt to pašu aizspriedumu kārtību, kuru tik daudzas sievietes klusējot cenšas izdzīvot, nevis apšaubīt. Šādi formulēti diskusiju jautājumi, kas slēpjas aiz jēdiena “vērtības”, piespiedu kārtā klasificē atbildes vienkāršās, polarizējošās kategorijās. Tas nav aicinājums domāt – tas ir mēģinājums sadalīt mūsējos un viņējos.
Klusēšana nav vairs iespēja
Vardarbīgais klusuma režīms var sabrukt, bet tikai tad, ja sabiedrība spēj to pieņemt. Sievietes par vardarbību var klusēt gadu desmitiem – līdz brīdim, kad dažas sāk runāt par savu vardarbības pieredzi un atklāj, ka arī citi ir piedzīvojuši pāridarījumu, bet klusējuši.
Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu konvencija nav uzbrukums ģimenes vērtībām, tā ir mēģinājums pateikt, ka arī sievietes pieredze ir vērtība. Arī viņas vārds, cieņa, un vardarbības novēršana nav personisks jautājums, bet gan kopīgas valodas radīšana sabiedrībā, lai tā kļūtu drošāka. Konvencija aizsargā sievietes no vardarbības un diskriminācijas, atzīst, ka vardarbība sakņojas dzimtes stereotipos, kur sievietes tiek uzskatītas par “pakļaujamām”, “vājo dzimumu”, “vīra aprūpē esošām”, un aicina valstis apkarot šos stereotipus ar izglītību, tiesību aktiem un preventīviem pasākumiem.
Kad mēs runājam par dzimtē balstītu vardarbību, mēs nerunājam tikai par individuālu ļaundarbību, kuras patiesumu un eksistenci “pierādīs policija, ekspertīze, izmeklēšana, tiesa”. Mēs runājam par gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem ilgi nostiprinājušos struktūru, kas klusēšanu padara drošāku nekā runāšanu. Tāpēc pats būtiskākais nav jautājums, “vai es piekrītu visam konvencijā rakstītajam?” Daudz svarīgāks jautājums uz ko mums kā sabiedrībai – politiķiem, profesionāļiem, sievietēm, vīriešiem un jebkuram – jāatbild: vai mēs vēlamies, lai kāds vispār varētu runāt?
Autore ir Mg.psych., klīniskā un veselības psiholoģe, doktorante, kas pēta seksuālo uzvedību, robežu pārkāpšanu un seksuālas traumas simbolizāciju.