Ilustratīvs attēls
No intelekta un uzņēmības līdz līdera dotībām un atbildības izjūtai, – piesaistot vadošus darbiniekus, vērā ņemamo faktoru kopa kļūst aizvien plašāka un daudzveidīgāka. Tomēr ir kāda kvalitāte, kuras klātbūtne ir uzreiz pamanāma, tā ir grūti izmērāma un praktiski nav uztrenējama. Šo īpašo “superspēju” dēvē par vitalitātes koeficientu (vitality quotient, VQ) jeb kā to pazīstam sadzīvē – par cilvēka dzīvessparu.
Katrs sev apkārt būs pamanījis cilvēku ar neizsmeļamu enerģijas lādiņu. Par šādiem cilvēkiem saka “mūžīgais dzinējs” vai tamlīdzīgi, jo viņu spēja paveikt lielākus un mazākus uzdevumus īsā laika sprīdī, ir neraksturīga pārējiem.
Viņi ir līderi savā profesijā (ne vienmēr – vadītāji), viņi paspēj sekmīgi pabeigt vairākas mācību programmas universitātē, viņi organizē interešu klubus un ir pilsonisko aktivitāšu avangardā. Viņi ir un paspēj visur, un pie tam – nebūt nav rūpju sagrauzti, pārguruši, bet spēj enerģiski atpūsties un nereti veido kuplas ģimenes. Šādi cilvēki ir pieprasīti darba tirgū, ātri izvirzās vadošos amatos, gūst panākumus politikā un bieži vien viņus labprāt intervē mediji.
Visu šo panākumu pamatā ir augsta vitalitāte, jeb dzīves enerģija. Psihologu pētījumi šajā jomā apliecina, ka enerģijas “superspēja” ir iedzimts faktors, kuru nevar apgūt vai uztrenēt. Tiesa, vitalitātes potenciālu var izmantot pilnā mērā, vai arī – izniekot. Tieši šeit slēpjas iespēja sasniegt vairāk tiem, kuri pret savu dzīvessparu izturas atbildīgi un to nenoplicina. Mums labi zināmās dzīves kvalitātes jomas – psiholoģisks komforts darbā, aizrautība ar to, ko dari, stresa mazināšana darbā un mājās, sportiskas aktivitātes, hobiji, kas līdzsvaro ikdienu u.c. – attiecas arī uz vitalitātes potenciāla izmantošanu. Kādam, kurš apveltīts ar milzīgu dzīvessparu, bet ir spiests samierināties ar nemīlamu darbu, kurš atrodas pastāvīgā diskomfortā, galu galā ir mazākas iespējas profesionālajā izaugsmē, nekā cilvēkam, kurš savu karjeru ir veidojis apzinātāk. Tas tāpēc, ka dzīvesspars tomēr nav neizsmeļams resurss, tam ir jāatjaunojas gluži kā citām mūsu spējām.
Mēs zinām, ka ilgu laiku par galveno cilvēka “superspēku” un konkurences priekšrocību, tika uzskatīta intelekta kapacitāte (IQ). Tomēr ģēniji mēdz būt visai nepiemēroti mūsdienu pasaulei, kurā milzīga loma ir komunikācijai un spējai socializēties. Vienubrīd vadībā izvirzījās tā saucamā emocionālā inteliģence (EQ), kas ļauj cilvēkam būt izcili komunikablam, empātiskam un iedrošina citus. Abas šīs kvalitātes ir ļoti nozīmīgas un tiek ņemtas vērā vadošu darbinieku atlasē. Tomēr augsts dzīvesspars ļauj apgūt un pielietot daudz plašāku kompetenču “arsenālu”, kā arī ļauj izvirzīties kā līderim, kuru respektē citi. Enerģija ir unikāls motivācijas avots, kas motivē ne tikai vitālo cilvēku pašu, bet visus tā apkārtnē. Arī uzticēšanās un respekts lielā mērā izriet no vitalitātes, tāpēc izteikti analītiska tipa līderis vai empātisks vadītājs kolektīvā retāk baudīs cieņpilnu attieksmi, nekā līderis ar augstu VQ. Tiesa, ar dzīvessparu vien vadītājam nebūs gana – ir vajadzīga gan emocionāla inteliģence, gan intelekts.
Mana pieredze darbinieku atlasē uz augstiem un atbildīgiem amatiem, liecina, ka vitāli cilvēki ir daudz noturīgāki pret pārmaiņām, krīzēm un jauniem izaicinājumiem. Kad citiem jau šķiet, ka tuvojas “apokalipse”, šādi līderi atrota piedurknes, lai stātos pretī nezināmajam. Viņus tas labā nozīmē izaicina, kas nostiprina šo vadītāju reputāciju citu acīs. Tāpēc, domājot par savām zināšanām (trenē IQ) un savu pieredzi (trenē EQ), vajadzētu atcerēties arī par trešo “superspēku”, kas mums visiem ir dots no dabas, un, kura potenciālu mēs pilnībā varam izmantot tad, ja esam savā īstajā profesijā, īstajā sfērā un uz darbu dodamies ar prieku, nevis izmisuši un nokārtu galvu.
Autore ir Amrop konsultante, LU BVEF asociētā profesore
