Katru dienu lasām ziņas par tuvojošos vai jau esošu preču un pakalpojumu dārdzību, arī prognozes rudens un ziemas mēnešiem nav iepriecinošas. Tādēļ ir saprotams, ka Veselības ministrija pievērsusies zāļu pieejamības problemātikai – ir pareizi meklēt risinājumus, lai samazinātu Latvijas iedzīvotāju izdevumus par ārstu izrakstītajiem un ieteiktajiem medikamentiem. Tomēr risinājumi nedrīkst būt tik vienkāršoti, lai, cenšoties samazināt iedzīvotāju maksājumus, izmaksas tiešā veidā pārliktu uz aptieku pleciem.
Jā, farmācija ir regulēta nozare, taču valstij korekti jāizmanto tai pieejamie rīki zāļu cenu samazināšanai – iedzīvotājiem lētāki medikamenti ir tajās valstīs, kur zāles tiek tieši kompensētas no valsts puses. Pašlaik Latvijā budžeta piešķirtais finansējums zāļu un medicīnisko ierīču kompensācijai iedzīvotājiem ir ievērojami mazāks nekā citās Eiropas Savienības valstīs, tai skaitā mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. Nepietiekamā finansējuma dēļ pacientiem ir augsti maksājumi par zāļu iegādi, tādēļ daļa nevar atļauties tiem nepieciešamās zāles, un tas negatīvi ietekmē to veselības rādītājus. Situācijas risinājumi ir meklējami nozares finansējuma palielināšanā, palielinot kompensējamo medikamentu sarakstā iekļauto medikamentu apjomu un lietojot citus valstij pieejamus veidus medikamentu cenas samazināšanai.
Atbalstāms priekšlikums – PVN samazināšana zālēm
Šovasar Veselības ministrija (VM) nodeva sabiedriskajai apspriešanai Konceptuālo ziņojumu par zāļu finansiālo pieejamību. Tajā analizēts zāļu patēriņš Latvijā, iedzīvotāju izdevumi par zālēm, mehānismi, kā veidojas zāļu gala cena aptiekā, meklēti salīdzinājumi ar pārējām Baltijas valstīm. Taču ir būtiska problēma – ziņojums būtu adekvāts 2020. gadā, jo tajā nav datu, kas būtu jaunāki par 2019. gadu. Pamatā analizēti 2015.-2018. gada dati, proti, vismaz četrus un vairāk gadus veci dati. Taču kopš 2020. gada esam pārdzīvojuši vairākus Covid viļņus, arī kara sākumu Ukrainā, kas krasi ietekmējuši pacientu paradumus un ekonomisko situāciju, tāpēc situācijas izvērtējums nav adekvāts – ministrijas izmantotie dati neatbilst ne šī brīža tirgus, ne normatīvā regulējuma situācijai. Uz šādas faktu bāzes attiecīgi zema ir arī secinājumu un ieteikumu kvalitāte.
Ministrija ir piedāvājusi dažādus risinājumus zāļu pieejamības problēmas risināšanai, taču aptieku un farmaceitiskās aprūpes nozare uzskata, ka atbalstāms un atsevišķi pieņemams ir vienīgais izmērāmais piedāvājums – pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes zālēm samazināšana no pašreizējiem 12% uz 5%, jo šādi zāļu gala cena tiešām samazināsies par 7 procentpunktiem. Protams, pastāv arī risks, ka iedzīvotāji zāļu cenas samazinājumu var nejust, ja ražotāji, izmantojot PVN samazinājumu, paceltu zāļu cenas. Taču arī šādu risku ir pietiekami viegli novērst ar VM rīcībā esošajiem rīkiem.
Arī farmācijas nozares izdevumi pieaug
Citi VM izteiktie piedāvājumi zāļu finansiālo (ne)pieejamību pacientiem neproporcionāli pārliek uz farmācijas nozares dalībnieku pleciem, ko, līdzīgi kā citus uzņēmējus, skar izmaksu pieaugums un kam jau šobrīd ir jārod papildu finanšu līdzekļi augošo komunālo rēķinu, degvielas, algu un citu izdevumu segšanai.
Piemēram, uzmanība tiek pievērsta aptieku un lieltirgotavu piecenojumiem, kas Latvijā tiek stingri regulēti. Te būtu vietā atgādināt, ka, atšķirībā no veselības aprūpes nozares, kas daudzviet tiek dotēta no valsts budžeta līdzekļiem, farmācijas jomas komersantiem no saviem ienākumiem ir jānodrošina atalgojums darbiniekiem, jāpilda virkne valsts noteiktu prasību gan par aptieku izvietojumu, gan telpām, to aprīkojumu un pieejamību, gan zāļu uzglabāšanu, klientu apkalpošanu un e-veselības sistēmas izmantošanu – šie izdevumi tiek segti no komersanta līdzekļiem. Zāļu piecenojumu “griesti” aptiekās nav mainīti kopš 2005. gada, un drīzāk rodas pārliecība, ka šo 17 gadu laikā vispārējo izmaksu kāpuma dēļ tie būtu jāpalielina, nevis jāsamazina. Varbūt arī Latvijā varētu ieviest Igaunijas praksi – fiksētu maksu par receptes apkalpošanu, kur tā ir 2,50 eiro.
Arī lieltirgotavu izmaksas veidojas, nodarbojoties ne tikai ar zāļu realizēšanu – lieltirgotavas nodrošina medikamentu uzglabāšanu speciālos apstākļos (temperatūru režīmi, ierobežotas piekļuves režīmi), kas paredz speciāli aprīkotas noliktavu telpas, kas atbilst visām kvalitātes un normatīvo aktu prasībām. Tāpat arī zāļu piegādi uz aptiekām un veselības aprūpes iestādēm, kas paredz speciāli aprīkota autoparka uzturēšanu un maršrutu nodrošināšanu pa visu Latviju, nepārtraucot tā saukto “aukstuma ķēdi” medikamentiem, kas jāuzglabā konkrētos temperatūras apstākļos. Ja ietaupījums tiek meklēts uz nozares rēķina un ir paredzēts, ka tai būtu jāsavelk jostas, visdrīzāk, var iegūt tikai sniegto pakalpojumu daudzuma un kvalitātes, kā arī nozares speciālistu atalgojuma kritumu, kas noteikti nevar veicināt zāļu pieejamību un uzlabot farmaceitiskās aprūpes kvalitāti.
Aptieku nozare – kurp ejam?
Kopumā aptieku nozares uzņēmumi Latvijā izjūt būtiski citādu attieksmi nekā pārējie veselības aprūpes sistēmas dalībnieki, kaut arī farmaceitiskā aprūpe un zāļu nodrošināšana ir būtiska veselības aprūpes sastāvdaļa, ko arī Covid epidēmijas laikā pierādījām. Tieši aptiekas bija pieejamas visur un visiem, farmaceiti bija tie, kas nepagurstoši strādāja kā iedzīvotājiem pieejamākais veselības aprūpes speciālists valstī pat laikā, kad veselības aprūpes iestādes bija slēgtas un nepieejamas. Atgādinu – aptieku nozare un farmaceits ir nozīmīga veselības aprūpes daļa: vieta, kam jāatbilst īpašām, valsts noteiktām prasībām un reglamentēta profesija, kuru iegūst universitātē, studējot maģistrantūrā un visu mūžu papildinoties mūžizglītībā. Vienlaikus aptieka ir uzņēmums, kam jāstrādā saimnieciski, jāsabalansē ieņēmumi ar izdevumiem, arī jāattīstās.
Pašlaik, kad vērojama ražotāju noteikto cenu pakāpeniska paaugstināšanās, lai ražošana kļūtu rentabla, aptieka kā farmaceitiskās darbības veicējs ir atkarīga no ražotāja piedāvātās cenas, kā arī valsts izpratnes par procesiem nozarē. Taču atbildīgā ministrija ar nozari nereti sazinās deklaratīvā veidā – bez nozares pārstāvju iesaistes un labāko risinājumu meklēšanas, vai arī vienkārši klusībā sagatavojot un virzot dažādus ziņojumus un regulējošus dokumentus. Ja arī esam izteikušies, nav sajūtas, ka ministrija ieklausās un izprot sacīto, ka visi esam vienā sistēmā – pacienti, ministrija un farmaceitiskās aprūpes sniedzēji kā daļa no veselības aprūpes sistēmas, kurus vienlīdz skar esošā ekonomiskā situācija.
Izsaku minējumu, ka klupieni un kritieni farmācijas un aptieku nozarē vērojami, jo līdz šim trūcis konkrēta valstiska redzējuma, kurp dodamies. Ja salīdzinām ar Eiropas valstīm – aptieku nozarei ir vieta pie veselības aprūpes nozares sarunu galda, tā daudzviet atvieglojusi veselības aprūpes sistēmu – farmaceits drīkst pagarināt hroniskā pacienta medikamentu recepti, ja ārsts pievienojis tādu atzīmi, ir daudz aptiekā sniedzamu vienkāršu pakalpojumu. Aptieka kļuvusi par vietu, kurp iedzīvotājs dodas risināt sīkas neveselības problēmas, tā atslogojot ar daudz nopietnākām problēmām aizņemtos mediķus. Pie mums trūkst skatījuma, kādas mēs šeit, Latvijā vēlamies aptiekas – vai tām būt plašām, modernām, ar iespējām iedzīvotājiem saņemt aptieku pakalpojumus jeb tomēr galvenais ir aptieku skaits un tā samazināšana līdz kādam iedomātam līmenim ar argumentu, ka tās varētu kļūt šķietami rentablākas, taču noteikti – ne pieejamākas iedzīvotājiem.
Par medikamentu dārdzību – jā un nē
Atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, vai medikamenti tuvākajā laikā kļūs dārgāki – kopējā atbilde, visdrīzāk, ir – “jā”, jo to pamato ekonomiskā situācija, taču vienlaikus arī “nē” – konkrētām pacientu grupām un medikamentiem, ja tie būs vai tiks iekļauti valsts kompensēto medikamentu sarakstā. Tāpat iedzīvotāju izdevumi par medikamentiem var samazināties, samazinot PVN un fiksējot iedzīvotāju “piemaksu griestus” par kompensējamajiem medikamentiem gadā konkrētās medikamentu kategorijās un pacientu grupās – arī šo pieeju, jā tā būs izstrādāta pamatoti, atbalstām. Taču valstij nevajadzētu “mētāties” ar medikamentiem paredzētajiem līdzekļiem – naudu, kas iztērēta labi domātajam, bet vēlāk nenoderējušajam vakcīnu iepirkumam, labāk ieguldīt mērķētā atbalstā tiem, kam medikamenti visvairāk nepieciešami un tos iegādāties ir visgrūtāk – senioriem un hroniskajiem pacientiem, tādējādi īstenojot saimniecisku rīcību ar valsts līdzekļiem.
Autore ir Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas izpilddirektore
Pagaidām nav neviena komentāra