Ilustratīvs attēls.
Laika periodā no 2008. līdz 2017. gadam Latvijā vidējās ikgadējās augstākās izglītības finansējuma izmaiņas (reālajos skaitļos) ir bijušas otrās zemākās 33 pētīto Eiropas augstākās izglītības sistēmu ietvaros, sasniedzot gandrīz mīnus 4% atzīmi.[1] Tas nozīmē, ka gandrīz dekādi Latvijas augstākās izglītības finansējums ir samazinājies par 4% katru gadu.
Vienlaicīgi cita Austrumeiropas valsts – Polija – pie krītoša studentu skaita novirza līdzekļus vairāk nekā vidēji 2% augstākās izglītības finansējuma pieaugumam katru gadu.[2] Pat ja augstskolu finansējums reālajos skaitļos paliktu nemainīgs, tas tikai un vienīgi būtu paredzēts mūsdienu prasībām neatbilstoši šauru augstākās izglītības uzdevumu izpildei.
Tā kā ārējās iesaistītās puses sagaida būtiski plašāku augstskolu iesaisti zināšanu sabiedrības un ekonomikas vajadzību risināšanā, ir likumsakarīgi, ka rodas augsne kritikai.[3] Kā savā uzrunā Saeimai 2020. gada septembrī ir norādījis Valsts prezidents Egils Levits: “..augstskolām ir jābūt vietai, kur cilvēks var ne tikai iegūt tehniskas zināšanas un prasmes, lai kļūtu par noderīgu darbaspēku tautsaimniecībai, bet arī veidot un attīstīt savu personību, izjust domātprieku. Tāpat augstskolām ir jābūt impulsu devējām Latvijas demokrātijas un patriotisma nostiprināšanai, to redzeslokā vienmēr jābūt mūsu nacionālās kultūras – šī jēdziena visplašākajā izpratnēs – saglabāšanai un attīstībai. Latviešu valodai arī 21. gadsimtā ir jābūt zinātnes valodai. Šīs augstskolu valstiskās funkcijas reformas gaitā nedrīkst tikt pamestas novārtā.”[4]
