Quo vadis, Latvijas izglītība?

Par izglītības sistēmu atbildīgas bijušas visas sava laika vadošās politiskās partijas: Latvijas ceļš, TB/LNNK, Demokrātiskā partija Saimnieks, Tautas partija, Latvijas Pirmā partija, Jaunais laiks, Zaļo un Zemnieku savienība, Reformu partija, JKP. Pēc neatkarības atjaunošanas pārmaiņas izglītības sistēmā veic jau 22. izglītības ministrs, un katrs no viņiem veicis vai ierosinājis kādu pārmaiņu.

Latvijā pastāv vēsturiska tradīcija – valdības mainās bieži un ministrēšana mēdz pilnīgi negaidīti izbeigties. Ir arī izņēmums – 2021. gadā pēkšņi savu ministru nomainīja JKP. Latvijas izglītībā bijuši tā saucamie profesoru valdīšanas laiki – strādājuši ministri un pat ministra vietnieki ar doktora grādu. Ir arī izņēmumi – kādu brīdi bija Tautas partijas ministrs tikai ar trīsgadīgu bakalaura diplomu. Prasības ministru zināšanām un pieredzei tiek mazinātas. Iespējams, ka tas atsaucas uz prasībām pedagogiem un izglītības iestāžu vadītājiem.

Visbiežāk ministri pārmaiņas dēvē par reformām – tas skanot pārliecinošāk. Jēdziens “reforma” (latīniski – reformare) nozīmē pārveidot.

Uz jautājumu, kāpēc veic pārmaiņas izglītības sistēmā, visbiežākā atbilde ir: tāpēc, ka vēlas nodrošināt kvalitāti. Bet atbildei vajadzētu būt: tāpēc, lai nodrošinātu resursus (finanšu, personāla, tehniskos) kvalitatīvai izglītībai!

Arī Izglītības attīstības virsmērķī 2021.–2027.gadam noteikts – nodrošināt kvalitatīvas izglītības iespējas.

Pārvaldes teorija nosaka, ka pārmaiņas sekmējas, ja ievēro šādus nosacījumus:

• pārmaiņām jābūt patiesai nepieciešamībai;
• pārmaiņas savlaicīgi jāplāno, tās nedrīkst būt pēkšņas:
• visiem pārmaiņās iesaistītajiem jāsaņem pilnīga informācija;
• jābūt skaidriem un pamatā nemainīgiem pārmaiņu nosacījumiem;
• pārmaiņu veicējiem jānosaka atbildība, bet galvenokārt jādod pilnvaras;
• pārmaiņām sistemātiski jāseko, jākontrolē un jākonstatē labvēlīgās vai nelabvēlīgās izmaiņas;
• jānodrošina pārmaiņu veicēju zināšanu, prasmju un kompetences attīstība;
• pārmaiņas nedrīkst pārklāties – to skaits noteiktā laika periodā ir jāierobežo;
• pārmaiņām jānosaka iespējamais beigu termiņš;
• sāktās pārmaiņas jānoved līdz galam.

Sistēmas pārvaldes teorija nosaka, ka visi sistēmā esošie elementi ir savstarpēji saistīti un, veicot pārmaiņas, jānodrošina tādu situāciju nepieļaušanu, kad lēmumu pieņemšana vienā jomā (vai elementā) var izraisīt problēmas citā.

Latvijas izglītības sistēmā ir sāktas daudzas pārmaiņas, diemžēl to īstenošana ne vienmēr veikusies. Ne vienmēr tiek ievēroti pārmaiņu nosacījumi. Iemesli dažādi, tamdēļ vērts ieskatīties dažādu periodu pārmaiņu norisēs, jo pamatā pārmaiņas bija iecerētas kā vidēja termiņa.

Izglītības sistēmu varot salīdzināt ar māju: tās pamati – pamatizglītība, sienas – vidējā izglītība, bet augstākā izglītība ir jumts. Māju būvē no pamatiem!

Diemžēl bijuši periodi, kad vairāk tika mēģināts stiprināt jumtu. Pēc neatkarības atgūšanas strauji veidojās augstskolas – 1994. gadā bija 17 valsts un 13 privātās, bet 2004. gadā – 20 valsts un 16 privātās augstskolas. Līdzīgi auga studentu skaits – no 39 260 studējošo 1994. gadā līdz 130 693 studējošajiem 2004. gadā. 2009. gada nogalē bija akreditētas 34 augstskolas un 25 koledžas, kopā tika īstenotas 920 studiju programmas (336 akadēmiskās studiju programmas, t. sk. 90 doktora studiju programmas un 584 profesionālās studiju programmas).

Augstākās izglītības iestādēs bija 452 (11%) profesori, 552 (13%) asociētie profesori, 1041 (25%) docents, 1492 (35%) lektori, 4410 (11%) asistenti, 204 (5%) pētnieki. Kopumā tikai 46% no akadēmiskā personāla bija zinātniskais grāds. Joprojām mazs bija doktora grādu ieguvušo skaits (2001. gadā – 37, 2004. gadā – 85). 2005. gadā bija 1428 doktorantu.

Lai labotu situāciju, valstī radīja doktorantu periodu – no 2007. līdz 2013. gadam doktora studiju atbalstam (stipendijām) no ES struktūrfondu līdzekļiem tika piešķirti 40,4 miljoni latu liels finansējums. Piemēram, tolaik esošai kultūras ministrei piešķīra stipendiju līdz 600 latiem mēnesī pirmajos doktorantūras studiju gados un līdz 800 latiem doktora darba izstrādāšanas laikā. Strauji auga doktorantu skaits, tomēr doktorantūras studijās netika ievērota lietderības proporcija. 2008./2009. gadā no visiem 2025 doktorantiem sociālajās zinātnēs, komerczinībās un tiesībās bija 717 doktorantu (35%), izglītībā – 232 doktorantu (12%); humanitārajās zinātnēs, mākslā – 211 doktorantu (10%). Doktorantūras studijas bieži vien nebeidzās ar izstrādātu disertāciju. Valsts zinātniskās kvalifikācijas komisijā 2014. gadā izskatīja 270 promocijas darbus, 2017. gadā –  148, 2018. gadā tikai 132 promocijas darbus. Savukārt pedagoģijā 2014. gadā izskatīja 18 darbus, 2015. gadā – 24, bet 2017. gadā tikai astoņus, un arī 2018. gadā izskatīja tikai astoņus darbus.

Pirmā plašākā augstākās izglītības attīstības koncepcija tika izstrādāta 1997. gadā. Koncepcija bija nodota sabiedriskai apspriešanai un publicēta laikrakstā Latvijas Vēstnesis 1997. gada 30. oktobrī 285. numurā, ar turpinājumiem 286., 287., 288., 289. numurā. Pamatā to izstrādāja Augstākās izglītības padome. Koncepcija izvirzīja prasību par studējošo “atbiruma” skaita samazināšanu (no 12,1% 1997. gadā uz 6% 2010. gadā). Koncepcijā tika izveidots jauns augstskolu iedalījums.

Universitātes tipa izglītība būtu:

– akadēmiskā izglītība, kuru beidzot iegūst bakalaura, maģistra grādu;

-profesionālā augstākā izglītība universitātēs un tām pielīdzinātās augstskolās.

Neuniversitātes tipa augstskolas būtu:

• īsa laika (1–3 gadi) profesionālā augstākā izglītība;
• vidēji ilga laika (3 un vairāk gadi) studijas profesionālajās augstskolās.

Koncepcija paredzēja, ka līdz 2003. gadam 17% no universitātēs pamatstudijās studējošo skaita tiek uzņemti maģistrantūrā, savukārt no maģistrantūras 4% nonāk doktorantūrā.

2006. gadā tika izstrādātas pamatnostādnes 2007.–2013. gadam – “Augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšana atbilstoši darba tirgus pieprasījumam” (apstiprinātas ar MK 2006. gada rīkojumu).Tās paredzēja, ka valsts budžeta finansējums augstākajai izglītībai procentos no iekšzemes kopprodukta 2010. gadā būs vismaz 1,5%. Valsts budžeta finansējuma apjomam uz vienu studējošo no valsts budžeta līdzekļiem 2010. gadā būtu jāsasniedz vismaz 4000 latu. Ņemot vērā, ka Latvijā bija nepietiekams studējošo skaits dabaszinātnēs un inženierzinātnēs (tikai 5,2% no kopējā augstskolu studentu skaita, valsts budžeta studiju vietās – 12,5%) noteica, ka no valsts budžeta dabaszinātnēs, inženierzinātnēs, medicīnas un vides zinātnēs jāstudē vismaz 51% no vietu kopskaita.

Turpmākajos gados tika pieņemti vairāki normatīvie akti, kuru izpilde ne vienmēr sasniedza plānotos mērķus. Ministru kabinets (MK) 2001. gadā apstiprināja trīs noteikumus, kas attiecās uz augstāko izglītību, 2002. gadā apstiprināja divus, 2005. gadā jau sešus, tajā skaitā “Bāzes finansējuma piešķiršanas kārtība valsts zinātniskajām institūcijām un valsts augstskolu zinātniskajiem institūtiem”. Saeima 2005. gada 26. oktobrī pieņēma ilgtermiņa konceptuālu dokumentu “Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā”, nosakot, ka veidosies uz zināšanām balstīta ekonomika.

Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar citām ministrijām un LDDK pārstāvjiem bija sagatavojusi koncepciju “Valsts attīstībai atbilstošs augstākās izglītības studiju programmu un studiju vietu sadalījuma modelis”, kas tika apspriesta Augstākās izglītības padomē un apstiprināta ar MK 2009. gada 16. janvāra rīkojumu.

2009. gadā Ekonomikas ministrijas vadībā tapa “Informatīvais ziņojums par nepieciešamajām strukturālajām reformām izglītībā un zinātnē Latvijas starptautiskās konkurētspējas paaugstināšanai”.

OECD dati liecināja, ka Latvijā uz vienu skolēnu/studentu no pamatskolas līdz augstākajai izglītībai tērē tikai 58% no tā, ko šim mērķim tērē Igaunija, gandrīz divas reizes mazāk nekā Polija un Čehija, nemaz nerunājot par Rietumeiropas valstīm.

Turpat plānošanas dokumentos, piemēram, Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020. gadam un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam, pastāvīgi tiek uzsvērts, ka Latvijas attīstības ceļš ir zināšanu ietilpīga uz inovācijām un cilvēkkapitālu balstīta ekonomika.

Nozīmīgas pārmaiņas tika noteiktas 2021. gadā Saeimā pieņemtajā likumā “Grozījumi Augstskolu likumā”. Grozījumi paredz mainīt augstskolu iekšējās pārvaldības modeli un rektoru ievēlēšanas kārtību, kā arī noteica jaunu augstskolu tipoloģiju, nosakot konkrētus atbilstības kritērijus katram tipam: Zinātnes universitāte, Mākslu un kultūras universitāte, Lietišķo zinātņu universitāte, Lietišķo zinātņu augstskola. Likumā noteica, ka valsts dibinātās augstskolās – atvasinātas publiskas personas – pārvaldes orgāni ir augstskolas padome, senāts un rektors, kā arī satversmes sapulce un akadēmiskā šķīrējtiesa, ja augstskolas satversmē tādas paredzētas. Savukārt augstskolas padome ir koleģiāla valsts augstskolas augstākā lēmējinstitūcija, kas ir atbildīga par valsts augstskolas ilgtspējīgu attīstību, stratēģisko un finanšu uzraudzību, kā arī tā nodrošina valsts augstskolas darbību atbilstoši tās attīstības stratēģijā noteiktajiem mērķiem. Tātad ir būtiski jaunievedumi!

Grozījumu izstrāde un apspriešana notika visai vētraini, pamatā par padomes funkcijām, padomes locekļu tiesībām un atbildību. Ne vienmēr tika uzklausīti priekšlikumi, vēl jo vairāk – tā laika izglītības un zinātnes ministre paziņoja, ka tiks likvidēta Augstākās izglītības padome, kuras centieni – veicināt likuma grozījumus – nepatika ministrei. Debates par likuma grozījumiem notika arī nelabvēlīgā gaisotnē, kas bija radusies ministres tiesāšanas procesā ar Latvijas Universitātes rektoru, kurā uzvarēja rektors. Radās iespaids, ka turpmāk sekos “skaldi un valdi” princips. Ministres nomaiņa paātrināja likuma grozījumu pieņemšanu.

IZM noteica, ka augstskolas senāts ir atbildīgs par nozares ministrijas un Valsts prezidenta informēšanu par nepieciešamību nominēt pārstāvjus darbam augstskolas padomē, lai padome savu darbu varētu uzsākt, sākot ar 2021. gada 1. decembri. Pretendentu skaits uz augstskolu padomes sastāvu izrādījās visai iespaidīgs – LU uz 5 vietām pieteicās 55 pretendenti, Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijā uz 2 vietām 28 pretendenti. Padomes veidošanās process ieilga un padomes darbu 1. decembrī nesāka un termiņu atkal nācās pārcelt.

Augstākās izglītības padomi (AIP) nelikvidēja un 2021. gada 29. oktobrī AIP atzīmēja 25 gadu darbību, konferencē par centrālo notikumu izvirzot attīstības koncepcijas “Nākotnes augstskolas 2030” izveidi.

Konferencē Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš uzsvēra, ka augstākā izglītība un zinātne ir investīciju, nevis izmaksu pozīcija. AIP izveidotāja un priekšsēdētāja (1996.–2006.) Baiba Rivža atzīmēja tā perioda AIP nozīmīgo lomu, jo AIP tika izveidota kā demokrātiska tilta organizācija, kurā bija pārstāvniecības no visām ar augstāko izglītību saistītām institūcijām. Savukārt Profesors Jānis Vētra (AIP priekšsēdētājs no 2009. līdz 2020. gadam) norādīja, ka Latvijā nozares finansēšana no valsts budžeta ir raksturojama kā ilgstoši stagnējoša. Eiropas Zinātņu akadēmiju federācija atzinusi – ja nacionālā pētniecība un attīstība tiek finansēta 1% no IKP, kā tas ir Latvijā, tās iespējas ietekmēt tautsaimniecību ir mazas.

Izglītības sistēmā jau ilgāku laiku parādījušās plaisas mājas pamatā un sienās. To stiprināšanai iztērējot visai apjomīgus līdzekļus, tika izstrādāts jaunais saturs Skola 2030. Tomēr tā ieviešana nevedas, joprojām nav sagatavotas nepieciešamās grāmatas un galvenais – trūkst pedagogu.

Pedagogu skaita problēma ir sena, lai to atrisinātu, sākot ar 2004. gadu palielināja studentu skaitu skolotāju izglītības un izglītības zinātņu tematiskajā grupā no valsts budžeta finansējuma – pēdējos trīs gados (2005.–2007.) par 12 procentiem. Trīs gadu laikā izglītības tematiskajā grupā augstskolā izglītību bija ieguvuši 10 383 speciālisti. Darbu izglītības iestādēs sāka mazāks skaits, piemēram, 2008. gadā izglītības iestādēs sāka strādāt 848 jaunie skolotāji, no kuriem 617 tajās jau strādāja un vienlaikus arī studēja. Augstskolās palielinājās arī maksas studentu skaits. Tomēr skolotāju problēmai joprojām nav atrisinājuma.

Sadarbībā ar Pasaules Banku no 2000. gada līdz 2005. gadabeigām tika ieguldīti kopumā 39,9 miljoni ASV dolāru (Latvijas līdzfinansējums bija 8,8 miljoni), īstenojot Izglītības sistēmas attīstības projektu, no kopīgā finansējuma 6,3 miljoni tika izlietoti izglītības kvalitātes uzlabošanai, kas ietvēra vairākus komponentus – darbu ar mācību priekšmetu standartiem, skolēnu sasniegumu vērtēšanas un arī skolu vērtēšanas sistēmas izstrādi, ministrijas komunikācijas un politikas analīzes spēju uzlabošanu.

Pēc Latvijas Pašvaldību savienības datiem, 2021. gada 15. novembrī kopējais trūkstošo pedagogu skaits Latvijā bija 1330. Vislielākais pedagogu trūkums bija matemātikā, latviešu valodā, dizainā un tehnoloģijās, attiecīgi 110, 105 un 116 skolotāji. Augstskolās joprojām studijas uzsāk visai liels studējošo skaits, diemžēl absolventu skaits turpina samazināties. Latvijas Universitātes programmās Pirmsskolas skolotājs un Pirmsskolas un sākumskolas skolotājs 2021. gadā absolvēja attiecīgi 239 un 115 studenti, bet iestājušies kopumā bija 579 (tātad beidza 61%). Sākumizglītības programmas studijās bija iestājušies 122, bet pabeiguši 53 studenti (43%). Bakalaura skolotāju programmā bija iestājušies 154 studenti, bet absolvējuši tikai 54 (35%). Maģistra studiju programmā bija iestājušies 105 studenti, bet diplomu saņēmuši vien 34 (32%). Neizprotami, bet 2022.gadā paredzēts samazināt studējošo skaitu pedagoģijā.

Jāatceras! Sistēmā visi esošie elementi ir savstarpēji saistīti un, veicot pārmaiņas vienā jomā (vai elementā), jāseko, kā tās ietekmēs citas jomas. Vispārizglītojošo skolu (pamata, vidusskolu) absolventu zināšanas ir nepietiekamas, to ietekmē ne tikai pedagogu trūkums, savukārt augstskolas saņem daudzus studijām nesagatavotus reflektantus.

Jāatceras arī pārmaiņu nosacījumu – pārmaiņām sistemātiski jāseko, tās jākontrolē un jākonstatē labvēlīgās vai nelabvēlīgās izmaiņas. Secinājums – Latvijas izglītības sistēmā pārmaiņu nosacījumi netiek pilnībā ievēroti.

 

Autors ir Latvijas Izglītības fonda valdes priekšsēdētājs