Aizvadītajā gadā līdz ar daudziem citiem ilgtspējas entuziastiem sāku pētīt ES jauno ilgtspējas regulējumu. Tā bija viena no retajām reizēm, kad izdrukāju papīra formā (diemžēl), jo bija daudz lasāmā un daudz jautājumu, prasījās piefiksēt uz papīra. Zināju regulējuma izstrādes virzienus, jo mana darba devēja ilgtspējas vadītāja bija arī viena no tehniskās ekspertu grupas dalībniecēm, kura līdzdarbojās regulējuma izstrādē. Skaidri iezīmējās, ka tieši caur finansējuma pieejamības prizmu tiks izlīmeņotas ilgtspējas sviras – ES nauda virzīsies ilgtspējīgu uzņēmumu virzienā, arī privātajiem finansētājiem vidējā un ilgā termiņā mazākas izmaksas būs ilgtspējīgas transformācijas finansēšanai. Pagājis gads, dokumenta detaļas man aizmirsušās, jāstudē no jauna, bet tieši juridiskais regulējums ilgtspējas jautājumiem iedevis vajadzīgo uzmanību, lai ikdienas skrējienā iegūstam vajadzīgo fokusu, lielo bildi un grūdienu rīkoties.
Ar ilgtspēju līdzīgi kā ar inovācijām: to virza fanātiķi vai regulējums
Ar biznesa ilgtspējas jautājumiem esmu strādājusi vairākus gadus, veidojot sava darba devēja iekšējo vidi un kultūru un ārējo sadarbību ar ietekmes pusēm caur praktiskiem ilgtspējas uzdevumiem un praktiskām darbībām. Lai arī cik jaudīgs virzītājs bijām, vienmēr palika sajūta, ka kopumā Latvijas sabiedrība un biznesa vide, tai skaitā es un organizācija kopumā, dzīvojam kā studenti – līdz brīdim, kamēr nav ieraksts plānotājā par eksāmena tuvošanos, padziļināta tēmas izpēte ir ļoti brīvprātīga. Kad tuvojas eksāmens – iespringstam.
Šobrīd ilgtspējas jomā lielais eksāmens, kas liks iespringt, ir jaunais regulējums, kas visu Eiropu virza uz klimata neitralitāti līdz 2050. gadam. Lielais virsmērķis sadalīts daudzos sīkākos uzdevumos ar tiem radīto juridisko ietvaru. Citi šiem uzņēmumiem vai personām, kas iespringa vēl bez regulējuma, piešķīra teicamnieka titulu, drusku ar tādu ironijas pieskaņu, jo “nu kur tad tie to savu galvu bāž ārā”. Bet tomēr – paldies fanātiķiem, kuri risina gan ilgtspējīgas pārvietošanās, ilgtspējīgas pārtikas, ilgtspējīgas modes un tekstila jautājumus. Taču kā redzam – lielā tiesā gadījumu (un lai arī mums tas pašiem nepatīk) nākotnes uzvedību tomēr maina un virza regulējums (pat pandēmijas laikā vienotu uzvedību varam panākt tikai ar noteikumu juridisko spēju), jo mēs paši labprātīgi maināmies gausi, par sevis labprātīgu ierobežošanu vispār nerunājot. Domāju, ka sabiedrības un uzņēmējdarbības ilgtspējas jautājums virzīsies līdzīgi.
Visu noteiks spēja sadarboties un izglītība
Aizvadītajā nedēļā Zviedrijas tirdzniecības un rūpniecības kameras (Swedish Chamber of Commerce in Latvia) vadībā modes un tekstila, kā arī jebkuram citam interesentam bija iespēja dzirdēt pasaules līmeņa stāstus par modes un tekstila industrijas lomu ilgtspējas nodrošināšanā. Tas, ko rāda, stāsta un vērtē tekstila inovāciju pētnieki, modes dizaineri, bija ne tikai interesanti, bet pārdomas raisoši.
Kā lielāko izaicinājumu modes ilgtspējas jomā inovatīvu materiālu izpētes uzņēmuma Madisson Innovative materials dibinātāja latviete Kristine Upesleja norāda izglītību. Jaunu ilgtspējīgu materiālu radīšana prasa zināšanu attīstīšanu. Piemēri par sēņu, piena, ananasu un citu pārtikas produktu atlikumu izmantošanu tekstila radīšanā prasa lielāku uzmanību no tām izglītības jomām, kas nu jau ierindojamas nākotnes profesiju sarakstos, piemēram, bio materiālu izstrādātāji. Tāpat kā būtisks aspekts, kas vērojams, piemēram, pārtikas inovācijā, ir sadarbība starp dizainu un tehnoloģijām, izceļot sadarbības nozīmi jebkādu ilgtspējīgu inovāciju radīšanā. Dizaina un tehnoloģiju mijiedarbība tikai augs.
Regulācija kā svarīgas vadlīnijas problēmām, kuras citādi risināt nesteidzamies
Fakti par modes industrijas ietekmi uz vidi un ilgtspējīgu dzīvesveidu noteikti daudzus vairs nepārsteidz. Tiek prognozēts, ka modes radītie atkritumi palielināsies līdz 148 tonnām līdz 2030.gadam. Mazāk nekā 1% no modes radītajiem atkritumiem tiek pārstrādāti jaunā apģērbā to dzīves cikla beigās. Tikai 15% iedzīvotāju nodod otrreizējai pārstrādei savu apģērbu. Katru gadu vidēji astoņi miljardi apģērbu tiek iegādāti. Apģērbu ražošana pēdējo 15 gadu laikā ir dubultojusies, neskatoties uz to, ka apģērbi tiek mazāk nonēsāti un ātrāk kā jebkad nolikti malā
Modes industrija rada aptuveni 8% no pasaules izmešu apjoma. Modes industrija rada ap 1,2 miljardus tonnu CO2 gadā – tas ir vairāk nekā lidsabiedrības un jūras transports kopā. Un ir vēl un vēl fakti. Aizvadītās nedēļas vebinārā, ko iniciēja Zviedrijas Institūts, Zviedrijas vēstniecība Latvijā un Zviedrijas tirdzniecības un rūpniecības kamera, kurā piedalījās arī Lindex ilgtspējas vadītāja Anna Karīna Dalberga (Anna-Karin Dahlberg), skaidri norādīja, ka atsekojamība (tracebility) apģērba radīšanas ciklam un ilglietošana (design for longer wearing) ir zīmola dienas kārtībā, pārskatot 60 produktu grupas un veicot novērtējumu. Lindex korekti norādīja arī lielo zīmolu uzdevumus – novērtēt piegādātāju apjomus un koncentrēšanos uz nelielu skaitu piegādātāju tā iemesla dēļ, ka nelielu skaitu piegādātāju ir iespējams kvalitatīvāk pārvaldīt, investējot kopīgās zināšanās, kopā ievērot ilgtspējas dienas kārtību, to praktizējot.
Ilgtspējas sarunas ir svarīga izglītošanās sastāvdaļa
Transformācija uz ilgtspējīgu modi nav nekas jauns. Zviedrijas tirdzniecības un rūpniecības kameras veidoto vebināru moderēja modes jomā ilgus gadus strādājošā Dita Danosa, kura šobrīd vada arī Latvijas Modes palātu un diendienā ir kontaktā ar ievērojamu skaitu modes mākslinieku Latvijā. Dita Danosa jau ilgāku laiku pēta arī modes ilgtspējas jautājumus, norādot, ka risinājums nav ātrs, jo visā procesā ir elementi, kas prasa resursus – laiku, finanses un cilvēkus. Tai pat laikā mums Latvijā ir vairāki dizaineri, kuri noteikti ir izceļami kā lieliski ilgtspējīgas modes piemēri. Piemēram, Baiba Ladiga-Kobajaši, zīmola KOBAJAŠI radītāja. Dizainere strādā ar materiāliem, kas paliek nelietoti (atlikumi) kāda cita dizaina rezultātā, bet jo īpaši izceļama ar to, ka pati rada dizainu bez atgriezumiem. Izceļ drapērijas, veido dizainu, kur nevis materiāls pārlieku pielietots, lai kaut ko izceltu, bet gan sievietes ķermenis ar savām dabiskajām formām izceļ dizaina dabīgumu. Pirmo reizi šajā vebinārā dzirdēju arī par īpašajām modes skatēm, kas paredzētas ilgtspējīgai modei – gan lietoto materiālu, gan dizaina ilgtspējas kontekstā.
Visbeidzot. Ja finansētājs vērtē ilgtspējīgos, dizainers un tekstila ražotāji strādā pie ilgtspējīgas modes, tad ko varam darīt mēs – pārējie? Vispirms pieņemt, ka ilgtspēja nav runāšana, bet tās ir darbības, kuras sākotnēji var prasīt ieguldījumus pētniecībā, zinātnē, ražošanā, izglītībā. Esam daļa no šī procesa, esam risinājums, nevis problēma. Otrkārt, tie, kuri ies iepriekš minēto ceļu savu mērķu sasniegšanai, ir tiesīgi būt to vidū, kuriem tiek virzīts ilgtspējas nostiprināšanai paredzētais atbalsts un līdzfinansējums, lai viss ilgtspējīgais un klimata neitralitāti veicinošais nebūtu pārmērīgi dārgs un “nepaceļams”. Atbalsts transformācijai ir ārkārtīgi būtisks.
Pagaidām nav neviena komentāra