Ilustrācija — Elīna Krima
Es pametu Virdžīniju ar dažām nieka mantām pie dvēseles un bez īstām ardievām karstā vasaras pirmdienas rītā, četrus mēnešus pēc tam, kad biju aizmucis no Loklesas, manas dzimtās, mana tēva plantācijas. Un, kaut ar zināju, ka kaut kādā veidā mani uz turieni atsauks atpakaļ, nu tā bija man aiz muguras, līdz ar mana tēva noziegumiem, vergu ķērējiem, kurus dēvēja par Railenda suņiem, un manas dejojošās mātes rēgu, kuru tik tikko spēju atminēties, tukšumu manī, kurš, to es zināju, bija kaut kādā veidā saistīts ar viņas pārdošanu. Lielāko tās dienas daļu es gāju kājām un pārlaidu nakti mazā fermā, kuras saimnieks, vecs atraitnis, atbalstīja mūsu mērķi. Tad otrdienā es devos uz Klārksburgas pilsētu, kur sākās pirmais posms manā ceļojumā ar vilcienu.
