Lēksim bedrē!

KPV LV un Saskaņas mērķis ir nojaukt Latvijas Republiku

Vārdiem ir nozīme pat priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Viens no visbiežāk dzirdētajiem pašlaik ir «populisms» — pirmām kārtām KPV LV raksturošanai. Taču tas vairāk noslēpj, nekā paskaidro šā politiskā projekta dabu un mērķus.

Par populistiem mēdz dēvēt dažādus politiķus. Tomēr, vai tie būtu labējie, kreisie, zaļie, eiroskeptiskie vai vēl kādi, kopīgais visiem ir, pirmkārt, tikai daži «lielie jautājumi», kuri satrauc daļu sabiedrības un kurus populisti sola atrisināt vienkārši un ātri. Otrkārt, visas pasaules populistiem raksturīgs neizpildāms vai nekāds viņu pašu uzrādīto lielo problēmu risinājuma piedāvājums.

Latvija tādā ziņā var šķist īpaša. Mūsmāju galvenajiem populistiem nav ne kreisas vai labējas, ne kādas citas ideoloģijas, ne viena «lielā jautājuma», atskaitot viņu piedāvājumu «nomainīt valdošo eliti» ar sevi.

Vai šāds «universālais populisms» būtu Latvijas «politiskā Nokia»? Diezin vai. Populistiska uzvedība KPV LV ir tikai metode. Toties piedāvātie risinājumi vienmēr paredz varas centralizāciju, agresīvu vēršanos pret citādi domājošiem un vārda un preses brīvības ierobežošanu. Šādi mērķi un arī līdzekļi to sasniegšanai ir universāli.

Pirmdien Austrijas Iekšlietu ministrija nosūtīja valsts policijai sarakstu ar tās ieskatā «vienpusējiem un negatīviem» medijiem un ieteica ar tiem nerunāt. Ministrs Herberts Kikls pārstāv Austrijas Brīvības partiju, ko mēdz saukt par galēji labējiem populistiem, bet biežāk gan par neonacistiem.

Polijā pie varas esošā partija Likums un taisnīgums (PiS) sāka ar sabiedrisko mediju pārņemšanu partijas kontrolē, turpināja ar privāto neatkarīgo mediju nožņaugšanu, valsts pārvaldē par galveno principu ieviesa lojalitāti partijai un apņēmīgi pārņem savā kontrolē tiesu sistēmu. Viņiem ir arī lozungi pret «vecajiem komunistiem», taču būtu maldinoši dēvēt par populismu demokrātijas un tiesiskuma nojaukšanu Polijā.

Brīvās preses iznīdēšana bija arī Viktora Orbana partijas Fidesz pirmais darbs pēc nākšanas pie varas Ungārijā, un, kaut gan viņa uzbūvētā «neliberālā demokrātija» ir tuvāka viņa drauga Putina režīma uzceltajai Krievijā, rezultāts vēl pamatīgāks nekā pretkrieviskajai PiS Polijā — korumpēts antidemokrātisks režīms.

Latvijā pagaidām tikai pasmejamies par KPV LV kultūras ministra Andra Kiviča nodomu aizliegt medijiem lietot «iespējamības formas», pakreņķējamies par troļļa Artusa Kaimiņa agresīvajiem uzbraucieniem žurnālistiem vai neizpratnē raustām plecus par «premjerministra kandidāta» Alda Gobzema solījumiem Ministru kabineta vietā uztaisīt sešu ministru čomisku kompāniju, kuras aiz slēgtām durvīm lemto pēc tam viņš atstāstītu «tautai» jeb oficiālam valdības ziņu kanālam, kas acīmredzot aizstātu visus viņa ieskatā «viltus ziņu» medijus. Taču smiekli ir nevietā. Ja viņiem izdotos, tā vairs nebūtu Latvijas Republika.

KPV LV vadoņi sāk nevis ar sevi, bet gan ar viņiem nevēlamajiem medijiem. Ja tiktu pie varas, turpinātu ar programmā skaidri solīto — «mainīt valsts pārvaldes modeli», «reformēt tieslietu sistēmu» un līdztekus «pārņemt» un «apvienot» visu no valdības un Latvijas Universitātes līdz bērnudārziem.

Lai arī kurš būtu palīdzējis KPV LV politiķiem izdomāt taktiku, sava melīguma apzināšanās acīmredzot instinktīvi liek viņiem uzskatīt žurnālistus par pirmo šķērsli mērķu sasniegšanā.

Līdzekļi ir primitīvi divējādi. Pirmkārt, uz jautājumu atbildēt ar personisku uzbrukumu, piemēram, kurš ar kuru guļ vai tikai gribētu. Ar to gan uzbrucēji faktiski atzīst, ka jautātājam ir taisnība un viņiem nav nekā, ko pateikt par tematu. Tāpēc, otrkārt, jebkuru sev veltītu pārmetumu uzreiz pāradresēt citiem — bet paskatieties, ko dara tie vai šitie! Tas ir klasisks padomju propagandas paņēmiens. (Kā anekdotē: «Kāpēc Padomju Savienībā nav ne brīvības, ne desas?» — «Bet jums tur Amerikā nēģerus sit!») Putinam ir tas pats — visi ir vienādi nelieši, ar ko tad es sliktāks?

Tāpēc ir dabiski, ka KPV LV nenovilks «sarkanās līnijas» sadarbībai ar Saskaņu, kuras kandidātu plakātu partnerģīmja Ušakova pamatmetode saziņā ar presi ir uzgriezt muguru. Intervijā šovasar Latvijas Avīzei viņš programmatiski norādīja: «Jums kā medija pārstāvim nav tiesību eksaminēt nevienu Saskaņas politiķi.»

«Tik tuvu valdībai kā šobrīd Saskaņa vēl nekad nav bijusi,» gandarīti secina tās iepriekšējās kampaņas vadītājs Jurģis Liepnieks. Nudien, viņa partneri kopš Šķēles valdību laikiem Mārci Bendiku Latvijas Radio, ko abi kopā ar Ušakovu un Gobzemu pirmo nožņaugtu, pat nolīgusi diendienā ņirgāties par vēlēšanām. Atkal padomju klasika: «Kapitālisti pārdos mums virvi, kurā mēs viņus pakārsim.» (V. Ļeņins.)

KPV LV, Saskaņas un citu demokrātijas nīdēju mērķi ir tik neslēpti, ka šķiet neizprotama viņu atbalstītāju jūsmīgā gatavība ļaut viņiem «pamēģināt», proti, iedot šiem virvi jeb, kā teica Imants Ziedonis: «Lēksim bedrē, lēksim bedrē! Redzēs, kas mūs ārā vilks?» Teorētisku skaidrojumu droši vien būtu daudz. Taču rezultātu tie diemžēl nemainītu — daudzi mūsu līdzpilsoņi ir ar mieru atteikties no savas brīvības, pat ja tas, atšķirībā no Polijas, Austrijas vai Ungārijas, nozīmē riskēt zaudēt arī savu valsti.

Komentārs 140 zīmēs

Palīdzību nevajag. SAB neesot informācijas, ka Krievija apdraudētu Saeimas vēlēšanu procesu. Procesa iznākums mūsu pašu ziņā.

Dedziniet vairāk! Regulators atbalstījis gāzes tarifu projektu, ka lielākais rēķinu pieaugums būs mazajiem patērētājiem.

Ē, atkal tie igauņi! Pāvestam Franciskam Igaunijā piešķirts e-rezidenta statuss.