Marķīzes de Sadas lomā Kristīne Krūze (pa labi), viņas mātes lomā — Elita Kļaviņa.
Jaunais Rīgas teātris pārceļas uz pagaidu mājvietu ar daudzkāršu intrigu - kas sagaidāms no telpām, paša teātra, Marķīzes de Sadas un Alvja Hermaņa
Pats par sevi saprotams, ka pilnīgi citāda ir māja. Pēc ierastās bohēmiski nobružātās vides nāksies pierast pie bezpersoniskām sienām, liftiem, piktogrammām, daudzām tualetēm un citām civilizācijas priekšrocībām. Mierinājumam jāatzīmē, ka līdz skatītāju zālei jākāpj tikpat ilgi (ja nav vēlēšanās spiesties liftā) un pusstāvos ir skaisti ovāli logi, kas šķiet kā sveiciens no Lāčplēša ielas nama.
Toties Lielā zāle ir tiešām ērta, ar jūtamu pacēlumu, kas ļauj mierīgi skatīties pāri priekšā sēdošo galvām. Industriālajam interjeram ar atklātām sijām un gaismas ķermeņiem ir savs šarms, bet vēl lielāks jaukums ir logi zāles sienās. Stikli gan ir melni, bet pasaule tikpat spīd cauri, un starpbrīžos var uz to nolūkoties no augšas.
