Tas nenāks, ja paši to nevedīsim

Par tiesiskumu valstī jācīnās ne tikai vārdos, bet arī darbos

To, ka gribam dzīvot tiesiskā valstī, Latvijas tauta apņēmīgi paziņoja jau 1988.gada 7.oktobrī Mežaparkā, lielā skaitā pulcējoties uz manifestāciju “Par tiesisku valsti”. Tas bija dienu pirms Latvijas Tautas frontes dibināšanas un lielā vēstures rata neatgriezeniskas iekustināšanas Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas virzienā. To, ka joprojām neesam sasnieguši labāko iespējamo tiesiskuma līmeni mūsu valstī, paši labi zinām, un par to mums ik dienas atgādina gan notikumi iz valsts dzīves, gan sabiedriskajā sarunā nemitīgi klātesošais prasīgums pēc tiesiskuma.

Tiekšanās pēc pilnības un vārdos izteikts stingrs prasīgums ir svarīgi priekšnoteikumi kāda mērķa sasniegšanai un nostiprināšanai ilgtermiņā. Tomēr mērķis var izrādīties nesasniedzami tāls, ja, kā teikts sakāmvārdā, – “ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē”. Vēl jo vairāk tad, ja sakāmvārda būtība rēgojas acu priekšā tik bezkaunīgi un tik redzamā vietā kā sabiedriskā televīzija.

Kultūras jautājums

Tiesiskumu un taisnību valstī var vairot dažādos veidos, un visspēcīgāk tas darbojas gadījumā, ja katrs no mums savā ikdienas dzīvē un darbā cenšas pielikt savu roku savā veidā lielajam un kopējam sabiedrības veidošanas darbam, nenoveļot visu tikai uz policijas un tiesu sistēmas pleciem. Policija, prokuratūra un tiesas var darīt savu darbu, cik labi vien spēj, taču tas tiek “izviests miskastē” brīdī, kad sabiedrība ar savu attieksmi būtībā parāda, ka tai nav svarīgs tiesībsargu padarītais darbs.

Tiesiska valsts būtībā ir sabiedrības kultūras jautājums, ar kultūru šajā gadījumā domājot ko vairāk nekā māksliniecisko kultūru. Tas ir sava ziņā dzīvesveids un pieturēšanās pie noteiktām vērtībām, kas nepieciešamas, lai labi spētu darboties brīva un demokrātiska sabiedrība. No šejienes arī izriet katra sabiedrības locekļa atbildība par tiesiskuma stiprināšanu valstī, nemaz nerunājot par valsts iestāžu un institūciju atbildību šajā ziņā. Vienlīdz tas attiecas arī uz uzņēmumiem un nevalstiskām organizācijām, jo galu galā arī viņu pašu ilgtermiņa interesēs ir dzīvot pēc iespējas godīgākā un taisnīgākā valstī.

Latvijas TV noteikti nav vienīgā no plašsaziņas līdzekļiem, kas apzināti vai neapzināti ar savu rīcību nereti nestiprina tiesiskuma kultūra Latvijā, bet drīzāk gan vairo tiesisko nihilismu. Taču no sabiedriskās televīzijas, kuras galvenais mērķis nav par katru cenu nopelnīt vairāk un kurai būtu īpaši jādomā par sabiedrības kopējo mērķu sasniegšanu, mums ir pienākums un tiesības prasīt vairāk.

Savādi eksperti

Iemesls šim rakstam ir LTV raidījums “Sastrēgumstunda” 14.janvārī, kur uz sarunu studijā citu vidū bija aicināts arī Jurģis Liepnieks. Raidījuma sākumā viņš tika pieteikts kā polittehnologs, titros raidījuma gaitā arī kā “Saskaņas” priekšvēlēšanu kampaņas vadītājs. Raidījuma tēma bija par to, kā Latvijai rīkoties nomācošas Krievijas propagandas apstākļos.

Mani iebildumi nav par J.Liepnieka politiskajiem uzskatiem, jo tie mēdz būt atšķirīgi un sabiedriskajai televīzijai ir jāatspoguļo dažādi viedokļi. Mans jautājums sabiedriskajai televīzijai ir sekojošs – kādēļ man un citiem Latvijas cilvēkiem, kuri nav apsūdzēti par kriminālnoziegumiem, ir no sabiedriskās televīzijas ekrāna jāuzklausa tā saucamās digitālās TV krimināllietā apsūdzēta cilvēka pamācības?

Vai LTV redaktoriem un raidījumu veidotājiem liekas ļoti ikdienišķs un pavisam normāls princips, ka dienas vienu daļu cilvēks pavada uz apsūdzēto sola krimināllietā, kamēr dienas otrajā daļā ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību pamāca sabiedrību, kā dzīvot? J.Liepnieks jau nav vienīgais tāds gadījums. Tādi mums ir arī vienas pilsētas vadītājs un teātra vadītājs.

Iespējams, ka sabiedrībai patīk šādi skandalozi ļaudis un ar to dalību raidījumos var pacelt reitingus, taču tādā gadījumā varbūt apsvērt arī iespēju veidot būvniecības raidījumus, par ekspertiem pieaicinot Zolitūdes lietā apsūdzētos.

Skandāls un ņemšanās sabiedriskajos tīklos garantēta, reitingi arī. Bet varbūt tomēr nē? Protams, ka nē. Tieši tā iemesla dēļ, ka mēs kā sabiedrība vēlamies, lai patiesība tiktu noskaidrota un vainīgie sodīti.

Neredzamais tiesiskums

Ja mēs tiešām gribam, lai kriminālnoziegumi tiktu atšķetināti, vainīgie noskaidroti un sodīti, tad mums kā sabiedrībai ir šajā darbā jāatbalsta policija, prokuratūra un tiesas, nevis tieši pretēji ar savu attieksmi jānoniecina viņu darbs. Kāda jēga viņiem cīnīties un strādāt, ja sabiedrība ar savu attieksmi parāda, kuras ir īstās “autoritātes” un “viedokļu līderi”? Plašsaziņas līdzekļi un it īpaši sabiedriskie mediji ir tie, kas lielā mērā veido sabiedrības attieksmi.

Iespējams, ka kādam liekas pārspīlēta mana tiesiskuma izpratne, tomēr domāju, ka tiesiskums tāpat kā daudzas lietas ir līdzīgas leduskalnam, kura redzamā virsotne ir tikai maza daļa no kopuma. Ja mēs kā sabiedrība par normālu uzskatām principu, ka ikdienas gaitās starp darbu, mājām un veikaliem pilnīgi normāla lieta ir sēdēšana uz apsūdzēto sola krimināllietā, tad ko gan iemācīsies mūsu bērni un bērnu bērni?

Galu galā sodam ir jēga tikai tad, ja tas tiek uztverts kā sabiedrības nosodījums un vainas izpirkšana. Turklāt arī paši sodi mēdz būt dažādi. Pie vieglākā gala pieder morāls nosodījums, tad seko administratīvs sods un tikai pēc tam “smagākajā galā” nāk kriminālsodi. Nav labi pārkāpt nekādus likumus, taču administratīvs sods par neatļautu automašīnas novietošanu ir viena lieta, kamēr kriminālsods par valsts apkrāpšanu vai korupciju pavisam kas cits.

Arī arguments par to, ka apsūdzēts nav notiesāts un nav vēl noziedznieks, ir tikai daļēji ņemams vērā, jo cik tad daudzi no mums ir apsūdzēti kriminālnoziegumos? Un vai tiešām tāpat vien bez kāda iemesla cilvēks nonāk uz apsūdzēto sola? Ja reiz policijai un prokuratūrai ir bijušas pamatotas aizdomas un lieta ir nonākusi tiesā, tad vajadzētu spēt paciesties un pagaidīt tiesas iznākumu, nevis izlikties, ka nekāda tiesas procesa vispār nav un ka policija, prokuratūra un tiesa tikai kuļ “tukšus salmus”.

Godīgāki, nekā domājam

Ja kāds plašsaziņas līdzekļos pievērš uzmanību tikai kriminālziņām, tad varbūt var arī likties, ka visapkārt vieni noziegumi un noziedznieki. Taču, ja skatās kaut vai pieejamo statistiku par Latvijas cietumos ieslodzītajiem 2015.gada sākumā, tad redzams, ka cietumos mīt 4759 cilvēki.

No diviem miljoniem Latvijas ļaužu tas ir tikai 0,24 procenti, tātad ļoti, ļoti maza daļa. Kādi vēl izcieš nosacītu sodu, varbūt kāds vēl ir izsprucis sveikā pierādījumu trūkuma dēļ, vai kāds nemaz nav notverts, tomēr kopumā diezin vai krimināllietās un noziegumos vienā vai otrā veidā ir iesaistīti vairāk par dažiem procentiem Latvijas iedzīvotāju.

Jebkurā gadījumā tā ir izteikti mazākā daļa sabiedrības, kuri nonāk policijas un prokuratūras uzmanības lokā un uz apsūdzēto sola. Tādējādi atliek vēl ļoti liels daudzums Latvijas iedzīvotāju, starp kuriem sabiedriskajai televīzijai un ne tikai tai meklēt dažādu jomu ekspertus un lietpratējus, pār kuriem negulstas krimināla ēna.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste