NA saraksta līderis EK prezidenta amatā labprāt redzētu SVF vadītāju Kristīni Lagardu
Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām “Ir” intervē sabiedriskās domas aptaujās populārāko sarakstu līderus. Par būtiskākajiem jautājumiem, kas ir ES dienaskārtībā un partiju programmās, šoreiz atbild Nacionālās apvienības saraksta pirmais kandidāts, Eiropas parlamenta deputāts Roberts Zīle. (Pirmsvēlēšanu interviju sērijā iztaujājam arī Valdi Dombrovski no Vienotības un Andri Bērziņu no ZZS, savukārt Boriss Cilevičs no Saskaņas centra intervijai gan piekrita, taču neatrada tai laiku.)
Kopš Krievijas agresijas Ukrainā drošības situācija Eiropā ir mainījusies. Kādai ir jābūt ES tālākajai politikai attiecībā pret Krieviju? Kā šo vēlamo risinājumu praktiski panākt, ņemot vērā, ka ES dalībvalstu intereses atšķiras un par jebkuriem ārpolitikas jautājumiem jāpanāk vienprātība?
Pēdējās debates Strasbūrā par rezolūciju attiecībā uz Krievijas darbību Ukrainā parādīja – lielākā daļa saprot [situāciju]. Protams, ir kreisais flangs, kas nevēlas saprast, ka īstenībā runa ir par nosacītu [Krievijas] karu pret Rietumiem, pret Eiropas Savienību un NATO un tas placdarms vienkārši ir šobrīd Ukraina.
Tālākas eskalācijas [gadījumā Ukrainā] Eiropai būs jārīkojas daudz nopietnāk nekā pašlaik, bet nopietnas ekonomiskas sankcijas iespējamas vienīgi tad, kad Eiropas Savienība vienojas par kopēju kompensējošu mehānismu. Kapēc? Tapēc, ka ir Lielbriātānija ar Sitiju – pasaules lielāko finanšu tirgu, kurā ir liela Krievijas biznesa daļa. Otra lieta – militārie pasūtījumi, intereses eneģētikas sektorā Krievijā. Vācijā ir “Siemens”, “BOSCH”, “Volkswagen”. Plus gāze. Katram sāp. Kamēr neatrod kompnesējošu mehānismu (un valstu līderi par to ir runājuši, tāda neoficiāla informācija man ir), tikmēr nav tā saucamās trešās fāzes jeb ekonomiskās sankcijas, kas vienīgās ir iedarbīgas.
Kāda būtu šī mehānisma būtība – ka mēs visi vienlīdzīgi maksājam?
Man ir grūti noformulēt, bet ja mēs atradām ES līmenī iespēju noformulēt banku savienības mehānismu un pusotra gada laikā atradām izeju no šī strupceļa… Ir pilnīgi skaidrs – ja ir sankcijas, kas vērstas uz Krievijas kreditēšanas pārtraukšanu, tad “Siemens” un citiem beidzas projekti Krievijā, kas nozīmē bezdarba līmeņa pieaugumu. Skaidrs, ka Vācija vērtēs kādas citas iespējas, kas varētu līdzsvarot zaudējumus no šāda rakstura sankcijām. Tāpat arī franču militārais komplekss, jo viņi nevar vienkārši aizvērt šīs rūpnīcas.
Vai šie drošības jautājumi izvirzīsies priekšplānā ekonomiskajām interesēm?
Domāju, tas ir abolūti svarīgākais tuvākā gada jautājums Eiropas Savienībā, tai skaitā EP, kuram formālas varas nav, bet politiskais spiediens uz Eiropas Komisiju, arī Eiropas Padomi ir nepārsprotami iespējams. EP vēlēšanas ir pirmais solis, kas ļauj veidot nopietnu vēlmi pieņemt pretsoļus Krievijai.
Kādas risinājumus atbalstat enerģētiskās atkarības no Krievijas mazināšanā un kā Eiropas Savienība var palīdzēt risināt šo problēmu Latvijai?
Kas attiecas uz Latviju, tā ir mūsu pašu neizdarība attiecībā uz enerģētikas drošību. Eiropa ir iedevusi savā laikā naudu projektiem 50 miljardus. Kad sākās krīze, no tās naudas elektrības tirgū būvēja mūsu Kurzemes augstsprieguma līniju un Zviedrijas – Lietuvas kabeli. Nauda ir savienojumam ar Igauniju, kurai jau ir divi savienojumi ar Somiju. Tātad elektrības tirgū situācija izkustējās lielā mērā tāpēc, ka Eiropa iedeva naudu un Baltijai izdevās vienoties – izņemot par atomelektrostaciju, kuras projekts ir pagalam. Savukārt par gāzi mēs esam izdarījuši visu, lai nepaņemtu Eiropas naudu. Komisijai ir iesniegts projekts par somu un igauņu atsevišķu [LNG jeb sašķidrinātās gāzes termiņāļa] projektu – nezinu, vai tas iegūs apstiprinājumu. Latvija daudzus gadus ir piedalījusies viltus novilcināšanas spēlē ar [gāzes kompānijas “Itera Latvija” vadītāju Juri] Savicki kā potenciālā sašķidrinātās gāzes termināļa attīstītāju Rīgas ostā. Protams, no Eiropas puses tā netiek uztverta kā tirgus diversifikācija, jo viens no akcionāriem – vadītājiem, kuram pieder 16% “Latvijas gāzē”, iegūst vēl šo te. Skaidrs, ka ES to neatbalsta ar maksimālo 75% atbalsta līmeni. No tās puses viss ir izdarīts. Tas, ko es sagaida no [Polijas premjerministra Donalda] Tuska un citu Austrumeiropas līderu uzsaukuma par enerģētisko savienību – ļoti nopietnu, elastīgu tirgu. Protams, tas prasa savienojumu [starp valstīm] ātru pabeigšanu, tajā skaitā Polijas – Lietuvas savienojumu gāzei un elektrībai. Taču neesmu tik pārliecināts, vai līdzsvarosies cenas šajā tirgū. Ir panākums, ka jūs varat pārdot no vienas dalībvalsts gāzi otrai dalībvalstij, ko Krievija kādreiz nepieļāva, bet ir izņēmumi ar “Southstreem” un “Nordstreem”, kas īstenībā apiet Eiropas likumdošanu un Krievija ir panākusi speciālu statusu abos cauruļvados.
Uzskatu, ka enerģētiskā savienība ir ārkārtīgi svarīga, bet kā tā praktiski izvērtīsies, cik kvalitatīva iznāks – tas ir otrs svarīgais jautājums, kas pirmajos divos gados ir jārisina gan Eiropas Komisijai, gan parlamentam.
Jūs sacījāt, ka Latvija ir izdarījusi visu, lai nepaņemtu to naudu. Kāpēc tā?
Tāpēc, ka ir nepārprotamas interešu grupas, kas vēlas šo tirgu saglabāt tādu, kāds tas ir. To mēs redzam visos līmeņos. Valdības līmenī, Saeimas līmenī runājot [par gāzes tirgus liberalizāciju] pagājušajā gadā un šogad.
Kuri politiskie spēki aizstāv Krievijas intereses?
Toreiz jau bija skaidrs – Saeimas Tautsaimniecības komisijā galvenie spēki bija [Saskaņas centra Ivars] Zariņš un [Vienotības frakcijas vadītājs] Dzintars Zaķis.
Domāju, ka izdevās nedaudz labāk Enerģētikas likumu pabeigt šogad. Jāsaka, [ekonomikas ministra, Reformu partijas pārstāvja Daniela] Pavļuta iesniegtais valdības projekts bija diezgan bezzobains. Bet izdevās saglābt to situāciju – jebkurā gadījumā tas [gāzes tirgus atvēršana] nevar notikt vēlāk kā 2017.gada aprīlī. Vismaz tik daudz izdevās.
Pēc krīzes, kas daudzus atstāja bez darba, aktuāls ir jautājums, kā Eiropai kļūt kokurētspējīgākai. Kādi ir jūsu trīs galvenie priekšlikumi, kurus aizstāvēsit parlamentā?
Viens – enerģētikas savienība. Politiski ļoti svarīgs jautājums, te pievienojam arī energoefektivitātes lietas, jo Eiropa kļūs konkurētspējīga tikai tad, ja tai būs konkurētspējīgas cenas enerģētikas tirgū ar ASV, kas pašlaik tā nav. Gāzes cenu atšķirība ir gandrīz trīs reizes, bet elektrībā – ASV ir aptuveni 60% no mūsu cenas. Mēs nespēsim konkurēt ar šo zonu.
Otrs aspekts, kas varētu veicināt mūsu konkurētspēju – brīvās tirdzniecības līgums ar ASV. Tur ir savi mīnusi un riski, bet ir vietas, kur arī iegūstam.
Trešais – finanšu sektora stabilizācija, lai īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem būtu pieejami līdzvērtīgi kredītresursi attīstībai. Pašlaik ar visu šo krīzi ir milzīga tirgus atšķirība – finansēties Spānijā, Portuglālē vai Vācijā. Ceru, ka Banku savienība tur nospēlēs savu lomu.
Varbūt ES būtu jābeidz milzīgie tēriņi lauksaimniecības subsīdijām, kas jau pats par sevi ir tirgus kropļojums, nemaz nerunājot par vnevienlīdzību starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm?
Kā ekonomists es tam piekrītu, bet jautājums, vai politiski to iespējams dabūt, jo lauksaimnieku lobijs ir ļoti spēcīgs. Skaidrs, ka nākošajā parlamentā būs debates par kopējās lauksaimniecības politikas reformu un lielā mērā tā gandrīz var konceptuāli beigties nākošajā sasaukumā, lai atbilstoši var pabeigt finanšu perspektīvu [nākamajiem septiņiem gadiem pēc 2020.gada]. Vai paliks tiešmaksājumi šodienas izskatā – domāju, ka tie tiks reformēti uz nākošo periodu, bet nevaru precīzi to pateikt, jāredz arī kompozīcija parlamentā un EK sastāvs.
Šogad Eiropas parlamenta vēlētāju balsis pastarpināti ietekmēs arī to, kas vadīs EK. Kā jūs vērtējat kandidātus, vai viņu vidū redzat līderi, kas varētu vadīt ES turpmākos gadus, kad riski un pārbaudījumi visticamāk tikai pieaugs?
Nē, es neredzu šo [EK prezidenta izvēles procesu] kā teātri, ar kuru mēģina padarīt Eiropas politiku tuvāku pilsoņiem. Pieņemu, ka tas var sasniegt otrādu efektu.
Ko jūs gribētu redzēt šajā amatā?
Kristīni Lagardu, [Starptautiskā valūtas fonda vadītāju]. Tas ir mans personīgais viedoklis. Skaidrs, ka viņas kandidatūra varbūt ir pretrunīga, bet no sieviešu personībām, kas ir globālajā politikā, viņa ir abolūti redzamākā, kas varētu [šo darbu] darīt. Jautājums, vai tā sakritīs [apstākļi].Viņa ir Eiropas Tautas partijas pārstāve – protams, mēs labāk redzam konservatīvu politiķi [EK vadībā], nekā sociālistu. Viņa ir pierādījusi sevi ļoti sarežģītos apstākļos vadot SVF. Visbeidzot, apmierināts varētu būt arī kreisais flangs Eiropas politiskajā spektrā, jo viņa ir sieviete.
Brīvās tirdzniecības līgums ar ASV, kas noteiktu brīva darbaspēku kustību starp valstīm un būtiski samazinātu dalībvalstu iespējas regulēt tirgu, ir būtisks jaunā sasaukuma jautājums. Kāda ir jūsu nostāja par to?
Ģeopolitiski pozitīva. Jautājums, uz kuru šobrīd nevaru atbildēt – es nezinu visu saturu, paredzu, ka ir lielas atšķirības ASV regulējumā un Eiropas regulējumā. Piemēram, man zināmajā transporta nozarē ASV neļauj trešo valstu pusei nopirkt terminālu vairākuma akcijas, aviokompānijas nedrīkst tikt pārdotas citiem investoriem, kas nav saistīti ar ASV. Vairākas šādas lietas enerģētikas sektorā ir ārkārtīgi būtiskas, jo pašreiz ASV līdz 2018.gadam neļauj eksportēt savu gāzi, kas mums būtu svarīgi, ar brīvās tirdzniecības līgumu šo situāciju var mainīt.
Protams, daudziem ir bažas par ģenētiski modificēto organismu klātesamību pārtikas tirgū, par ko daži zaļie saceļ brēku Eiropas līmenī un arī šeit pat Latvijā, droši vien tur ir zināma taisnība. Ir jāpabeidz sarunas ar ASV, jāatrod risinājums. Tas ir Rietumu pasaulei ģeopolitiski svarīgs uzdevums – atrast vienošanos.
Datu aizsardzība un privātums interneta laikmetā šobrīd ir karsts temats Eiropā, sevišķi spiegošanas skandālu ēnā un arī saistībā ar jaunākajiem Eiropas tiesu lēmumiem. Kāda ir jūsu nostāja, kā ES varētu stiprināt indivīdu tiesības vienlaikus neatņemot sev iespēju parūpēties par drošību?
Tas ir profesionāls jautājums par datu dzēšanu, par ko lielās kompānijas kā “Google” tagad ir satraukušās. Es nejūtos tik liels eksperts, lai varētu pateikt, vai tas ir izdarāms vai kaitē drošībai, bet mans viedoklis – mūsdienu pasaulē personu datu aizsardzība ir ārkārtīgi svarīga lieta, bet, ja samēro sabiedrības interses, cik tālu ir nepieciešamais privātums un cik tālu kaitējums drošībai, tad domāju, ka vairums Eiropas sabiedrības uzskatītu, ka drošība ir svarīgāka.
Jūsu partijas programmā minēts, ka divu ātrumu Eiropa vai ES dalīšana «kodolā» un perifērijā nodevīs pie ES vājuma un ģeopolitiskās lomas samazināšanās. Bet eirozonas pastāvēšana jau faktiski ir viens no šiem dalījumiem ES iekšienē.
Jā, bet nebūs tā aina tālāk – kā daži politiķi mēģina Eiropā spiest uz to, ka vai nu jūs esat eirozonā vai kā čaula mēģinat atdalīties. Piemēram, ja mūsu reģionā Zviedriju, Dāniju un Lielbritāniju atstumj tālāk no vienotā tirgus, tad ES nepārprotami kļūst vājāka arī drošības un ārpolitikas jautājumos.
Kāds ir risinājums?
Ir jāatrod kompromiss – iespējams, jāiet uz ES līguma maiņām, kas ir vairāku valstu interesēs. Man gribētos, lai Latvijas prezidentūras laikā tas būtu viens no virzieniem – uzsākt šo procesu.
Programmā arī minēts, ka NA atbalsta brīvu darbaspēka kustību ES, taču uzskata, ka gan ES, gan dalībvalstu politikai ir jāveicina pilsoņu ieinteresētību dzīvot savā valstī – nedrīkst veidoties ES, kurā «kodols» piesaista darbaspēku, audzē labklājību, bet apkārt veidojas nīkuļojoša «buferzona». Kā Eiropas Savienība veicinās dzīvošanu savā valstī?
Eiropa nonāks konfliktā, ja jaunais darbaspēks aizbrauks piemēram, uz Vāciju, Lielbritāniju, Franciju. Ja tās atkops savu ekonomisko politiku, tad tie reģioni Vidusjūras Eiropas daļā, kuri ir palikuši parādā pensiju fondiem Vācijā, nesamaksās šo naudu atpakaļ, jo tie cilvēki, kas pelna nacionālo ienākumu, nebūs viņu zemē.
Mēs uzskatām, ka vajag uzturēt Eiropu dažādībā ar kultūru, valodu un nacionalitāti. Nesaku, ka nevajadzētu kādu laiku strādāt vai mācīties Eiropā – tas ir tikai atbalstāmi, bet principā nācijai ir jāsaglabājas savā teritorijā.
Bet kā šī politika veicinās palikšanu?
Ir jāizlīdzina [finansējuma] pieejamība mazajai un vidējai uzņēmējdarbībai – kredītprocenti nevar atšķirties vairākas reizes starp Vācijas un Latvijas mazā uzņēmuma iespējām.
Kā jūs to Eiropā ietekmēsit, kādi šeit ir procenti?
Ir jānovāc pārrobežu šķēršļi, lai vācu bankas varētu šeit kreditēt pa tiešo, ja viņām būtu interese. Ekonomiskā, sociālā kohēzija ir viens no stūrakmeņiem Eiropas Savienībā, lai jūs neattīstītu tikai centrus ap lielajām pilsētām lielajās valstīs, bet arī perifēriju. Tā ir reāla nauda. Mums finanšu sektorā ir jāatrod elementi, kas iedrošina banku sektoru kreditēt saprātīgos līmeņos projektus, kas ir dzīvotspējīgi arī perifērijā. Ja gribat, lai brīvā kustība [ES ietvaros] un reizē valstu identitāte saglabājas, tad Eiropā ir jāpanāk lielāka kopprodukta pārdale par labu kopējām Eiropas vienotā tirgus vajadzībām. Respektīvi, nevis viens procents [kādi šobrīd ir noteikti ES budžeta griesti pret ES kopproduktu], bet lielāks. Sāksim ar diviem, trim procentiem.
Jūsu programmā arī rakstīts, ka ES līmenī jāvēršas pret Šengenas uzturēšanās atļauju un pilsonības tirdzniecību, jāpārtrauc uzturēšanās atļauju tirdzniecība pret ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, kas kropļo tirgu, paaugstina cenas un liedz iespēju vietējiem iedzīvotājiem tikt pie mājokļa. Kad NA domā panākt visa ES līmeņa aizliegumu tirgot uzturēšanās atļaujas par nekustamo īpašumu?
Domāju, ka tas ir dažu gadu jautājums. Kad Maltas sociālistu valdība nolēma tirgot pilsonību par nekustamajiem īpašumiem, bija jau ārkārtīgi būtiskas debates šā gada janvārī. Juridiski šajā jautājumā nav regulējuma, tā ir dalībvalstu kompetence, taču šis ir Šengenas jautājums – dalībvalsti var sodīt, ja tā nevar nodrošināt kvalitatīvu pārbaudi uztuēšanās atļauju ieguves procesā, ko pašlaik pie šiem apjomiem mēs nespējam. Tātad valstij var ierobežot pārvietošanos Šengenas zonā, tā ka metodes ir EK rīcībā jau tagad.
Vienprātību panākt būs grūti, īpaši jau ģeopolitiskās situācijas dēļ, kas ir gan Maltā, gan Grieķijā, gan Latvijā – Krievijas pircēji ir numur viens. Domāju, visi saprot, ka šī situācija arī ģeopolitiski ir ļoti bīstama, tajā skaitā Šengenas zonā no drošības viedokļa un kapitāla izcelsmes [legalitātes] viedokļa.
Programmā solāt strādāt, lai ES daudzgadu budžeta vidussposma izvērtējumā 2016.gadā izmaiņas ES fondu prioritātēs un nosacījumos atbilstu Latvijas interesēm. Ko tieši vēlaties panākt budžeta vidusspoma diskusijā?
Konkrēti, piemēram, “Conecting Europe facility” [infrastruktūras atbalsta programma transporta, enerģētikas un telekomunikāciju tīklu veidošanai Eiropā]. No Baltijas tur zināmākais projekts ir “Rail Baltica” – ietvara dokumentā ir ierakstīts, ka 2016.gada beigas ir tas brīdis, kad tiek pārvērtēts projekta stāvoklis, ar 2017.gadu komisija var sludināt jaunus konkursus. Šī ir tā baža – nedrīkst pieļaut EP apstiprinātas [budžeta] pozīcijas maiņu, kas kavēšanās dēļ ļautu šo projektu vispār pazaudēt. Tas pats ir ar sašķidrinātās gāzes termināli enerģētikas sadaļā. Mēs rosināsim nemainīt kritērijus, bet pagarināt termiņus.
Vai esat gatavi parlamentā sadarboties ar Lepenas Nacionālo fronti?
Nē.
Programmā ir atbalsts Ukrainas, Gruzijas un citu bijušo PSRS republiku rietumnieciski demokrātiskām tendencēm, palīdzot tuvināties Eiropas Savienībai. Kā tas iet kopā ar NA politiķu vēlmi atpūsties un izklaidēties kopā ar Lukašenko hokeja spēlēs?
Tas jājautā Romānam Naudiņam un dažiem citiem, kas tur spēlējuši hokeju. Bieži vien politikā nejūt, kas ir svarīgs, kas nav, bet Austrumu partnerība ir ārkārtīgi svarīga. Ir runa par Moldovu, Gruziju, Ukrainu. Baltkrievija pašreizējā situācijā nav nopietni vērtējama kā partnere – tur ir Lukašenko režīms, vini nevar pagriezties sājā virzienā. Austrumu partnerība ir absolūti izšķiroša Latvijas interesēm, jo Krievija šobrīd vērš savu ģeopolitisko uzbrukumu Austrumu partnerības valstī, tāpēc vienīgā iespēja pretsolim ir stiprināt Austrumu partnerību.
Tomēr jūs šīs izklaides ar Lukašenko akceptējat?
Nē, es neakceptēju. Mēs esam par to runājuši, domas dalās par šo jautājumu. Katrā ziņā NA kā demokrātiskā organizācijā ir dažādi viedokļi. Manā skatījumā tas nav peiņemami, bet tas nenozīmē, ka mēs tāpēc mēģināsim plēst partiju kopā.
Komentāri (32)