ZZS saraksta līderis EP vēlēšanās uzskata lauksaimniecību par ES konkurētspējas stūrakmeni
Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām “Ir” intervē sabiedriskās domas aptaujās populārāko sarakstu līderus. Par būtiskākajiem jautājumiem, kas ir ES dienaskārtībā un partiju programmās, šoreiz atbild ZZS saraksta pirmais kandidāts, Saeimas deputāts Andris Bērziņš. (Pirmsvēlēšanu interviju sērijā iztaujājam arī Valdi Dombrovski no Vienotības un Robertu Zīli no Nacionālās apvienības, savukārt Boriss Cilevičs no Saskaņas centra intervijai gan piekrita, taču neatrada tai laiku.)
Kopš Krievijas agresijas Ukrainā drošības situācija Eiropā ir mainījusies. Kādai jābūt ES tālākajai politikai attiecībā pret Krieviju?
Situācija ir mainījusies ļoti spēcīgi! Nākamajam parlamentam stāv priekšā ļoti nopietnas korekcijas ES attiecībā uz šiem jautājumiem, jo visu laiku ir bijusi mierīga tecēšana – kaut ko drusku padiskutē, tad šis ir blieziens dubultā. Pirmkārt, pa drošību, otrkārt – ekonomiku. Eiropa ilgi diskutējusi par enerģētikas neatkarību, bet šie notikumi ir paātrinājuši [vēlmi] meklēt alternatīvu.
Kas attiecas uz sankcijām pret Krieviju, tas gan nav tik vienkārši. Es salīdzināšu – strādājot desmit gadus Eiropas parlamentārajā asamblejā, kur ir 47 valstis, tad sākotnēji 70% bija principi un 30% intereses, tagad tas ir otrādi – 70% intereses un 30% principi.
Kā jūs to mērāt?
Pēc balsojumiem, attieksmes, strādājot politiskajā grupā. Pirms 10 gadiem, ja kaut kas tāds parādījās, bija stingra nostāja, ka tā nedrīkst būt – bija Eiropas dokumenti, hartas un mums visiem ir jāievēro vienādi noteikumi. Vienādi! Tagad dubultie standarti mums parādās uz tās pašas Krievijas fona.
Bet kādai tad ir jābūt turpmāk ES politikai un kā panākt šo rezultātu, ņemot vērā, ka ES dalībvalstu intereses atšķiras un par jebkuriem ārpolitikas jautājumiem jāpanāk vienprātība?
Ir jābūt dialogam. Es nezinu, kāda ir bijusi saruna ar Šveices bankas pārstāvjiem, kad bija pie Putina. Man liekas, ka Šveices bankas pārstāvji bija aizbraukuši pie Putina. Es biju pilnīgā šokā, kas tik tur nebija braukuši, bet pēc tās tikšanās sekoja Putina paziņojums, ka viņš iesaka pārtraukt darbības Ukrainā – ko līdz tam neviens, godīgi sakot, nebija panācis. Es domāju, ka tieši ekonomiskās intereses ir pamatā. Gan krievi, gan Eiropa ir ieinteresēta ekonomiski un šeit ir jāatrod tādi saskarsmes punkti, kuri ir ļoti neizdevīgi priekš Krievijas. Krievijā arī ir domājoši cilvēki, kas māk kalkulēt un skaitīt, ko tas izmaksās, tas nav tikai emocionāls risinājums. Sankcijas ir diezgan trauslas. Ja dažiem – desmit, piecpadsmit oligarhiem uzliek kaut kādas sankcijas – tas ir tāds maziņš solītis. Svarīgākais jau ir Eiropā atrast vienotu pieeju šajā jautājumā.
Kādā veidā?
Es nezinu, kādā veidā to izdarīt. Domāju, ka pati Eiropa nezin, jo katras valsts intereses pašlaik ir [augstāk par kopējām]. Vācija pašlaik vērtē savas vērtības, Lielbritānija savas, Francija skatās – viņiem ir noslēgti līgumi par kuģiem [ko ražo Krievijas armijas vajadzībām], katram ir sava interese un viņi negribētu iesist robu savā budžetā. Svarīgākais tomēr būtu atrast mierīgus risinājumus šim jautājumam. Es domāju, ka te ir ieinteresēti visi, Eiropa tajā skaitā.
Ko jūs domājat ar mierīgiem risinājumiem?
Es nezinu, vai Eiropa atbalstītu kādas militāras iedarbības, tie būtu tikai ekonomiskie jautājumi.
Jūs domājat NATO ietvaros?
Nē, nē, protams, tā nav kara darbība šajā momentā, bet Eiropai ir stipri jādomā par Austrumu robežas stiprināšanu.
Vai NATO ir jāstiprina karaspēka klātbūtne Latvijā?
Mēs esam diskutējuši [partijas iekšienē], ir dažādi viedokli, bet mans viedoklis – jā.
Stratēģiskais jautājums par enerģētikas neatkarību no Krievijas – kādus risinājuma variantus atbalstāt un kā Eiropas Savienība var palīdzēt risināt šo problēmu Latvijai?
Tā var palīdzēt tikai tajā gadījumā, ja pati ir spējīga atrisināt problēmas, kas ir Eiropai. Ja lielu daļu [enerģētisko resursu] Eiropa saņem no āra un ap 35% ir no Krievijas – gāze, nafta un viss pārējais – tad Eiropai ir jāizdomā iekšējā drošības sistēma pašā Eiropā. Par to pašlaik runā arī mūsu kolēģi poļi. Jāveido rezerves uzkrājumi, kas palīdz vienai vai otrai valstij.
Otrs, ja runājam par tirgus liberalizāciju, tad no nepareiza punkta esam sākuši to darīt. Bija nepieciešams jau veikt visus priekšdarbus, lai tirgū – vienalga, vai energotirgū vai centrāltirgū – ir jābūt izvēles variantiem. Bet tie tīkli, kam pieslēgties, nav gatavi!
Kur ir problēma? ZZS daudzus gadus ir valdībā, bija visas iespējas šos jautājumus risināt.
Redziet, tas nav tik vienkārši. Es neesmu tik liels speciālists energojautājumos, bet tāpat kā valsi dejo – te jābūt diviem. Tie, kas grib to darīt, ir gatavi un vēl ir jābūt naudai.
Jautājums, vai jūs esat tie, kas to grib darīt – grib mazināt Latvijas atkarību no Krievijas energoresursiem?
Gatavi mēs esam. Tā ir valsts drošība.
Griba ir?
Protams, ka ir. Tikai vienam nosacījumam ir jābūt. Veidojot šo tirgu, nedrīkst ciest pa – tē – rē – tājs! Ir jābūt demokrātiskām cenām. Nesapratīs cilvēks skaidrojumu – jūs maksājāt summu x, tagad būs jāmaksā xx. Viņš teiks – mani tas neinteresē.
Vai par drošību nav jāmaksā vairāk?
Par drošību vienmēr jāmaksā, bet ir divas drošības. Mēs tagad runājam par robežas drošību, bet ir arī sociālā drošība. Abas ir ļoti bīstamas. Kā zināms, sociālās drošības jautājumi Eiropā ir daudzās valstīs – Portugālē, Itālijā, Grieķijā, Maltā – rodas sociālie nemieri, ja cilvēks nevar atrast darbu. Tas rada iekšējo spriedzi, kas nav mazāk bīstama iekšējai drošībai.
Jūs tātad atbalstāt Latvijas atkarības samazināšanu no Krievijas energoresursiem tikai pie nosacījuma, ja ir lētāki risinājuma varianti?
Mans viedoklis ir tāds – ir vajadzīgs izveidot šos tīklus. Jāpārliecina Eiropa – tā būtu iespēja mūsu astoņiem Latvijas deputātiem – ka ir nepieciešams ieguldīt līdzekļus, lai ātrāk varētu šos jautājumus risināt. Ta ir nostāja. Nevar pašlaik kaut ko aiztaisīt ciet, ja mums nav absolūti nekādas citas alternatīvas. Es nezinu, cik tālu ir tas, ko dzirdēju – premjerministre ir bijusi ASV, apspriedta iespēja, ka [sašķidrināto gāzi] varētu vest uz šejieni. Neesmu iedziļinājies detaļās šajā jautājumā. Ja tā ir alternatīva, cilvēki sapratīs, ja būs drusku dārgāka.
Pēc krīzes, kas daudzus atstāja bez darba, aktuāls ir jautājums, kā Eiropai kļūt kokurētspējīgākai. Kādi ir jūsu trīs galvenie priekšlikumi, kurus aizstāvēsiet parlamentā?
Tieši trīs jūs gribat?
Nu, varbūt vienu vismaz.
(smejas) Visas Eiropas konkurētspējai? (Domā) Tā, lai neaizšautos pa daudz fantāzijās. Redziet, konkurences ir tas, kas vairāk mums te ir iekšēji [risināms jautājums]. Ja runājam par lauksaimniecību, Eiropa ir deklarējusi, ka no 1963.gada maksājumi lauksaimniecībai visu laiku ir samazinājušies. Tirgus ir bijis pilns, nav kur [sarežoto] likt. Šodien Eiropa par to saka – kopumā pasaulē ir pie 8 miljardiem cilvēku, daudzi cieš trūkumu, un Eiropa varētu būt viens no placdarmiem, kas piecos gados lauksaimniecībā saražoto dubulto. Tas ieiet pasaules tirgos – tiem, kas nespēj saražot. Domāju, ka tā ir ļoti, ļoti pozitīva ziņa arī Latvijas lauksaimnieku nākotnei.
Tātad, jūsu doma ir, ka ES konkurētspējas veicināšanai vajag palielināt lauksaimniecisko ražošanu?
Jūs domājat konkurēt ar visu pasauli, vai iekšējo tirgu?
Es domāju ES kā savienību – tās konkurētspēju.
Par lauksaimniecību, tas ir viens.
Vai būs vēl kas?
Tur lai jums lielie speciālisti vairāk runā, bet nu konkurētspēja Eiropai – tā ir ilgāka diskusija. Es domāju, ka trīs lietas katrs varbūt jums varētu saukt, bet es negribu tādā… Nu skatāmies ar Ķīnu – kā konkurēt ar Austrumiem, kāda ir sadarbība, kādas rūpnīcas. Paskatieties, kas pēc krīzes notiekas. Salīdzinot – Eiropa iegājusi daudzos meitas uzņēmumos automobiļu ražošanā Krievijas tirgū, kur ir filiāles, tagad veidojoties šīm ekonomiskajām sankcijām pret Krieviju, šīs filiāles visas tiek mazāk vai vairāk sašaurinātas. Ņemot ārā investīcijas, viss apstājas. Tas jau viss nerada pozitīvu konkurētspēju pašai Eiropai. Tātad viņai jāatrod citi tirgi, uz kurieni iet.
Bet kā tad palielināt to konkurētspēju?
Man ir grūti pašlaik vēl kaut ko [pateikt]. Es par lauksaimniecību – to jums esmu gatavs pateikt, jo Eiropa ir viena no lielākajiem un kvalitatīvākajiem produktu ražotājiem.
Vai nebūtu jāpārtrauc milzīgās ES lauksaimniecības subsīdijas, kas kropļo tirgu un turklāt rada nevienlīdzību starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm?
Nē. Kā jau es teicu, sākot no 1963.gada šis finansējums visu laiku ir samazinājies. Arī nākamā perioda budžetā lauksaimniecībai kopējā summa ir samazināta. Obligāti tad lūdzu, – ja lielās valstis ir ar mieru kaut ko samazināt savos tēriņos lauksaimniecībai, jo viņi dzīvo diezgan bagāti, tad izlīdzināt Baltijas valstu reģionam, dot viņiem vairāk iespēju attīstīties. Domāju, ka tā ir ļoti negodīga politika, kas ir bijusi visu laiku attiecībā pret mūsu valstīm.
Tad, jūsuprāt, šis lauksaimniecības subsīdiju mehānisms, runājot par konkurētspējas veicināšanu, principā ir labs?
Cits pašlaik nav izdomāts.
Šogad Eiropas parlamenta vēlētāju balsis pastarpināti ietekmēs arī to, kas vadīs Eiropas Komisiju. Kā jūs vērtējat kandidātus – vai viņu vidū redzat līderi, kas varētu vadīt ES turpmākos gadus, kad riski un pārbaudījumi visticamāk tikai pieaugs?
Ja no četriem tagadējiem kandidātiem, tad Žans Klods Junkers. Ja mani ievēlētu Eiropas Parlamentā, es redzētu savu darbu, pirmkārt, Eiropas Tautas partijā un Junkeram ir ļoti liela pieredze gan kā premjeram, gan parlamentā. Redzu, ka šis cilvēks ir spējīgs to darīt. Jautājums, kādi būs vēlēšanu rezultāti, jo eiroskeptiķu ienākšana varētu būt diezgan būtiska, kas daudz ko varētu izmainīt arī pašā Eiropas Parlamentā.
Viens no lielajiem jautājumiem ES darbakārtībā šobrīd ir brīvās tirdzniecības līgums ar ASV, kas noteiktu brīvu darbaspēku kustību starp valstīm un būtiski samazinātu dalībvalstu iespējas regulēt tirgu. Kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā?
Tā ir divdomīga. Pirmkārt, sarunu cikls vēl nav beidzies, dokuments vēl nav līdz galam akceptēts, pašlaik ir vēl tāda formēšanās stadijā. Kā jūs zināt, ir diezgan liela pretestība pašā Eiropā – gan gribas, gan ir lielas bailes attiecībā uz šī līguma slēgšanu. Es neiedziļināšos, jo es gribētu redzēt šo līgumu, kāds viņš būtu, ja ietu uz parakstīšanu. Es esmu 50% uz 50%.
Ja jums būtu jāpasaka vēlētājiem – ko gaidīt no jums?
Labi, 60% jā un 40%, ka nē. Ir ļoti daudz neskaidri jautājumi. Par to pašu tirgu, kas ir ļoti būtisks jautājums Eiropai. Šis jautājums jau nestiprinās tirgu. Šajos dokumentos, kas līdz galam nav izstrādāti, ir kaut kas, kas nes klāt plususu, kaut kas, kas mīnusus.
Datu aizsardzība un privātums interneta laikmetā šobrīd ir karsts temats Eiropā, sevišķi pēdējo skandālu ēnā un arī saistībā ar jaunākajiem Eiropas tiesu lēmumiem. Kāda ir jūsu nostāja, kā ES varētu stiprināt indivīdu tiesības, vienlaikus neatņemot sev iespēju parūpēties par drošību?
Jūs man tiešām tādus globālus jautājumus uzdodat. Šis globālais jautājums ir ļoti spēcīgs globāls jautājums.
Eiropas Parlamentā jums varētu nākties ar to saskarties.
Ne, ne, nē – ja manā vietā šeit Merkeles kundze sēdētu, es domāju, ka viņa, bāzējoties uz to, ka viņas telefonsarunas tika noklausītas, asi reaģētu uz to, ka ir jābūt ļoti stingrai kontrolei. Cilvēka privātai dzīvei ir jābūt aizsargātai, tas ir viennozīmīgi. Kāds būs mehānisms, to lai tehnologi tagad izdomā.
Jūsuprāt, indivīda tiesības uz privātumu ir augstākas par nacionālo drošību?
Es jums atbildēšu tā – priekš tam ir specdienesti, kas strādā šajos jautājumos. Ja specdienesti, valdības – ne jau visa sabiedrība – zina, kas notiek, ja tiešām ir nepieciešams [privātumu ierobežot], lai nacionālā drošība būtu, tad indivīda tiesībām šajā gadījumā jāaiziet otrajā plaknē. Bet to nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, arī specdienesti. Ir jābūt kontrolējamai šai sistēmai, nedrīkst būt tā, ka zem šī nosaukuma «nacionālās intereses», mēs paliekam apakšā da jebko.
Savā programmā jūs rakstāt, ka iestāsities par reformu veikšanu ES, strauji jāsamazina EK birokrātisko procedūru apjoms, ierēdņu skaits un administratīvās izmaksas. Ko tad tieši jūs gribētu samazināt un par cik?
Administratīvais aparāts ir diezgan liels, to varētu samazināt vismaz par 10%. Otrkārt, ir jāatrod kaut kāds konsensuss starp Briseli un Strasbūru, jo šī vizināšanās ir absolūti neracionāla. Man ļoti patīk šī pilsēta – Strasbūra, bet ir jādomā kaut kāds risinājums.
Kāds ir jūsu piedāvājums?
Lūdzu, pārcelsimies uz Strasbūru. Nevar braukāt un tērēt šīs milzīgās summas.
Jūs arī pieminat birokrātiskās procedūras, kas jāsamazina, varbūt jūs varētu kādu piemēru minēt?
Tā ir milzīgā dokumentu gūzma, šausmīgi smagais mehānisms, kas ir izstrādāts. Samazināt šo smaguma nastu, kas iet Eiropas dokumentos, par to runā paši cilvēki arī no Briseles. Tie, kas ir kārtojuši kādus dokumentus ar Briseli, viņi ir pusceļā un saka – vairāk man nav spēka to darīt.
Būtība ir vienkāršot vispārīgi to [procesu]. Jo sarežģītāk raksta [noteikumus], jo sarežģītāk notiek. Taisīsim to vienkāršāku un ātrāku, lai mēs tiktu pie rezultāta. Jūs prasījāt, lai būtu konkurētspēja Eiropā – tad viņi paši atzītst, lai Eiropā kaut ko panāktu, tas ātrāk pa pieci, trīs gadi nav iespējams. Pie tās situācijas, kas tagad veidojas Eiropā, šāds modelis vienkārši nedrīkst kalpot. Mums jāstrādā ātrāk, lai nonāktu pie re-zul- tā-ta.
Kāds būtu, jūsuprāt, optimālais termiņš kāda lēmuma pieņemšanai?
Tā procedūra uz kādiem 20-30% jāsamazina. Īsāku ceļu! Palielināt atbildību, samazinot cilvēku skaitu, kas pieņem lēmumus.
Programmā arī solāt darīt visu iespējamo, lai panāktu daudz taisnīgākus tiešmaksājumus mūsu lauksaimniekiem, kā arī palielinātu pieejamo finansējumu no ES budžeta Latvijas uzņēmējiem, sākot ar 2020.gadu. Kādam jābūt finansējumam, par cik «taisnīgāku» sistēmu ir runa?
No 2007. līdz 2013.gadam lauksaimniekiem bija prasība par vidējo tiešmaksājumu summu. Tas ir «nedamaksāts» – divi miljardi šajā laiā. Ja rēķinam tagad līdz 2020.gadam, tad būs nedamaksāts viens miljards eiro. Ja sakam, ka ES tiecas uz vienādiem maksājumiem, lai tādi būtu vismaz Baltijas valstīs, tad 2020.gadā tiešām būs vienādi – 196 eiro. Bet, ja paskatāmies līkni, kas iet Igaunijā, Lietuvā, Latvijā, tad katru gadu Lietuva un Igaunija saņem vairāk naudas un Latvija saņem vismazāk no visām ES dalībvalstīm par tiešmaksājumiem. Tikai sākot ar 2020.gadu, [būs vielīdzīgi]. Ar šo budžetu mēs neko nevaram izdarīt, bet strādājot uz nākošo budžetu, ir jābūt vidējiem tiešmaksājumiem.
Vai šis nav tāds tukšs solījums, jo pilnvaras šim parlamentam ir tikai līdz 2018.gadam?
Mēs nevaram mainīt finansiālo periodu. Tas ir diezgan slikti uztaisīts, ka EP ievēlētais deputāts var tikai iestrādāties, bet viņam nav pilna finansiālā cikla, lai varētu realizēt savas idejas reālā budžetā. Nākošais deputāts realizēs.
Bet kā lai vēlētājs saprot, vai jūs šobrīd varat izpildīt to, ko solāt?
Es varu solīt to, ka es pie tā noteikti strādāšu – iestrādes būs veiktas, ja nākošajos divos gados jaunie deputāti neveiks kādas korekcijas.
Jūsu programmā ir arī apņemšanās iestāties par to, lai Latvijas valdība pilnībā ratificētu ES sociālo hartu. Bet Latvija jau ir to ratificējusi, izņemot pantu par darba algām.
Ar dažiem punktiem mēs neesam ratificējuši, jo katrs hartas punkts prasa arī attiecīgu darbību nacionālajā līmenī, lai viņš tiktu finansēts.
Viens no punktiem ir par darba algu, kas nozīmētu minimālās algas pārskatīšanu. Ko tieši jūs darītu, lai piespiestu Latviju to ratificēt?
Ziniet, te es vados pēc Žana Kloda Junkera uzstāšanās “Euronews”. Es biju pilnīgi šokēts, kad viņš nolasīja ideju, kas ir ierakstīta mūsu programmā – Junkers paziņoja, ka Eiropā visiem varētu būt vienāda minimālā alga. Tie ir Žana Kloda Junkera vārdi, kurš ir viens no reālākajiem EK prezidenta kandidātiem. Redziet, par šiem jautājumiem runā tāda līmeņa augsti onkuļi.
Ja nopietni pieejam šim jautājumam, tur ir pozitīvais un negatīvais moments. Ja skatāmies no pozitīvās puses, Latvijas iedzīvotāji, darbaņēmēji būs vinnētājs, jo Latvijas alga ir stipri mazāka nekā Lielbritānijā, Francijā vai kādā citā valstī. Ja skatāmies no darba devēja puses, tad viņi būs ļoti neapmierināti, viņiem ir vairāk jāpelna, vairāk jāiegulda resursi. Ja tiešām šī ideja no Žana Kloda Junkera puses ir, tad ir jādomā, kāds varētu būt tas minimālais līmenis. Es domāju, ka tas ir reāli izpildāms.
Izklausās vēlētājiem ļoti patīkami, bet kā budžets to pavilktu?
Te ir jābūt kaut kādiem kompensējošiem instrumentiem.
Jūs domājat Eiropas Savienībai ir jāmaksā?
Jā, es domāju, ka arī Junkera kungs par to domā. Paskatieties, Portugāles pārstāvis arī izteica tādu domu, ka varētu tikt izveidots Eiropas sociālā atbalsta fonds, ja gadījumā veidojas krīzes situācija konkrētajā valstī, lai no šī fonda varētu palīdzēt cilvēkiem.
Tas ir par krīzes situāciju, bet šajā gadījumā jūs runājat par minimālās algas paaugstināšanu. Kāpēc jums šķiet, ka Vācijas nodokļu maksātājiem būtu jāpalīdz Latvijas iedzīvotājiem palielināt minimālo algu?
Jūs runājāt par konkurētspējas palielināšanu Eiropā. Alga arī ir viens no konkurētspējas elementiem. Lai alga – vismaz minimālā – būtu vienāda, mēs to izlīdzinām starp dalībvalstīm. Šodien diferenciācija ir ļoti liela. Otrkārt, ja mēs šo minimālo mēģinam palielināt, tad nevis ar pabalstiem cilvēki atgrieztos Latvijā, bet tieši ar šīm minimālām algām.
Es vēlos pēc būtības saprast – jūs gribat piespiet bagātākās valstis, lai viņas sedz minimālās algas paaugstināšanu?
Es gribu lūgt bagātākās valstis.
Jūs to darīsit?
Ar tik spēcīgu aizmuguri kā Žans Klods Junkers mēs to varētu darīt. Redziet, sociālo un darba lietu komiteju, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem, neviens tā riktīgi [no Latvijas] nav pārstāvējis. Ja nemaldos, vienīgi kā aizvietotāja ir strādājusi šajā komitejā Ždanokas kundze.
Jūsu programmā arī minēts, ka atbalstīsit ģimenes saimniecības modeļa stiprināšanu ES, lai nodrošinātu apdzīvotas un ekonomiski aktīvas lauku teritorijas. Ko tieši tas nozīmē un kādi ir tie politikas priekšlikumi?
Tas ir mazais un vidējais bizness.
Kā jūs stiprināsiet to modeli?
Mēs risināsim uz vietas infrastruktūras jautājumus, palīdzot finansiāli.
Kā ES to darīs?
ES viena no formulām ir, ka viņi atbalsta ļoti spēcīgi mazo un vidējo biznesu – jebkurā griezumā, vai tā ir lauksaimniecība, vai kāds cits ražotājs, līdz ar to finansējuma palielināšana konkrēti šajā jomā varētu būt tikai caur struktūrfondiem. Šajā gadījumā mēs balstāmies uz to, ko teikusi Eiropa – tas ir viņu dokumentos ierakstīts un mūsu cīņa ir, lai būtu liels finansējums ar struktūrfondiem, kurus varētu novirzīt, lai šo sadaļu varētu attīstīt.
Jau skatāmies uz ES naudas apguvi Latvijā, jau šobrīd ir liels atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmējiem.
Nav tik liels, cik vajadzīgs.
Lai pēc būtības saprastu – tad jūs rosināsit kaut kam noņemt un atdot mazajiem un vidējiem uzņēmējiem? No kurienes tā nauda radīsies?
Jūs uzreiz tā spēcīgi. No sākuma ievēlat mani, tad sāksim strādāt, pēc gada tiksimies, es jums pateikšu, kā ir vai nav veicies ar šīs naudas meklēšanu. Tā ir ES ideja, ko viņi atbalsta.
Vai zināt, cik liela nauda šobrīd ir atvēlēta tam?
Nē, es visus skaitļus galvā tiešām nevaru paturēt. Tas ir miljonos.
Bet vai zināt, kā tiek proporcionāli sadalīta?
Nu, jūs mani te izvelkat cauri – gribat, lai es paralēli būtu arī ekonomikas ministrs, finanšu ministrs. Pēc jūsu intervijas es varētu teikt, ka jau kādu citu izglītības līmeni esmu sasniedzis, visu pierakstu, ko iešu studēt.
Ja jūs sakāt, ka vajag vairāk, es pieņemu, ka jums tad vajadzētu zināt, kāda ir situācija tagad? Varbūt, ka ir pārpalikums, viņi neapgūst to naudu?
Mēs zinām – braukājot, tiekoties ar cilvēkiem, esmu izbraucis gandrīz visu republiku – visu laiku runājam, lai cilvēki atgrieztos. Jaunieši varbūt pat būtu gatavi to zemīti apkot, bet viņi saka, pagaidiet, saprotiet – skolu, kur bērnus laist, nav, kultūras iespēju nav, bernudārzu riktīgu nav, ko tad es kā jauns cilvēks [te darīšu]?
ZZS un tās spilgtākais līderis Aivars Lembergs vienmēr pārmet ES, ka tā par maz dod Latvijai. Taču Latvija pēdējos desmit gados ir saņēmusi vairāk nekā septiņus miljardus eiro no ES. Kāpēc turīgākajām ES valstīm būtu jāapdāvina, pēc jūsu piemēriem spriežot, tik nepateicīgā Latvija?
Viņi neapdāvina. Mēs vienkārši tiekam atpakaļ. Nē, tā nav apdāvināšana, ja grib, lai kāds partneris ieiet iekšā [vienotā sistēmā] – tā ir Eiropas stratēģija, lai notiktos izlīdzināšānās. Kas ir kohēzija? Kohēzija ir IKP izlīdzināšana. Kad mēs to sasniegsim, nesaņemsim vairs nekādu kohēzijas [naudu]. ES ideja ir tomēr sasniegt to [kopējo labklājības] līmeni, ES nav vajadzīga nabadzība – ir vajadzīga stipra Eiropa, stipra ekonomiski. Tāpēc arī tā kohēzijas [nauda] tiek dota, tā nav apdāvināšana. Saprotiet, viņi ir skrējuši ilgus gadus, mēs 25, nu, ir starpība.
Jums šķiet, ka tā nauda mums vienkārši pienākas, vai tā tomēr ir tāda ļoti pozitīva lieta?
Tā ir ļoti pozitīva lieta. Ja jūs gribat pateikt paldies, tad es saku paldies, ka [ES] ir devusi to naudu. Ja Latvijai nebūtu nauda no ES, es nezinu, kur vēl mēs dabūtu to finansējumu.
Komentāri (22)