Marts Eduards Ivaskis. Publicitātes foto.
Stambulas konvencija palīdz valstīm veidot sakārtotu, pārskatāmu un profesionālu sistēmu vardarbības novēršanai. Tā nav instruments, kas pats par sevi izbeidz vardarbību. Līdzīgi kā evakuācijas plāns pats par sevi neaptur ugunsgrēku, bet mēģina aizsargāt cilvēku veselību un dzīvību.
Plāns nosaka, kam jāzvana, kur atrodas izejas, un kā rīkoties, lai cilvēki būtu drošībā. Katrā ēkā šis plāns tiek pielāgots attiecīgajām telpām, bet pamata principi visur ir tie paši – novērst nelaimi. Vai evakuācijas plānu būtu jāmet pie malas, ja to ir grūti ieviest, vai arī cilvēku veselība attaisno papildus pūliņus un lielāku ieguldījumu?
Protams, vardarbības novēršana nav evakuācijas plāns ugunsgrēka gadījumā, te ir daudz vairāk sarežģītu faktoru un savstarpēji saistītu procesu, kas prasa rūpīgu plānošanu, koordināciju un ieviešanu, taču arī laiku, pieredzi un mēģinājumus un dažreiz arī kļūdas, lai pārbaudītu, vai ieviestie risinājumi tiešām ilgtermiņā sasniedz cerēto rezultātu. Tāpat atšķirībā no evakuācijas plāna, Stambulas konvencija ievieš arī novēršanas pasākumus – kā drošības noteikumus, lai no ugunsgrēka vispār izvairītos. Tomēr evakuācijas plāns kā salīdzinājums Stambulas konvencijai noteikti parāda, ko tieši tā mēģina panākt, atbildot uz jautājumiem:
1) ko nozīmē labi funkcionējoša palīdzības un aizsardzības sistēma cietušajiem?
2) kādiem pakalpojumiem jābūt pieejamiem?
3) kā jāstrādā policijai, prokuratūrai un sociālajiem dienestiem?
4) kā jāaizsargā cietušie?
Stambulas konvencija balstās uz četriem pamatprincipiem – novēršanu, aizsardzību, sodīšanu un integrētu politiku. Tā prasa valstij izveidot drošus un viegli pieejamus pakalpojumus cietušajiem, nodrošināt efektīvu izmeklēšanu un tiesvedību, nodrošināt sabiedrības informēšanu un izglītošanu, kā arī koordinētu sadarbību starp policiju, prokuratūru, sociālajiem dienestiem un veselības aprūpi.
Kopš Stambulas konvencijas ratifikācijas vairākās Eiropas valstīs ir notikušas būtiskas pārmaiņas vardarbības novēršanā. Daudzas dalībvalstis ir pilnveidojušas likumus, paplašinājušas aizsardzības sistēmas un stiprinājušas profesionālo kapacitāti. Zviedrijā, Dānijā, Spānijā un Beļģijā juridiskā definīcija terminam “izvarošana” tika modernizēta un atjaunota, bet Portugāle un Melnkalne ir kriminalizējušas piespiedu laulības, vajāšanu un citus konvencijā ietvertos noziegumus. Dānijā izveidots tīkls ar desmit krīzes centriem, Somijā – nacionālais atbalsta centrs ar filiālēm reģionos. Austrijā vardarbības tēma ir iekļauta policijas apmācībās, bet Zviedrijā – sociālo un juridisko studiju programmās. Šādas iniciatīvas padara palīdzības sistēmu zinošāku, saskaņotāku un cilvēcīgāku. Valstīs kā Spānijā, Austrijā un Dānijā izstrādāti arī ilgtermiņa rīcības plāni un vienotas datu sistēmas, kas palīdz labāk novērtēt riskus un novērst vardarbību.
Tomēr, neraugoties uz šīm pārmaiņām, daudzās valstīs, kas ratificējušas Stambulas konvenciju, sākotnēji novērots šķietams vardarbības gadījumu pieaugums. Vai tas nozīmē, ka sistēma nestrādā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, minēšu vienu piemēru. Kad Latvijā tika ieviesti stacionārie fotoradari, administratīvo sodu skaits par ātruma pārsniegšanu divkāršojās (50 gadījumi uz 1000 iedzīvotājiem 2014. gadā, 116 gadījumi uz 1000 iedzīvotājiem 2016. gadā), kaut arī autovadītāju uzvedība nebija būtiski mainījusies. Fotoradaru ieviešana atspoguļoja to, ka iepriekšējā sistēma nebija pietiekami spējīga dokumentēt reālo pārkāpumu skaitu. Šo pašu parādību nedrīkst ignorēt arī vardarbības novēršanas jomā. Ja sistēma kļūst uzticamāka, pieejamāka un profesionālāka, pieaug tās redzamības spēja un līdz ar to reģistrēto gadījumu skaits. Bez skaidri definēta sākumpunkta un bez pietiekamas izpratnes par reālo vardarbības apmēru, kā tad mēs varam ticami apgalvot, ka šāds vai tāds risinājums ir samazinājis gadījumu skaitu? Kvalitatīvi, precīzi un salīdzināmi dati rodas tikai tad, kad sistēma darbojas pilnvērtīgi, un tas prasa laiku.
Tieši tāpēc arguments, ka konvencija nav ieviesusi nekādas izmaiņas kopš tās ratifikācijas nav juridiski vai akadēmiski pamatots. Stambulas konvencija Latvijā stājās spēkā 2024. gada 10. janvārī. 2024. gada 6. jūnijā Saeima pastiprināja sodus par vardarbību pret tuviniekiem. 2024. gada 19. decembrī tika pieņemts Vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanas un apkarošanas plāns 2024. – 2029. gadam. Vardarbības novēršanas ieviešana ir tik tikko sākusi uzņemt apgriezienus, un vēl pat nav pienācis plānā noteiktais termiņš Labklājības ministrijai sniegt informatīvo ziņojumu par plāna īstenošanas vidusposma novērtējumu (2027. gada 1. decembris). Tas nav noslēpums, ka publiskais sektors bieži darbojas lēnāk, kā mēs to vēlētos, bet kvalitatīvus ilgtermiņa risinājumus nav iespējams ieviest vienas dienas laikā. Latvijā arī ir pietiekami daudz gadījumu, kas norāda, ka ilgtermiņa strukturālas pārmaiņas nav lēns process, ne tikai publiskajam, bet arī privātajam sektoram. Piemēram, kad Latvijā tika ieviesta SEPA maksājuma sistēma līdz ar iestāšanos Eirozonā 2014. gadā, tās integrācija Latvijas bankām aizņēma gandrīz sešus gadus līdz gala rezultātam. Vai saturisku rezultātu trūkuma dēļ pirmajā gadā, SEPA sistēmai un Eirozonai vajadzēja atmest ar roku?
Varbūt aktuāls jautājums pārdomām ir, kāpēc tad tieši mums ir vajadzīga Stambulas konvencija, lai risināt vardarbības novēršanu Latvijā. Ja jau Stambulas konvencija pati par sevi neaptur vardarbību, varētu šķist loģiski vienkārši turpināt darbu nacionālā līmenī, atbrīvojoties no pašas konvencijas. Tomēr ar izstāšanos no Stambulas konvencijas tiek pazaudēts cits ļoti būtisks tās elements – atbildības mehānisms. Stambulas konvencija veido pastāvīgu uzdevumu un pienākumu kopu valstij – tā prasa pie problēmas atgriezties regulāri, vērtēt progresu un neļaut jautājumam pazust no dienaskārtības.
Nav nekā pārsteidzoša vai pretrunīga atziņā, ka sabiedrības uzticība valsts pārvaldei, valdībai un politiskajām partijām Latvijā ir zema – tas arī atspoguļojas OECD un citu starptautisko organizāciju aptaujās. Tieši šādos kontekstos starptautiskām konvencijām kā atbildības mehānismam ir būtisks un pozitīvs elements. Tā nodrošina, ka jautājums par vardarbības novēršanu paliek sabiedrības uzmanības centrā ilgtermiņā. Stambulas konvencija arī nodrošina, ka valsts rīcība tiek regulāri izvērtēta un salīdzināta ar citu valstu pieredzi. Šo uzraudzību veic GREVIO – neatkarīga ekspertu grupa, kas dod skatījumu no malas. Tas ir kā profesionāls audits: nevis kritika, bet palīdzība ieraudzīt, kas darbojas labi un kur vēl vajadzīgi uzlabojumi. Šis skatījums no malas arī ne vienmēr būs perfekts, un GREVIO sniegtās atziņas ne vienmēr, mums būs tik vērtīgas, cik sākotnēji bija iecerētas, tomēr tas ir daudzpusējs dialogs, kas mūs piespiež izvērtēt savu sistēmu no dažādām perspektīvām, atraujoties no ikdienas retorikas. Un tieši šī pārskatāmība padara konvenciju vērtīgu: tā palīdz valstīm augt, mācīties un pilnveidot savu rīcību. Eiropas mērogā Stambulas konvencija ir kopējs standarts, ko ir parakstījušas visas Eiropas Savienības dalībvalstis. Ja Latvija no šī procesa distancētos, mēs kļūtu par vienīgo Eiropas Savienības dalībvalsti, kas būtu atkāpusies no kopējās vienošanās, tādējādi zaudējot iespēju pilnvērtīgi piedalīties kopīgā politikas pilnveidošanā un pieredzes apmaiņā.
Autors ir tiesību un politikas eksperts.