“Vienotības” saraksta līderis iesaka, kā Eiropai pēc atgūšanās no krīzes uzlabot savu konkurētspēju
Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām “Ir” intervē sabiedriskās domas aptaujās populārāko sarakstu līderus. Par būtiskākajiem jautājumiem, kas ir ES dienaskārtībā un partiju programmās, šoreiz atbild Vienotības saraksta pirmais kandidāts, Saeimas deputāts Valdis Dombrovskis. (Pirmsvēlēšanu interviju sērijā iztaujājam arī Robertu Zīli no Nacionālās apvienības un Andri Bērziņu no ZZS, savukārt Boriss Cilevičs no Saskaņas centra intervijai gan piekrita, taču neatrada tai laiku.)
“Vienotības” priekšvēlēšanu programma nosaka ambiciozu mērķi – Eiropai jāmainās! Kā Latvijas deputāti panāks to, ka Eiropas Savienība «ātri un izlēmīgi» veic reformas? Kas ir pirmās lietas, kas jāpaveic?
Mēs programmā norādām prioritātes, kas tuvākajos piecos gados Eiropā jāizdara. Pašlaik esam pārvarējuši finanšu un ekonomikas krīzi – Latvijā tas ir noticis jau pirms vairākiem gadiem, bet tagad arī eirozona kopumā atgriežas pie ekonomiskās izaugsmes, šogad pat tādas valstis kā Grieķija – līdz ar to Eiropai ir jākoncentrējas uz to, kā nodrošināt stabilu izaugsmi un jaunu darba vietu radīšanu. Jo pastāv risks, ka varam ieiet arī stagnācijas scenārijā. Atslēgas vārds, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, ir konkurētspēja. Līdz ar to tās lietas, kas pašlaik jādara, ir īsi programmā pieminētas. ES iekšējā tirgus stiprināšana, piemēram, ieviešot pakalpojumu direktīvu, kas vēl aizvien nav izdarīts tādās jomās kā enerģija -pie tam ne tikai jādomā par normatīvo bāzi, bet reālajiem starpsavienojumiem, lai šis vienotais tirgus Eiropā tiešām funkcionētu. Digitālā vienotā tirgus izveide, tajā skaitā tādi risinājumi kā e-paraksts, e-dokumentu aprite Eiropas Savienībā, lai digitālās ekonomikas priekšrocības mēs izjustu ne tikai dalībvalstīs, bet ES kopumā. Tad ir tādas klasiskas lietas kā administratīvā sloga samazināšana, jo te, manuprāt, ES ir tiešām daudz darāmā. Tās ir investīcijas zinātnē un inovācijās, jo šī ir viena no ļoti retajām publisko izdevumu sfērām, kur citas attīstītās ekonomikas tērē vairāk nekā ES. Pozitīvi, ka pašreizējā ES daudzgadu budžetā zinātne un inovācijas ir straujāk augošā pozīcija. Arī Latvijai plānojot ES fondu apguvi nākamajos septiņos gados, zinātne un inovācijas ir straujāk augošā pozīcija, taču ir jādomā ne tikai par finansējumu, bet arī to, kā efektīvāk nodoršināt tehnoloģiju pārnesi no akadēmiskās vides uz reālo ekonomiku. Tad ir starptautiskās tirdzniecības veicināšana, tajā skaitā brīvā tirdzniecības līgums ar ASV, Japānu – šajos jautājumos jāvirzās uz priekšu.
Šis ir lietas, ko var darīt ES līmenī. Piedevām ir jāveido arī koordinācijas mehānisms – līdzīgi kā mums ir [dalībvalstu ekonomikas politikas koordinācijas cikls] «Eiropas semestris», kas vairāk koncentrējas uz fiskālo politiku, budžetu, tā mūsuprāt šajā vai līdzīgā mehānismā būtu jāiekļauj arī tie risinājumi un reformas, kas tiek īstenotas dalībvalstīs, lai nostiprinātu konkurētspēju, jo daudzas lietas ir jādara pašās dalīvalstīs.
Krīzes diktētā konsolidācijas politika atstāja iespaidu arī uz ES budžetu, kas tika samazināts. Vai turpmāk ES budžetam ir jāpieaug, rēķinot tā īpatsvaru pret kopproduktu?
Principā mēs atbalstītu straujāku ES budžeta pieaugumu. To var izdarīt esošā ES līguma ietvaros, jo tajā ES budžeta griesti ir noteikti 1,24% apjomā no ES kopējā nacionālā ienākuma. Šis daudzgadu budžets ir zem 1%, līdz ar to mēs gandrīz par ceturtdaļu varam šo budžetu pieaudzēt, negrozot ES līgumus. Latvijai kā neto saņēmējvalstij ir izdevīgāk, ja ES budžets ir lielāks, tajā skaitā ir lielāks finansējums ES fondiem. Bet, protams, sarunās nācās saskarties ar neto maksātāju valstu spiedienu, kas tieši otrādi gribēja ES budžetu samazināt. Šajā krīzes budžeta konsolidācijas kontekstā tas arī ir izdevies – pirmo reizi ES budžets ir mazāks nekā iepriekšējā plānošanas periodā.
Kā tad panākt šo budžeta palielinājumu, kas būtu vēlams visiem, izņemot tos, kuri maksā?
Jā, ir grūti kaut kā tikt viņiem garām (smejas). Uzreiz gan skaidri jāpasaka – pašreiz ES budžets ir pieņemts septiņiem gadiem un būtiski nemainīsies. Būs vidustermiņa pārskats 2016.gadā, bet nevaram sagaidīt, ka izdosies palielināt kopējo budžeta apjomu – rāmis tāds arī paliks. Pie sarunām par budžetu varam atgriezties apspriežot nākamo plānošanas periodu pēc 2020.gada.
Šis tad faktiski sanāk tāds «tukšais sasaukums» parlamentā – jūs savā programmā piesakāt reformas, bet, ja budžets nemainās, tad nav iespējams nopietnus soļus spert.
Faktiski jau šajā parlamentā sāksies nākamā plānošanas perioda sagatavošana, jo šis process notiek vairākus gadus.
Raugoties arī uz politisko spēku samēru – šobrīd daudzi uztraucas par ekstrēmisma un eiroskepticisma pieaugumu dalībvalstīs – vai jūs prognozējat, ka šis parlaments tiešām spēs pieteikt nopietnas ES reformas?
Uzskatu, ka ir pamats ar to rēķināties – ne tikai Eiropas tautas partijas (ETP) politiskajā programmā, bet arī citu potenciāli lielāko politisko grupu programmās izaugsmes un nodarbinātības jautājumi ir ļoti centrāli. Cita lieta, ka reizēm receptes atšķiras – sociālistiem vairāk uzsvars uz budžeta naudas tērēšanu, nevajag domāt par deficītu. Piedevām, ja pieaugs marginālās grupas, galēji kreisie, galēji labējie, eiroskeptiķi, tas gala rezultātā piespiedīs centriskos spēkus sadarboties – neskatoties uz ideoloģiskajām atšķirībām, būs jāstrādā kopā, jo pretējā gadījumā nekādu īpašo progresu panākt neizdosies.
Šogad pirmo reizi EP vēlēšanu rezultāti vismaz pastarpināti var ietekmēt to, kas iegūs Eiropas Komisijas prezidenta amatu. Vai jūs starp oficiāli pieteiktajiem kandidātiem jau redzat spēcīgu līderi, kas varētu vadīt EK nākamajā periodā, kurā droši vien jaunu pārbaudījumu netrūks.
Kā zināms, ETP ir izvirzījusi bijušo Luksemburgas ministru prezidentu Žanu Klodu Junkeru, un, manuprāt, viņam tiešām ir visas nepieciešamās zināšanas un pieredze, lai varētu vadīt EK. Viņš ir pēdējo laiku vēsturē ilggadējākais ministru prezidents Eiropas Savienībā (18 gadus), ir bijis ilggadējs eirogrupas vadītājs, tajā skaitā laikā, kad tika meklēti risinājumi finanšu un ekonomikas krīzes pārvarēšanai – līdz ar to viņam ir ļoti liela pieredze arī darbā ES līmenī. Provizoriskie aptauju rezultāti liecina, ka ETP visticamāk arī paliks kā lielākais politiskais spēks Eiropā arī pēc šīm vēlēšanām.
Šajās vēlēšanās pirmo reizi notiek EK prezidenta kandidātu teledebates pēc ASV parauga. Kā vērtējat gan savas partijas kandidāta, gan parējo startu šajās debatēs?
Tas tiešām ir jauns formāts. Saturiski man vēlaizvien tuvāks ir Junkera kunga piedāvājums – viņš liek uzsvaru uz konkurētspējas stiprināšanas jautājumiem. [Sociālistu kandidāts] Šulca kungs vairāk kritizē bankas un sola lielākus tēriņus no budžeta, kas manuprāt nav ilgtspējīga fiskālā politika, ņemot vērā jau tā ļoti augsto valsts parāda līmeni ES. [Liberāļu kandidāts] Ferhofštata kungs vairāk liek uzsvaru uz institucionālām izmaiņā, bet tas, visticamāk, prasa ES līguma grozījumus un kopumā es to šobrīd neredzētu kā prioritāti.
Uz kopējā fona varbūt skatītājiem Junkera kungs izskatās tāds paguris. Cik būtiski, jūsuprāt, ir EK prezidenta kandidātiem raidīt skaidru signālu, ka viņi ir enerģiski līderi?
Nu, kādus signālus kurš kandidāts raida, to varēsim apkopot, redzot vēlēšanu rezultātus. Jāvērtē arī tas, cik lielā mērā šīs debates ietekmē vēlēšanu rezultātus, jo vēlētāji bieži vien balso par nacionālajām politiskajām partijām, faktiski balstoties uz jautājumiem, kas ir aktuāli katrā konkrētā valstī. Jebkurā gadījumā, šīs debates dod daudz lielāku redzamību Eiropas politiskajām partijām un parāda, ka partijas katrā valstī tomēr pārstāv noteiktus ideoloģiskus virzienus, kas ir visā ES.
Šobrīd pēc Krievijas agresijas Ukrainā aktualizējies Eiropas drošības jautājums. Kāda politika ES turpmāk būtu jāveido ar Krieviju? Un kā šo Latvijai vēlamo risinājumu praktiski panākt, ņemot vērā, ka ES dalībvalstu intereses atšķiras un par jebkuriem ārpolitikas jautājumiem jāpanāk vienprātība?
Pašreiz svarīgi konsekventi pieturēties pie lēmumiem, ko ES jau ir pieņēmusi – par trīspakāpju sankcijām. Pašlaik esam sankciju otrajā pakāpē, runa ir par politiskajām sankcijām. Situācijas tālākas eskalācijas gadījumā ir paredzētas arī trešā līmena jeb ekonomiskās sankcijas. Ja ir nepieciešamība virzīties tālāk, tad tas ir jādara – pašreizējā attīstība Austrumukrainā diemžēl nekādi nevieš optimismu. Protams, būtiski – tajā skaitā Latvijai – ka īstenojot šīs sankcijas, jāreķinās ar Krievijas atbildes sankcijām. Kādām, to precīzi nezinām. Līdz ar to ir svarīgi nodrošināt solidaritātes mehānismu ES iekšienē, kas paredz zināmu atbalstu valstīm, kuras Krievijas atbildes sankcijas skar vissmagāk.
Vai šim mehānismam jādarbojas jau vienlaikus ar sankciju ieviešanu?
Redzot, protams, šīs Krievijas atbildes sankcijas. Konkrēti ja runājam par Latviju, tad neizskatās, ka iespējamie ES sankciju mehānismi, kas tiek diskutēti, paši par sevi var būtiski ietekmēt Latviju, mūs drīzāk var ietekmēt Krievijas atbildes sankcijas. Visas valstsi uzsver, ka protams svarīgi, lai būtu šīk valstīm šo sankciju slogs ir jānes, ja jau uz to ejam, tad ES jārēķinās – ja uz to ejam, tad ir zināmi ekonomiskie zaudējumi, bet acīmredzot problēma ir pārāk nopietna, lai aizbildinoties ar ekonomiskiem faktoriem to nedarītu. Tāpēc ir jānodrošina, ja tā var teikt, taisnīgs šī sloga sadalījums.
Jūs savā programmā pieminat, kā nepieciešams radīt jaunu, efektīvu mehānismu, kas ļautu efektīvi reaģēt uz ārkārtas situācijām Eiropā un pasaulē – pieļauju, šī ir atsauce uz Ukrainas krīzi. Kāds varētu būt šis mehānisms?
Acīmredzot ir jābūt mehānismam, kādā veidā dalībvalstis var lēmumus pieņemt straujāk, jo pašreizējie mehānismi tomēr ir diezgan smagnēji un faktiski ES atpaliek no notikumiem.
Bet kāda var būt šī jaunā formula? Vienprātība ārlietu jautājumos ir būtisks princips – vai ierosināt no tā atteikties?
Šeit ir runa par tīri praktiskiem saskaņošanas mehānismiem. No vienprātības principa mēs neierosinām atteikties, jo nez vai arī Latvija būtu priecīga, ja lēmumi, kas mums ir ļoti svarīgi, tiktu pienemti lēmumi nerēķinoties ar Latvijas viedokli un Latvija tiktu vienkārši pārbalsota. Ja paliekm pie vienprātības principa, jārēķinās, ka kompromisa sasniegšana prasa zināmu laiku, bet tieši tāpēc ir vajadzīgs mehānisms, kādā veidā valstis var intensīvāk konsultēties un nonākt pie rezultāta.
Latvija vai Baltijas valstis jau šobrīd to varētu likt priekšā, negaidot jaunā EP sanākšanu.
Šāds mehānisms sākumā ir precīzi jāizstrādā.
Stratēģisks jautājums, ko aktualizējusi Krievijas agresija, ir Eiropas enerģētiskā neatkarība. Kādus risinājumus atbalstāt visas ES mērogā un kā ES var palīdzēt šo problēmu risināt arī Latvijā?
Pašreiz ir runa par diviem risinājumiem. Viens jau sen ir izstrādē – enerģijas starpsavienojumi, kas paredz likvidēt tā saucamās «enerģijas salas». Attiecībā uz dabasgāzi arī Baltijas valstis un Somija ir šāda «sala», kas ir pilnībā atvienota no ES gāzes infrastruktūras. Attiecībā uz elektrību kaut kāds progress ir, bet attiecībā uz gāzi tas ir stipri ierobežotāks, jo diemžēl tā arī nav izdevies vairāku gadu garumā vienoties par reģionālo LNG [sašķidrinātās gāzes] termināli. Kā zinām, Lietuva aizvirzījās uz priekšu ar savu nacionālo termināli, Igaunija un Somija ilgi strīdējās, kur tas būs un tagad paziņoja, ka būs divi. Arī Latvijā ideja par Rīgas vai Skultes terminālu nav atmesta. Tomēr, grozi kā gribi, Latvija ir gāzes infrastruktūras centrā ar savu Inčukalna gāzes krātuvi un loģiski būtu šo infrastruktūru veidot tā, ka LNG termināli var pieslēgt Inčukalna gāzes krātuvei un no turienes apgādāt visas Baltijas valstis. Diemžēl tādu vai citādu iemeslu dēļ mūsu kaimiņus par to pārliecināt nav izdevies, līdz ar to mums jāvērtē, kādas ir šo citu projektu finanses un jāsalīdzina ar iespēju veidot pašiem savu termināli. Mums nebūtu jāmaksā par citu valstu infrastruktūru, ja tās ir izvēlējušās ignorēt acīmredzamas lietas.
Otra ideja, kas ir parādījušies tieši Ukrainas krīzes kontekstā, un man šķiet ļoti pareiza – ja ES uzstātos kā viens pircējs attiecībās ar “Gazprom”, tad sarunas noritētu daudz savādāk un Krievijai būtu mazākas iespējas manipulēt ar cenām.
Kaimiņvalstis jau nav slēpušas, ka reģionālā LNG termināļa sakarā skepsei pret Latvijas infrastruktūras priekšrocībām ir politiski iemesli – uztraukums par Krievijas ietekmi Latvijā kā Baltijas vājākajā ķedes posmā. Redzot, cik pašreizējā drošības situācijā ir viegli izraisīt nestabilitāti koalīcijā ar pāris publiskiem paziņojumiem – kā jūs vērtējat šo iekšpolitisko faktoru?
Kaimiņvalstu viedokli es tomēr vērtētu kā tukšu atrunāšanos. Jebkurā gadījumā viss tāpat noslēgsies Inčukalna gāzes krātuvē. Protams, valstīm pastāv iespēja būvēt savas mākslīgās glabātuves, bet tas ir ļoti dārgi un neefektīvi. Līdz ar to rezultāts ir diezgan skumīgs – katrā valsti būs savs termināls, kaut pilnīgi pietika ar vienu. Vienkārši bezjēdzīgi iztērēta nauda.
Tātad šis politiskais fons un drošības riski tiek vērtēti kā tik spēcīgi, ka liek pat pārmaksāt.
Jā, bet tad šis politiskais fons ir jāmeklē mūsu kaimiņvalstīs, nevis Latvijā. Kaimiņvalstu reakcija ir tā, kas neļāva īstenot viena reģionālā termināļa projektu. Kur tad viņi pašreiz to gāzi glabā? Infrastruktūra ir saslēgta uz Inčukalnu, no turienes tā aiziet uz Igauniju, Lietuvu, pat uz Ļeņingradas apgabalu Krievijā. Vai mēs uzbūvējam vienu vai četrus termināļus, beigās tā gāze nonākt turpat, tikai jautājums, cik iztērējam naudu – ja būtu vienojušies par vienu termināli, tas jau iespējams būtu būvniecības stadijā.
Attiecībā uz koalīciju un atsevišķu personu izteikumiem – manuprāt, koalīcija ļoti skaidri savu viedokli ir paudusi, distancējoties no Lemberga kunga izteikumiem un tos nosodot. To ir izdarījusi visa koalīcija, ieskaitot ZZS, arī Vējoņa kungs ļoti skaidri savu pozīciju ir paudis. Līdz ar to tālāk tas ir jautājums par attiecībām nevis koalīcijā, bet ZZS iekšienē.
Skaidrs, ka šī retorika ir ļoti negatīvi vērtējama. No vienas puses mēs paši ļoti aktīvi strādājam, lai šeit būtu NATO spēki, lai mēs justos drošāk, un kad šie NATO spēki ierodas, tad Lemberga kungs sāk runāt par okupācijas karaspēku. Manuprāt, tā ir politiska provokācija. Īsti nav skaidrs, ar kādiem mērķiem tas tiek darīts.
Veidojot jauno valdību pēc jūsu demisijas, galvenais politiskais mērķis bija panākt tai plašāku atbalstu un stabilitāti. Šobrīd esam tādā drošības situācijā, kad Lemberga kungs koalīcijas ietvaros rada papildu riskus Latvijai. Vai uzskatāt, ka sākotnēji uzstādīto politisko mērķi ir izdevies sasniegt?
Uzskatu, ka ir izdevies. Ir ļoti labi, ka pašlaik mums nav koalīcija ar minimālu pārsvaru Saeimā – sarežgītā situācijā tomēr ir ļoti svarīgi, ka valdībai ir skaidrs Saeimas vairākuma atbalsts un to šī koalīcija nodrošina. Manuprāt, arī ZZS kolēģi, kas pašreiz ir koalīcijā, saprot savu atbildību un attiecīgi arī rīkojas – redzam, ka Lemberga kungs šajā situācijā ir palicis izolēts ne tikai attiecībā pret koalīciju, bet arī attiecībā pret ZZS. Ja ZZS būtu opozīcijā, mēs nezinām, kāda šī situācija būtu.
Atgriezīsimies pie Eiropas konkurētspējas. Viens no lielajiem jautājumiem ir lauksaimniecības politika. Junkera kungs nesen intervijā mūsu žurnālam uzsvēra, ka nav nekādu jauno un veco ES dalībvalstu, taču lauksaimniecības tiešmaksājumu budžets skaidri pierāda, ka nevienlīdzība pastāv. “Vienotība” sola, ka šī nevienlīdzība ir jāmazina, bet varbūt ir laiks radikālākam risinājumam – principā jāpieķeras šīm lauksaimniecības subsīdijām, kas, protams, kropļo tirgu.
Tiešmaksājumi ne velti bija viens no centrālajiem jautājumiem ES budžetā 2014-2020.gadam. Ar to strādāja “Vienotības” deputāti EP, konkrēti Kalnietes kundze un izdevies panākt, ka tiešmaksājumi pieaug līdz apmēram 80% no ES vidējā un tiek izlīdzināti arī Baltijas valstu starpā, kas bija būtisks jautājums tieši Latvijai. Kopumā «aploksne» mums ir pieaugusi par gandrīz miljardu eiro, turklāt tas ir izdarīts situācijā, kad kopējais lauksaimiecības finansējums ES ir samazināts.
Latvijā vienmēr ir uzsvērusi – mums nav tiks svarīgs absolūtais tiešmaksājumu lielums, bet tas, lai tiktu nodrošināta godīga konkurence.
Bet tā netiek nodrošināta.
Domāju, ka nākošajā plānošanas periodā šis jautājums pilnībā tiks noņemts. Pie tam, mums aizvien saglabājas iespēja veikt papildu valsts tiešos maksājumus. Kā zināms, tas bija viens no svarīgākajiem jautājumiem slavenajā naktī, kad beidzās sarunas par nākamo ES daudzgadu budžetu, kur mēs redzējām – jā ir šis ES tiešmaksājumu pieaugums līdz 80%, bet bija paredzēts, ka šie papildu maksājumi [no valsts puses] nebūs iespējami. To es personīgi šajās sarunās arī teicu – nevaru braukt mājās un pateikt zemniekiem, ka nākošgad jūs saņemsit mazāk, jo it kā ES maksājums pieaug, bet pilnībā noņemot šo valsts maksājumu, kopā sanāk kritums un šāda situācija nav pielaujama. Rezultātā šie papildu maksājumi ir atļauti arī šajā periodā.
Vēl viens «karsts» jautājums ir brīvās tirdzniecības līgums ar ASV, kas iedibinātu brīvu darbaspēka kustību un ierobežotu valdībām iespēju regulēt tigu. Kāds ir jūsu viedoklis, kā jārīkojas šajā jautājumā?
Jāvirzās uz priekšu. Protams, ir vairāki jūtīgi jautājumi, kas jāatrunā, tajā skaitā par ģenētiski modificēto pārtiku – ES ir daudz stingrāks regulējums nekā ASV, līdz ar to ASV importētājiem ir jāievēro ES pārtikas kvalitātes prasības.
Ir atsevišķi jautājumi, kas nav ar tik lielu ekonomisko nozīmi, bet pietiekami jutīgi – iedzīvotāju datu drošība, īpaši virtuālajā vidē, kur datu aizsardzības standarti stipri atšķiras, Eiropā tie ir daudz stingrāki par labu iedzīvotājiem. Svarīgi, lai šie standarti tiktu nodrošināti.
Datu drošības jautājums ir aktuāls gan NSA spiegošanas skandālu sakarā, gan saistībā ar jaunākajiem ES tiesas lēmumiem par patērētāju aizsardzību. ASV izteikti dominē interneta tirgū un ir eksperti, kas saredz bīstamību apstāklī, ka Eiropa nav būtisks spēlētājs, tāpēc aicina izstrādāt alternatīvus datu glabāšanas pakalpojumus, interneta meklētājus. Vai ES vajadzētu atbalstīt, ka Eiropā tiek veidoti savi produkti, kas mazinātu ASV dominanci?
Pilnīgi noteikti to nevajadzētu sākt valstu vai ES līmenī – tas nebūtu efektīvākais risinājums, šī ir joma, kur tirgus darbojas un jāļauj tam darboties. Bet skaidrs, ka ir jābūt normatīvai videi, kas iedzīvotājam nodrošina viņa privātuma aizsardzību. To ir iespējams izdarīt – ne velti ir bijušas tiesas prāvas starp ES un ASV interneta gigantiem. Bet es neteiktu, ka jāmēģina radīt kādi valsts uzņēmumi, kā Ķīna dara, aizverot internetu kādās sadaļās. Drīzāk jāstrāda, lai ASV vai jebkuras citas valsts uzņēmumi, kas Eiropas patērētjāiem sniedz pakalpojumus, ievērotu ES normatīvus.
Tirgus jau darbojas un ir redzams, ka ASV tajā dominē. NSA skandāls atklāja, ka valdības institūcijām ir iespējams pat pašām IT kompānijām nezinot iestrādāt to produktos risinājumus, kas ļauj spiegot un nodrošināt kontroli. Jautājums, vai Eiropa uzskata to par risku?
Jautājumā par jūtīgo datu aizsardzību un valstu suverenitātes aizskārumu, protams, ir pavisam citi drošības standarti. Tie ir pilnīgi atšķirīga līmeņa jautājumi nekā iedzīvotāju privātuma neaizskaramība un tiesības zināt, kāda informācija tiek vākta. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet ir tāda urbānā leģenda, ka pēc Snoudena lietas Krievija ir atgriezusies pie rakstāmmašīnām – laikam noskaidrojusi, kas tur īsti notiek un sapratusi, ka vienīgais veids, kā aizsargāt sevišķi slepenus dokumentus, ir rakstīt ar rakstāmmašīnām un glabāt papīra kopijas.
Laimdota Straujuma ir publiski jau teikusi, ka virzīs jūs eirokomisāra amatam. Kādā jomā, jūsuprāt, varētu dot lielāko pienesmu EK?
Pamatā interese būtu strādāt finanšu, ekonomikas virzienā. Pašlaik nesaukšu konkrētus portfeļus, jo šīs sarunas īsti pat vēl nav sākušās.
Ko jūs atbildētu vēlētājiem, kas saka – ja jau dosieties strādāt EK, tad nav jēgas balsot par jums, jo jūsu vietā EP nāks kāds cits “Vienotības” kandidāts, kurš pats nebūtu ievēlēts?
Redziet, arī pats EP ir pieņēmis rezolūcijas šajā jautājumā, aicinot pēc iespējas vairāk potenciālos EK kandidātus startēt vēlēšansš, lai viņiem būtu demokrātiskā leģitimitāte. Ir pietiekami daudz esošo komisāru un kandidātu, kas startē vēlēšanās.
Tad jūs rīkojaties saskaņā ar rekomendācijām?
Tieši tā!
Šī vēlēšanu kampaņa ir diezgan klusa, ja neskaita dažus izņēmumus. “Vienotības” un jūsu gadījumā šāds izņēmums ir Lato Lapsas neatlaidīgie atgādinājumi, ka jūsu atrašanās valdības vadībā esot sekmējusi jūsu ģimenei labvēlīgus kredītsaistību noteikumus valstij piederošajā Hipotēku bankā. Ko varat pateikt vēlētājiem, kas varbūt ir ieinteresējušies par šo jautājumu?
Nu, šīm Lato Lapsas spekulācijām nekādā veidā nevar piekrist. Arī pašreizējās intensīvās publikācijas vērtēju kā priekšvēlēšanu melnā PR kampaņu, līdzīgi kā viņš īstenoja pirms Saeimas vēlēšanām.
Kas attiecas uz lietas būtību, šie kredīti (runa ir par kredītiem, ko nekustamo īpašumu projektu attīstīšanai ņēma Dombrovska sievai piederoša firma – red.) tika paņemti vēl laikā, kad biju opozīcijas politiķis, pirms biju ministru prezidents, līdz ar to par kādu politisko ietekmi te vispār nevar runāt. Šie kredīti ir vienmēr performējuši un saistības attiecībā pret banku vienmēr ir tikušas pildītas.
Vai kredītnosacījumu pārskatīšana, maksājumu atlikšana ir līdzīga tai, ko jebkurš cits bankas klients būtu varējis saņemt krīzes laikā? Vai saprātīgs vērotājs no malas varētu secināt, ka noteikumi atbilst praksei, kādu bankas kopumā īsteno?
Tieši tā, mēs zinām – tur, kur kredīti neperformēja, bankas šos īpašumus pārņēma, bet, ja ir peformējošs kredīts, tad situācija ir savādāka. Es nevaru precīzi komentēt uzņēmuma darbību, kur neesmu ne kapitāldaļu turētājs, ne amatpersona, bet skaidrs, ka peformējošiem kredītiem tiek veikti termiņu pagarinājumi – bankas jau nav ieinteresētas pašreizējā nekustamo īpašumu tirgus situācijā, īpaši kāda tā bija pirms vairākiem gadiem, ņemt aizvien jaunus nekustamo īpašumu portfeļus. Ja komersants maksā, ir interese atlikt [termiņus] – lai viņš turpina maksāt šo kredītu.
Jūs ilgu laiku esat bijis “Vienotības” līderis un vilcējspēks vēlēšanās. Šoruden Saeimas vēlēšanas pēc ilga laika būs pirmās, kurās vairs neiesaistīsieties. Kam, jūsuprāt, jākļūst par jauno “Vienotības” saraksta līderi?
“Vienotībā” tiešām ir pieteikami liela un pieredzējusi komanda, kura pie tam pašreiz tiek paplašināta – tieši šodien (saruna notiek pirmdienā – red.) plānojam uzņemt veselu virkni Reformu partijas kolēģu, ieskaitot Rinkēviča kungu, Kozlovska kungu, vairākus citus kolēģus. Vienotībai būs spēcīga komanda – mums jau tagad ir gan Saeimas spīkere, gan ministru prezidente, gan daudzi labi strādājoši ministri. Mums būs spēcīgs piedāvājums.
Kāds ir jūsu kā ilggadēja līdera redzējums par to, kuram tagad jāuzņemas šī loma?
Esam “Vienotībā” iekšēji izrunājuši – pabeidzam EP vēlēšanas un tad uzreiz ķeramies pie Saeimas vēlēšanām, tā ka šis jautājums būs nākamajā mēnesī darba kārtībā. Neskriešu notikumiem pa priekšu, dažas nedēļas ir palikušas.
Kā jūs kopumā prognozējat politisko attīstību Latvijā pēc šīm Saeimas vēlēšanām, kādus lielākos riskus un iespējas redzat?
No “Vienotības” puses mēs mērķi jau noformulējām, veidojot Laimdotas Straujumas valdību – paplašinot koalīciju noteicām, ka mērķis ir lai tā (ar niansēm, ka RP kolēģi pievienojas “Vienotībai”) turpina darbu arī pēc nākamājām vēlēšanām un “Vienotība” turpina vadīt šo koalīciju.
Komentāri (20)