Kristiāna Strenga. Publicitātes foto.
Eiropas Savienības Tiesa norāda uz ilgstoša Latvijas regulatora kļūdainu Eiropas Savienības tiesību jēdziena piemērošanu
EST Spriedums
Eiropas Savienības Tiesas 2026. gada 17. septembra spriedums uzdod Latvijas institūcijām neērtu jautājumu: kāpēc vairāk nekā vienpadsmit gadus pēc elektroenerģijas tirgus liberalizācijas mums vēljoprojām ir jāizskaidro ko nozīmē elektroenerģijas tirgus, kurā valda konkurence, patērētāju izvēles brīvība un tiek nodrošināta apgādes drošība augstā līmenī? Strīds par aptuveni 400 metru garu elektrolīniju ilga piecus gadus. Tas izgaismo problēmu, kas sniedzas tālāk par enerģētiku: vai mūsu institūcijas sniedz attīstības iespējas, vai ar noteikumiem tās aizšķērso?
Pārstāvot atjaunojamās enerģijas ražotāju SIA “Elektro bizness”, 2021.gadā Sabiedrisko pakalpojumu regulatoram (SPRK) tika pieprasīta atļauja tiešās līnijas izbūvei, ar mērķi savienot sev piederošo elektrolīniju ar jaunu elektroenerģijas lietotāju, kur elektroenerģija tiktu piegādāta bez publiskā sadales tīkla starpniecības. SPRK atļauju atteica, jo savienojums būtu ar esošo līniju, nevis tieši ar ražotni un šāda atļauja ir piešķirama tikai gadījumos, kad nav iespējas pieslēgties publiskajam sadales tīklam. Tiesa skaidroja, ka arī šāds savienojums var būt tiešā līnija. Tās jēdziens neaprobežojas ar ārkārtas situācijām, un rezerves pieslēgums publiskajam tīklam šo statusu neizslēdz.
Eiropas Savienības tiesībās tiešā līnija ir alternatīvas piegādes instruments, kas paplašina lietotāju izvēli un var veicināt atjaunojamās enerģijas ražošanu. Šāda regulatora pieeja Latvijas enerģētikas tirgū, piemērojot šauro tiesību jēdziena “tiešā līnija” interpretāciju sargāja esošo publisko sadales infrastruktūru, ierobežojot iespējas enerģijas diversifikācijai gan ražošanas, gan sadales infrastruktūras ziņā. Ja sev piešķirto tiesību īstenošanai nepieciešama gadiem ilga tiesvedība, rodas jautājums, cik enerģētikas tirgus ir atvērts praksē.
Valsts institūciju loma
Valsts institūcijas mums kalpo kā ceļa karte attīstībai. Līdzīgi kā Google Maps, tās aizved mūs uz noteikto galamērķi, ievērojot ierobežojumus un atrodot iespējami labākos maršrutus. Enerģētikā galamērķis ir sabiedrībai nozīmīgas vērtības — drošība, labklājība un ekonomiskā izaugsme. Regulējums nosaka mūsu virzību uz mērķi, savukārt publiskā un privātā sektora sadarbība ļauj apvienot sabiedrības intereses ar investīcijām un spēju īstenot projektus. Sadarbība ar privāto sektoru un savstarpēja uzticēšanās ir viens no izaugsmes stūrakmeņiem un valsts pienākums nav visas iespējamās funkcijas paņemt sev.
Publiskais tīkls ir jāuztur un izmaksas nevar tikt nepamatoti pārliktas uz pārējiem lietotājiem, tomēr šeit ir iespēja risku vadīt. EST savā spriedumā saglabā objektīvus atļaujas kritērijus un konkrētais strīds vēl jāizšķir Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senātam. Taču risks ir jāizvērtē, jāsadala atbildība un jāmeklē samērīgs risinājums. Aizliegums var novērst viena riska iestāšanos, vienlaikus radot citu — neīstenotu projektu un zaudētu iespēju uzņēmējam īstenot savu mērķi. Neriskēt arī ir risks un ilgstoša spēlē bez riska, nav uzvaras, proti, attīstības un virzības.
Salīdzinoši ar mūsu kaimiņvalstīm, Polija kopš 2023. gada paplašināja tiešo līniju izmantošanu, paredzot solidaritātes maksājumu tīkla fiksēto izmaksu segšanai. Tas ir veicinājis gan atjaunojamās enerģijas ražošanu, gan devis iespēju piesaistīt investīcijas apjomīgu datu centru būvniecībai. Lietuvā ir paredzēta iespēja ar tiešo līniju savienot publiskajam tīklam nepieslēgtu atjaunojamās enerģijas ražotni ar tam pieslēgtu patēriņa objektu līdzīgi arī kā Latvijā, tomēr šīs atļaujas tiek izsniegtas daudz biežāk, attīstot industriālos parkus un ostu teritorijas. Nosacījumi atšķiras, taču šie piemēri rāda, ka alternatīvu piegādi var regulēt, meklējot risinājumus attīstībai, bet saglabājot publiskā tīkla aizsardzību.
Tieši šeit izpaužas spēcīga regulatora un valsts institūciju nozīme. Tā neatkarībai un kompetencei jārada pārliecība, ka katru ieceri vērtēs pēc būtības un lēmumu varēs saprast. Šāda attieksme veido sabiedrības uzticēšanos un vēlmi iesaistīties valsts procesos. Savukārt cilvēka cieņa institūciju darbā izpaužas tajā, vai cilvēku uzklausa, izskaidro ierobežojumu pamatojumu un viņa tiesībās paredzēto izvēli vērtē taisnīgi. No tā ir atkarīga gatavība sadarboties, ieguldīt un uzņemties atbildību. Līdzīgi arī kā šajā lietā, piecus gadus ilgu tiesvedības procesu varēja aizstāt ar samērīgu risinājumu piemērošanu, kur riski tiek vadīti nevis izslēgti. Tomēr vēljoprojām arī pēc piecu gadu mēģinājumiem tiesvedības gaitā skaidrot Eiropas Savienības enerģētikas politikas mērķus 2026.gada 1.janvārī pieņemtajos Ministru kabineta noteikumos Nr.181 “Noteikumi par atļaujas izsniegšanu elektroenerģijas tiešās līnijas ierīkošanai” anotācijā ir iekļauts pilnīgi pretējs apgalvojums Eiropas Savienības Tiesas nolemtajam – “(..) tiešās līnijas ierīkošana neveicina valsts enerģētisko neatkarību un nav vērtējama kā atjaunīgās enerģijas ražošanas veicināšanas pasākums.”.
Enerģētiskā drošība un neatkarība krīzes gadījumā
Viens apstāklis ir jau pieminētā ekonomiskā attīstība, kas ir skaidri redzama Polijā un Lietuvā, bet otrs un šajos apstākļos pašlaik būtiskākais ir tieši enerģētiskā drošība. Tiekoties ar Lietuvas enerģētikas atašeju Ukrainā Daivu Matoniene un pārrunājot atjaunojamo enerģijas projektu attīstību, kā primārais tika minēts infrastruktūras diversifikācija. Proti, tiešo līniju izbūves, kas savieno atjaunojamās enerģijas ražotājus ar lietotāju, nodrošinot elektroenerģiju gadījumos kad publiskā infrastruktūra tiek bojāta. Mēs visi to labi novērojām vētras laikā, kad bojājot publisko sadales tīklu, elektroenerģijas piegāde nevarēja tikt atjaunota vairākas dienas. Uz spēles nav tikai mūsu ekonomiskā attīstība, bet arī enerģētiskā drošība un neatkarība.
Eiropas Savienības Tiesas spriedums ir viens no signāliem, ka mēs nedzīvojam atrauti no apkārtējās pasaules. Mēs varam būt droši un ekonomiski spēcīgi, ja spēlējam spēli kopā ne tikai starpvalstu ziņā, bet arī iekšējā tirgū, sadarbojoties publiskajam un privātajam sektoram, uzticoties valsts institūciju ceļam, kuru tās veido uz mūsu mērķi, vadot riskus nevis tos izslēdzot. Institūcijas veido ceļa karti, bet cilvēka cieņa ir Ariadnes pavediens, kas palīdz nepazaudēt tās mērķi — cilvēku drošību, labklājību un iespējas.
Autore ir advokāte, enerģētikas tiesību eksperte.
