Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
Pirms vairāk nekā pusgada klajā laistā vēsturnieces Zanes Rozītes monogrāfija turpina kolēģu Vitas Zelčes1 un Inetas Lipšas2 sieviešu vēstures pētniecībā jau sākto, pievēršoties studējošo sieviešu pieredzei starpkaru akadēmiskajā vidē.
Grāmatas piecās nodaļās lasītājam pakāpeniski tiek atklāta sieviešu izglītības iegūšanas nozīme kā cēloņsakarībās balstīta hronoloģiska līkne, kas sākas 19. gadsimtā krievijas impērijā, kur 1863.—1864. gadā tika izdots aizliegums uzņemt sievietes augstākās izglītības iestādēs (42), un aizved līdz starpkaru posma Latvijas Republikai. Analizēti priekšstati par sievietes lomu jaunās valsts sabiedrībā, Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma ietekme uz sieviešu izglītību, caur izglītības ieguves prizmu pētīti arī Latvijā dzīvojošo citu tautību sieviešu dzīvesstāsti. Aplūkota ne tikai Latvijas Universitāte, bet arī citas augstākās izglītības iestādes — Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Latvijas Mākslas akadēmija (LMA) un Latvijas Konservatorija (LK), kurās studēja sievietes.
