Ilustrācija — Valērija Sosova
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
Atceros, ka bija rudens. Un nedēļas nogale. Es sēdēju mājās un dzēru ābolu sulu, un pavirši skatījos kādas debašu pārraides atkārtojumu. Kaimiņš otrpus pagalmam bija nopircis jaunu televizoru un skatījās to pašu kanālu. Kaut kādā ziņā tas šķita jauki. Ka mēs sēžam katrs savā pagalma pusē un... Nezinu. Kaut ko darām gluži kā kopā. Es nebiju runājis ar K. trīs dienas. Taču es neuztraucos. Reizēm mums tā gadījās. Drīz viņa piezvanīs, mēs satiksimies, un viss būs. Kā parasti. Tas nenozīmēja, ka grasāmies šķirties. Bijām pārdzīvojuši ļaunākas lietas. Es neuztraucos.
Bija laikam ap pusdienlaiku, kad pie durvīm piepeši zvanīja. Es izslēdzu televizoru. Redzēju, ka otrpus pagalmam debašu pārraide turpinās. Vietējais politiķis sarauca uzacis. Tipiskā māte papurināja galvu. Raidījuma vadītājs piespēlēja jautājumu publikai. Pie durvīm atkal zvanīja. Vienu reizi. Divas reizes. Es sēdēju pilnīgi nekustīgi un klusi, tāpēc ka zināju. Vai domāju. Ka tas ir apgrūtinošais kaimiņš. Tas, kurš dzīvo stāvu zemāk un ir iedomājies, ka man vēlu vakaros ir ciemiņi. Viņš bija zvanījis pie durvīm jau vairākas citas reizes. Vienmēr tikpat dusmīgs. Vienmēr ar to pašu aizrādījumu, lai es piesaku viesiem pēc pusnakts runāt «ar mazajiem burtiem». Tā viņš teica. Katru reizi. Un, kad paskaidroju, ka man nemaz nav ciemiņu un klaigas būs skanējušas no cita dzīvokļa, viņš izskatījās tāds. Skeptisks. Un mazliet izbijies.
