Autores arhīva foto
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
I
Ziemā sastinguma sajūta mijas ar vēlmi steigties. Biežāk gribas nevis baudīt ceļu, bet to iespējami ātri pievārēt, nokļūt galapunktā. Pat man — cilvēkam, kurš iecienījis bezmērķīgas pastaigas — ziemā tās šķiet visai apgrūtinošas. Jātuntulējas, fotografējot salst pirksti, un kājām ātri paliek auksti.
Gandrīz ik rītu, izdzirdot modinātāja skaņu, piemeklē doma par došanos ziemas miegā un pamošanos pavasarī. Tad gan varēs ļauties flanērismam, ielu fotografēšanai, vērotpriekam un prāta zaros parādīsies jaunie dzejas pumpuri. Taču neesmu ne lācis, ne lapsene, ne ezis, nespēju izdzīvot ar vasarā uzkrātām rezervēm, tāpēc jāceļas un jādarbojas, lai nopelnītu rēķiniem, lai justos vajadzīga citiem, lai novērstu domas no miegakāres un, galu galā, dzīvotu, kamēr tāda iespēja ir.
