Žurnāla rubrika: Cilvēki

Būšu sieviete!

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Dzīve

«Es sevi mierinu: man ir jau 65 gadi. Trīs nāvējošas slimības – cukura diabēts, vēzis un sirds mazspēja,» stāsta vienīgā Latvijas publiskā transpersona Olga Kononova. «Ko man vairs slēpt?»

Gribat – parādīšu savu invalīda apliecību un e-talonu, kad mūsu saruna jau iet uz beigām, viņa saka. Mazajā fotogrāfijā ir kopta, blonda dāma rozā džemperītī, smalku ķēdīti ap kaklu, zelta auskariņiem.

«Oļegs Kononovs,» vārds un uzvārds abos dokumentos līdzās bildei šķiet tik neiederīgs, ka ilgi tos pētu. Arī man pretī Ķengaraga blokmājas dzīvoklī nesēž nekāds Oļegs, bet šarmanta kundze, kuras sievišķīgie akcenti ir rūpīgāk izmeklēti nekā man. Balinātie mati ietver maigu sejas ovālu ar vijīgām uzacīm, viegli ietonētām acīm, koši rozā lūpām. No brīvi krītošas blūzes kakla izgriezuma izspraukusies krūštura lencīte. Manikirēti un lakoti nagi. Rokas, ko Olga tur viegli un graciozi, gan ir sievietei netipiski lielas, arī balss ir dobja, viņa pieklibo 70.gados piedzīvotā gūžas lūzuma dēļ. Tomēr trijās stundās, ko pavadu sarunā ar viņu, ne mirkli nav sajūtas, ka šajā telpā sēž vīrietis.

Plauktiņš aiz Olgas muguras nokrauts ar dažādu krāsu nagu lakas pudelītēm. Iezvanās uz tā noliktais mobilais telefons, melns četrstūris. «Tāds neglīts!» viņa to pasvārsta rokās un, klausulē izdzirdusi pazīstamu balsi, nopriecājas – servisā no remonta atsūtīts viņas vieglais, baltais Samsung La Fleur. «Redziet – Olga Kononova,» viņa rāda kvīti. «Tur visi mani zina.»

Stāsta, kā nesen gājis bankā. Meitene, apskatījusies Olgas pases datus, uzrunājusi viņu vīriešu dzimtē, Olga atbildējusi sieviešu, darbiniece arī pārgājusi uz to. «Parakstījos, dabiski, Kononova,» Olga saka. Meitene aiz lodziņa gan pamanījusi «a» uzvārda beigās, vēlreiz uzmetusi aci pases datiem un viņas sejai, taču nav izvērsusi diskusiju. Var redzēt, ka Olgai tas sagādājis patiesu gandarījumu. «Tev kāds varēja arī pateikt: jūsu naudu izņēma cits cilvēks,» bažīga bijusi Alla, ar ko Olga dala savu ikdienu jau 23 gadus.

Kad Olga devusies apciemot Allas radus Zilupē, draudzene lūgusi nekrāsoties – šie cilvēki nesapratīšot. Tomēr jau uz dzelzceļa stacijas perona atgadījies kāzuss. «Dokumentus,» Olgas priekšā tumsā izniris vīrietis civilā. Pierobežas zona, Olga nav uzdrīkstējusies neklausīt. Vispirms devusi invalīda apliecību, pēc atkārtota pieprasījuma – pasi. «Jūs taču esat sieviete, kāpēc te rakstīts vīrieša vārds?» svešinieks jautājis. «Es esmu transpersona,» Olga atbildējusi. Vīrieša sejā skaidri bijis nolasāms, ka kaut ko tādu viņš dzird pirmoreiz dzīvē. «Varbūt arī esat transpersona,» pēc ieilgušas pauzes viņš atdevis dokumentus.

Apprecēja sievieti

«Vīriešus nodod šitais stūris,» Olga nobrauka zodu, uz kura nav ne matiņa, «un tas te… gāmurs. Man viņa nemaz nav. Hormoni man ir sieviešu, vīriešu – maz. Tāpēc jau man te…,» Olga izslien uz priekšu krūtis. «No kā tad man tās? No tā lampas spīduma jau neaugs,» viņa prot jokot.

Mūsu saruna sākas ar taustīšanos. «Man nav ko slēpt,» telefonsarunā ir teikusi Olga. Taču klātienē var just, ka viņa ļoti uztraucas, apdomā katru vārdu. «Ir lietas, ko es nestāstīšu. Par ko man ir liels kauns,» viņa, balsij ķeroties, saka.

Stostīšanās Olgai nāk no bērnības. Dzimusi 1948.gadā, viņa nekad nav mēģinājusi noskaidrot, kas ir viņas bioloģiskie vecāki. Viņai bija daudz citu identitātes problēmu, ar kurām tikt galā. Pusotra gada vecumā viņu no bērnunama adoptēja inženiera Kononova ģimene. Audžuvecāki Olgu laikam nekad līdz galam nav pieņēmuši kā savu bērnu. Pārmetuši ne tikai to, ka viņas sekmes skolā dara kaunu, bet arī ka viņa nav kārtīgs puika. Čurā gultā, neprot sevi aizstāvēt, spēlējas ar lellēm. Vecumdienās pieņemto jūrascūciņu pāri Olga nosaukusi tāpat kā bērnības lelles – Ansītis un Grietiņa.

Pazīme, pēc kuras, bērnam piedzimstot, nosaka – puisītis vai meitenīte, Olgas gadījumā liecināja – tas ir viņš. Augot lielākai, sajūtas signalizējušas ko citu. Lai būtu viena no meitenēm, Olga pie spoguļa izmēģināja sieviešu drēbes. Zodu ar laiku sāka piekoriģēt ar epilāciju, bet uz rokām un krūtīm viņai nekad nav bijis ne spalviņas. «Un kas vīriešiem ir tur lejā? Rombs, vai ne?» viņa man jautā. «Man tur ir trīsstūrītis.»

Bet, pats galvenais, Olgai nekad nav bijusi pārliecība, ka viņa ir pilnasinīgs vīrietis. Ar vīriešiem Olga nav pratusi ne runāt, ne draudzēties. Lai gan pat divreiz ir precējusies ar sievietēm, uzskata, ka nav dzīvojusi īstu vīrieša dzīvi.

Viņai arvien patikušas ne tikai sieviešu drēbes, bet arī aksesuāri. Pat naudas maku, kas iekritis acīs padomju veikalu skopajā piedāvājumā, kolēģi nosaukuši par sievišķīgu, prasījuši, kādēļ tāda izvēle. «Daudz ērtāks,» Olga atbildējusi pirmo, kas ienācis prātā. Kolēģi nav zinājuši, ka mājās viņa valkā svārkus un kleitas. Uz ielas šādā izskatā viņa tolaik iziet nebūtu uzdrošinājusies. Ja milicija noķertu, ieslodzītu psihiatriskajā slimnīcā.

Jau klasesbiedri skolā bija pamanījuši viņas citādību. Olga, protams, tolaik vēl Oļegs, tika izsmieta ļoti nežēlīgi. Audžuvecāki centās problēmu risināt ar skolu maiņu, tas situāciju tikai arvien vairāk sarežģīja. Kaut kā Olga aizcīnījās līdz 6.klasei, tad vecāki atmeta ar roku. Viņa agri sāka strādāt mazkvalificētus darbus, kā pati saka, tirdzniecībā. Gūžu salauza, kraujot mašīnā Rīgas piena kombināta produkciju – šoferis netīšām ieslēdza atpakaļgaitu, pārbrauca viņai pāri. Pēc tam, jau ar invaliditāti, 22 gadus Olga nostrādāja par apkures katlu operatori Rīgas siltumā. «Man bija augstākā kategorija,» lepojas. Darbā bija zinoša, kolēģi pievēra acis, ka viņa mēdz iemest. «Kad es dzēru, tad gan man ar vīriešiem bija ko runāt. Vai tur ir labāks šņabis vai citur,» Olga ironiski pasmaida.

Par konjaka pudeli un tam laikam prāvu naudas summu izdevies kurinātāja darbā iekārtot arī sievu Ingu. Meitene no labas ģimenes ar Olgu sadraudzējās alkohola dēļ. Bija periods, kad viņas abas dzēra ik dienu. Olga to bija sākusi darīt jau iepriekš. Tas bija veids, kā aizmirst realitāti. Kāzas ar Ingu ļāva labāk izskatīties sabiedrības acīs. Drīz pēc tām, 1969.gadā, viņām piedzima meita Kristīne. Runājot par jau mirušo sievu, Olgai izsprūk apzīmējums «draudzene». Ne viena, ne otra šīs attiecības nav uzskatījušas par klasisku ģimenes modeli. Olga īsi izmet – Inga kādu laiku pēc kāzām atzinusies, ka gultā jūtoties, it kā būtu nokļuvusi sievietes apskāvienos.

«Kristīne mani joprojām uzskata par tēti,» viņa piezīmē, internetā parādot skaistas, modelei līdzīgas sievietes fotogrāfijas. «Man visi saka, ka no manis tur neesot nekas, vai tā ir?»

Olgai ir mazmeita un mazdēls, meitas ģimene dzīvo Minhenē. Olga ir bijusi pie viņiem ciemos, ļoti lepojas ar meitu. Vienīgais, ko viņa pastāsta par ceļojumu – Kristīne lūgusi, lai viņa nekrāsojas un neliek krūšturi. Drēbes gan vilkusi, kādas ir. Olga ir sadedzinājusi visas iepriekšējo gadu bildes, kas bijusi nodeva uzspiestajai «normālībai».

Kauns un noziegums?

Latvija ir pirmā vieta bijušajā PSRS, kur jau 1970.gadā dzimuma maiņas operācijas transpersonām sāka profesors Viktors Kalnbērzs. Kāpēc Olga necentās nokļūt līdz viņam?

Viņai nebija izglītības un pazīšanās, skatu uz realitāti neaizmigloja alkohols, bet gan bailes un kauns. Nebija neviena, kas viņu iedrošinātu un atbalstītu. Olga atceras, ka pat iecirkņa ārste, pie kuras viņa bija aizgājusi kādas veselības problēmas dēļ, atļāvās pateikt: «Jūs staigājat kā tāds pederasts.»

80.gadu otrajā pusē Olga frizētavā atrastā poļu žurnālā izlasījusi par dzimuma maiņas operācijām, aizgājusi uz vizīti pie pazīstamā daktera, seksopatologa Šauriņa. Nosaukusi sevi par Aļonu. Dakteris atzinis, ka viņai ir vajadzīga operācija. Vajadzēšot braukt uz Maskavu pie endokrinologa, arī psihiatriskajā slimnīcā pagulēt. Tad paziņojis: kāds endokrinoloģijas profesors brauc uz Latviju, paliek viesnīcā Rīga, ir gatavs ar Olgu tikties. «Ar viņu runājot, manīju, ka viņš drīzāk ir kāds iekšlietu darbinieks, nevis mediķis,» Olga pēc šīs tikšanās nobijusies. Izlēmusi beigt «ārstēšanas kursu» arī pie Šauriņa.

Ap šo pašu laiku Olgai sākušās sāpes labajā krūtī. Viņa nosūtīta pie onkoginekologa. Ārsts drošībai licis uzreiz izgriezt bumbuli. Acīmredzot savā kabinetā neredzēja sievieti, kurai katrs apaļuma milimetrs ir svarīgs. Arī biopsija tolaik bija jāsūta uz Maskavu. Rezultāts izrādījās negatīvs, ļaundabīga audzēja nebija. «Sieviešu viltības,» Olga paceļ blūzi, parāda operācijas rētu un krūštura polsterējumu. Otrā pusē bļodiņa tiešām ir pilna. «Ja jūs būtu vīrietis, es jums to nerādītu,» viņa nosaka.

Otrā sieva Alla jeb, kā Olga atkal saka, – draudzene – no laika gala zinājusi par Olgas dzīves paradoksiem, saprot viņu, tomēr arī ir tradicionāli audzināta. «Mana oficiālā sieva mani sauc par vīrieti, tas man šausmīgi nepatīk, bet es tam tieku pāri. Es viņu pavadu uz darbu, nobučoju, viss labi. Bet, ja ko vairāk gribu, viņa saka: «Kas, es lezbiete esmu kāda, ka tu man lien klāt?» Nu, kāds tad es vīrs, vai ne?» Olga skarbi nosmejas.

Savu identitāti neslēpt Olga izlēmusi pirms deviņiem gadiem, kad saprata – laika dzīvot, iespējams, palicis maz. Viņa saslima ar prostatas vēzi, saņēma maksimālo starojuma devu, tas izraisīja sirds nepietiekamību. Vēzis, par laimi, ir iekapsulējies. «Ja viņš līdīs ārā, tad es ārstiem vairs neprasīšu, kas būs tālāk,» Olga atkal ir racionāla. Guļot slimnīcā, viņa uz sevi paskatījusies no malas. Nenosakāma dzimuma tipāžs, kas vienmēr ir iereibis un smird pēc tabakas fabrikas, jo izpīpē trīs cigarešu paciņas dienā. Viņai palicis ļoti skumji.

Jau 90.gados Olga beidzot sapratusi, ka transseksuālisms nav kauns un noziegums. To apliecinājis kāds ārsts, pie kura viņa aizgājusi privātā vizītē. Viņš ilgi spaidījis Olgas neoperēto krūti, laikam gribējis pārliecināties, ka viņa nemelo, ka nav lietojusi hormonus. «Jums ir četras no sešām transseksuāļa pazīmēm,» teicis. «Droši ejiet uz ārstu konsiliju, viņi jūs par tādu atzīs.» Olga sarēķinājusi, ka ārstu komisija – urologs, psihologs, endokrinologs – maksā 65 latus. Viņas ģimenes budžetā tā būtu nozīmīga summa. Un ko tālāk – vecumdienās taisīt operācijas, kas maksās vēl vairāk? Ko tas vairs mainīs, ja dzīve jau gandrīz nodzīvota – tādā izskatā, kā to ir iekārtojis kāds tur augšā? 

«Es vienkārši vairs nedzeršu un nepīpēšu, būšu sieviete,» viņa izlēmusi. «Sevi mierinu ar to, ka man jau ir 65 gadi,» piebilst. «Man ir trīs nāvējošas slimības – cukura diabēts, vēzis un sirds mazspēja. Ko man vairs slēpt?»

 Kaimiņi tagad ir pieraduši, ka uz blokmājas piektā stāva dzīvokli kāpj divas sievietes. Tikai viena ģimene demonstratīvi nesveicina, stāsta Olga. «Varbūt tas izklausās pēc lielīšanās, bet kāda cita sieviete teica: tu esi tik stiprs cilvēks! Protams, daudz kam ir iets pāri, un tas viss nav varējis mani salauzt.»

Olgas valodā nejūt piecu klašu izglītību. Viņa ir informēta par politikas procesiem, izrādās Ir abonente. Pensionāres dzīvi viņa bagātina ar vizītēm resursu centrā sievietēm Marta, arī Lezbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu un viņu draugu apvienības Mozaīka aktivitātēm. Vienīgā transpersona Latvijā, kas līdz šim ir uzdrošinājusies «iznākt no skapja», ir piedalījusies arī praidos, lai gan atzīst, ka baidās no agresīvā pūļa, kas joprojām aplenc šā notikuma vietu. Lauztās gūžas dēļ Olga paskriet nevar, arī iet ar grūtībām. Ja sāktos nekārtības, viņu samītu.

Ieslodzīti ķermenī

Olgas uzdrīkstēšanās ir ļoti nozīmīga Mozaīkai, saka psihoterapeite Jolanta Cihanoviča, viena no pirmajām, kura Latvijā sāka atklāti runāt par homoseksuāli orientētu cilvēku problēmām, iestājās par viņu tiesībām neslēpt savu identitāti. Cihanoviča personīgi pazīst divus transseksuālus jauniešus, kas ir līdzīgā situācijā, kā savulaik bija Olga, un kurus viņas stāsts ir pozitīvi motivējis. Viens no viņiem, izlasot eseju par Olgu nesen iznākušajā Ritas Rudušas grāmatā Pagrīdes citādība. Homoseksuāļi Padomju Latvijā, ir atteicies no antidepresantu terapijas, atzinis, ka viņa dzīvē ir parādījusies cerība.

«Bioloģiskais dzimums nav tik monolīts un vienkāršs, kā tas joprojām šķiet daudziem Latvijā,» saka Cihanoviča. «Cilvēkam ir gan hormonālais, hromosomālais dzimums, gan arī sociālais dzimums – sabiedrības normas, kā būtu jāuzvedas. Tāpat ir arī psiholoģiskais dzimums – pašsajūta par to, kas viņš ir. Transseksualitāte ir tad, ja psiholoģiskā identitāte ir pretrunā ar bioloģisko dzimumu. Kad cilvēks skaidri zina, ka viņš nepieder pie tā dzimuma, kādu diktē viņa ķermenis, rodas liels iekšējais konflikts. 

Nevajag jaukt terminu «transseksualitāte» ar citu fenomenu – transvestītiem, kuriem pārģērbšanās ir fetišs, viņi to dara, lai gūtu seksuālo baudu.»

Iedomājieties – ja jūs rīt pamostos, un visi jūs uzrunātu kā vīrieti, psihoterapeite aicina modelēt situāciju. Aptuveni tā jūtas transseksuāls cilvēks. Ļoti tradicionāls stāsts: viņš pat var domāt – tas pāries, tikai vajag censties dzīvot «pareizo» dzīvi! Arī ja viņš par savām izjūtām izstāsta kādam tuvam draugam, reakcija mēdz būt: tev galvā kaut kas nav kārtībā, beidz ākstīties! Ļoti tipiski, šādi cilvēki sāk lietot alkoholu. Būt cita dzimuma pārstāvim, nekā jūties, dienu dienā ir traumējoši.

«Transseksualitāte ir bioloģiski nosacīta, ir pētījumi, ka šiem cilvēkiem pat smadzeņu uzbūve ir citāda. Medicīna mūsdienās ir priecīga palīdzēt, ja vien var,» Cihanoviča iezīmē pozitīvo. Dzimuma maiņas operācijas transseksuāliem cilvēkiem dodot labu rezultātu – 99% ir apmierināti ar savu turpmāko dzīvi. Diemžēl Latvijā transseksuāliem cilvēkiem dzīvot joprojām ir sarežģīti – valsts negarantē ne medicīnisko, ne psiholoģisko atbalstu, atzīst psihoterapeite. Sabiedrība joprojām slimīgi uztver indivīdus, kuri neiederas stereotipiskas normalitātes kategorijā. Tāpēc transseksuāļi slēpjas un baidās. «Viņi baidās, ka tiks stigmatizēti – cilvēki tiešām domās, ka viņi ir sajukuši prātā, slimi. Ka tā dēļ viņi zaudēs darbu un draugus, ģimene no viņiem atteiksies. Ir daudz traģisku stāstu. Cilvēki, kas varētu būt produktīvi sabiedrības locekļi, vai nu brauc prom, vai domā par pašnāvību.»

Pēc Mozaīkai pieejamās informācijas, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas dzimuma maiņas operācijas mūsu valstī ir veikuši mazāk nekā 20 cilvēku. Tas, protams, nenozīmē, ka Latvijā ir tikai saujiņa transseksuāļu. Savākt naudu plastiskajām operācijām un regulārai hormonu terapijai nav vienkārši. Turpinot būt ieslodzītam «nepareizajā» ķermenī, izolācijas sajūta arvien pastiprinās. Kad Jolanta Cihanoviča apjautājusies sev zināmajiem transseksuāļiem, vai kāds no viņiem vēl būtu ar mieru sniegt interviju presei, cilvēki atbildējuši, ka šausmīgi baidās. «Tas ir rādītājs, kāda joprojām ir spriedze,» viņa konstatē. «Pat uz ielas es šādus cilvēkus pirmā nesveicinu, jo esmu cieši saistīta ar Mozaīku un zinu, ka viņi negrib saņemt apkārtējo jautājumus – kādā veidā jūs esat pazīstami? Bet tas jau nav stāsts par viņiem, bet par sabiedrību.»

Vai drosmīgajai Olgai Kononovai, lai vairs nav jāpiedzīvo pazemojoši pārpratumi, ir izredzes atteikties no Oļega Kononova vārda dokumentos, jautāju. «Viņa drīkstētu mainīt ierakstu pasē, ja būtu mainījusi dzimumu. Medicīniski viņa, visticamāk, vairs to nevarētu darīt savu slimību dēļ. Hipotētiski viņa varētu iet uz tiesām, pierādīt, ka ir transpersona un ārsti viņai ir aizlieguši operācijas veselības dēļ,» atbild Mozaīkas runaspersona. «Taču tā atkal ir naudas lieta, turklāt lielas naudas lieta. Diemžēl nav tā, ka transpersonas piedzimst tikai turīgajās ģimenēs.»

Iekaro pasauli. Bez stresa

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Personība

Grafiskajam dizaineram Sandijam Ruļukam nepatīk darbā apspriest, kur iet pusdienās. Jo jēga runāt ir par padarīto. Ieguvis somu investoru naudu, viņš Sanfrancisko strādā pie jauna digitālā rīka Froont un tiekas ar Twitter un Adobe pārstāvjiem. Kā un kāpēc viņam izdevies līdz tam nonākt?

Sandijs pirms intervijas izdomājis, par ko gribētu runāt. Tas gan nenozīmē, ka tieši tas man vajadzīgs, lai «uzzīmētu» viņa portretu. Sarunas laikā var just – tas Sandijam īsti nepatīk. Tomēr runāt ir daudz produktīvāk, ja cilvēks pirms intervijas jau sakārtojis domas. Sarunas iemesls ir Sandija izdomātais Froont – rīks, kas palīdz dizainēt mājaslapas jebkurām ierīcēm: iPad, iPhone, Android iekārtām. Par to sajūsmā bijuši cilvēki no WordPress – pasaulē populārākās blogu vietnes un plaši izmantota rīka mājaslapu veidošanai.

«Nē, labāk nepiemini, ka esmu no Iecavas,» Sandijs saķer galvu. Es iebilstu. Sandijs atbild, ka ar tādu viedokli jau sastapies, jo Latvijas Mākslas akadēmijas rektors teicis – viss skolā iegūtais ietekmē. «Es palieku pie uzskata, ka skola cilvēku neizveido. Kritērijs ir padarītie darbi. Protams, var jau skatīties uz skolu tā – gribējās no tās tikt prom, un tas bija dzinulis uz kaut ko tiekties. Bet – vai tas ir skolas nopelns? Līdzīgi var teikt par situāciju, kad mājās tevi sit un gribi prom.»

Ģimenē ar dizainu saistīts nav neviens. Sandija mamma ir dabaszinātņu skolotāja, par tēvu viņš negrib runāt. Pēc sejas redzams, ka jautājumi par biogrāfiju nav nekas gaidīts. Tāpat kā par skolām. Tātad par tām īsi – pēc pamatskolas piecus gadus Sandijs mācījās programmēšanu, «tāpēc tagad māku saprasties ar programmētājiem», tad Turībā studējis uzņēmējdarbību. Gan tāpēc, lai nebūtu jāiet armijā, gan tāpēc, ka saistījusi kaut kā sava sākšana, radīšana. Vienubrīd sapratis, ka mārketings nemaz nav tik laba lieta, jo to var izmantot ļaunprātīgi – lai iesmērētu cilvēkam jebko. Gribējās ko citu. 

Studējot pēdējā kursā Turībā, Sandijs jau bija Latvijas Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas programmas 1.kursa students. Gribēja vairāk uzzināt par dizainu, taču dabūja mākslu. «Studiju mākslas daļu ne sapratu, ne tā mani interesēja. Mana kļūda bija tā, ka visas skolas, kurās iestājos, arī pabeidzu. Tolaik man šķita – kā es tā pametīšu.» Sandijs sabija arī studiju apmaiņā Vācijā un Lielbritānijā, dizaina kursos Ņujorkā.

Dizana datorprogrammas samācījās, strādājot Rīgas Mākslas skolā par radošā darba laborantu. Stājoties darbā reklāmas aģentūrā McCann-Erickson, Sandija portfolio lielākais darbs bija grupas Mundane mūzikas vidoklips. Pārrunas vadīja Aigars Ruņģis, kurš tagad ir Valmiermuižas alus vadītājs, un Anna Andersone, kura patlaban ar Sandiju darbojas pie jaunā rīka Froont. «Viņam bija maz darbu, ko parādīt, bet tajos bija izteikta dizaina garša,» atceras Anna.

Reklāmas aģentūrā Sandijs taisījis dizainu dažādu produktu mājaslapām, taču pēc divu gadu darba kopā ar Annu un vēl vairākiem kolēģiem nodibinājuši savu dizaina studiju HungryLab. Strādājuši tikai ar tiem klientiem, ar kuriem vēlējušies, – veidojuši identitāti Līgatnes papīram, Homo eco, mājaslapas Madara, Anna Barons, Krassky. Dizainējuši arī grāmatas. «Dizainers Latvijā ir pārprasts profesijas apzīmējums, jo visur saka: mākslinieks. Gan grāmatas vāku taisa mākslinieks, gan reklāmas aģentūrā Statoil voblerus taisa mākslinieks.»

Saku Sandijam, ka viņš izklausās pēc perfekcionista un, ja pelmeņu iepakojumu nodrukātu par pustoni tumšāku, viņš iebilstu. Nē. Tā neesot. «Dizains tomēr ir noteicošais, jo caur to cilvēks saprot, par ko ir stāsts.» Kā piemēru viņš min autostāvvietu norēķinu sistēmas Mobilly tapšanu. Iepriekš tās nosaukums bijis City Credit un vārds «kredīts» asociējies ar finansēm. City Credit uzlīmes bijušas kantainas, un autovadītāji bieži vien nav spējuši tās uz priekšējā stikla uzlīmēt taisni. HungryLab izdomājuši tās veidot apaļas, jo rimbuli ielīmēt šķībi ir pagrūti. Uzlīmju krāsu izvēlējušies oranžu, jo pirms tam izstaigāta pilsēta un izpētīts, ka no pamanāmajām krāsām tā izmantota vismazāk.

Vieni no pēdējiem Sandija dizainētajiem darbiem ir identitāte apaviem Zofa un dabīgajām sulām Very Berry no Alūksnes puses. Saku, ka putns uz Very Berry etiķetes līdzīgs tvitera simbolam. Tam arī tieši tikpat apaļa guza! Sandijs atbild: «Putni bija pirmie, vēl pirms tvitera. Un putni ēd ogas.» 

Tikpat mierīgi kā uz kritiku viņš reaģē uz manu uzslavu, ka Very Berry iepakojums nav kartona krāsā. Stāstu, ka man apnicis tā sauktais dabiskais iepakojums – kartona krāsas šņores, brūni papīri. «Tas vairs nav dizains, tas ir stils. Dekoratīvā daļa,» saka Sandijs. Piemēram, Krievijas tirgū daudzi produkti atsaucoties uz vecmāmiņām – tējas no babuškas, ziepes pēc babuškas receptes. Jo babuška – tā ir pieredze, tradīcijas. Latvijā gan tas skaidrojams ar ko citu – klients ieņēmis galvā, ka grib izskatīties līdzīgs kādam citam. «Tad dizainera iespējas ir ierobežotas.»

Vienoties par darba uzdevumu – tas esot grūtākais procesā pirms dizaina izstrādāšanas. Identificēt problēmu un saprast, kā to risināt. Ja tas izdarīts precīzi, atkrīt vēlākas domstarpības. «HungryLab mums bija tā – ja klients neuzticas, nestrādājam ar viņu.» Iepriekš, esot McCann-Erickson, to atļauties nevarēja, līdz ar to nācās piešķirt ticību tiem produktiem, kuriem pats nemaz neticēja. 

Kad sākās krīze, HungryLab pārstrukturizējās – vairāki darbinieki devās ārpus Latvijas un mājaslapu dizainu veidoja attālināti. Sandijs nolēma aizbraukt uz Nīderlandi uzzināt vairāk par dizainu. Jo Nīderlande esot dizaina karaļvalsts.

Strups un neizturams

Nīderlandē Sandijs nodzīvoja četrus gadus. Kā labas skolas Sandijs min ArtEz Hogeshool un Gerrit Rietveld Academie, kurā pats mācījās. Skolai bijuši lieli logi, dabīgā gaisma un radoša vide. Studijas – lētākas nekā Latvijā. Ja nostrādā 30 stundas mēnesī, var iegūt stipendiju. Daudzi studenti strādā veikalos, kafejnīcās. Nīderlandē dizainu tagad mācās Sandija draudzene Monika.

Dzīvojot nelielā Nīderlandes miestā, Sandijs rakstīja savu DesignBlog – par labo latviešu dizainā. Kāds tad ir Latvijas dizains? «Nedrošs, jo līdzīgs cits citam. Līdzko dari kā citi, mazas izredzes uztaisīt ko unikālu,» saka Sandijs. Tas tāpēc, ka latvieši vēsturiski allaž bijuši patērētājkultūras pārstāvji, nevis radītāji. Un turēties pie pagātnes joprojām ir aktuāli – atsaukties uz to patīk, jo vēsturi nevar apstrīdēt. «Bet, kopējot vecu, nevari teikt, ka esi mūsdienīgs. Tā ir veca kopija.» Radīt ko jaunu ir grūtāk.

Ap to pašu laiku, 2009.gadu, blogu par dizainu taisījās sākt dizainers Miķelis Baštiks no Asketic. Miķelis atceras, ka Sandijs bija par to uzzinājis un atsūtījis e-pastu ar aicinājumu satikties. Iepazinušies, parunājuši. Sandijam nav paticis Miķeļa bloga nosaukums – Plikums.lv. Idejiski bijuši uz viena viļņa, tomēr nolēmuši blogus labāk neapvienot. «Lai arī darām līdzīgas lietas, esam pilnīgi atšķirīgi. Es vairāk lidinos, bet Sandijs lietām pieiet strukturāli, kā risināmai problēmai. Viņš piecas reizes pārjautās, jo – varbūt tomēr atradīs kaut ko riebīgu, kaut ko pamaināmu. Viņš neko nedara bez pamatojuma,» stāsta Miķelis. Viņš pieķēris, ka, ar Sandiju runājot, spēj uzvilkties. Jo Sandijs visu saka tiešā tekstā, piemēram: «Tas ir stulbi.» «Viņš ir tāds nedaudz strups. Tas ir labi, bet apkārtējie ir diskomfortā. Tā ir Sandija veiksme un problēma vienlaikus. Bet visādi citādi viņš ir liels malacis.» Liela veiksme esot kolēģe Anna, kura laipni un smaidīgi organizējot Froont īstenošanu. «Anna ir vitāli svarīgs stūrakmens. Viens no viņa labākajiem lēmumiem,» – tā Miķelis.

Tādu komentāru Anna, viena no Froont līdzdibinātājām, novērtē ar īsu: «Ha! To var pamanīt? Ar Sandiju man reizēm ir grūti sastrādāties, taču septiņu gadu laikā esam sapratuši, kā vienam ar otru apieties.» Anna zina, ka Sandija bravūra ir stils. Viņam patīk izaicināt. Piemērs. Kāda kolēģe ieminējusies, ka brīvdienās brauks slēpot, Sandijs ar smaidu komentējis: «Tev bērni jātaisa, nevis jāslēpo.» Ar saviem komentāriem Sandijs grib iebakstīt tieši tajā sānā, kurš sāp, lai pārliecinātos, vai tiešām sāp un cik stipri. «Viņam ir pārliecība, ka viss labākais dzimst konfliktos. Es esmu pilnīgi pretēja. Tā mēs balansējam.» Anna atceras, ka ir bijuši cilvēki, kuri teikuši, ka ar Sandiju nestrādās. Reiz nav izturējusi arī viņa pati – HungryLab izvērtējuši, kas sastrādāts, un viņš visu nolicis līdz ar zemi. «Un es metos aizstāvēt komandu.»

Anna ir ar mieru sadzīvot ar Sandiju tāpēc, ka «viņam ir talants, kāda nav man un daudziem citiem cilvēkiem». «Viņš ir unikāls. Ārpus darba cilvēcīgs un sirsnīgs. Sandijam ir laba sirds un gaiša galva.» Viņš spējot apburt pirmajā brīdī un ar svešu cilvēku sākt runāties kaut vai tikai tāpēc, ka «tev ir bārda un man arī ir bārda».

Sandija draudzene Monika Grūzīte stāsta, ka viņu raksturo tiešums un atklātība. Arī ziņkārība. «Nevilcinās jautāt to, kas interesē, bet citiem tas varētu likties nepieklājīgi.» Un viņam vienmēr ir pa kādam padomam. «Visa pamatā, manuprāt, ir Sandija lielā vēlme palīdzēt citiem,» – tā Monika. Sandija izpalīdzīgumu un labo sirdi izjutusi arī arhitekte Evelīna Ozola, kura Nīderlandē studējusi pilsētplānošanu. Ziemassvētkos viņa bijusi valsts otrā galā, bez naudas un skumja. Sandijs aizsūtījis naudu biļetei, lai brauc ciemos. «Vienkārši tāpat, bez jebkāda zemteksta. Skatījāmies multfilmas,» viņa atceras.

Evelīna ir Fold.lv redaktore. Tas ir jauns portāls, kurā apvienojušies arhitekti (Toms Kokins, Edgars Zvirgzdiņš, Evelīna) un grafiskie dizaineri (Miķelis, Sandijs), kuri iepriekš rakstīja katrs savu blogu. «Forši! Ir labi paskatīties, ko dara citi. Jaunie dizaineri varēs skatīties un taisīt labāk – pacelt Latviju!» saka Sandijs.

Paskatīties, ko dara citi, un uzzināt, ko nezina. Tāds bija iemesls, kāpēc Sandijs savulaik sāka veidot savu blogu. «Iepriekš nezināju, ka tik vienkārši var tikt uz interviju pie gudriem cilvēkiem! Ekonomists Ošlejs man atvēlēja stundu. Tie, kuri kaut ko dara, ar laiku tiek galā. Laika pietiek. Mans dzīves mērķis ir sasniegt, ka varu darboties mierīgi. Bez stresa.»

Kavēt nedrīkst

Stresa līmenis Sandijam kritās jau tad, kad viņš atteicās no darba reklāmas biznesā. «Tagad mans klients ir visi pasaules iedzīvotāji. Viens liels klients,» Sandijs stāsta, ka viņa izdomātais rīks Froont noderēs tiem, kurus interesē mājaslapu veidošana. To Sandijs gribēja, jau strādājot HungryLab, kad viņa dizainētā grāmata iznāca tūkstoš eksemplāru tirāžā: «Puse no tiem ieliek plauktā, viens pasaka – interesanti. Gribējās, lai to redz un lieto vairāk.»

Visbeidzot Sandijs var stāstīt to, ko gribēja. Par Froont. Tas ir iemesls, kāpēc viņš vienreiz jau bija devies uz Sanfrancisko un pirms mēneša aizlidoja, lai dzīvotu tur vēl pusgadu. Vaicāts, kā radās ideja par Froont, Sandijs atbild – ideju radīšana kā tāda ir pārvērtēta. «Idejas ir visiem. Arī tiem, kuri neko nedara. Realizēt gan tās nesanāk visiem.» Froont.com pirmsākums ir Berta.me, kas sākās kā brīvā laika projekts. Sandijam un viņa draugiem vajadzēja izveidot mājaslapu. Viņš iedomājās, ka varētu izveidot rīku internetā, ar kuru var veidot tīmekļa lapu dizainu. Datorā Berta.me strādāja lieliski, taču ar iPad un mobilajiem telefoniem gan ne. Lai tas notiktu, vajadzēja uzprogrammēt spēcīgus «pamatus». Tā sāka tapt Froont, rīks, kas palīdz dizainēt mājaslapas jebkurām ierīcēm – iPad, iPhone, Android. Par Froont to nosauca tāpēc, ka Berta nebija starptautiski labskanīgs – Nīderlandē populārs govs vārds, Vācijā resnā Berta.

Tieši Nīderlandē Berta.me ir novērtēta, jo pirms diviem gadiem tika iekļauta augstskolu programmā jaunajiem dizaineriem – kā tīmekļa lapu veidošanas rīks. Berta.me ir ap 8000 lietotāju, puse no tiem Spānijā, jo kāds ietekmīgs blogeris bija to slavinoši aprakstījis. Arī pasaules lielās «zivis», piemēram, WordPress bijuši sajūsmā, labas atsauksmes saņemtas arī no digitālās aģentūras Mother Londonā, kas sadarbojas ar tādiem zīmoliem kā Diesel. Froont aprakstījis arī ievērības cienīgais tīmekļa dizaina profesionāļu žurnāls Smashing Magazine. Vēl Sandijs novērtēts Britu padomes radošo talantu konkursā – uzvarētāja balva bija biznesa brauciens uz Londonu, kur viņš ieguva apstiprinājumu savām spējām un iespējamos sadarbības partnerus.

Bet, kā saka Anna, tas vēl neko nenozīmē. Froont nav unikāls projekts, jo līdzīgu ir simtiem, tāpēc sava vieta jāizkaro. Lai apjaustu, ar ko Froont atšķiras no citiem, jāsaprot iespējamie lietotāji. Tie ir divējādi. Vieni paņem veidni un taisa lapu pēc tās parauga. Otri taisa, ko vēlas, jo prot programmēt. Lielākoties rīki ir domāti vai nu vieniem, vai otriem, taču Froont derētu abiem. Mājaslapu var izveidot bez veidnes un kodēšanas prasmēm. Turklāt izkārtojums pielāgosies dažādiem telefonu vai planšetdatoru ekrāniem.

Sapratis, ka Froont varētu virzīt pasaulē, Sandijs sāka meklēt finansiālu atbalstu. Lai tas notiktu, vispirms jāiekļūst start-up jeb iesācējuzņēmumu akseleratorā. Berlīnē latvieša ideju slavēja, bet ar to nepietika – vajadzēja papildspēkus. Komandu. Pērn augustā pieslēdzās Anna. Izšķiroša bija piedalīšanās somu akseleratorā Start-up Sauna. Tur Froont satika investorus, kuri noticēja. Iedeva 100 tūkstošus eiro. Vēl vajadzīgi 200 tūkstoši. Uzņēmums tika reģistrēts Helsinkos. Gribējies Latvijā, taču, pirmkārt, nodokļu slogs nav bijis adekvāts mazam uzņēmumam, otrkārt, nav atrasti investori. Atteikuma iemesls – bizness ir ārpus Latvijas. Savukārt Somijā ir tā – ja esi ieguvis investorus, valsts vēl iedos pusi naudas. Somiem ir ilgstošāka pieredze, un viņi zina, ka naudu var dot tieši tiem, kuriem kaut kas iepriekš nav sanācis. Tātad kļūdoties viņi kaut ko ir iemācījušies, un ieguldīt ir mazāks risks.

Tā kā naudas nepietiek, Anna dodas uz dažādiem pasākumiem un akseleratoriem un meklē naudu. Froont ir izaudzis līdz septiņu cilvēku komandai, vairākums no tiem – programmētāji. To skaitā divi Sandija skolasbiedri – Uldis un Andris. Froont apmeties TechHub Riga pie citiem jaunajiem projektiem. «Te ir labi, ka apkārt ir tādi paši kā mēs. Te nerunā par to, kur iet pusdienās. Man nepatīk to apspriest, jo jēga runāt ir par padarīto. Burzīšanās mani nekad nav interesējusi.»

Ar burzīšanos Sandijs domā runāšanu par neko. Burzīties ar jēgu viņam patīk, un tieši to viņš patlaban Sanfrancisko dara – strādā milzīgā, četrstāvīgā TechHub līdziniekā Rocketspace, dodas uz pasākumiem, kur pulcējas IT jomas uzņēmēji no visas pasaules. Veido jaunas saites. Pabijis WordPress, Twitter, Adobe. Stāstīt, ko tur redzējis, Sandijs nevar. Parakstījis neizpaušanas depešu. Kā nozares specifiku viņš min divus baušļus: nekavēt, jo nevienu neinteresē, ka autobuss nenāca laikus, un atbildēt uz e-pastu pēc iespējas ātrāk, lai par tevi neaizmirst, obligāti 24 stundu laikā.

Rudenī Froont vajadzētu būt gatavam. Par to, vai būs vērts dzert šampanieti, Sandijs runā viegli, kāju īkšķus vasarīgajās jēzenēs turēdams paceltus: «Gan jau sanāks! Kas tur var nesanākt? Daudz darba ielikts. Un, ja daudz dara, tad arī sanāk. Ja arī viss noies greizi, tad vismaz būšu darījis to, kas patīk. Kaut ko iemācījies.»

Jauns un dedzīgs

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Slavenība

Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita (27) pabeidzis filmēties galvenajā lomā slavenā režisora Ņikitas Mihalkova topošajā filmā Saules dūriens un pēc deviņu mēnešu prombūtnes atgriezies pie lomām teātrī

Aprīļa pirmajā nedēļā zem kājām skrapst ledus. Lai Liepājas teātra jauno aktieri Mārtiņu Kalitu sastaptu, ir jābrauc uz pretējo Latvijas pusi – Vidzemi. Ar autobusu ieradušies, liepājnieki Valmieras Drāmas teātrī mēģina viesizrādes. Mārtiņš izrēķinājis, ka starp tām atliek viens brīvs vakars, un to viņš izlēmis pavadīt Rīgā, Dailes teātrī viņš vēlas noskatīties Džilindžera izrādi. Tieši šis režisors jaunajam Liepājas teātra aktierim jau devis vairākas iespējas sevi parādīt – Kalita spēlē Džilindžera izrādē Pūt, vējiņi!, Šikās kāzas, Sods un noziegums, kā arī jaunajā izrādē, franču romantisma laika rakstnieka Viktora Igo vēsturiskajā melodrāmā Lukrēcija Bordžija, kuras pirmizrāde notiks nākamnedēļ. Kalita ir viens no 16 jaunajiem aktieriem – Liepājas teātra kursa, kuri 2009.gadā absolvēja Klaipēdas Universitāti. 

Tikšanās Valmierā ar jauno aktieri notiek sestdienas rītā, kad vērusies Dziesmusvētku biļešu kase. Tumšpelēkā žaketē, sudraba gredzenu ar pūcītes veidolu pirkstā, Kalita domīgi nolūkojas uz garo rindu Valmieras teātra foajē. Ar piesardzīgu smaidu pastiepj sveicienam roku. Nopietns un vienkāršs. Filmējies galvenajā lomā pie slavenā Ņikitas Mihalkova? Tas izklausās pēc pasakas vai neveiklas anekdotes, kā vēlāk teiks viņš pats. 

Tomēr tā ir patiesība – starp neskaitāmiem pretendentiem tika izvēlēts tieši viņš. 

Neticami laimīga sakritība. Loģiski neizskaidrojams gadījums. Notikums, ar kuru Latvijā vērts lepoties neatkarīgi no tā, kurš aktieris pie šīs iespējas būtu ticis. Tā filmēšanos pie slavenā krievu kinorežisora skaidro aktieris. Kad radās iespēja tikt pie lomas, Kalita Liepājas teātrī bija nostrādājis tikai divas sezonas. Jauns un zaļš. Nospēlējis Edgaru Blaumaņa Ugunī, Tomu Stikla zvērnīcā un vēl dažas lomas.

Kopš pagājušā gada vasaras aktieris paņēmis pauzi teātrī, jo deviņu mēnešu garumā filmējās Krievijā un Šveicē. Filma vēl ir tapšanas procesā, un galvenās lomas atveidotājs par to stāsta nelabprāt. Lente veidota pēc krievu rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Ivana Buņina stāsta Saules dūriens motīviem, scenārijā izmantotas arī viņa emigrācijā rakstītās dienasgrāmatas. 

Krievija, 20.gadsimta sākums. Jauns leitnants, ceļojot ar kuģīti pa Volgu, kaislīgi iemīl svešinieci. Vienas dienas laikā sācies un izgaisis, mīlas sakars maina visu leitnanta dzīvi. 

Pirms intervijas šķita interesanti saprast, kas jaunajā aktierī tik īpašs, ka pasaulslavenais Kannu kinofestivāla Grand Prix ieguvējs un Oskara balvu savulaik ieguvušais Krievijas kinorežisors Ņikita Mihalkovs ieraudzīja tieši viņu. Šķiet, atbildi izdevās atrast.

Bez taurēm un fanfarām

Pīpē, dejo ar sievieti, kliedz, jāj ar zirgu, cīnās. Kas zina, ko sevī domāja režisors Mihalkovs, vērojot šīs epizodes jaunā latviešu aktiera portfolio – īsā videofilmiņā. Tieši pateicoties tai, pērn pavasarī Mārtiņš Kalita tika uzaicināts uz provēm Maskavā. Taču stāsts par iespēju sākās vienkārši: Mārtiņš ieklausījās pieredzējušā kolēģa aktiera Egona Dombrovska pamudinājumā izveidot portfolio un rast kontaktus ar aģentu. Izdevās noslēgt līgumu ar Gordanu Miļevčiču, kura strādā ar Krievijas filmu kompānijām. «Viņa manu portfolio iedeva Mihalkova aktieru provju direktoram,» Mārtiņš stāsta. Tobrīd viņš ne uz ko necerēja. Pat nebija sasapņojies. 

Patiesību sakot, līdz 21 gada vecumam viņš nebija sasapņojies arī par aktiera profesiju. Uzaudzis Grobiņā trīs bērnu ģimenē. Aktiera tēvam uzņēmējam Jurim Kalitam Grobiņā pieder jātnieku sporta klubs Jura staļļi, bet brālis Jānis Kalita ir jāšanas sporta treneris. Mārtiņš pēc vidusskolas izvēlējās studēt datordizainu Liepājas Universitātē. Mācījās un dzīvoja ar pārliecību, ka darbs cilvēkiem ir, lai nopelnītu iztiku. Ja vēl kaut cik patīkams – ko vairāk vēlēties! Studiju laikā Mārtiņš gleznoja, zīmēja, mācījās kaligrāfiju. Gatavojās labi algotam darbam reklāmas aģentūrā. 

Tad pēkšņi – jauns pagrieziens! 2005.gada vasarā draugi ieteica, lai mēģina pieteikties jaunajā Liepājas teātra aktieru kursā. «Es par to profesiju pat nebiju domājis. Biju skatījies filmas, izrādes, bet nebiju savilcis kopā, ka par aktieri var mācīties. Likās – par to jau nemācās, tāpat kā par prezidentu,» Mārtiņš stāsta. 

Pēdējā dienā iesniedzis dokumentus, viņš atlasē skaitīja dzeju, dejoja, tēloja. «Būt par aktieri man nebija dižs mērķis. Nebija ko zaudēt,» viņš vaļsirdīgi stāsta. Valodā dzird Kurzemei raksturīgās aprautās vārdu galotnes. Rādījis eksāmenos labāko, ko spējis, īpaši neraustoties par izgāšanos. Uzņemts. 

Kopā ar 15 citiem jaunajiem censoņiem Mārtiņš devās uz Lietuvu, četrus gadus Klaipēdas Universitātē studēja aktiermākslu pie aktieru pāra Veltas Žīgures-Anužienes un Vītauta Anuža. Par jaunā Liepājas teātra aktieru kursa studijām Lietuvā izlēma teātra direktors Herberts Laukšteins. Tam bija racionāls pamats – iepriekš teātris pieredzējis, ka jaunie aktieri pēc studijām izvēlas palikt Rīgas teātros vai tiek turp pārvilināti. Ar Klaipēdu šāda riska nebija. Turklāt, četrus gadus studējot kopā svešumā, kurss saliedējās kā dūre. Tādi viņi ienāca teātrī.

Dzelžaina disciplīna un ļoti intensīvs darbs – tieši studiju laikā tika ielikti pamati, lai 2012.gadā Mārtiņš Kalita spēlētu pie Mihalkova. 

Kad pagājušā gada pavasarī jaunajam aktierim piezvanīja aģente un aicināja uz provēm, raksturā atbildīgais, allaž jauniem izaicinājumiem gatavais Mārtiņš sarosījās. Dabūja no aģentes Saules dūriena eksemplāru. Dzimis pašos Atmodas pirmsākumos – 1986.gadā, skolā tomēr bija izvēlējies apgūt krievu valodu. Nu, nelielā īres dzīvoklīša istabā Liepājā mācoties poručika lomu, zināšanas lieti noderēja. «Sāku lasīt. Man skaidrs – lugās ir apkopējas, sulaiņi un poručiki. Nu, protams, maza lomiņa, kas gan cits tas var būt! Lasu tālāk – poručiks to, poručiks to… visur tikai viņš! Tikai tad sapratu, ka tā ir galvenā loma,» aktieris stāsta. 

Lomu vajadzēja iemācīties dažās dienās. Nakts vidū, kad no pārguruma krita ciet acis, Mārtiņš sev teica, ka nekad nepiedos, ja būs palaidis garām šo iespēju. Slējās sēdus, mācījās tālāk.

Uz provēm Maskavā viņš ieradās labi sagatavojies un mierīgs. Šajā pilsētā reiz jau bija viesojies – studiju laikos kopā ar kursu apmeklējis teātra festivālu Zelta maska. 

Pirms tikšanās ar Mihalkovu aktieris sevi pārliecināja: «Viņš taču zina, kas brauc – čalis no Latvijas. Es viņam nevaru nospēlēt krievu. Nevaru nospēlēt pieredzes bagātu aktieri. Kas es esmu, tas esmu.»

Pirmā sastapšanās 2012.gada aprīlī. Mārtiņš sēdēja filmēšanas paviljona grimētavā, kad Mihalkovs ienāca. «Ļoti harismātisks. Taču nenāca ar taurēm un fanfarām. Sasveicinājāmies. Zināju dažādus viedokļus par viņu saistībā ar politiku, bet režisors viņš ir ģeniāls.» Pēcāk, kad lomai tika apstiprināts un ķērās pie darba, viņam par Mihalkovu radās šādas domas: «Ļoti patīkami strādā, filmēšanas laukumā pret ikvienu aktieri izturas ar lielu uzmanību, ļauj izteikties katram, diskutē, nevis saka – tas nav pareizi!» 

Mārtiņa Kalitas partnere filmā ir jaunā krievu aktrise Viktorija Solovjova, kurai šī bija pirmā pieredze kino. Tieši šāds aktieru pāris bija režisora mērķis. Par Mārtiņu viņš izteicies: «Jauns, manā uztverē ļoti perspektīvs aktieris. Šis duets ar savu svaigumu, manuprāt, būs patiesi saviļņojošs.»

Filmēšanās Krievijā sākās pagājušā gada vasarā un beidzās šopavasar. Deviņi mēneši darba (ar pārtraukumiem) Krievijā un Šveicē jeb 130 dienas filmēšanas laukumā. Mazā kalnu ciematiņā tika uzstādītas no Krievijas furgonos atvestās dekorācijas. Mihalkovam dažu fragmentu filmēšana Šveicē bijusi nepieciešama gleznainā kuģīšu skata dēļ – Krievijā vienkopus tik daudz kuģīšu Mihalkovam nav izdevies «sarunāt». Baltā mundierī ar spožām zelta pogām – Mārtiņš fotogrāfijās no filmēšanas laukuma apbur.

Jaunais aktieris ir laimīgs, ka Liepājas teātris nāca viņam pretī un mudināja izmantot iespēju filmēties pie Mihalkova. Nu viņam «jālec» atpakaļ savās lomās – šosezon repertuārā tādu ir trīs, divas nāks klāt.

Suģestējošais portfolio

Intervijas laikā jaunais aktieris ir piesardzīgāks, nekā gribētos. Emocijām bagāts lomās, bet dzīvē – atturīgs. Uz jautājumu, ko darīja vakaros filmēšanās laikā (veselus deviņus mēnešus prom no mājām!), Mārtiņš atbild: «Negāju ekskursijās, nestaigāju pa pilsētu. Rītos pirms filmēšanās atnācu uz savu grima vāģīti, sagatavojos. Pēc filmēšanas gāju gulēt. Ja nākamajā dienā ir darbs, ko citu darīsi.» 

Liels vienpatis. Ko darāt, kad pēc grūtākām lomām jūtaties izsīcis? «Pastaigājos viens pa pilsētu.» Mīļākā vieta pilsētā? «Teātris.» Kas jums garšo? «Mums teātrī ir lieliska bufete,» viņš smaida. «Mums vispār ir ļoti jauks teātris.»

Lai filmētos Saules dūrienā, no dabas kalsnajam aktierim vajadzēja uzaudzēt svaru. «Viņš ēda un ēda,» to laiku atceroties, smejas jaunā Liepājas teātra aktrise Agnese Jēkabsone, viņa arī Kristīne Blaumaņa iestudējumā Ugunī, kur Mārtiņam ir Edgara loma. Tagad filmēšanās aiz muguras, lomām teātrī liekie kilogrami nekādi neder, un aktieris pieliek pūles, lai atgūtu veco svaru. Kā stāsta Agnese, nav nekāds brīnums, ka šī neticamā iespēja – galvenā loma slavena režisora filmā – tikusi tieši Mārtiņam. «Temperamentīgs, šarmants uz skatuves, bet pirms tam viņam patīk daudz domāt, runāt par lomu,» viņa atklāj.

Arī intervijā Mārtiņš daudz runā par ideāliem teātra mākslā un cilvēku attiecībās. Jauns un dedzīgs. «Arī filmējoties es pārliecinājos, ka vissvarīgākais ir cilvēcība. Un kā vajag strādāt – nevis ar intrigām un pielienot režisoriem, bet esot godīgam pret sevi, savu darbu. Darot visu labāko, ko vari.» 

27 gadus jauns ideālists, kurš vēl nav saņēmis sitienus no dzīves? «Bet kāpēc cilvēku attiecības nevarētu būt tīras, ar labiem nodomiem, ar cieņu citam pret citu? Kāpēc tā nevarētu dzīvot un strādāt visi?» Šie jautājumi aktierim šķiet nozīmīgi. 

Noslēpums – tā bija viena no galvenajām īpašībām, ko Mārtiņā saskatīja režisors Valdis Lūriņš, kad šosezon piedāvāja galveno lomu izrādē Minhauzena precības Liepājas teātrī. Tās pirmizrāde iecerēta 14.jūnijā. «Uzķēros uz to pašu, uz ko droši vien arī Mihalkovs – viņa portfolio,» saka Lūriņš. Tajā jaušama aktiera daudzveidība, tāpat kā jau minētā noslēpumainība. Ieraudzījis aktieri izrādēs Stikla zvērnīca un Šikās kāzas divās absolūti atšķirīgās lomās, Lūriņš pārliecinājās, ka portfolio redzamais nav tikai tīkams māns. 

«Mārtiņam ir raksturīgi izvēlēties autoritātes un strikti turēties pie to uzskatiem. Pasniedzēji studiju laikā mums iedeva savu nesavtīgo attieksmi pret teātri, un Mārtiņš varētu būt no tiem cilvēkiem kursā, kurā tas ir redzams visspilgtāk,» spriež aktiera kursabiedrs un kolēģis Liepājas teātrī Gatis Maliks. 

Šķiet, jaunajam aktierim ļoti pie sirds ietu divas atziņas, ko Saules dūriena filmēšanas laikā paudis Mihalkovs: «Tas, kas cilvēkam iekrīt rokās, nepieliekot nekādus pūliņus, beigās sanāk trīsreiz dārgāk.» Un otra: «Ja, izvelkot ieroci, domā, kā cīņa beigsies, tu neesi drosminieks.» Pēdējo Mihalkovs nosaucis par ģeniālu domu. 

Gaišs, atvērts, vienkāršs. Ideālistiski skatās uz aktiera profesiju un teātri. Tā par Mārtiņu Kalitu spriež Liepājas teātrī. 16 jaunajiem aktieriem, arī raksta varonim, katra nākamā izrāde ir liels izaicinājums un arī risks – teātrī strādā tikai viesrežisori, nospēlēt slikti var nozīmēt, ka viņi te vairs nebrauks. «Tas nozīmē, ka mums katram ir ļoti liela atbildība par savu darbu,» nopietni saka jaunā aktrise Agnese Jēkabsone.  

Kad intervijas laikā Mārtiņš Kalita izdzird jautājumu, ko Liepājā dara vakaros pēc darba, iestājas ilga pauze. Un tad: «Tas, kur gribas iet, ir darbs. Tas jau arī ir mans hobijs.»

Šopavasar atgriežoties Liepājā, viens no pirmajiem ikdienišķajiem darbiem aktierim bija saskrūvēt mājās galdu un krēslus. «Izvārīt makaronus man neliekas baigais sasniegums. Teikt, ka esi kārtīgs vecis, vari tad, kad pats savām rokām uzcel māju, salabo mašīnu,» aktieris palūkojas uz savām rokām. Slaidas, mākslinieka. Bet viņa raksturs liek nospriest – varat būt droši, ka reiz to noteikti izdarīs!

Simtiem tūkstošu vērti lūžņi

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Veiksme

Vai iespējams uztaisīt ceturtdaļmiljonu vērtu mašīnu no sarūsējušu detaļu kaudzes, kas Latvijā ieradusies koka kastē? Grūti būs, bet var – saka klasisko auto restaurācijas uzņēmumā Riga Master Workshop

Bez šaubām, vieglāk būtu tirgot restaurētas automašīnas, kā to dara vairākums nozarē strādājošo, bet mēs izvēlējāmies nākamo līmeni – tirgot restaurāciju. Tātad pakalpojumu, nevis konkrētu mantu, stāsta Riga Master Workshop īpašnieks Māris Bebris.

Uzņēmumam, kas automobiļus restaurēt sācis tikai pirms pieciem gadiem, tas ir milzīgs izaicinājums, jo vienas automašīnas atjaunošanai nepieciešams vismaz gads, bet nereti divi un pat vairāk. Šīs nozares līderi pasaulē – vācu restauratori – ar to nodarbojas jau gadu desmitiem. Tomēr tie pārsvarā šauri specializējušies, restaurējot konkrētu marku automašīnas ierobežotā daudzumā un galvenokārt pārdošanai.

RMW nebaidās restaurēt jebkura gadagājuma vai markas mašīnu un jau piesaistījis klientus Krievijā, Lietuvā, Vācijā, Nīderlandē, Lielbritānijā, Singapūrā. Pēc realizēto projektu apjoma tas pašlaik ir starp desmit lielākajiem šāda veida uzņēmumiem Eiropā. «Gigants,» smejas Māris, kaut arī visi astoņi meistari pagaidām vēl strādā divās samērā nelielās darbnīcās Mārupē.

Vecs kabriolets vai liktenis

«Godīgi sakot, sākumā man nebija pat nojausmas, cik milzīgs ir darbu apjoms un sarežģīts pats bizness,» sarunas laikā atzīstas Māris. Tāpēc vēlreiz sākt to no jauna viņš tagad diezin vai uzņemtos. «Patiesībā tas ir autobūves uzņēmums ar milzīgi plašu darba spektru, sākot ar krāsošanu un virsbūvju metināšanu un beidzot ar salona tapsēšanu un tam nepieciešamo koka detaļu izgatavošanu. Otrreiz bez pieredzes to neriskētu sākt.»

Tomēr pirms gadiem sešiem viņš riskēja, lai gan autobūvē pieredzes nebija. Toties bija pieredze biznesā, ar ko viņš nodarbojas jau kopš 1992.gada, jo pēc Tehniskās universitātes beigšanas nevis sāka strādāt par inženieri, bet kopā ar draugu nodibināja savu uzņēmumu. «Tirgojām caurules, leņķdzelzi un citus metāla izstrādājumus.» Biznesa niša bija perspektīva, jo pēc desmit gadiem, kad Māris pārdeva savas daļas uzņēmumā, tā apgrozījums jau bija sasniedzis 12 miljonus latu gadā.

«Ar laiku pienāk brīdis, kad sāc domāt – vai tu patiešām dari to, ko gribētu darīt visu mūžu,» savu aiziešanu skaidro Māris.

Pēc tam viņš pievērsies netradicionālās lauksaimniecības projektiem Latgalē, piesaistot dažādu fondu naudu un ierīkojot, piemēram, briežu dārzus. Šajā laikā nodibināta arī konsultāciju firma Latgales nekustamie īpašumi, kas joprojām nodarbojas ar līdzfinansējuma piesaisti reģionam.

Automašīnas Māri Bebri tolaik neinteresēja. Līdz brīdim, kad, palīdzot draugam internetā izvēlēties mašīnu, viņš ieraudzījis 1956.gada mersedesu 190SL. «Skaista, vai ne?» viņš rāda attēlu mobilajā telefonā. Daudz nedomādams, Māris divvietīgo kabrioletu nopircis. Toreiz – 2006.gadā – tas maksājis ap 25 000 eiro. Tagad cena būtu vismaz piecas reizes lielāka. «Tā ir viena no šā biznesa īpatnībām. Mantām kļūstot vecākām un nolietojoties, tām it kā vajadzētu zaudēt vērtību, bet ar klasiskajām automašīnām notiek pretējais. Jo vecāka, jo dārgāka.» Sevišķi strauji cenas kāpušas pēdējos gados, kad tirgū ienākuši austrumeiropieši. Čehi, poļi, lietuvieši, krievi… Bagāti cilvēki, kam šīs automašīnas pašlaik ir ne tikai hobijs, bet arī greznuma priekšmets un prestiža jautājums. 

Diemžēl līdz ar mersedesu, ko pārdevusi kāda šveiciešu ģimene, Māris ticis arī pie problēmām. Mašīnai tecējusi eļļa, un reizēm to nevarēja iedarbināt. «Diezgan muļķīgi, ja aizbrauc uz kafejnīcu un nezini, vai tiksi atpakaļ. Cilvēki priecājas – cik skaista mašīna! Un pēc tam visi draudzīgi mēģina to iestumt,» uzņēmējs smejas. 

Autoservisi veco spēkratu labot kategoriski atteikušies. Lai gan Māris stāsta, ka visas šīs mašīnas esot ļoti vienkāršas – karburators, motors, stūre bez pastiprinātāja un nekādas elektronikas. Tomēr braukt gribējies, tāpēc viņš sameklējis divus pieredzējušus meistarus un noīrējis nelielu darbnīcu, kur vīri pa vakariem mēģināja auto savest kārtībā. Drīz kļuvis skaidrs, ka bez rezerves daļām neiztikt. Par 5000 eiro viņš nopircis vēl vienu tieši tādu pašu mersedesu. Patiesībā galīgu lūzni.

Tomēr pēc diviem gadiem, kombinējot detaļas un piepērkot jaunas, izdevies restaurēt ne tikai Māra, bet arī viņa drauga mersedesu. Bija ieguldīts tik daudz darba, enerģijas un arī līdzekļu, ka Māris nospriedis – ilgāk nav jēgas turēt sveci zem pūra. Jāiet tautās. Bet, ja reiz iet, tad gribējies izdarīt tā, lai to uzreiz pamana. 2008.gadā viņš noīrējis veselus 200 kvadrātmetrus Eiropas lielākajā  klasisko automobiļu izstādē Techno Classica Essen, kur katrs kvadrātmetrs maksā milzu naudu. Uztaisījuši audekla telti, kārtīgus koka stendus un vidū nolikuši abas mašīnas. Taupīgie vācieši, kas tādus brīnumus nebija redzējuši, skatījās mutes pavēruši. «Esenes izstāde ir kaut kas līdzīgs mūsu Rumbulai tās ziedu laikos, tikai reizes 20 lielāka. Ap 30 zāļu, kur pārdod vecās mašīnas, detaļas, apģērbus, aksesuārus. Tur savu veikumu demonstrē arī Mercedes, BMW un citi lielie autoražotāji,» stāsta Māris. 

Tieši Esenē viņš tā īsti sapratis, cik vērienīgs un vienlaikus sarežģīts ir šis bizness. Lai gan pašiem šķitis, ka mašīnas uztaisītas ļoti glīti, vācieši atraduši virkni kļūdu. Durvju arkas, lūk, neesot pietiekami līdzenas, skrūves neatbilst oriģinālajām, šuves salonā dubultās, bet vajadzējis parastās… «Tas liecināja tikai vienu – ir pilnībā jāpārzina visas tālaika tehnoloģijas. Nevar restaurēt  automašīnu, vadoties pēc savām izjūtām,» secina Māris. Šī atziņa bijusi galvenā, ko pārveduši mājās no Esenes. 

Pārtop pieminekļos

Kā apgūt tehnoloģijas, kuru faktiski vairs nav? «Lūk, tur ir vecās ražotāju rokasgrāmatas, kurās aprakstīts, kādām jābūt šīm automašīnām,» uzņēmējs atbildot norāda uz plauktu ar sējumiem melnos vākos. Tajās ir pilnīgi viss, sākot ar motora detaļām un beidzot ar salona krāsu salikumu. Atšķir un izlasi: tāda un tāda modeļa tādā un tādā gadā ražotiem mersedesiem ar melnu virsbūvi bija sudraba salons, bet ar pelēku virsbūvi – sarkans. Nereti gan par šīm detaļām grūti vienoties ar klientiem, kuri iedomājušies pavisam citas krāsas un pat citus salona apdares materiālus. «Bet mēs nedrīkstam to pieļaut, jo vēlāk nepilnības tik un tā atklāsies un mums tiks pierakstīta neprofesionalitāte. Nozare ir specifiska arī tāpēc, ka informācija profesionāļu vidū ceļo no mutes mutē. Par katru kļūdu jau pēc gada zinās visa pasaule, un uzņēmuma reputācija būs pagalam.» Bet tieši reputācija garantē klientu saglabāšanu un jaunu piesaisti.

Pa ziemu pēc Esenes izstādes viņi iespēju robežās novērsuši vāciešu uzrādītās nepilnības un pabeiguši vēl vienas mašīnas – BMW kabrioleta – atjaunošanu. Nākamajā gadā piedalījušies visās Eiropas antīko automobiļu izstādēs, diezgan izdevīgi pārdevuši savas trīs automašīnas un atraduši pirmos divus klientus. Vienu kaimiņos Lietuvā. Otru no tālās Singapūras.

Tomēr tikt šajā tirgū neesot bijis viegli. «Gājām tā sāniski – ar plecu pa priekšu un drusku pagrūstoties ar konkurentiem. Savu vietu gribējām iekarot ar kvalitāti, tāpēc nevarējām atļauties būt pārāk lēti,» saka Māris.

Kad Latvijā notika antīko automobiļu rallijs un maskaviešiem salūza mašīnas, viņš pārliecinājis, ka tās saremontēs. Tā pamazām klientu loks paplašinājies. Vecākā no restaurētajām automašīnām bijusi 1939.gada Mercedes 320, ko īpašnieks izsolē pārdevis par vairāk nekā 400 000 eiro. Unikālākā – 1943.gada Alfa Romeo, kuras tirgus vērtība pašlaik ir ap pusmiljonu eiro, – restaurēta trīs gadus, ļaujot procesā apgūt jaunus aroda noslēpumus.

Pašlaik darbnīcā atrodas astoņi spēkrati. Starp tiem arī īstu džentlmeņu sporta auto – 1954.gada Jaguar XK120. Mašīnas durvīm nav atslēgas, bet lietus laikā vadītājam jāizmanto speciāls pārvalks, virs kura braucot atrodas tikai galva, viss pārējais ir zem tā. Arī stūre un rokas. Ja ņem vērā, ka šī mašīna spēja attīstīt tiem laikiem fantastisku ātrumu – līdz pat 120 jūdzēm jeb mazliet vairāk par 190 kilometriem stundā – šāds brauciens noteikti bijis stipri ekstrēms.

Līdzās jaguāram jau stipri jaunāks – 70.gadu Daimler limuzīns, kas šurp atceļojis koka kastēs. Tas esot murgs, kad sarūsējušās detaļas izber un jāmēģina saprast, kam katra skrūvīte domāta.

Visiem meistariem, kas strādā Riga Master Workshop, ir vismaz desmit gadu darba pieredze. Nākotnē Māris cer dabūt zem viena jumta arī visus tos tehnoloģiskos procesus, kas pagaidām tiek pirkti kā ārpakalpojums. Piemēram, krāsošana, salona tapsēšana, cinkošana, koka detaļu izgatavošana. Vēl viens nākotnes pakalpojums varētu būt jau restaurēto automašīnu tehniskā apkope un uzglabāšana, jo arī tai nepieciešami specifiski apstākļi.

«Nesen Antīko automobiļu federācija pieņēma lēmumu, ka robežšķirtne starp mašīnām ar kultūrvēsturisku vērtību un mašīnām, kas izmantojamas vienīgi otrreizējai pārstrādei, ir 80.gadu beigas un 90.gadu sākums. Jo tajās, kas ražotas vēlāk, ir mikroshēmas, ko faktiski nav iespējams atjaunot,» stāsta Māris. Līdz ar to nākotnē vismaz Eiropā varēs pārvietoties tikai ar tām vecajām automašīnām, kurām būs piešķirts šis kultūrvēstures pieminekļa statuss. Jau tagad esot pilsētas, piemēram, Parīze, kur nedrīkst iebraukt un pārvietoties ar pagājušā gadsimta vidū ražotiem auto. Bet, ja tie būs profesionāli restaurēti, problēma atrisināsies. Tāpēc pašlaik visas Eiropas autorestaurācijas darbnīcas tiek sertificētas. Arī RMW, kas pretendē uz augstāko kategoriju.

3 biznesa principi

1. Sava vārda turēšana jeb uzņēmuma reputācija.
2. Projektam nepieciešamā finansējuma pamatotība.
3. Pārliecība, ka tas, ko dari, ir jādara – par spīti neveiksmēm.

Robotu lielvalsts

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Jauna seja

Guntis Kuļikovskis (27)

RTU doktorantūras students ar komandu ieguvis 1.vietu Eiropas robotikas čempionātā mega sumo disciplīnā un ieguvis tiesības piedalīties pasaules čempionātā Japānā. Šajā disciplīnā arī pārējās godalgas ieguva komandas no Latvijas, tādējādi pasaules čempionātā robotu mega sumo cīņās Eiropu pārstāvēs tikai latvieši.

Vecāki: Vita – klientu servisa koordinatore, Ēriks – galvenais inženieris.

Kā sāki nodarboties ar robotu būvēšanu? Bērnībā būvēju lidmodeļus un kuģu modeļus, piedalījos dažādās sacensībās. Ģimenes draugs Imants Tukleris, būdams aizrautīgs elektroniķis, reiz ierosināja: «Uzbūvējam robotu?» Es piekritu. Tā radās Latvijā pirmais līnijsekošanas robots Līnijdiebis.

Kā nodibinājāt RTU robotikas klubu? Doma par apvienošanos radās pēc 2006.gada robotu sacensībām Igaunijā. Mūs kopā saveda RTU studente Laura Sudraba, kuras sapnis bija radīt pašai savu robotu.

Jūsu robotu sauc Snowflake (Sniegpārsla), kāpēc tā? Nosaukums radās, skrūvējot korpusa detaļas, kas bija izgatavotas no alumīnija un oglekļšķiedras. Detaļas bija vieglas kā sniegpārsliņas.

Tavs pagaidām lielākais sasniegums robotu būvē? Atmīnēšanas kuģa mācību klases simulators, kas imitē jūras dzelmi un rada sarežģījumus, kādi varētu notikt dzīvē. Ar komandu izveidojām arī robotizēto zivi – zemūdens zondi, kas, līdzīgi kā īsta zivs, izmanto ūdens plūsmas, lai efektivizētu savu enerģijas patēriņu. Tā bija redzama arī kanālā Discovery.

Kādas ir tavas ieceres un nākotnes sapņi? Vēlos izveidot laboratoriju, kurā mājotu elektronikas, mehānikas, programmēšanas un funkcionālā dizaina jaunrade. Ar atvērtu un skaidru pieeju lietām, bez liekiem aizspriedumiem.

Mega sumo disciplīnā Japānā Eiropu pārstāvēs tikai latvieši. Vai esam robotu lielvalsts? Pašlaik esam neapšaubāmi spēcīgākie Eiropā mega sumo disciplīnā. To esam panākuši ar iRobot Latvija atbalstu, kas ļauj īstenot mūsu zināšanas un pieredzi.

Robota Snowflake radīšanā piedalījās arī Andis Jargans, Guntars Trimalnieks, Vitolds Bīriņš, Māris Bečs, Einārs Deksnis, Gundars Miezītis, Raimonds Kabutavičs, Lindars Vainovskis, Jānis Timma.

Naudassods, ja nerūpējies par veselību?

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Karjera

 

Nav noslēpums, ka darbiniekiem ar neveselīgu dzīvesstilu ir lielāks kavēto darbadienu skaits un ievērojami augstāki veselības aprūpes izdevumi. Tāpēc uzņēmumu vadītāji meklē arvien jaunus paņēmienus, kā mainīt šo darbinieku attieksmi pret savu veselību. The Wall Street Journal rakstā Kad priekšnieks liek maksāt par jūsu resnumu apkopoti jaunāko pētījumu rezultāti par darba devēju iniciatīvām. Piemēram, Michelin darbinieki, kuriem asinsspiediens, cukura un holesterīna līmenis, kā arī vidukļa apkārtmērs ir normas robežās, saņems 1000 dolāru atlaidi veselības aprūpes izmaksām. Savukārt neatbilstības gadījumā var saņemt atlaides, piesakoties dzīvesstila koučinga programmā. Vēl kāds uzņēmums uzliek 600 dolāru sodu darbiniekiem, kas neiesniedz datus par savu svaru un holesterīna līmeni. 

General Electric smēķētājiem liek maksāt papildus 652 dolārus gadā par veselības aprūpi. National Business Group on Health and Towers Watson pētījums liecina, ka 2014.gadā jau 36% darba devēju plāno ieviest dažādu veidu materiālos sodus darbiniekiem, kas neuzlabo savu veselību.

Šādai rīcībai ir zinātnisks pamatojums – cilvēki vairāk baidās no zaudējumiem, nekā domā par ieguvumiem. Tverska un Kānemana pētījumi jau sen ir pierādījuši – ja finansiālo zaudējumu un ieguvumu summa ir vienāda, cilvēkiem izvairīšanās no zaudējumiem būs aptuveni divreiz svarīgāka nekā tādas pašas summas iegūšana.

Uzskatu, ka arī Latvijas uzņēmumos jādiskutē par iespējamiem sodiem, ja darbinieki ir vienaldzīgi pret savu pasliktināto veselību. Tiem, kas ievēro veselīgu dzīvesstilu, par veselības apdrošināšanu un veselību veicinošiem pasākumiem būtu jāmaksā mazāk. Laikā, kad uzņēmumu līdzdalība veselības apdrošināšanā pamazām atjaunojas, šāda principa ieviešana būtu pozitīvs solis personāla politikas pilnveidošanā.

Kādas ir jūsu domas – vai ir pienācis laiks uzņēmumos ieviest materiālos sodus par darbinieku vienaldzību pret pasliktinātu veselību? The Wall Street Journal aptaujā par nobalsoja 66% respondentu.

Dzīvi jau veidoju es pati

Posted on aprīlis 3, 2013 by - Dzīve

Zaudējusi dēlus, vīru, māsas un brāli, Vera Treija (90) dzimtajās mājās palikusi viena. Par pensiju un valdību viņa nesūdzas, bet slēpo un taisa no drēbēm kamolus

Vera bija kaimiņu ķēve – spēcīga, gaišzilibalta, spoža. Vecāki nolēma tā nokristīt savu meitu. Ģimene dzīvoja Krimuldas pusē, Eikažos, un kundze tur mīt joprojām. Gulbju māja atrodas klaja lauka vidū. «Es redzu visapkārt gluži kā panorāmas ratā. Ja kādam govs ārā, zvanu kaimiņiem. Es negribētu Rīgā dzīvot, tur tak tikai mūri. Te ik dienu mainās daba,» saka Vera, apsēdinājusi Rīgas viesus virtuvē pie loga. Pa to paveras skats līdz pat mežam. Pa otru logu var redzēt lielceļu un tālumā kaimiņmāju. Uz palodzes tup melnā kaķene Ance, aizmiegusi acis pret sārto vakara sauli. «Viena sieva man reiz teica: turi mājās mellu kaķīti, tas ir mājas zelts. Vienu vasaru raibs trāpījās – nebija mīlīgs.»

Pie Veras Treijas ciemojamies tāpēc, ka viņa ārda apģērbus un griež tos plānās stērbelēs, tad tin kamolos un atdod Siguldas mākslas skolas skolotājām vai Turaidas muzejam grīdsegu aušanai. Divu gadu laikā viņa sadarinājusi ap 800 kamolu. Apģērbus viņai pieved māsas mazmeita Ieva, kura pēc drēbēm brauc pie radiem un paziņām. 

Verai visu mūžu paticis mizot, lupināt, griezt, tāpēc ik dienu viņa ar prieku uzmeistaro pa kamolam vai diviem. «Es i priecīga, ka man darbs ir. Ko tad es darītu, ja nebūtu, ko darīt? Depresija klāt!» kundze smejas. Reti esot tā, ka nav gribēšanas griezt un ārdīt. Ja tomēr uzrodas – to var pārvarēt ar strādāšanu. Viņas darba diena ir tāda: no rīta pieceļas, noskatās seriālu Mīlas viesulis, tad uzgriež radio. Ceturtdienās translācijās no Saeimas «aizceļo» uz Balto zāli un Sarkano zāli. «Vai, kā viņi tur strīdas! Arī Sastrēgumstundu skatos kā teātri.» Politiķus Vera vērtē pēc runasveida – patīk tie, kuri runā tekoši. «Patīk, kā Ušakovs runā, Urbanovičs, Brigmanis. Līdaka, jo skaidri pasaka: «Aizver muti!»» Tas gan nenozīmējot, ka Treijas kundze balso par Saskaņas centru. Par ko balsojusi, Vera neatklāj.

Pēcpusdienā ir laiks seriālam Ugunsgrēks, vakarā – ziņām, Degpunktam. «Vai dzirdējāt, ka Bērnu slimnīcas nauda partijām aizgājusi?» Vera uzsit ar plaukstu pa galdu. «Nu! Un mēs vēl Bērnu slimnīcai ziedojam! Agrāk piecas, sešas reizes zvanīju uz LNT, kur Pasternaka akciju vadīja. Tagad – vo!» kundze parāda pigu. Tagad ziedo tieši tā, kā tolaik, kad ziedojumu tālruņu vēl nebija, – Vera izlasīja avīzē rakstu, piezvanīja žurnālistam, ieguva vajadzīgos kontaktus un aizsūtīja naudu pa pastu. Viņa vienmēr atlicina no pensijas, lai sakrātu kaut nedaudz. 

Pirms gadiem desmit viņas krājums noderējis kādai ģimenei Sabilē, jo bija nodegusi māja un vecāki palikuši bez darba, kad likvidēts zivju cehs. Pēc pāris gadiem viņi atbraukuši ciemos, nokrāvuši galdu ar kārumiem un teikuši: «Tagad tie desmit lati nav to vērts, kā toreiz viens lats.»

Uz grīdas izripo kamoli. Vera parāda, kā tie izskatās, un ataino savas darba kustības: «Ņem tik un – knikt, knikt – šķērē no viena galu uz otru, kamēr caur’ ir!» Nesen bijis drusku žēl sagriezt četrus krimplēna kostīmus – viens zaļš ar pumpiņām, otrs svītrains, trešais zils, ceturtais sinepju krāsā. Bet – ko citu darīt, ja valkātāja nomirusi un tādās kleitās neviens vairs negrib štātēties? 

«Ja pavasarī vēl būšu dzīva, kamoliem laika vairs nesanāks. Dārziņš atņems laiku. Nesaprotu, ko pensionāri raud par pensiju! Es ar lāpstu izaudzēju, ko man vajag, – kartupeli, dillīti. Kaimiņienei ir govis, cūkas. Naudu jau velns sadanco!» viņa smejas. Arī izklaides nekādas dārgās nevajag – reizi mēnesī Inciemā ir pensionāru sanākšana, vēl ir iespēja ar Krimuldas pensionāriem izbraukt ceļojumos pa Latviju. Un Vera brauc. Liepājā, Kolkā un Ventspilī bijusi pat reizes trīs. «Vecenes jau tikai brauc. Kādreiz bija trīs vīrieši, bet nomira.»

Svētdienās gan Vera nestrādā. Māsas mazmeita Ieva aizved uz baznīcu. Pēc tam uz Turaidas kapiem. «Tur man visa ģimene guļ.»

Palikusi bez ģimenes

Gulbju ģimenē bija četri bērni. Vera vairāk turējās pie tēva un zemes darbiem, jo dikti patika zirgi. Saimniecībā tie bija divi. Vēl arī sešas slaucamas govis, divi jaunlopi. «Šo māju tēvs uzbūvēja, un es esmu tikpat veca, cik Gulbji.»

Pēc piektās klases Vera sāka strādāt saimniecībā. Vēlāk, pēc kara – kolhozā. Bija gan posminiece, gan furažiere. Posminieks ir tāds kā darbu vadītājs, kurš nodod ziņu brigadierim, cik cilvēku ir darbā. Furažieris – lopbarības svērējs.

Ar vīru Kārli Vera sāka draudzēties 16 gados. «Viņš man pēc tam teica: redzēju, ka traki dūšīgi darbojies ar zirgiem. Tad jau varēsi arī iet mežā pēc malkas un bads nebūs jācieš,» Vera smejas tā, ka pleci cilājas.

Vien pāris gadus viņi nodzīvoja «normāli». Līdz Otrā pasaules kara laikā divas nedēļas Treiji slēpās mežā, jo vīrs bija izmucis no vācu armijas. Tomēr padomju armijā viņu paņēma ar varu. Vēlāk Kārli ievainoja pie Dobeles, nosūtīja uz Rīgu. Vera viņu no Iļģuciema pārveda uz hospitāli Matīsa ielā. «Deviņdesmit trešā numura mājā, kā tagad atceros. Tur bija ārsts, kurš viņu paturēja ilgāk un neļāva uz Krieviju aizsūtīt.» Tas tāpēc, ka Vera aizvedusi ārstam divus maisus kartupeļu un govs cisku. Divreiz nedēļā vīram piegādājusi svaigi spiestu burkānu sulu, medu, krējumu, olas.

Tikmēr 21 gadu vecā Vera dzimtajos Gulbjos bija ar dēlu Kārli. Visapkārt rībēja šāviņi. «Oi, kā šāva! Baltas ugunis! Logi atsprāga vaļā, zirnekļu tīkli bira zemē. Cukura nebija, vārījām no cukurbietēm sīrapu un ēdām, pirkstus laizīdami.» Kad vīrs atveseļojās, viņš strādāja galdnieka amatā. Otrs dēls Vilis piedzima, kad vecākajam jau bija 16 gadi. «Mums gribējās pa ballēm pastaigāt. Padejot. Kā jaunībā es dancoju, dritvai āzīt! Vīrs man labs un mierīgs bija – ne dzēra, ne pīpēja, ne skandālus taisīja. Labi dzīvojām.»

Nelaimes Veru sāka piemeklēt no 1969.gada. Vecākā māsa Marta (46) nošāvās ar medību bisi trīs mēnešus pēc tam, kad bija izšķīrusies no vīra. Jaunākais dēls Vilis nomira 1985.gadā. Viļa draugs gatavojās precēties, tāpēc abi devās uz Siguldu pakaļ grādīgajiem. Tolaik alkohola iegādei vajadzēja speciālu atļauju, un draugs to bija aizmirsis mājās. Steidzās tai pakaļ, taču Turaidas kalnā vieglajam auto virsū uzbrauca piedzēries traktorists un abus draugus nospieda. Vilim bija 27 gadi. «Kā Dievs nolicis, tā ir,» Vera klusi nosaka.

Pēc četriem gadiem nomira Veras mamma. Vēl pēc četriem – vīrs. «Mums dzimšanas dienas bija vienā dienā, tikai viņš bija vecāks.» Vera nosvinēja 70 gadu jubileju, vīrs – 78, «un pēc sešām dienām viņš aizgāja». Pēc diviem gadiem no aknu cirozes nomira Veras vecākais dēls Kārlis (52). Tas notika 1995.gada janvārī. Tā paša gada maijā nomira Veras jaunākā māsa Gaida (66), kura arī dzīvoja Gulbjos. «Vēzis viņu noēda divu mēnešu laikā.» Gaida domājusi, ka viņai ir kuņģa problēmas, taču izrādījies audzējs aknās. To atklāja par vēlu, arī operācija nelīdzēja. To izstāstījusi, Vera nopūšas un saka: «Un tad es paliku te viena pate. Man ir šausmīgi bail no pērkona. Kritu izmisumā, ka esmu viena. Visi izmiruši! Pa pustukšām mājām blandījās zagļi.»

Par īrnieci pieteikusies kāda sieviete. Pirmajā dienā pēc pierakstīšanās Gulbjos jaunā kaimiņiene pateikusi: «Ti, staraja bļeda*, vācies ārā! To sienu izņemšu, to arī un izremontēšu te visu, kā gribu!» To atceroties, Vera šūpo galvu un pieliek roku pie mutes. Skandalējušas trīs gadus. «Sāku iet uz baznīcu un lūdzos palīdzību Dievam. Un pienāca laiks, kad palīdzēja.»

Kādu dienu Vera izgājusi no mājas, bet kaimiņiene skrējusi virsū ar izkapti. To pamanījuši divi vīrieši – zemes taksatori. Iesaukušies: «Ei, kas te?! Slepkavība būs?» Otrs ņēmis mobilo telefonu un kādam zvanījis. «Es toreiz mobilo pirmoreiz dzīvē redzēju,» atceroties 2000.gadu, smejas Vera. Taksatori teikuši kaimiņienei, ka par tādu vicināšanos var draudēt cietumsods. Viņa sākusi lūgties, lai apžēlo, un teikusi, ka darīs visu, ko prasīs. Verai bija viena vēlme – lai izvācas. Taksatori iedevuši Verai savus kontaktus un teikuši: ja nevācas ārā, lai zvana. Kaimiņiene izvācās. Pēc tam Gulbjo-s īrnieki vairākkārt mainījušies, visi bijuši labi cilvēki. Tagad trešo gadu pusi mājas īrē kāds pāris.

Slotas pret burkāniem

No četru bērnu ģimenes Vera palikusi vienīgā. Brālis Elmārs nomira nesen, sasniedzis sirmu vecumu. Vistuvākie radi kundzei ir mazmeitas. Vecākā dēla Kārļa meita Gunta ar ģimeni dzīvo Īrijā. Kārļa otra meita no dzīves aizgāja 36 gadu vecumā. Pazuda un pēc 11 mēnešiem tika atrasta mirusi kādā pagrabā. Verai pavisam ir pieci mazmazbērni un viens mazmazmazbērns. Visvairāk rūpi par Gulbju saimnieci tur mirušās māsas Gaidas ģimene – bērni Jānis un Silvija, un viņas meita Ieva. Viņa apbrīno tantes prasmīgumu un tālredzīgo saimniekošanu – regulāri izsaucot skursteņslauķi, piecementējot kādu izbirušu ķieģeli. Grāvi iztīra no krūmiem un sagatavo malkā. Pašas sietās bērzu slotas ar kaimiņu samaina pret burkāniem. «Man mājās vienmēr ir Verstantes žāvētie āboli un zāļu tējas, un arī es savā dārzā zirņus sēju kā viņa – gada simtajā dienā, kaut jārušina sniegā. Jo tad tie izaug apaļi un bez tārpiem,» stāsta Ieva.

Viņa novērtējusi tantes zināšanas, kad 2011.gadā piedalījusies izdevniecības Juma-va grāmatas Krimuldas novada vēsture veidošanā. Uz Gulbjiem braukusi vairākkārt, lai no Verstantes uzzinātu par dzīvi vācu laikā, kolhoza pirmsākumiem, masku ballēm, ēdieniem, piemēram, kā gatavo asins sēntiņu mērci, tradīcijām – agrāk raudzībās iets, dāvanā nesot vistas klimpu zupu. «Es arī gribētu tā prast nodzīvot dzīvi, lai 90 gadu vecumā gribētu un varētu aplaist kādu aplīti ap māju ar slēpēm,» stāsta Ieva.

Jā, ar slēpēm Vera brauc. Ap māju iedzinusi špūri. Brauc arī ar velosipēdu. Aizskrien uz birzīti sēnēs. Tikai 83 gadu vecumā uzzinājusi, kas ir kaulu sāpes, jo celis palicis stīvs. «Labi, ka turos kājās un zemē negāžos. Varu šo to padarīt. Nesaprotu tos, kuri sūdzas, ka nav darba. Kā nav? Strādāt tik vajag!» Bet, nē – viens darbs nepatīkot, otrā nemaksājot tik, cik gribas. «Nekad nebūs tā, kā gribas. Ir tāds teiciens: slinkam visur grūti, plikam visur auksti.»

Bezkaunība. Tas Veru sadusmo. Viņa stāsta par kādu cilvēku, kurš nokārtojis redzes invaliditāti un saņem pabalstu. «Bet, kad santīms nokrīt zemē, viņš to redz. Invalīds atradies! Slauc tik valsti gadiem pabalstos! Valdībai šajā ziņā ir par maz kontroles. Varēja tomēr atļauties.» Kopumā par valsti gan kundzei nav sakāms nekas slikts un nievājošs. Uz Latvijas radio raidījumu Skats no malas viņa nezvana. Un neklausās, kā uz to zvana pensionāri un gānās. Viņa zvanītu tikai tad, ja būtu kas labs, ko pateikt. «Es valsti nevainoju savā dzīvē. Es vienmēr uz to esmu skatījusies tā – dzīvi jau veidoju es pati. Nevis gaidu kaut ko no valsts, no kāda cilvēka.» No sirds žēl esot to, kuri nemāk saimniekot un iekrituši ar ātrajiem kredītiem. Viņa ir aizņēmusies vienreiz mūžā, kad ātrāk, nekā plānota, pienāca iespēja nopirkt automašīnu. Padomju laikā uz auto bija jāiestājas rindā. Drīz vien parādu atdeva, jo naudu jau iepriekš bija cītīgi krājusi, pārdeva cūkas.

«Man arī miršanai jau nauda nolikta pie radiem. Bet mirt gan pagaidām vēl negribas. Man patīk dzīvāt dzīvi,» Vera smaida. Reiz gan esot bijusi tuvu pašnāvībai – kad kaimiņiene ārdījusies. Tad Vera teikusi, lai radi māju pārdod. Tēvs gan viņai bija vairākkārt piekodinājis, lai nekad to nepieļauj. Lai sargā dzimtas mājas, lai tās paliek savējiem. «Ja radi māju pārdotu, es būtu pakārusies. Mans tēvs arī savulaik pakārās. Es jau biju ābeles zaru noskatījusi. (Kundze rāda pa logu uz ābeli.) Pēc tam nozāģēju.»

Visu mūžu Vera ir vilkusi māju, slimo vīru un savu likteni. Vilkusi kā zirgs. Vīrs pirms nāves teicis: «Esmu Dievam pateicīgs, ka man tik stipru darba zirgu piešķīris.»

Sarunas beigās Vera saliek rokas klēpī un mirdzošām acīm saka: «Es esmu Dieva bērns, un Dievs mani sargā. Es pulka reižu Dievam pateicos, ka šī diena redzēta.»

*  Vecā padauza – no krievu val.

Ar cieņu, pateicību un godbijību

Posted on aprīlis 3, 2013 by - Personība

Igors Iesalnieks (39) izveidojis veiksmīgu karjeru Vācijas medicīnā un zinātnē, bet tagad unikālu pieredzi nodod Ventspils ķirurgiem, kas pirms 20 gadiem ieveda operāciju zālē viņu pašu

Cik bieži tā bijis, kad redzu – paciente ar mani īsti negrib runāt. Domā: «Ak, Dievs, cik jauniņš! Vai viņš visu zina?» Dzirdu, ka izmeklēšanas istabā prasa māsiņai: «Vai tas ir students?»  Protams, māsiņa saka: «Nē, tas taču daktera kungs!» – ar vieglu vācu akcentu stāsta kalsns vīrietis smejošām acīm, kuram arī es tiešām nekad nedotu bez piecām minūtēm 40. Neviena sirma mata, ļoti ieinteresēts dzīvē un cilvēkos, tāds izskatās habilitētais zinātņu doktors Igors Iesalnieks.

Bet, pabeidzot ļoti tipisko stāstu par viņa pieredzi, – 15 minūšu sarunā ar «studentu» pacientes sejā neuzticību parasti nomainot milzīgs atvieglojums. «Viņa redz, ka esmu kompetents, varu palīdzēt… Saka man, ka jau sen ne ar vienu ārstu tik daudz un tik labi nav runājusi,» pasmaida Igors. «Psiholoģiski ir pierādīts – ja cilvēks sāk tev uzticēties, tad viņa acīs tavs izskats mainās. Un pretēji – ja ārsts neatbild uz pacienta jautājumiem, neklausās, tad pēkšņi tas «Džordžs Klūnijs» vairs nav tik smuks.»

Igoru varētu raksturot vienā vārdā – vitāls. Mūsu sarunas dienā pirms Lieldienām viņš ir vadījis ilgu operāciju Ventspilī, atbraucis uz Rīgu, lai lidostā sagaidītu sievu un jaunāko no divām meitām. Tūdaļ pēc tam atkal trīs stundas stūrēs auto uz Ventspili, kur  brīvdienās ar ģimeni apciemos vecākus. Vēl viena operācija dzimtajā pilsētā pēc svētkiem, un šīs nedēļas beigās Iesalnieks jau būs atpakaļ savās mājās Gelzenkirhenē, Vācijā.

Par donkihotismu

Uz Vāciju Igors devās 1998.gadā ar svaigi drukātu Latvijas Medicīnas akadēmijas diplomu kabatā. «Jau students būdams, regulāri tur biju braucis,» viņš atceras. «Sākumā tā bija sagadīšanās – uzvarēju vācu valodas konkursā, tiku studentu apmaiņas braucienā. 

Uz dullo izvēlējos Minheni, lielu un pazīstamu pilsētu, mēnesi nostrādāju praksē universitātes slimnīcā, iepazinos ar ķirurgiem. Es viņiem ļoti patiku, viņi man arī. Pagāja gads, es aizbraucu vēl uz diviem mēnešiem.» Tas bija 1996.gads, Latvijā jostas bija savilktas ciešāk nekā tagad, Igora vecāki biļetei sagrabinājuši pēdējo naudu. Tēvs tikai īsi noprasījis: «Tev to vajag?» – «Jā, man to vajag,» tikpat lakonisks bijis Igors. 

Vācijas ķirurgu komanda, kas viņu bija pieņēmuši kā savējo, drīz vien pārcēlās uz perspektīvo universitātes klīniku Rēgensburgā. Jautāja Igoram – ja izdosies nokārtot papīrus, vai brauksi pie mums strādāt? Viņam paveicās. 1998.gadā, tikai četrus mēnešus pirms Iesalnieka studiju beigām, Baltijas valstu medicīnas diplomi tika pielīdzināti Vācijas diplomiem, Igoram ārzemēs nebija jāmācās vēlreiz, kā tas vēl šodien jādara Krievijas, Gruzijas, Kazahstānas jaunajiem ārstiem. «Ja es, piemēram, būtu beidzis mācīties 1997.gadā, viss būtu citādi. Uz tādiem noteikumiem nekad nebūtu braucis uz Vāciju, jo pēc rakstura esmu tāds – man visu laiku jāiet uz priekšu,» viņš saka.

Rēgensburgā pavadītajos 11 gados Iesalnieks uzdienēja par klīnikas virsārstu. Ar 2002.gadā uzrakstīto disertāciju ieguva medicīnas doktora titulu, 2011.gadā habilitējās. 2009.gadā, pieņemot amata paaugstinājuma piedāvājumu, pārgāja darbā uz Gelzenkirhenes klīniku. Igors tagad ir vadošais nodaļas virsārsts, kas aizvieto galveno ārstu viņa prombūtnē. «Man palicis tikai solītis līdz šefam. Un tikai solītis līdz profesoram. Pēc Vācijas standartiem, pašlaik esmu privātdocents. Vismaz divreiz gadā man uz nedēļu jābrauc uz Rēgensburgu, jālasa lekcijas universitātes studentiem.»

Iesalnieks zinātnē bijis kontroversiāls. Pievērsies «pelēkajai zonai», pēcoperāciju komplikācijām, par ko pat profesionālajās aprindās runāt izvairās. «Problēmu nav, ir tikai risinājumi!» viņš raksturo noskaņojumu laikmetīgajā medicīnā. «Slaveni ķirurgi sniedz intervijas – jaunas metodes, jauni aparāti, jaunas zāles. Nāve ir kļuvusi ļoti nepopulāra. Visu var nopirkt, viss ir iespējams! Ne vien pacients, bet arī ārsts gaida nemirstību. Mēs taču esam daļa no sabiedrības, paši arī esam saskatījušies TV seriālus, mums arī liekas, ka visu var!» izsaucas Igors. Ventspils slimnīcā, runājot ar vēža pacientiem, it īpaši vecākiem cilvēkiem, vēl varot redzēt, ka viņi domā par nāvi, kā tam dabīgi būtu jābūt. Bet Vācijā šādiem cilvēkiem līdz pēdējam brīdim sejā esot cerība: nevar būt, ka neko nevar izdarīt!

Iesalnieka pirmā disertācija Vācijā bijusi par komplikācijām pēc aknu ķirurģijas, habilitācijas darbs – par komplikācijām, ārstējot civilizācijas blakni – Krona slimību, kuras rašanās mehānisms vēl īsti nav izpētīts. Arvien lielākam skaitam jaunu cilvēku attīstītajā pasaulē tiek atklātas čūlas uz zarnu sienām, veidojas caurumi, sašaurinājumi, kas rada vēdersāpes un caureju, bet visļaunākais – pēc operācijām var nedzīt, apdraudot dzīvību. «Laikam tāds donkihotisms – likt pirkstu brūcē, meklēt kaut ko tādu, kas ir pavisam netīrs, ļoti grūts, un mēģināt risināt,» pētniecisko motivāciju komentē Iesalnieks.

Pirmais punkts – paškritiski atzīt komplikāciju faktu. Otrais – kvantificēt, cik bieži tas notiek. Trešais – meklēt likumsakarības, kāpēc. Cilāt šo tematu Rēgensburgā, vienā no Vācijas atzītākajām klīnikām, bijis ļoti nepopulārs gājiens. Igors atceras sevi ārstu piecminūtē sakām: «Mums ir problēma. Komplikācijas pēc Krona slimības operācijām ir 30-40% gadījumu.» – «Nevar būt, tik traki taču nav!» kolēģu sejas izstiepušās.

Iesalnieks nelicies mierā, sācis analizēt – varbūt jau pirms operācijas var paredzēt bēdīgu iznākumu? Bīstama pazīme, ka brūce varētu nesadzīt, piemēram, ir pacienta svara pārlieka krišanās. «Soli pa solim esmu atradis variantus. Var pārbīdīt operācijas laiku. Dot zāles, paskatīties, lai pacients pieņemas svarā. Var izmantot mazāk riskantas operācijas metodes.» Igora pētījumi ļāvuši ne tikai viņam pašam, bet arī kolēģiem samazināt Krona slimības pēcoperāciju komplikāciju risku līdz 5-10%. «Tas ir dramatisks uzlabojums,» viņš ir lepns.

Nesa šīberus, mazgāja grīdas

Laiks universitātes klīnikā Rēgensburgā Igoram bijusi nepārtraukta izaugsme, tiekšanās uz zvaigznēm. Katru dienu uz darbu gājis ar saviļņojumu. Pēdējie trīs gadi Gelzenkirhenes slimnīcā pavadīti daudz mierīgāk un rutinētāk. Svarīgi bijis noturēt līmeni, autoritāti kolēģu un pacientu acīs, tomēr gribējies kādu jaunu izaicinājumu.

«Pateicoties Ventspils slimnīcai, mana ikdiena atkal ir kļuvusi saviļņojoša,» Igora balsī ir prieks. «Eju uz darbu Gelzenkirhenē, bet domāju par ventspilniekiem. Sazvanāmies. «Kā tu domā, Igor, vai šo pacientu mums vajadzētu operēt nākamreiz, kad būsi Latvijā? Kā mums vajadzētu viņu operēt?»» 

Igors ir uzaudzis Ventspilī, pat piedzimis tagadējā Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā, ar kuras ķirurgiem tagad sastrādājas.  Tēvs Aleksandrs Iesalnieks, kādreizējais vietējās avīzes redaktors, Ventspils tipogrāfijas un Ventspils kabeļtelevīzijas direktors, šīs slimnīcas ķirurģijas nodaļā dēlam vidusskolas beigās sarunāja sanitāra darbu. Kādu laiku pirms izlaiduma, kurā Igoram kā izcilniekam pat tika balva Skolas lielā cerība, puisis tēvam ieminējies, ka nevar izšķirties, kuru no gudrajām un sarežģītajām jomām studēt – medicīnu, jurisprudenci vai datorzinātni.

«Trīs mēnešus naktīs par sanitāru strādāju – mazgāju grīdas, šīberus iznesu, klizmas taisīju,» atceras Igors. «Slimnīcas dzīve mani fascinēja, par nākotni man vairs nebija ne drusciņas šaubu. Ja man tagad kāds jauns cilvēks prasa, ko dzīvē tālāk darīt, tad saku – ej, pamēģini!»

1994.gada vasarā, jau pēc diviem augstskolas kursiem, Igors turpat Ventspils slimnīcā mazgāja operāciju māsu instrumentus, par to saņemdams atļauju klusi kā pelītei ieslīdēt operāciju zālē. «Esmu iegājis templī, drīkstu skatīties pār plecu, kā ārsti operē. Pilnīgi nespēju pieņemt, ja kāds šodien pļāpā vai pat smejas operācijas laikā. Tā ir vieta, kur izšķiras cilvēka dzīvība un nāve, veselība un slimība.»

Ventspils ķirurgi jaunajam Iesalniekam bijuši ikonas. Kad operēja galvenais ārsts, nu jau nelaiķis Andris Grundmanis, viņš baidījies pat elpot. «Ēriks Čēms, Ģirts Štekerhofs, Dainis Ģīlis un Inta Grēgere, viņi visi vēl tagad tur ir!» Igors iesaucas. «Un viņi mani pieņēma, ļāva ne tikai skatīties… Pirmās trīs aklās zarnas es kolēģu uzraudzībā operēju Ventspilī.» Ģirts Štekerhofs, kas ir tieši 10 gadus vecāks par Igoru, izcēlis viņu no operāciju māsu bariņa. «Ģirts visu mūžu man būs kaut kas īpašs. Viņš bija pirmais, kas mani paņēma līdzi.»

Iesalnieks atzīst – kļūstot vecākam, viņam arvien vairāk šķiet, ka jaunajai paaudzei vairs neesot tādas cieņas pret autoritātēm, kāda reiz bija viņam. «Bijība, pazemība, pateicība ir ļoti svarīgas cilvēka īpašības. Ja tādas īpašības ir, tad var laimīgi dzīvot,» viņš saka. «Nav visu laiku tās sajūtas – man kāds kaut ko nedod; ir pateicība, ka man kāds kaut ko dod!»

Pēc tam arī studiju laikā katru nedēļas nogali Iesalnieks devās uz Ventspils slimnīcu. Vācu ķirurgi praksē Minhenē brīnījušies – kā tāds zaļš gurķis tik labi saprot pacientus? «Tas viss man nāca no Ventspils perioda,» apgalvo Iesalnieks.

Jau strādādams Vācijā un atvaļinājumos apciemodams savu pirmo slimnīcu, viņš gan sapratis, ka profesionāli ir nokļuvis citā svara kategorijā. Nav palicis lepns. «Tā pateicības sajūta joprojām ir tik dziļa, ka tagad man ir iekšēja nepieciešamība viņiem kaut ko atdot,» Igors stāsta, kāpēc kopš pērnā gada februāra pie Ventspils kolēģiem brauc regulāri, apmaksājot šīs vizītes no saviem līdzekļiem. «Man negribētos sevi rādīt kā altruisma paraugu,» viņš gan piebilst. «Tā nav vienkārši palīdzēšana, tas ir projekts, kurā es arī gribu gūt panākumus. Es būtu lepns, ja man izdotos perifērā Latvijas pilsētā uzbūvēt kaut ko tādu, kas atbilst Eiropas līmenim. Saprotat atšķirību?»

Raksta publicēšanas dienā Iesalnieks Ventspilī būs vadījis piecas laproskopiskas resnās zarnas operācijas, no tām trīs gadījumos operēts vēzis. Tas ir unikāls precedents, Latvijas Ārstu biedrības sekretariātā nav informācijas, ka vēl kāds no pēdējās emigrācijas mediķiem regulāri sadarbotos ar kolēģiem Latvijā. 

«Mazākas operācijas laproskopiski tagad jau katrs ķirurgs veic – Ruandā, Ventspilī vai Ņujorkā,» Igors saka sev raksturīgajā tiešumā. «Laproskopija ir pacientam vissaudzējošākā metode. Viņš ātrāk iet mājās, ātrāk var atkal strādāt. Problēma ir finansējumā – tā ir dārgāka par tradicionālo ķirurģiju. Tāpēc laproskopiskās resnās zarnas operācijas Latvijā vēl nav kļuvušas par rutīnu.» Ķirurgs skaidro – salīdzinot ar citām operācijām, piemēram, žultspūšļa, aklās zarnas, cirkšņa trūces, laproskopiskai resnās zarnas operēšanai esot cita vērtība, tā ir māksla. Likme ir daudz augstāka, uz spēles ir pacienta veselība un dzīvība. «Man pašam vajadzēja sešus, septiņus gadus, kamēr sasniedzu tagadējo līmeni.» Tomēr saslimšanas, kad šādas operācijas jāveic, esot samērā biežas.

Ja ventspilniekiem izdosies nostiprināties šajā nozarē, viņi būs paveikuši ko īpašu, secina mans sarunas biedrs. «Runājām ar slimnīcas direktoru – sākumā tas bija draudzības žests, bet mēs ceram, ka tā būs oficiāla sadarbība slimnīcu līmenī. Tad tai arī būs lielāka perspektīva.»

Pirmais ārsts, ko Igors sācis mācīt Ventspilī, ir viņa paša pirmais skolotājs ķirurģijā Ģirts Štekerhofs. Viņš jau divreiz praktizējies Iesalnieka klīnikā Vācijā, šopavasar turp dosies vēl divi viņa kolēģi.

Kāda ir sajūta mācīt kādu, kas tevi ir mācījis? «Tas ir interesanti,» atbild Igors. «Man pret Ģirtu vēl arvien ir godbijība un vienmēr būs. No otras puses, ja pats pēkšņi esi skolotājs, tad tev ir cita uzvedība. Skolotājs nosaka, komandē.» Ar lielu atvieglojumu viņš uzņēmis Štekerhofa vārdus: «Igor, tu man vari teikt, ko gribi, tu esi autoritāte!»

«Tā ir vieglāk,» Iesalnieks pasmaida. «Ja kopā ar viņu nestāvu pie operāciju galda, tad esmu godbijīgais bijušais skolnieks. Ja kopā stāvam pie galda, tad esmu skolotājs. Saikne vēl vairāk pastiprinās, ejot cauri grūtībām. Tas patiesībā ir ļoti saviļņojoši.»

Tilti, kuru vairs nav

Atgriezties Latvijā? Igors nenoliedz – ar šo domu ir dzīvojis no pirmās dienas, kopš aizbrauca. «Pirmos sešus, septiņus gadus sapratu, ka nav vērts braukt atpakaļ, jo vēl turpinu kvalificēties. Kad sasniedzu tādu līmeni, kādu gribēju, tad man atkal vairs nebija ceļa atpakaļ, jo ar šo kvalifikāciju man te vairs nav kur likties,» Igors ir atklāts. «Strādāt vienā no Latvijas lielajām slimnīcām, bet – cik to ir? Viena, divas, trīs. Tur amati sen jau sadalīti. Nemūžam tur nedabūtu atbilstošu vietu. Nemaz nevarētu atgriezties, pat ja es gribētu.» 

Viņa vācu paziņas nez kāpēc domājot – Latvijas medicīnā taču tādu speciālistu gaida ar atplestām rokām, Igors pasmaida. «Bet kurš tad gaida? Pacienti nemaz nezina, ka eksistēju. Tiem, kam ir teikšana, nav gribēšanas. Priekš kam viņiem vajadzīgs, lai atbrauc kāds «apgaismotājs»?»

Mans sarunas biedrs ieminas – varbūt tas izklausās dīvaini, bet doma par neatgriešanos viņam neesot mokoša, bet viegla. «Nu, kad nav, tad nav. Man tur iet ļoti labi. Manai ģimenei iet labi. Cilvēkam ir viena dzīve, un katrs mēģina iekārtot to, cik labi vien var.»

Igors, kura senčos sajauktas latviešu, krievu un ebreju asinis, ir pasaules pilsonis. Viņam Vācija no Latvijas nešķiet briesmīgi tālu. «Visa tā globalizācija… Manai ģimenei jau šai pasaulē nav zemes, kur mēs visi būtu mājās.» Ārzemēs satiktās sievas dēļ Igors iemācījies poliski. Sieva ar bērniem arī runā poliski, viņš – latviski. Meitas bērnudārzā runā vāciski. «Mazajai ir tikai pusotrs gads, bet vecākā meita, kurai ir trīsarpus, pļerina trijās valodās. Tāda tā dzīve ir. Interesanta.»

Protams, no attāluma dzimtene liekas skaistāka. Laiku pa laikam kāds spēcīgs motīvs izpeld no zemapziņas. Ak, kā gribētos vēl kādreiz ar klasesbiedriem Ventspilī uzspēlēt basketbolu! Piedzīvot Dziesmusvētkus. It īpaši tādus kā 1985.gadā, perestroikas laikos. Raimonds Pauls un Jānis Peters stāv kora priekšā, Kokars diriģē Manai Dzimtenei… «Mēs ar tēvu stāvējām kādā astotajā rindā. Tēvs, kurš pirms tam bija piedalījies vairākos Dziesmusvētkos, dziedāja līdzi. Man bija 12 gadi, un es biju šausmīgi lepns, ka mans tēvs tik smuki dzied!»

Vēl Vācijas naktīs Igors sapņos regulāri redz kādu dzīvokli Maskavas forštatē, kur no pēckara gadiem dzīvoja viņa mammas vecāki. Kad 90.gadu pirmajā pusē viņi nomira, Igors tur viens pats sabija līdz studiju beigām, 1998.gadam. «Mājai jau tad bija parādījies pirmskara īpašnieku pēctecis, kad aizbraucu, viņš to dzīvokli pievāca, nomainīja atslēgas. Radi mēģināja ar viņu tiesāties. Bet es tajā dzīvoklī vairs nekad nevarēju ieiet iekšā. Nekad. Nekad,» Igors nopūšas.

Skats no trešā stāva loga uz Daugavas tiltiem, laternas, mašīnu troksnis lejā… «Tās skaņas un gaismas man mokoši trūkst,» Igors, iepriekš tik racionāls un strups, samirkšķina acis. «Vakar atkal sapņoju, kādas mēbeles tur bija, kur stāvēja telefons un kas bija gultai pārklāts pāri.»

Ikreiz, kad no Rīgas uz Ventspili sanācis braukt ar autobusu garām šai mājai, Igors pielipis pie loga. «Skatījos, vai tam dzīvoklim aizkari ir mainījušies, mēģināju vēl kaut ko saskatīt, un man tik šausmīgi sāpēja… Tas man ir kā simbols, ka vairs nav atgriešanās. Kaut kas ir aizgājis uz mūžiem. Forever. Maskačka. Maskavas iela 54.»

«Maiami» Rīgas nomalē

Posted on aprīlis 3, 2013 by - Aktuāli

Studiju gados viņš bijis viduvējs un pasniedzējiem prātā nav palicis. Taču ASV izmeklētāji uzskata – rīdzinieks Deniss Čalovskis (27) kopā ar līdzzinātājiem programmējis vienu no postošākajiem datorvīrusiem pasaulē

Gaidot, vai valdība nolems izdot viņu tiesāšanai ASV, datorvīrusa Gozi izstrādē apsūdzētais Deniss Čalovskis cietumā stingri turas pie paša izstrādātā režīma. Ik dienu viņš zina, cikos celsies, cik daudz uzrakstīs, cik daudz izlasīs, cik pietupienu un atspiedienu veiks, stāsta Denisa māte Jeļena Čalovska. «Viņš sevi ļoti noskaņo, lai izturētu,» nosaka klusā un solīdā pusmūža sieviete. Viņas acis ir apsārtušas. Māte piekrīt tikties neitrālā teritorijā – kafejnīcā Gardumiņš Čaka ielā, nevis ģimenes dzīvoklī Imantā, kur decembrī specvienība ar trosēm nolaidās no deviņstāvu ēkas jumta un ielauzās pa balkonu un logiem, lai aizturētu viņas dēlu.

Ja Deniss tiks izdots ASV un tur notiesāts, viņam draud 67 gadi cietumā. Māte ir pārliecināta, ka dēls ir bez vainas un notikusi kļūda – Deniss neesot datorguru ar segvārdu «Maiami», kurš kopā ar līdzzinātājiem veidojis Gozi vīrusu. ASV izmeklētāji to sauc par vienu no finansiāli postošākajiem datorvīrusiem vēsturē, jo ar to inficēti vairāk nekā miljons datoru dažādās pasaules valstīs, sagrābti banku dati un iztukšoti klientu konti gan Eiropā, gan ASV, nodarot zaudējumus desmitiem miljonu apmērā.

Pats Čalovskis martā no cietuma rakstītā atklātā vēstulē lūdza sabiedrības atbalstu viņa neizdošanai, taču nekādu viedokli par smagajām apsūdzībām neizteica. Tā vietā viņš runāja par aizturēšanu un uzsvēra – joprojām ir šokā par to, ka tiesiskā valstī pieļaujama ielaušanās dzīvoklī, citvalstu pārstāvju īstenota kratīšana Latvijas pilsoņa dzīvesvietā (aizturēšanā Latvijas policija sadarbojās ar FIB) un izdošana valstij, «kur oficiāli tiek pielietota spīdzināšana». Čalovskis norādīja, ka līdz šim nav nonācis policijas uzmanības lokā, dzīvojis kopā ar pensionētajiem vecākiem un pelnījis iztiku ar datortehnikas un motociklu remontu, līdz «pēkšņi mana mierīgā dzīve sabruka».

Latvijas policijas darbinieki, kas piekrīt runāt neoficiāli, uzsver – Čalovska vaina būs jāpierāda tiesā, taču viņš varētu atbilst «tipiska hakera» pazīmēm: students vai augstskolas beidzējs datorspecialitātē, kuram ir visai brīvas attiecības ar darbu.

Advancēts vīruss

ASV federālā prokuratūra apsūdzības kibernoziegumos un krāpšanā saistībā ar Gozi vīrusu uzrādījusi trijiem – Krievijas pilsonim Ņikitam Kuzminam, Rumānijas pilsonim Mihajam Paunesku un Latvijas pilsonim Denisam Čalovskim.

Grūti identificējamo vīrusu 2005.gadā radījis Kuzmins, kurš piesaistījis programmētājus tā izstrādei un vēlāk uzlabošanai. Viņš iznomājis un pārdevis šo vīrusu tālāk, bet 2010.gadā arestēts ASV un 2011.gadā atzinies uzrādītajās apsūdzībās. Viņam draud 95 gadu cietumsods.

Paunesku arestēts Rumānijā pērn novembrī. Izmeklētāji viņu tur aizdomās par serveru nodrošināšanu, kas ļāva kibernoziedzniekiem izplatīt vīrusu, uzglabāt nozagtos datus un izvairīties no atklāšanas. Par to rumānim var piespriest 60 gadus cietumā.

Savukārt Čalovska loma bijusi radīt tā sauktos web injects jeb programmatūru, kas inficētajos datoros pārveido banku mājaslapu izskatu un pieprasa lietotājiem ievadīt papildu informāciju (identitātes dati, PIN kodi), ko noziedznieki pēc tam izmanto kontu uzlaušanai.

Ļoti zināms, taču līdz Latvijai nav nonācis – tā par Gozi vīrusu saka Aizsardzības ministrijas pārziņā esošās informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas CERT.LV vadītāja vietnieks Varis Teivāns.

«Gozi ir ja ne unikāls, tad var teikt – diezgan advancēts vīruss. Tas spējīgs paveikt lietas, ko citi nespēja darīt vai nespēja pietiekami efektīvi,» skaidro Teivāns. Piemēram, integrēties tādā interneta pārlūkā kā Google Chrome. Teivāns norāda: «Google ir daudz domājusi par pārlūka drošību, un, lai apietu visus preventīvos pasākumus, jābūt spēcīgām zināšanām.» Gozi spēj piekabināties arī pārējiem populārajiem interneta pārlūkiem.

Vīrusa komponentu, par kura radīšanu ASV apsūdz Čalovski, Teivāns sauc par vienu no būtiskākajām un vienlaikus sarežģītākajām lietām vīrusā, ko izstrādāt neesot vienkārši. Nepieciešama stratēģiska plānošana, labas zināšanas un līdzekļi. Ja arī projektā «smadzenes» esot tikai trīs cilvēki, iespējams, ir vēl krietns iesaistīto pulks, kas strādājis dažādos līmeņos.

Teivāns norāda – šādu vīrusu autoriem dzīvē pat nav jātiekas. Jautāju, kā viņi uzticas cits citam. «Parasti nav tā, ka talantīgs programmētājs, kurš zaudējis darbu, pēkšņi izdomā, ka programmēs vīrusus, un jau pirmā saruna ar pagrīdes cilvēkiem sekmējas reālos rezultātos,» saka Teivāns. Kibernoziedznieki parasti pulcējoties specifiskos interneta forumos, kuros grūti iekļūt nepiederošām personām. Tas nenotiekot vienā vakarā, vienā nedēļā, varbūt pat ne gada laikā – izstrādājot šādu produktu, ir jau jābūt atpazīstamībai, zināmiem un iepriekš pārbaudītiem partneriem. «To varētu salīdzināt ar narkotirgu. Jūs nevarat nopirkt kilogramu kokaīna tā uz ielas, ir jābūt sakariem,» komentē Teivāns.

Čalovska lietā procesa virzītājs ir ASV, norāda Latvijas Valsts policijas kibernoziegumu apkarošanas  nodaļas vadītājs Aleksandrs Buko. Tāpēc policija par šo lietu izsakās skopi. Buko gan teic – Čalovska lieta esot labās prakses piemērs, kad izmeklēšanā iesaistītas vairākas valstis un tas nesis rezultātus. 

Neoficiāla informācija liecina, ka specoperācija Denisa aizturēšanai bija nepieciešama, lai pasargātos no pierādījumu iznīcināšanas. Savukārt datorspeciālisti neoficiālās sarunās apliecina – maz ticams, ka programmētājs pēc pasūtījuma var radīt datorvīrusa funkcionalitātes komponentu un nesaprast, kādam mērķim tas kalpos. Vienlaikus izskan arī versija – pat ja Čalovskis ir vainīgs, viņš varbūt bijis tikai zobratiņš lielā projektā.

Logi izsisti, dīvāns caurs

Tas notika pērn gluži parastā otrdienā, 4.decembrī. Nenojaušot, ka dzīvoklis torīt ap pulksten 11 ir bijis specoperācijas epicentrs, mājās no Jūrmalas atgriezās Denisa vecāki. Abi – pensionēti inženieri. Viņi atslēdza durvis un bija šausmās.

«Dzīvoklis izvandīts, logi izsisti, mēbeles salauztas, mantas izmētātas, un signalizācija sabojāta pīkst,» stāsta Jeļena Čalovska. Denisa dīvāns bijis uzplēsts, tajā savādi melni caurumi. «Sākumā nesapratām, domājām – varbūt laupītāji.» Denisa mājās nav bijis, vecāki zvanījuši viņam, un kādā desmitajā reizē viņš pacēlis klausuli.

«Es nevaru runāt, atrodos autostāvvietā,» viņš sacījis mammai. Jeļena traukusies turp, pēc piecu minūšu brauciena jau bijusi klāt. Autostāvvietā no kādas mašīnas izkāpis jauns vīrietis civilās drēbēs un pavēstījis, ka Deniss ir aizturēts. Pats Deniss no mašīnas neizkāpa, sēdēja aizmugurējā sēdeklī.

«Vispār viņš ir ļoti ieturēts, viņš tā māk… Viņš tikai teica: mamma, neuztraucies, viss būs labi,» Jeļena atceras sarunu ar dēlu. Par ko Deniss aizturēts, informācija bijusi skopa. «Mēs tikai zinājām, ka tas saistīts ar datoru. Viņi paņēma Denisa portatīvo datoru. Mums atņēma mūsu veco datoru, ko ar vīru lietojām, savāca visus telefonus, pleijeru,» saka mamma.

Jautāta, ko tagad Deniss saka par apsūdzībām, Jeļena tikai noteic: «Viņš man sacīja, ka nevar pateikt, nezina, kā tā varēja sanākt.» Un, tāpat kā dēls, runā par šoku, ko viņš piedzīvojis aizturēšanas laikā.

Par lietā apsūdzēto rumāni Paunesku un krievu Kuzminu māte saka: «Viņš viņus nezina.» Jeļena Čalovska netic, ka dēls varētu ko tādu no viņas slēpt. «Mums ir laba, ļoti draudzīga, stipra ģimene. Es šodien skatījos viņa fotogrāfijas – viņš izskatījās laimīgs, tik skaidra, gaiša seja,» mammas balss apraujas.

Kad Čalovskis janvārī stājās Augstākās tiesas priekšā, kura nolēma, ka viņa izdošana tiesāšanai ASV ir pieļaujama, seju Deniss gan nerādīja – to daļēji aizsedza kapuce. Zālē viņš sēdēja aiz restēm, nenovilcis melno vējjaku, nodūris galvu. «Atrasties šādā situā-cijā pretī kamerām, aiz restēm… Tas viņam bija ļoti grūti, viņš to nespēja panest,» dēla izturēšanos tiesas zālē skaidro Jeļena. «Viņš ir ļoti solīds, izglītots, kārtīgs, likumpaklausīgs puisis,» mamma satraukti uzskaita.

Čalovski dzīvo Imantā vienā no anonīmām pelēkām deviņstāvu mājām Zentenes ielā. Vienīgā, kas te izceļas, ir pagalmā iebūvēta privātmāja ar skaļu suni.

Deniss gājis skolā tepat Imantā. Pēc mammas stāstītā, skolu beidzis ar labām sekmēm, vidējā atzīme bijusi deviņi. Par to, vai dēlu jau tad aizrāvuši datori, Jeļena attrauc – visi pusaudži taču kaut kādā mērā ar tiem darbojas. Un uzreiz piebilst – Deniss jau arī ar sportu nodarbojās, nebija nekāds «datoriķis – botāniķis, kas tikai datorā sēdētu». Puika visu laiku bijis aizņemts: «Tad mācījās angļu valodu, tad latviešu valodu, viņam nebija laika niekiem.»

Pēc vidusskolas Čalovskis studējis Rīgas Tehniskajā universitātē, ieguvis datorzinātņu bakalaura grādu. Pēc tam Rīgas Aeronavigācijas institūtā – profesionālo maģistra grādu starptautisko pārvadājumu uzņēmumu vadīšanā. Pats atklātajā vēstulē raksta, ka iztiku pelnījis ar datortehnikas un motociklu remontu. Mamma nosauc virkni darbavietu, kur dēls strādājis pēdējos gados. Viņam bijusi sava firma – internetveikals, pēc tam strādājis firmā, kas remontēja datorus (tās nosaukumu Jeļena nepasaka), atvēris arī savu uzņēmumu un kopā ar draugiem remontējis motociklus, «bet tas tāds sezonas pasākums», saka māte.

Čalovskim piederošais uzņēmums MS Point pērn aprīlī Jūrmalā, Slokas ielā, reģistrēts kā motociklu labošanas pakalpojumu sniedzējs. Telefona numurs nav norādīts, tāpēc dodamies uz Jūrmalu firmu uzmeklēt. Adrese izrādās dzīvoklis kādā laika zoba padrupinātā četrstāvu ēkā. Firmas nosaukumu nekur neredz. Dzīvoklim nav durvju zvana, uz klauvējienu neviens neatsaucas. No pasta kastītes rēgojas reklāmas bukleti, bet citas kastītes ir iztukšotas. Pie mājas stāv pelēks BMW, kas pēc pazīmēm atbilst automašīnai, ar kuru braucis Deniss.

Denisa draugs Maksims (30), kura kontaktus iedod Jeļena Čalovska, stāsta – motociklu labošanas serviss patiesībā atradies Rīgā, parastā garāža bez kādas izkārtnes. Klienti pārsvarā bijuši draugi, paziņas.

Maksims ar Denisu iepazinies pirms aptuveni trim gadiem, pa vakariem dodoties izbraucienos ar sporta motocikliem plašākā kompānijā. Braukājušies bieži, motociklu sezonā kādas trīs reizes nedēļā, izbraucieni ievilkušies līdz vēlai naktij. Maksims stāsta, ka bija iecerējuši ar Denisu šogad braukt uz pašām bīstamākajām motociklu sacensībām Menas salā.

Ko Deniss darījis pa dienu, Maksims skaidri nezinot. Vien sapratis, ka draugam ir bijis diezgan brīvs režīms. «Mums nav pieņemts līst dvēselē – mēs, motociklisti, esam vienkārši cilvēki,» viņš saka.

Kad no Denisa mammas uzzinājis par drauga aizturēšanu, Maksims bijis ļoti pārsteigts – Deniss viņam galīgi neejot kopā ar hakera tēlu. Izbraucienos maz runājuši par datorlietām, taču Maksimam neesot radies iespaids, ka Deniss tajās ir ļoti zinošs. Pāris reižu, kad Denisam kāds viņu kompānijā pasūdzējies par datorproblēmu, viņš īsti nav varējis atbildēt, kas darāms.

Maksims ievērojis, ka Deniss nekad nav mētājies ar naudu. Drīzāk pat meklējis veidus, kā ietaupīt, piemēram, lētāk saremontēt motociklu. Arī ģērbies ne jau zīmolu drēbēs. «Viņam nebija problēmu uz norunātu tikšanos atnākt treniņtērpā.» Deniss nesmēķēja, alkoholu lietojis maz. Draugs zina, ka bez sporta motocikla Deniss braucis ar BMW 120, pirms tam ar trešās sērijas BMW un vēl iepriekš ar 90.gados ražotu Mercedes.

Arī Denisa mamma saka – neesot manījusi, ka dēlam būtu kādi lieli tēriņi. Viņasprāt, ja Denisam pēkšņi parādītos liela nauda, viņš noteikti vispirms palīdzētu vecākiem. Viņai grūti esot iztēloties miljonus, kas minēti apsūdzībā.

Sarunas noslēgumā vēlreiz Jeļenai jautāju, kā tomēr Deniss varēja iekulties tādās nepatikšanās. Viņa atbild, ka ļoti bīstami esot kontaktēties internetā: «Es tā padomāju – ja cilvēks sazinās internetā, viņš var nonākt lielā nelaimē. Viņš var nezināt, ar ko runā, var padomāt, ka runā ar kārtīgu cilvēku. Tās ir tikai manas aizdomas…»

Viduvējs vai uzmanīgs?

Paša datorspeciālista Čalovska pēdas internetā tik viegli neatrast. Vienīgais no sociālajiem tīkliem ir Vk.com, kur atrodams rīdzinieks «Denis Chalovsky». Viņa intereses – IT. Profils gan izskatās pirms dažiem gadiem pamests, tam ir tikai pieci sekotāji. Tagad Čalovskim ir arī Facebook profils, tas izveidots februārī pēc aizturēšanas. Tur pulcējas ap 60 Denisa atbalstītāju. Neviens no desmit uzrunātajiem gan nepiekrita sarunai par viņu.

Arī Denisa bijušos kursabiedrus uziet nenācās viegli, pēc nejaušības principa meklējot sociālajos tīklos. Atsaucās nedaudzi, daži atrakstīja, ka viņu neatceroties. Denisa kursā RTU tika uzņemti 300 cilvēki.

Kāds no kursabiedriem, kurš gan nepazīst Denisu personīgi, piekrita pastāstīt savas atmiņas. «Šis cilvēks ar IT zināšanām un komunikācijas spējām īpaši neizcēlās uz pārējo fona,» saka vīrietis, ar kuru vienojāmies viņa vārdu neminēt. Tāpat kā daudzi, studiju darbus esot nodevis pēdējā brīdī un apmeklējis papildu konsultācijas. Lielākā daļa krievu izcelsmes kursabiedru sarunvalodā universitātē principiāli lietojoši latviešu valodu, taču Deniss mācībās un sarunās latviešu valodu izmantojis reti, atceras kursabiedrs.

Čalovska kādreizējais pasniedzējs RTU prorektors Uldis Sukovskis šo studentu neatceras. Medijos plaši izskanējušo aizturēšanu pasniedzēji pārrunājuši un secinājuši – neviens tā īsti nevarot atsaukt atmiņā Čalovski. «Viņš tiešām ne ar ko īpašu neizcēlās. Bija viens no daudziem. Vidējs students,» secina Sukovskis. Rīgas Aeronavigācijas institūtā par kādreizējo studentu atsauksmes ir pozitīvas – labi mācījies, aktīvs lekcijās, nekā negatīvi nav izcēlies, maksājumus veicis laikā. 

Pirms pāris nedēļām atbalsta grupa internetā sāka vākt parakstus petīcijai par Čalovska neizdošanu ASV. Jau savākts ap 2000 parakstu, kas nosūtīti premjerministram Valdim Dombrovskim.

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka Čalovska izdošana ir pieļaujama – nepastāv neviens no Kriminālprocesa likumā norādītajiem izdošanas atteikuma iemesliem. Izdošanas tiesiskais pamats ir Latvijas un ASV līgums, kas ratificēts Saeimā.

Tuvākajā laikā valdībai jāsaka galavārds balsojot. Daži ministri pauduši skepsi par izdošanas nepieciešamību. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Reformu partija) izteicies, ka Latvijas pilsoņu izdošana ārvalstīm pieļaujama tikai ārkārtas gadījumos, bet aizsardzības ministrs Artis Pabriks (Vienotība) uzskata – lemjot par šādu jautājumu, Latvijai jāgādā par saviem pilsoņiem, jāņem vērā ģimenes apstākļi un vecums. Ministrs nezinot visas detaļas par Čalovska pārkāpumiem, taču «ir viena lieta, kas pēc būtības jāņem vērā, – tā ir valsts suverenitāte». Taču ministri pirms balsojuma grib vēl iepazīties ar juridiskajiem argumentiem.

Interneta diskusijās par Čalovska lietu reizēm ieskanas pat lepnums par savējā  «izcilajām spējām» un Robina Huda cienīgiem gājieniem, aplaupot amerikāņus. Savukārt tiesībsargājošās iestādes atgādina – apsūdzība ir par ļoti smagiem noziegumiem, kas ietekmējuši lielu skaitu cilvēku, kuriem kibernoziedznieki kādu dienu vienkārši iztukšojuši viņu kontus. Policijas pārstāvis Aleksandrs Buko, runājot par kibernoziedzniekiem kopumā, uzsver: «Šie cilvēki ir ļoti uzmanīgi, sagatavoti. Viņi zina metodes, kā policija meklē pierādījumus, uz ko vērš uzmanību. Pretdarbība ir ārkārtīgi liela.»

Kāpēc Goliāti uzticas Dāvidam

Posted on aprīlis 3, 2013 by - Veiksme

Netīru ūdeni padarīt tīru – šī Karme Filtrs prasme ir pieprasīta gan Latvijā, gan ārzemēs, jo uzņēmums sadarbojas ar pasaulē spēcīgām tehnoloģiju kompānijām

Mēs neko neražojam, taču mūsu potenciālie klienti ir visi, kam nepieciešams ūdens, saka uzņēmuma Karme Filtrs īpašnieks Andrejs Belogorskis. «Mēs radām inženiertehniskos risinājumus. Sākot ar privātmājām un beidzot ar metalurģiskajiem kombinātiem.» Uz Andreja vizītkartes rakstīts «Dipl. Ing.», un tieši inženieri veido 48 darbinieku lielā kolektīva pamatkodolu, tāpēc nebrīnos, kad viņš saka – būtībā jūtos kā inženieris, nevis biznesmenis.

«Ne mūsu partnerus Rietumos, ne klientus Austrumos neinteresē, kāds es esmu vai neesmu superprezidents. Viņus interesē mana kvalifikācija un konkrēti tehnoloģiski risinājumi,» uzsver Belogorskis. Partneru un klientu saraksts ir tiešām iespaidīgs.

«Mēs strādājam tikai ar pasaules globālo kompāniju pirmo piecnieku, kas ilgstoši specializējušies ūdens apgādes un attīrīšanas tehnoloģiju izstrādē. To vidū ir tādas, kuru gada apgrozījums sasniedz 25 miljardus.» Savukārt starp klientiem Latvijā ir Aldaris, Gutta, Cido grupa, Liepājas metalurgs. Bet Krievijā, kas pašlaik ir galvenais uzņēmuma noieta tirgus, piemēram, Toyota ražotne Sanktpēterburgā, divi Irkutskas TEC un Novgorodas metalurģijas kombināts.

Visdārgākās lietas

«Mēs tomēr esam neliels uzņēmums,» atzīst Belogorskis, neraugoties uz to, ka firmas apgrozījums pērn bija 1,8 miljoni latu, tam ir meitasuzņēmums Maskavā ar 18 darbiniekiem un pārstāvniecības Lietuvā un Kaļiņingradā.

Tad kāpēc pasaules Goliātiem nepieciešams latviešu Dāvids?

Acīmredzot tāpēc, ka jau kopš dibināšanas 1994.gadā, kad Karme Filtrs bija vienīgais šāda veida uzņēmums Baltijā, tas kalpojis par savdabīgu tiltu mūsdienu tehnoloģiju pārnesē no Rietumiem uz Austrumiem. 

Bet sākās viss pirms 20 gadiem. Belogorskis, kurš savu inženiera diplomu ieguva Rīgas Civilās aviācijas institūtā un gadus sešus nostrādāja pētnieciskajā institūtā, tolaik jau nodarbojās ar biznesu. Vispirms kooperatīvu laikos izdeva grāmatas, kuras galvenokārt realizēja Krievijā, kā pats saka – no Maskavas līdz Jaltai. Tad neilgi darbojās Azerbaidžānas-Latvijas tirdzniecības nama valdē. «Tie bija diezgan primitīvi bartera darījumi, jo Latvijai vajadzēja dīzeļdegvielu, bet Azerbaidžānai – mūsu sviestu, krējumu un citus piena produktus,» atceras Belogorskis, kurš uzreiz sapratis – šādai maiņas tirdzniecībai nebūs ilgs mūžs.

Tad kāds Andreja draugs, kurš joprojām strādā Ārlietu ministrijā, bet tolaik stažējies Nīderlandē, teicis: «Mūs bieži aicina tikties un izvaicā par Latvijas ekonomiku. Atbrauc, iepazīstināšu ar dažiem cilvēkiem – varbūt nākotnē noder.» Belogorskis, kurš jau bija reģistrējis savu kompāniju Karme, bet nekādu nopietnu saimniecisko darbību vēl nebija sācis, aizbrauca. 

Nīderlandieši interesējušies par biznesa perspektīvu Latvijā. Tie bijuši pasaules un Eiropas mēroga uzņēmēji, kamēr Latvijas uzņēmējs vēl tikai spēra pirmos soļus brīvā tirgus virzienā. Loģiski – nekāda sadarbība rasties nevarēja. Tomēr tikšanās Roterdamā ar vienu no nīderlandiešu biznesa senioriem Amerala kungu izrādījās liktenīga.

«Kad prasīju šim pieredzējušajam uzņēmējam, kurš bija radījis unikālu kuģu iekraušanas un izkraušanas konveijeru, – kurš no biznesiem mūsdienās ir visperspektīvākais, viņš atbildēja: ja tagad vajadzētu sākt no sākuma, es ieguldītu ūdenī un gaisā. Vairākumam šķiet, ka šie resursi ir neizsmeļami un neko nemaksā. Bet tie nebūt nav neizsmeļami un maksā tieši tik, cik nepieciešams to atjaunošanai.»

Tā īsti šo vārdu jēgu Andrejs sapratis pēc pusgada, kad vēlreiz uzaicināts uz Nīderlandi apmeklēt ūdens attīrīšanas un pārstrādes tehnoloģijām veltīto izstādi AquaTech Amsterdam.

«Tur savām acīm redzēju, ka tas patiešām ir ļoti nopietns, tehnoloģiski spēcīgs mūsdienu ekonomikas segments,» viņš atceras. Tas ne tikai pārsteidzis, bet arī licis pieņemt izšķirošu lēmumu par paša biznesu.

Sākumā tās bijušas ūdens attīrīšanas iekārtas, kas pirktas Rietumeiropā un piedāvātas klientiem Latvijā. Tomēr drīz kļuvis skaidrs, ka šajā nozarē Rietumos sasniegts tik augsts tehnoloģiju līmenis, ka iekārtas no atsevišķiem komponentiem iespējams izgatavot pašiem. Savukārt rāmjus, uz kuriem to visu montēt, vai tvertnes un citas vienkāršas lietas var pasūtīt ražotājiem tepat Latvijā.

«Tiesa, vispirms mums vajadzēja saprast, ko un kā montēt, apgūstot šā procesa inženiertehnisko algoritmu,» stāsta Belogorskis. «Lai arī bez īpašas sajūsmas, tomēr viena no Francijas kompānijām mūs iepazīstināja ar likumsakarībām, niansēm un nelielajām viltībām, kas jāzina ūdens attīrīšanas iekārtu ražošanā.» 

90.gadu sākums bija attīstībai ļoti pateicīgs laiks. Andrejs domā, ka neviena no lielajām kompānijām, kas tagad ir Karme Filtrs partneri, šodien darījumos neielaistos. «Mēs viņiem esam pārāk mazi. Bet toreiz, kad vispār nekas nebijām, varējām atļauties diezgan nekaunīgi aiziet uz kompāniju ar 10 miljardu gada apgrozījumu un teikt: labdien, mēs esam no Latvijas un gribam ar jums kopā taisīt biznesu.» Apstulbuši uzrunātie vispirms atbildējuši: «Labi, taisām!» un tikai pēc tam ņēmuši karti un prasījuši, kur tā Latvija atrodas.

Sākumā Karme Filtrs galvenokārt strādājis ar individuālajiem klientiem. 90.gadu vidū parādījās pirmā nauda. Cilvēki sāka būvēt lielas mājas, pirka dārgus apkures katlus un santehniku, bet ūdeni ņēma no dziļurbuma akām un iedzīvojās problēmās. Kalcija karbonāts, dzelzs, citas minerālvielas radīja nosēdumus, bojājot dārgās iekārtas. Vienīgais risinājums – efektīvas attīrīšanas iekārtas.

Atdot ūdenim tā vērtību 

Trīs gadus pēc dibināšanas, 1997.gadā, uzņēmums strauji iegāja Krievijas tirgū, bet pēdējo desmit gadu laikā realizēti vērienīgi projekti arī Lietuvā, Baltkrievijā, Ukrainā, Azerbaidžānā un Uzbekistānā. 

Vieni no pirmajiem rūpnieciskajiem klientiem bijuši pārtikas ražotāji, kuru produktu kvalitāte atkarīga no ūdens – alus darītavas, minerālūdens un sulu ražotāji. «Padomju laika iekārtas bija nolietojušās, tehnoloģijas novecojušas, un viņi nāca pie mums,» atceras Belogorskis. Pirmajiem klientiem sekojuši uzņēmumi, kuros ūdeni izmanto tehnoloģiskiem procesiem – siltuma ražošanai, dzesēšanai vai dažādu iekārtu mazgāšanai. Ar laiku par ūdens attīrīšanas iekārtām arvien vairāk sākušas interesēties arī pašvaldības.

Tas licis spert nākamos soļus Karme Filtrs attīstībā. «Pašlaik, kad ne tuvu vairs neesam vienīgie un sevišķi Krievijā uz papēžiem min konkurenti, mēs arvien vairāk pievēršamies jomai, kurā konkurence vismazākā, bet pievienotā vērtība visaugstākā. Tie ir nestandarta tehnoloģiskie un inženiertehniskie risinājumi konkrētos objektos. Jo vienmēr būs kāds, kas nepirks uzvalku veikalā, bet šūs pie laba skrodera.»

Kā vienu no šādiem projektiem Belogorskis min nupat ekspluatācijā nododamās Jūrmalas ūdens attīrīšanas iekārtas. Jūrmalā ūdens galvenā problēma – sulfāts jeb SO4, kas dzeramajā ūdenī pārsniedz Latvijas un ES noteiktās normas. Mediķi apgalvo, ka ilgstoša šāda ūdens lietošana paaugstinot risku saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām. «Diemžēl šo problēmu iespējams atrisināt vienīgi jonu līmenī, nevis ūdeni vienkārši filtrējot,» skaidro Belogorskis. «Tāpēc nepieciešams izmantot speciālu membrānu tehnoloģiju, ko mēs ieviešam ūdens attīrīšanas stacijās, vienlaikus nodrošinot 300 m3 ūdens piegādi stundā, kas ir ļoti daudz.»

Pašlaik Andreju visvairāk priecē tas, ka pēc 15 gadu sadarbības ar tādām globālām kompānijām kā Nalco, Pentair Water, Dow Chemicals, Veolia Water, Grundfos viņa uzņēmums kļuvis par savdabīgu testa laboratoriju, kas palīdz šo Goliātu izstrādātās tehnoloģijas ieviest praksē. Tas liecinot, ka visu šo laiku izdevies saglabāt savu reputāciju partneru acīs, īstenojot vienu no biznesa principiem – svarīgi nevis cik, bet kā tu pelni. Tiesa, reputācijai līdzi nāk pārbaudījumi. Nereti ierodoties klienti, kuri gatavi maksāt lielu naudu, ja Karme Filtrs inženieri tiks galā ar viņu problēmām. «Bet mēs redzam, ka nekādu problēmu nav – tā ir šo klientu iztēlē. Tad gan jāsit sev pa pirkstiem, lai nekristu kārdinājumā paņemt naudu, ko tev dod par neko,» saka Andrejs. 

Tomēr nākotne nelielajam Latvijas uzņēmumam ar pasaules skatījumu piedāvā jaunus izaicinājumus. Lielai daļai attīrīšanas iekārtu ekspluatācijas termiņš ir vismaz 30 gadu. Tātad – jo vairāk viņi tās uzstāda šodien, jo mazāk darba būs rīt. Un infrastruktūras līmenī to jau varot just. Kas atliek? Nākotnē nodarboties vienīgi ar apkopi?

Nē, strikti atbild Belogorskis. Latvijā bez Karme Filtrs šajā nozarē esot vēl vismaz piecas spēcīgas kompānijas, kas konkurē savā starpā. Bet pienācis laiks, gluži kā sportistiem, apvienoties valsts izlasē un ķerties pie lieliem projektiem ārpus Latvijas, ko vienatnē pacelt nav pa spēkam. 

Savukārt tehnoloģiski nākotnē arvien nozīmīgāki kļūs projekti, kuros ūdeni attīrīs līdz tādai pakāpei, lai to var izmantot atkārtoti. «Pēdējā laikā mēs arvien aktīvāk iesaistāmies šādos projektos,» stāsta Andrejs Belogorskis. Viens no tiem esot metalurģiskais kombināts Novgorodas pievārtē. Kopā ar amerikāņiem, kas rūpnīcu projektēja, latvieši ir izstrādājuši sistēmu, kā no ražošanā izmantotā ūdens pilnīgi nekas nenonāk apkārtējā vidē – tas simtprocentīgi atgriežas atpakaļ ražošanas procesā.

3 biznesa principi

1. Reputācija ir svarīgāka par naudu.
2. Nedrīkst uzņemties to, ko nespēj izpildīt.
3. Nevajag nevienu apskaust, bet meklēt, kur slēpjas pašu priekšrocības.