Žurnāla rubrika: Cilvēki

Nenovienkāršot

Posted on septembris 4, 2013 by - Slavenība

Jaunā Rīgas teātra aktrise Elita Kļaviņa (46) sezonu sāk, iejūtoties vienā no sarežģītākajām sieviešu lomām teātra pasaulē – viņa spēlēs Blanšu izrādē Ilgu tramvajs

Tas bija kaut kas tik brīnišķīgs, kam varēja sekot ar skatienu ilgi: kārtīgā blūzītē un ar 90.gadu sākumam raksturīgo matu sakārtojumu – lokas vilni pāri pierei – viņa savā nervozajā balsī, kas atgādina plīstošas kristāla glāzītes, Latvijas televīzijā lasa ziņas. Ar tikko jaušamu latgalisku akcentu, skaista. Jaunā televīzijas diktore Elita Dobulāne. Viņa ir jaunā žurnāliste, absolvējusi Filoloģijas fakultāti. Mācījusies arī Rīgas kinoaktieru studijā.

Nākamā epizode – Liena 1991.gadā uzņemtajā Vara Braslas filmā Mērnieku laiki. Vājprāta ainā bija bail uz viņu skatīties. Bet tik suģestējoši.

Kad Alvis Hermanis, atgriezties no klejojumiem pa Ameriku, 1993.gadā Rīgā iestudēja savu pirmo izrādi, mokošu attiecību spēli Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās, Elita kopā ar aktieri Armandu Reinfeldu bija galvenajā lomā. Jocīgais dzeltenzaļo acu skatiens. Absolūti valdzinošs nervozums katrā kustībā, vaibstā. Izrādes telpā virs aktieru galvām karājās ledus gabals, tas lēni pilēja. Viņi grieza citronus, izplatot neizturami kārdinošu smaržu.

Sekoja Hermaņa izrādes Marķīze de Sada un Doriana Greja ģīmetne – Latvijas teātra telpā kas jauns, neparasts. Tās izpelnījās skatītāju, kritiķu atzinību. Kad Hermanis 1997.gadā vāca aktieru trupu Jaunajam Rīgas teātrim, aktrise Elita Kļaviņa (uzvārdu viņa mainīja pēc precībām ar ārzemju latvieti advokātu Filipu Kļaviņu) tika aicināta tur strādāt.

Pārlecot laikam, šeit vietā atgādināt, ko par aktrisi teikusi teātra zinātniece Silvija Radzobe, kad noskatījās 2012.gadā tapušo drāmu Muša – par Alīdes lomu Elita Kļaviņa saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada aktrise. «…māksliniece skatītājiem pamet vienu otru skatienu, intonāciju, kustību, kas atļauj labi saprast viņas rīcības motivāciju. Šādai slēptajai spēlei ir saistoši sekot, šis ir gadījums, par kuru var teikt: tēlam vārdu ir daudz mazāk nekā domu un jūtu (tik bieži teātrī ir otrādi!)» Un vēl: «Ēteriski smalka, aristokrātiska būtne, kuras ārējais veidols kontrastē ar viņas rakstura spēku – kā lai citādi nosauc šo spēju sevī savienot tik daudz slēpto dzīvju.» Šķiet, ka tas – arī par aktrisi pašu.

Šosezon gadījies tā, ka gandrīz vienlaikus ar trīs bērnu palaišanu uz skolu Elitai Kļaviņai ir jauna izrāde: Tenesija Viljamsa lugā Ilgu tramvajs viņa spēlēs galveno lomu – Blanšu. Iestudē režisore Inese Mičule. Abām veiksmīgi izvērtās sadarbība izrādē Muša, Sofi Oksanenas vēsturiskās drāmas iestudējumā aizpagājušajā sezonā.

Nu – klasika. Viena no sarežģītākajām lomām, ko ar lieliem panākumiem spēlējusi pat tāda pasaules zvaigzne kā Vivjena Lī, arī izcilā latviešu aktrise Antra Liedskalniņa. «Neizbēgami salīdzinās,» saka Elita, pēcpusdienā pēc mēģinājuma atvēlējusi laiku intervijai. Elegantajā tumši dzeltenajā Pradas somā vīd lomas eksemplāra vāciņi, gaisā virmo ārkārtīgi maigas smaržas – saulainajai vasaras izskaņai tās ļoti piestāv. Jaunā Rīgas teātra skatītāji, to lasot, droši var sapīkt: šis ir teātris intelektuāļiem, un dzīves stila niansēm nav nekādas nozīmes! Tomēr tā nav taisnība – Elita vairākkārt intervijās uzsvērusi, cik ļoti radošo darbu atvieglo sakārtotā sadzīve. Spēlmaņu nakts ceremonijā pirms gada viņa teica aizkustinošu runu, pateicās vīram par atbalstu gandrīz 20 gadu garumā, kopš strādā teātrī un abi ir kopā.

Tagad viņas teātris ir lielu pārmaiņu priekšā – nākamgad uz pārbūves laiku līdz 2016.gadam trupa strādās Tabakas fabrikā. Mūsu sarunā Elita atklāj, kurš rekonstrukcijas projekts viņai patīk vislabāk, un pastāsta, vai aktieri kopā ar Hermani gatavo jaunas izrādes.

Lomas eksemplārs smiltīs

Viens brīvs vasaras mēnesis. Tieši tik daudz laika Elitai Kļaviņai bija pēc sezonas no-slēguma. «Tāpat jau smiltīs ņēmu līdzi lomas eksemplāru,» viņa smejas, nevilšus ieskicējot, kā ar ģimeni atpūtusies vasarā. Augusta beidzamās dienas aktrisei pagāja, spēlējot Ķīpsalā pēdējās Klusuma skaņu izrādes – stāstu par hipiju laika jauniešiem ar Saimona un Garfunkela mūziku. Sākās Ilgu tramvaja mēģinājumi. Izrādē Stenliju Kovaļski – Blanšas māsas vīru, ar kuru viņai izveidojas spriedzes pilnas attiecības – atveidos Andris Keišs.

Kas ir šī loma, Blanša Dibuā, kas uzskatīta par vienu no sarežģītākajām, arī suģestējošākajām teātra mākslā? Amerikāņu rakstniece un esejiste Sūzena Sontāga Esejā pret interpretāciju raksta: «…pēc piezīmēm, ko [amerikāņu režisors] Elija Kazans publicējis par savu Ilgu tramvaja uzvedumu, kļūst skaidrs, ka, lai uzvestu lugu, Kazanam vajadzējis parādīt, ka Stenlijs Kovaļskis pārstāv juteklisko un atriebīgo barbarismu, kas aptvēris mūsu kultūru, kamēr Blanša Dibuā ir Rietumu civilizācija, poēzija, smalks ietērps, klusināts apgaismojums, attīrītas jūtas utt., lai arī nedaudz par banālu, lai būtu pārliecinoši. Tenesija Viljamsa spēcīgā psiholoģiskā melodrāma tagad kļūst saprotama: tā ir par kaut ko, par Rietumu civilizācijas pagrimumu. Acīmredzot, ja tā būtu uzvesta kā luga par pievilcīgo dzīvnieku Stenliju Kovaļski un vīstošo, nožēlojamo skaistuli Blanšu Dibuā, tā nebūtu saprotama.»

Kas par to sakāms Elitai Kļaviņai, kura noskatījusies ierakstā vairākas Ilgu tramvaja versijas kino un teātrī? Antra Liedskalniņa. «Ļoti spēcīga, harismātiska.» Diemžēl Elita neesot redzējusi Rēzijas Kalniņas Blanšu – pirms dažiem gadiem viņa spēlēja šo lomu Gaļinas Poliščukas iestudējumā.

«Sākot darbu pie lomas, bija lielas pārdomas, jo skaidrs, ka luga ir ģeniāla, bet – kas tā par atslēdziņu? Ar ko to atvērt?» Elita atzīstas. Jo vairāk uzzinājusi par šo tēlu, jo viss kļuvis sarežģītāk. «Izšķirties iet pa kādu vienu taciņu galīgi nav tas, ko Tenesijs Viljamss ir gribējis. Šķautņu Blanšai ir tik daudz un tik pretrunīgas! Viņa ir absolūti melīga sieviete, sapinusies. Tajā pašā laikā patiesākais cilvēks, kādu iedomāties. No vienas puses, ar lieliem ideāliem, uz garīgām vērtībām vērsta būtne. No otras, absolūti baudkārs radījums, seksuāla. Tā varētu turpināt bez gala,» aktrise stāsta. Viņa grib rādīt nenovienkāršotu cilvēku.

Interesanti, ka pirms daudziem gadiem par tandēmu – Kļaviņa un Keišs, kas spēlētu Blanšu un Stenliju Ilgu tramvajā – ierunājies arī Alvis Hermanis. Teicis – vajadzētu uztaisīt ar jums abiem! Tagad to neatkarīgi no iepriekš minētā izdarījusi režisore Inese Mičule.

Tik daudz slāņu

Urbjoties cauri lugai, Elita meklējusi pēc iespējas vairāk informācijas arī par pašu dramaturgu. Šķitis, ka, iepazīstot viņu, atklātos kas vairāk par Blanšu. Šo lugu izcilais amerikāņu dramaturgs uzrakstīja 36 gadu vecumā. Popularitāti viņam jau bija nodrošinājusi 1944.gadā Brodvejā uzvestā Stikla zvērnīca. Panākumi auga. «Pēc tam, kad Viljamss lugu bija uzrakstījis, kāds rakstnieks viņam pārmetis, ka tādi tēli teātrim ir par sarežģītu. Viljamss atbildējis – tādi ir cilvēki,» stāsta aktrise.

Pasaki «Blanša», un visiem, kas kaut ko zina par teātri, acu priekšā rēgojas kas suģestējošs. Kas ir šīs suģestijas pamatā?

Suģestija tik viegli neatklājas. To izlasot, liekas: ārprāts, tik šausmīgi manierīga, dekoratīva sieviete! Traģēdijas varone, bet tik komisks personāžs. Tas ir Tenesija Viljamsa ģēnijs – 90% lugas viņš Blanšu apveltījis ar ne tām burvīgākajām, cildenākajām īpašībām, bet 10% vai pat tikai 1% piešķir šim tēlam netveramo, brīnišķīgo.

Bez skaidrām atbildēm par cilvēka dabu? Tā jau laikam mākslā top vislabākie darbi. Tikko kaut kas ir pilnīgi skaidrs, tas kļūst pamācošs un garlaicīgs.

Viljamsam ir kāda intervija, ko viņš uzrakstījis pats ar sevi. Sev jautā: kāpēc nekad nerakstāt par jaukiem cilvēkiem? Un atbild: ja kādu cilvēku iepazītu pilnīgi un līdz galam, nezinu, vai varētu viņu mīlēt. Savos darbos esmu centies saprast un parādīt cilvēkus.

Tavās pēdējā laika lomās – gan Mušā, gan Alvja Hermaņa iestudētajos Kabalas noslēpumos – arī nav viegli cilvēkus mīlēt, sarežģīti, pretrunīgi raksturi. Varbūt «saprast» ir daudz godīgāk nekā «mīlēt»?

Jā, daudz godīgāk! Viegli jau mīlēt. Idealizēt. Blanša ar savu krišanu atstāj daudz lielāku labumu citiem nekā kāds ar viscildenākajām īpašībām apveltīts radījums.

Aktierim, tev pašai, ir viegli sevi mīlēt? Vai vispār cilvēks, kurš meklē, cenšas redzēt kādas lielākas kopsakarības, var būt apmierināts ar sevi, priecīgs?

Ārprātīgi apmierināts un priecīgs – ne. Laime slēpjas detaļās. Visi cilvēki ir līdzīgi. Mēs tā noapaļojam – viens labāks, cits sliktāks. Viljamss tajā pašā intervijā saka: cik tas ir absurdi, ka propagandas mašīna māca visu laiku mīlēt kaut ko vienu un ienīst ko citu. Nekas jau mūsdienās nav mainījies. Varbūt svarīgi ir nevis nekļūdīties, bet piedot un dot iespēju? Kad man bija 25 gadi, viss likās melnbaltāk un vienkāršāk. Tagad saprotu, ka nav tik vienkārši. Šausmīgas pašapmierinātības manī paliek aizvien mazāk.

Es laikam nevarētu piedalīties izrādēs, kur neredzu jēgu, virsuzdevumu. Tomēr pārmaiņas dažreiz ir labas. Nesen man darba dēļ nācās atteikties no viena Krievijas seriāla – trillera par oligarhu lietu. Tik viegli, aizraujoši! Bet, lūdzu, – ja kādam ir izmeklētājas loma, kas ar pistoli tvarsta oligarhus, es labprāt! Šādu lomu es ņemtu.

Vai aktierim ir jābūt tam, kas lec uz ecēšām politikas, ekonomisko procesu dēļ, komentē?

Ir divu tipu mākslinieki. Vieniem tā ir misijas apziņa, viņi taisa izrādes par to, provocē. Tādai mākslai jābūt. Bet tas nav mans gadījums.

Bet ārpus mākslas – vai tu ietu ar plakātu pie Saeimas stāvēt?

Noteikti ietu. Māksliniekam ir jāiesaistās sabiedrības procesos. Ja es sajustu aktuālu tēmu, es iesaistītos. Man liekas, mūsdienu pasaulē norobežoties nav iespējams. Mani ietekmē informācija par karu, kas draud sākties Sīrijā. Pat savā Ilgu tramvaja Stenlijā redzu bijušo varmāku, karavīru.

Tikko sācies jauns mācību gads, bet vasaras nogalē bija ķīviņi par izglītības jautājumiem. Tev ir trīs bērni. Vai ar izglītību, kāda Latvijā pieejama, esi apmierināta?

Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu skolotāju! Bet kā viņi spēj strādāt par tik mazām naudiņām? Tas ir nežēlīgi. Mums vajadzētu būt šausmīgam kaunam par to. Cik tad vispār ir profesiju, kas ietekmē mūsu nākotni? 

Nevaru iedomāties, kur vēl pasaulē atrast skolotājus, kuri par tik niecīgu atalgojumu ar tādu atdevi strādā. 34 bērni klasē, un skolotājs vēl spēj katra attīstībai pielāgoties.

Blanša pēc profesijas ir angļu valodas un literatūras skolotāja. Man izrādē ir teksts: «Jūs droši vien brīnāties, kāpēc es nepārceļos citur. Teikšu jums godīgi, skolotājas alga tik tikko sedz izdevumus par apģērbu un ēdienu. Pagājušajā gadā neizdevās ietaupīt ne centu. Tāpēc bija jāpārceļas šurp.» Blanša šeit mazliet fleitē, bet Latvijas kontekstā tas ir tik precīzi!

Labākais JRT projekts

Šosezon vēl Jaunais Rīgas teātris spēlēs izrādes vecajās telpās Lāčplēša ielā. Patlaban teātra vestibilā var aplūkot godalgotos rekonstrukcijas projektus. Elitai visvairāk patīk Zaigas Gailes biroja darbs. Ar pietāti pret ēkas vēsturiskumu. «Tur pat Smiļģa sliede saglabāta.» 

Pārmaiņas aktrisei šķiet mazliet biedējošas. «Solītais būvniecības darbu pabeigšanas laiks ir 2016.gads, bet reti Latvijā tā arī notiek. Viens gads ir liels laika sprīdis radošai trupai, kur nu vēl divi, trīs. Tomēr domāju, ka Tabakas fabrikā mums klāsies labi. Telpas ir piemērotas, kaut gan zālīte mazāka,» viņa spriež.

Pagājušajā vasarā Elita devusies uz Zalcburgu, lai noskatītos Aloiza Cimmermana operas Die Soldaten iestudējumu Alvja Hermaņa režijā. Viņš paziņoja, ka iestudējumu velta Krievijā apcietinātajām feministiskās pankroka grupas Pussy Riot dalībniecēm, jo operas sižets, kurā atklājas trauslās Marijas liktenis rupjo karavīru pasaulē, Hermanim esot atgādinājis par nesenajiem politiskajiem notikumiem Krievijā. Aktrise ir fascinēta par redzēto – pat neērti to apspriest. Taču šeit vietā jautājums – kas būs ar Jaunā Rīgas teātra nākotni? Vai Hermanis, kurš turpina saņemt labus darba piedāvājumus Eiropā, šeit iestudēs?

«Lai cilvēki nesatraucas,» Elita rāmi saka. «Mums pirms nedēļas bija sapulce, un Alvim ir ļoti interesanti, grandiozi plāni teātrī. Tie vēl netiek darīti zināmi, bet ir pavisam konkrēti.» Jaunās izrādes būs tādas, kur atkal visiem iesaistītajiem jāliek galvas kopā, jādomā. Tā savulaik bija ar Latviešu stāstiem, Latviešu mīlestību.

Pēc aktrises domām, jāņem vērā, ka Latvija ir maza «un ik pa laikam māksliniekam sevi radoši jāapaugļo citur». «Aktieri vasarā filmējas, tā ir liela pieredze – pabūt citā vidē, satikties ar citiem kolēģiem. Tagad Guna [Zariņa] Maskavā strādā pie izrādes. Viņa atgriezīsies vēl vērtīgāka, bagātāka. Varēs to bagātīgumu dot arī savam teātrim. Tāpat arī Alvis dara.»

Elitai ir sava versija par to, ka no Jaunā Rīgas teātra vienmēr tiek gaidīts vairāk. «Olimpiskās spēles ir stiprākajiem,» viņa pajoko.

Kā viņa dabū kopā ģimeni un mākslu? Šķiet, Elita atradusi nevainojamu recepti, ar ko varētu plātīties sieviešu žurnālos. Tiesa, viņa ir no tām aktrisēm, kas privāti atklājas pavisam skopi. «Kā es varu būt supersieviete? Nē. Vīrs palīdz, kā vien var, vakar gāja pirkt kedas puikām skolai. Man vienmēr galvā sēž doma – kā pabeigt dienu, lai visi ģimenē ir paēduši, apģērbti, lai viss ir labi.» 

«Pagaidām vēl varu ieēst. Nav kā Blanšai, kura tikai dzer un neko neēd,» viņa ironizē par satraukumu pirms pirmizrādes, kas gaidāma nākamnedēļ.

 

Citas pazīstamas aktrises, kas atveidojušas Blanšu

Indra Briķe. Blanša, ko latviešu teātra tradīcija skata kā kritušo eņģeli, Indras Briķes tēlojumā 2000.gada Dailes teātra izrādē (režisors Valdis Liepiņš) tika atveidota kā samaitāta narkomāne un histēriķe, kas izposta savas tikumīgās māsas Stellas (Rēzija Kalniņa) harmonisko ģimenes dzīvi.

Zane Jančevska. Latvijas teātrim neierasti harmoniskā Jančevskas Blanša režisora Ģirta Sīļa 1996.gada izrādē teātrī Kabata Kovaļsku ģimenē ieradās ar atšķirīgu dzīves filozofiju – ņemt no dzīves to, ko tā spēj dot. 

Antra Liedskalniņa. Slavenākais Ilgu tramvaja iestudējums Latvijā bija 1969.gadā Alfreda Jaunušana veidotā Viljamsa lugas romantizēta versija Nacionālajā teātrī – Antras Liedskalniņas Blanša kā neikdienišķs uzliesmojums pelēko un pieticīgo mazo cilvēku dzīvē. Viņa bija brīnums pasaulē, kas brīnumus nespēj saskatīt. 

Rēzija Kalniņa. Rēzijas Kalniņas atveidotā Blanša 2008.gada Gaļinas Poliščukas iestudētajā izrādē Teātra observatorijā no savām emocionālajām priekšgājējām atšķīrās ar rafinētu spēles prieku – māsas ģimene viņas rokās uz brīdi kļuva līdzīga pārbīdāmām šaha figūrām. 

Vivjena Lī. Uz kinoekrāniem Blanšu Dibuā 1951.gadā spīdoši nospēlēja aktrise Vivjena Lī. Šī loma bija viens no spožākajiem aktrises mūža veikumiem līdzās Skārletas atveidojumam Vējiem līdzi. Lī toreizējais vīrs, aktieris un režisors Lorenss Olivjē vēlāk par sievas darbu rakstīja, ka «atveidot Blanšu Dibuā, sirgstot ar līdzīgu kaiti, ir nežēlīgi grūti».

Džesika Lenga. Tāpat kā Vivjena Lī, arī filmas Sirdspuķīte blondā skaistule Džesika Lenga iejutās Blanšas Dibuā tēlā ne tikai kino, bet arī uz teātra skatuves. Kritiķi oskarotās aktrises tēlojumu abās vietās uzņēma ar dalītām jūtām – Lengas spēlei trūkstot īstuma un viņa brīžam esot kaitinoša.

Keita Blānšeta. Lai gan izcilā austrāliešu aktrise ir iemiesojusi Blanšu Dibuā tikai teātrī (Ingmāra Bergmana mūzas Līvas Ulmanes iestudējumā), viņas loma svaigākajā Vudija Allena filmā Jasmīnas stāsts stipri līdzinās Blanšas liktenim. Likstu sagrauta titulvarone ierodas pie savas māsas šķietami vienkāršās ģimenes.

(Sagatavoja Zane Radzobe un Kristīne Giluce)

Prieks pašiem un bērniem

Posted on septembris 4, 2013 by - Veiksme

Viktors Semjonovs ģimenes biznesā apgrozījies kopš bērna kājas, un 25 gadu vecumā viņam jau ir savs uzņēmums – viens no Latvijas lielākajiem rotaļu laukumu ražotājiem MK dizains

Semjonovu ģimenes biznesam Jēkabpilī ir 20 gadu vēsture, kurā nauda, tipiski savam laikam, pelnīta ar visu ko – tirdzniecību, celtniecību, saliekamo paneļu māju ražošanu, metāla un koka apstrādi. Kopš bērna vecuma ģimenes rūpalā iesaistīta arī atvase Viktors Semjonovs. «Sākumā palīgdarbos, no 15 gadiem kopā ar personālu jau piedalījos izstādēs, 18 gados varēju aizvietot pārdošanas konsultantus,» savu agrīno biznesa pieredzi apraksta tagad 25 gadu vecumu sasniegušais Viktors.

Firma MK dizains dibināta 2010.gadā uz metāla un koka apstrādes atzara bāzes un ar apņemšanos uzņēmējdarbību veidot «pēc pareizāka modeļa» saskaņā ar visiem biznesa postulātiem, izvairoties no pagātnes kļūdām. «Mans projekts,» saka Viktors.

Stāstot par to, kā nonākuši līdz MK dizaina pamatā esošajai kokapstrādei, viņš atceras, ka sākotnēji tā attīstīta kā palīgnozare citam biznesam – celtniecībai. Būvējot mājas, pastāvīgi bijusi vajadzība pēc dažādām koka konstrukcijām, «sākot ar stalažām un beidzot ar žogiem», ko nolēmuši darināt paši. «Ieejot nozarē, sapratām, ka ir liels potenciāls, un tā arī sākām darboties,» vēsturi ieskicē Viktors Semjonovs. Sākotnējie klienti pamatā bijuši privātpersonas, kam pēc individuāla pasūtījuma gatavots plašs produktu klāsts – dārza mēbeles, pergolas, lapenes, dārza dizaina elementi, kāpnes.

Dzimst inkubatorā

Viens no ražotajiem produktiem bija bērnu rotaļu laukumi, un tieši tie kļuva par atspēriena punktu biznesa modernizācijai MK dizaina veidolā. 

Lielu paldies par biznesa profesionalizāciju Semjonovs saka Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras piedāvātajai un ES fondu finansētajai biznesa inkubatoru programmai, kurā jauni un nelieli reģionu uzņēmumi agrīnās attīstības posmā var izmantot infrastruktūras un biznesa konsultāciju pakalpojumus. «Inkubatorā iegūtā pieredze nav novērtējama naudas ziņā – viņi palīdzēja mums mainīt skatījumu uz mūsu produktu un biznesu kā tādu,» raksturo MK dizaina šefs.

Kopā ar inkubatora konsultantiem izstrādāta jauna bērnu rotaļu laukumu ražošanas un tirdzniecības koncepcija, un individuālo pasūtījumu izpildes vietā tagad tiek piedāvāta sava produktu līnija. «Mērķis bija personalizēties tirgū. Kad ir sava produktu līnija, vairs neesi tikai viena tirgus konkurents un vari mēģināt eksportēt,» ieguvumu no pārmaiņas apraksta Semjonovs. Tapis arī jauns bērnu rotaļu laukumu dizains un tehniskā bāze. «Mums kā ražotājiem agrāk likās svarīgi koncentrēties uz [rotaļu laukumu] konstruktīvo daļu drošību un izturību. Strādājot ar inkubatora piesaistītajiem speciālistiem, mēs uz savu produktu sākām vairāk skatīties kā uz rotaļu, devām tam krāšņāku izskatu,» evolūcijas ceļu raksturo uzņēmuma īpašnieks. 

Biznesa inkubatorā saņemts atbalsts arī MK dizaina interneta mājaslapas pārveidei, zīmola izstrādei, dalībai starptautiskās izstādēs un kontaktu biržās. Trīs gadu inkubācijas laikā saņemto pakalpojumu apjomu Semjonovs lēš uz 25 tūkstošiem latu. Sadarbību par auglīgu atzīst ne tikai uzņēmums, bet arī Jēkabpils inkubatora vadība MK dizainu nosaukusi par vienu no saviem veiksmes stāstiem. 

Kā apliecinājums tam kalpo fakts, ka Jēkabpilī tapušie bērnu rotaļu laukumi nu ir iespraukušies ne tikai daudzu Latvijas pilsētu namu pagalmos, bet arī Lietuvā un Igaunijā. Abās kaimiņvalstīs MK dizains ir atradis savus pārstāvjus – tirdzniecības uzņēmumus, kas ar jēkabpiliešu produkciju startē publiskajos iepirkumos. «Mums tur ir gan lielāki, gan mazāki projekti. Liels pluss no dalības kaimiņvalstu tirgū ir jaunu ideju gūšana, ievērojot citas zemes specifiku.» 

Kā piemēru Semjonovs min Lietuvas pasūtītāju prasību pēc rotaļu laukumiem, ko tik viegli nevarētu sabojāt vandaļi. «Lietuva ir blīvi piepildīta ar mazām pilsētiņām, kur aprīkojuma uzraudzība nav tāda kā Jēkabpilī vai Daugavpilī, kur ir videonovērošana vai pašvaldības policija. Tāpēc produktu pilnveidojām, lai samazinātu bojājumus no vandalisma,» stāsta rotaļu laukumu ražotājs.

Atsperoties uz Baltijas valstīs gūto eksporta pieredzi, MK dizains ir spējis atrast kopēju valodu arī ar partneriem Francijā un Beļģijā. Pēc viņu pieprasījuma ir izveidota citu veidu produktu līnija, kurā ietilpst raibs izstrādājumu klāsts – rotaļu mājiņas, suņu būdas, dzīvnieku būri, mēbeles u.c. 

Pašlaik eksports uz Eiropas valstīm veido lielāko daļu no MK dizaina apgrozījuma, kas pagājušajā gadā sasniedza 700 tūkstošus latu. 

«Pirmais padoms – jāmēģina,» Semjonovs atbild uz jautājumu, kas ir viņu recepte veiksmīgam startam ārvalstu tirgos. «Uzņēmēji bieži paši sev sarežģī dzīvi, iedomājoties, ka eksports viņu nozarē ir kas neiespējams vai grūts valodas barjeru, attālumu vai citu iemeslu dēļ. Tā nav – vismaz tuvākās valstis ir jāpamēģina,» saka jēkabpilietis. 

MK dizainam ļoti palīdzējusi dalība nozares izstādēs. «Reprezentācija ārpus Latvijas dod lielu plusu. Eiropieši uz Latviju tomēr skatās kā uz postpadomju teritoriju. Ja viņi redz, ka esat gatavs tērēt līdzekļus dalībai Eiropas mēroga izstādēs, kas nav lēti, tas dod signālu, ka neesat tukša kompānija viendienīte, bet gana nopietns uzņēmums,» pieredzē dalās Semjonovs. 

Ar eksportu gan saistās arī lielākā apdedzināšanās. No Francijas uzņēmums bijis spiests atsaukt vērā ņemamu apjomu produkcijas, Zviedrijā radušies zaudējumi «nesakārtotas projekta vadības dēļ». Taču rūgtā pieredze kalpojusi par pamudinājumu pievērst uzmanību kvalitātes testiem un uzņēmumā ieviest kvalitātes vadības sistēmu ISO 9001, kas pašlaik ir procesā.

Tika pat Ventspilī

Semjonovs neņemas saukt Latvijas pilsētas, kuru publiskajā telpā ir MK dizaina rotaļu laukumi, jo tie ir «līdz pat Apei un Alūksnei». Galvenās pasūtītājas ir pašvaldības un to iestādes, taču uzņēmums piedāvā bērnu rotaļu aprīkojumu arī privātmājām. «Protams, ir pasūtījumi, kur prasību dēļ nevaram piedalīties. Mums ir viena tāda pašvaldība – Ventspils, kurai nepieciešami tikai [dārgi] augstas klases produkti. Mēs pagaidām tādi neesam, bet uz to ejam. Cīnāmies ar birokrātiju – cik sekmīgi, cik ne, bet mūsu rotaļu laukumi stāv arī Ventspilī,» saka Semjonovs.

Viņš rēķina, ka MK dizains rotaļu laukumu nišā Latvijā ir kļuvis par vienu no lielākajiem dalībniekiem un šis segments ģenerē 30-40% uzņēmuma ieņēmumu. Bez tā MK dizains piedāvā arī citu veidu ielu un parku aprīkojumu (velosipēdu statīvus, sabiedriskā transporta pieturu nojumes), dārza mēbeles, sporta aprīkojumu, žogus un vārtus, utt. 

«Esam elastīgi, viegli pielāgojamies īpašām pasūtītāja prasībām, ko importētājs nevar nodrošināt,» savus trumpjus tirgū raksturo Semjonovs. Kā vēl vienu konkurētspējas kritēriju viņš min cenu. «Patīkami, ka mūsu zemē ir daudz patriotu, kas izvēlas vietējo ražojumu.» 

Pašlaik uzņēmumā strādā ap 50 darbiniekiem. Pastāvīgi algot augsta līmeņa biznesa speciālistus, kas, piemēram, vadītu uzņēmuma ekspansiju ārvalstu tirgos, MK dizains nevar atļauties, tāpēc šādus profesionāļus piesaista konkrētiem projektiem. Diez vai Jēkabpilī arī varētu apmierināt viņu prasības pēc darba vides, spriež Semjonovs. Taču, saliekot visus plusus un mīnusus, tuvāk Rīgai uzņēmuma saimnieks biznesu arī negribētu – Jēkabpilī ir zemākas uzturēšanas izmaksas, un lielās kokrūpniecības uzņēmumu koncentrācijas (tātad izejvielu tuvuma) dēļ tā ir ideāli piemērota vieta šāda profila uzņēmumam.

«Mums ir Napoleona mērķi,» nākotnes ambīcijas neslēpj Semjonovs juniors. Tās ietver gan lielākus biznesa apjomus, gan jaunu iekārtu iegādi un efektīvāku ražošanu, gan jaunus eksporta tirgus – pašlaik tiek pētīts, kādu produkciju varētu piedāvāt Lielbritānijā, Dānijā un Beniluksa valstīs. Uzņēmuma galva cer, ka šajā gadā, ko biznesa sezonālā rakstura dēļ uzņēmums skaita no aprīļa līdz aprīlim, MK dizains sasniegs divu miljonu eiro apgrozījumu. «Uz to ejam, bet viss atkarīgs no «ziemas biznesa», kad mēs galvenokārt eksportējam uz Franciju un Beļģiju.»

«Šajā nozarē ir liels potenciāls, un, to jūtot, gribas darboties,» savu motivāciju iezīmē Semjonovs. «Mūsu produkts ir samērā specifisks – nevar tā vienkārši atnākt un sākt to [ražot]. Lai darbotos nozarē, ir jāizlasa daudz literatūras un jāiepazīstas ar daudziem standartiem. Kad tu apsver, ka tik liels darbs jau padarīts, tas neļauj nolaist rokas.»

Sava loma ir arī tīri cilvēciskam priekam, ka «mūsu produkcija vidi padara skaistāku». «Godīgi teikšu – kaut kur publiskajā telpā ieraugot savu produkciju, ir patīkami palielīties, ka to izdarījām mēs!»

3 biznesa principi

1. Neļaut maziem jautājumiem pāraugt par lielām problēmām, jo mazus jautājumus var ātri nokārtot, bet lielās problēmas var arī nekad neatrisināt.
2. Visu paveikt vienam ir gandrīz neiespējami, tāpēc laba komanda ir veiksmes atslēga.
3. Cenšos aicināt komandā nevis cilvēkus, kuri būtu jāmāca, bet gan tos, no kuriem es varu mācīties.

Gribu Gagarina kausu!

Posted on septembris 4, 2013 by - Jauna seja

Artūrs Kuzmenkovs (19)

Šogad ar labiem panākumiem sācis spēlēt hojeka klubā Dinamo Rīga, pirms tam bijis rezultatīvākais spēlētājs Latvijas U-20 izlases sastāvā Žoltoka piemiņas turnīrā un otrais rezultatīvākais spēlētājs Liepājas metalurgā.

Vecāki: Olga – strādā tirdzniecībā, Vitālijs – ceļubūvē.

Kā sāki spēlēt hokeju? Tētis sestajā dzimšanas dienā uzdāvināja slidas un aizveda uz slidotavu. Man ar pirmo mēģinājumu tik labi izdevās, ka vecāki nolēma aizvest uz hokeja treniņu.

Dzīvojāt Daugavpilī, bet trenēties devies uz Liepāju, kāpēc tā? Sākumā trenējos Daugavpilī, bet 7-8 gadu vecumā mani pamanīja treneris Aleksandrs Cicurskis un uzaicināja uz Liepāju. Pirmos gadus vecāki uz maiņām dzīvoja pie manis, lai nebūtu jāatstāj viens pats.

Kas tev visvairāk patīk hokejā? Viss patīk – starp hokejistiem ir daudz draugu, varu iepazīt pasauli, labi pavadu laiku kolektīvā.

Kā jūties Dinamo Rīga? Man patīk. Līmenis ir augstāks, tribīnes ir pilnas ar atbalstītājiem, kas iebiedē pretinieku un ir kā mūsu sestais spēlētājs. Liepājā dažreiz bija pilnīgi tukšas tribīnes.

Tev ir arī brīvais laiks? Ja ir brīvs laiks, cenšos aizbraukt uz Daugavpili pie vecākiem. 

No kura hokejista ņem piemēru? Man patīk, kā savulaik NHL spēlēja hokejists Pāvels Burē. Cenšos mācīties arī no Latvijas labākajiem – Sanda Ozoliņa, Aleksandra Ņiživija.

Ko tu gribētu sasniegt? Gribu komandai izcīnīt Gagarina kausu. Gribu jau šogad. (Smejas.)

Kas ir grūtākais sportista dzīvē? Pirms katras spēles ir jābūt psiholoģiski gatavam, jāievēro noteikts režīms.

Kā vārdā to ir vērts darīt? Ir sajūta, ka tam tā ir jābūt, nekad neesmu gribējis, lai būtu citādi.

Dāvis Leitis, remontē motorollerus

Posted on augusts 28, 2013 by - 1 no 2 miljoniem

 

Atradu SS.lv sludinājumu – meklē automehāniķi -, no jūnija strādāju, vidusskolas pēdējās klases audzēknis Dāvis Leitis vēsā mierā stāsta. Pieņemot viņu darbā, Vespa salona īpašniekus Rīgā vairāk nekā izglītības dokuments pārliecinājusi darba pieredze – jau pērnvasar Dāvis Autostar servisā remontēja smagās mašīnas. Tur boss uz 1,94 metrus slaido, bet tik jauniņo darba kārotāju skatījies ar skepsi, tomēr atļāvis pamēģināt. «Pēc divām dienām teica: paliec!» ar gandarījumu atceras Dāvis. Garajās stundās, ko puisis bija ar mieru pavadīt darbā, zelta rokas viņam atnesušas līdz 850 latiem mēnesī. «Manā «vecumā» tas ir ļoti daudz,» viņš atzīst. Smagos auto labot šovasar nav ļāvusi sportojot iegūta muguras trauma. Ar motorolleriem Dāvis nopelnījis krietni mazāk, toties ieguvis vērtīgu pieredzi: «Tos ir grūtāk saremontēt nekā mašīnu, itāļu motorolleriem ir ļoti smalka elektronika.» Mazajā salonā Dāvis ir vienīgais mehāniķis, ļoti interesanti bijis komunicēt ar klientiem: «Vespas ir motorolleru klasika, ar tām braukā Latvijā ietekmīgi cilvēki. Piemēram, Arnis Bikšus, slavenais bārmenis.» Arī pats Dāvis pa Rīgu pārvietojas ar Gilera Runner rolleru – daudz ātrāk un ekonomiskāk nekā ar auto.

Viņa aizraušanās ar tehniku sākusies astoņu gadu vecumā, kad tēvs par 10 latiem nopirka lietotu mopēdu Rīga 13. «Pats salaboju! Izjaucu līdz pēdējai skrūvītei. Vecmamma izdarīja baigo spiedienu: nesaliksi. Saliku. Tad viņa ar kantainām acīm skatījās,» smejas Dāvis. Tagad viņš ar trim puišiem ir apvidus sacīkšu mašīnas Daihatsu Rocky īpašnieks.

Apē dzīvo viena Dāvja vecmāmiņa, Alūksnē, kur viņš audzis līdz septiņu gadu vecumam – otra. Leišu ģimene uz Rīgu pārcēlusies tēva darba dēļ, bet Dāvja sirds palikusi Ziemeļvidzemē. «Tur ir zaļa zālīte, zilas debesis. Rīgā dzīve ir pelēka. Protams, to var padarīt krāsainu, bet tad vajag daudz naudas.» 

Latvijas motosporta galvaspilsētā Apē katrā otrajā mājā varot atrast mehāniķi. «Tā ir iegājies. Arī 90% manu draugu ir benzīns asinīs.» Dāvja bērnības draugs, pasaules junioru čempions motokrosā Matīss Karro ir apenietis. Pats Dāvis vienā ekipāžā ar Kristapu Raipali, Kārli Dauškanu un Edgaru Rēdeli brauc 4×4 džipu sacensībās. Ape Team apakškomanda Virpuļi savā apakšklasē, t.s. mazkāju ērgļu grupā pašlaik ir trešā labākā Latvijā.

«Pēc katrām sacensībām džips ir «norakts», dažreiz jāsaliek no nulles,» secina Dāvis. Hobijā aiziet finanses un brīvais laiks, bet tas iederas nākotnes vīzijā. «Autobūves inženieri RTU, bez variantiem,» viņš stāsta, kur studēs. Jau izpētījis – praksi būs iespējams iziet kādā no lielajiem autokoncerniem. «Tas gan būtu prieks – tikt pie konveijera Volvo centrā Vācijā!»

Nenovērtētais dārgums

Posted on augusts 28, 2013 by - Personība

Mūsu vidū ar katru gadu kļūst aizvien vairāk ņipru un veselīgu senioru, radot sabiedrībai vēl vienu āķīgu uzdevumu – ko darīt, lai viņi atslogotu, nevis apgrūtinātu ekonomiku. Jauni, uzņēmīgi un labestīgi cilvēki Latvijā ir atraduši risinājumu

Senioru zināšanas, prasmes un darba mīlestība ir milzīgs, neizmantots resurss, – viena otru papildinot, saka dizaina maģistrantūras studente Jekaterina Stakle un topošā sociālantropoloģe Anna Žabicka, kas kopā radījušas projektu paaudžu sadarbības veicināšanai Iesakņotāji. Jekaterina un Anna meklē veidu, kā uzlabot cienījamu vecumu sasniegušu cilvēku dzīvi, ļaujot vaļu viņu vēlmei darboties. Tieši ar tādu pašu domu divas draudzenes Solvita Kostjukova un Zane Bojāre radījušas sociālo uzņēmumu Lude, kurā grīdas paklāju darināšanā iesaistījušas savu mammu vienaudzes.

«Kad mums radās ideja par Ludi, iedziļinājāmies statistikā un redzējām, cik ļoti šī problēma ir samilzusi,» saka Solvita, ar to domādama visiem pieejamos ANO datus, ka turpmāko gadu laikā pasaulē jau būs viens miljards ļaužu vecumā virs 60 gadiem. Latvijā jau tagad gandrīz katrs ceturtais ir sasniedzis pensijas vecumu.

Ekonomisti mudina gādāt, lai novecojot cilvēki paliktu sabiedriski aktīvi, jo tas ir visu interesēs. «Taču nekādi risinājumi principā netiek piedāvāti, un mēs sapratām, ka esam īstajā laikā un vietā,» saka Solvita, kura kopā ar Zani īsteno būtībā vienkāršu ideju – dot iespēju cienījama vecuma dāmām divas, trīs reizes nedēļā satikties darbnīcā pie stellēm, lai no trikotāžas atgriezumiem radītu grīdsegas. Lai gan Lude tikai šovasar sākusi darbu, jau tagad meitenes pārliecinājušās, ka pensijas vecumu sasnieguši cilvēki ir no darba tirgus izmests, nenovērtēts dārgums. «Mūsdienu pensionārs ir veselīgs, spirgts, žirgts cilvēks, kuru biedē apziņa, ka viņu vairs negaida darbavietā,» saka Zane, sajūsminoties, ar kādu darba prieku pie stellēm strādā viņu pirmās audējas – Ieva Altena, Regīna Besere un Solvitas mamma Biruta Kostjukova.

Pie līdzīgiem secinājumiem nonākušas arī Jekaterina un Anna. «Galvenā problēma ir tā, ka mēs seniorus izolējam,» saka Anna. Arī Iesakņotāju projektā galvenā doma ir ļaut viņiem darboties – palīdzēt iekopt garšaugu un sakņu dārzus. «Zināt, kas ir visšausmīgākais, kas piemeklē daudzus pensijas vecumu sasniegušus cilvēkus? Bezdarbība!» saka Anna. «Viena no pansionāta iemītniecēm man teica: «Anna, visdrausmīgākais ir tas, ka var nedomāt!» Bet viņi ir cilvēki, kuriem ir liela dzīves pieredze, daudz zināšanu, prasmju, un daudziem ir arī gana daudz enerģijas un spēka, lai strādātu.»

Saprotot savas mammas

Lude tapa, jo Solvita un Zane ļoti labi zināja, kā novecojot jūtas viņu mammas. Solvitas mamma Biruta līdz pat pensionēšanās vecumam – 62 gadiem – strādāja par bērnudārza audzinātāju. Juta, ka vairs nav tik daudz spēka kā jaunībā, lai darītu šo darbu, bet atstāt to baidījās. Savukārt Zane redzēja, cik ļoti viņas mamma pārdzīvo, ka viņas ikdienas gaitās vairs nav darbavietas. «Cilvēkiem, kuri pieraduši strādāt, aiziešana pensijā ir ļoti kritisks mirklis,» saka Zane. Lude tika radīta, nevis lai nodarbinātu konkrēti Zanes un Solvitas mammu, bet ar domu radīt vietu, kur viņu vienaudzes ne tikai justos, bet patiesi būtu vajadzīgas.

Sākuma finansējumu savas ieceres īstenošanai Zane un Solvita ieguva programmas Brigāde projektu konkursā, kur atbalsta radošu un ilgtspējīgu uzņēmējdarbību. Viņas pašas uzsver, ka abām ir «unikāls prasmju kopums», kas ļauj pievērsties ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē jaunam biznesa veidam – sociālajai uzņēmējdarbībai. 

Solvitai ir liela pieredze darbā ar starptautiskiem projektiem, nupat viņa doktorantūrā pabeigusi studēt matemātisko modelēšanu, turklāt viņa ir četru bērnu mamma. Savukārt Zane ir filozofe, kas vairākus gadus nostrādāja sabiedrisko attiecību aģentūrā, bijusi arī biznesa konsultante, bet pēc bērna kopšanas atvaļinājuma vēlējusies spēkus izmēģināt jaunā jomā. Tā viņām abām radās ideja no trikotāžas atlikumiem radīt lupatu deķus, aušanas procesā iesaistot cilvēkus, kuri šo darbu darītu ne tik daudz naudas kā prieka pēc. «Kā viens puisis sociālajos tīklos teica par mūsu projektu – sociāli atbildīgi, ekoloģiski, ar mīlestību un vēl skaisti. Tā es arī gribētu strādāt,» saka Zane. 

Ludes darbnīcā, kas ierīkota vienā no Āgenskalna koka namiņiem gaiši izkrāsotā un plašā pagrabtelpā, ir trīs stelles, kuras darbam sagatavo Solvitas mamma Biruta. Aušanu viņai, tāpat kā 74 gadus vecajai Ievai Altenai un pērn pensijā aizgājušajai Regīnai Beserei, palīdzēja apgūt tekstilmāksliniece Ārija Vītoliņa. Gan Ieva, gan Regīna uz Ludes darbnīcu brauc divas vai trīs reizes nedēļā. Ievas kundzes aizraušanās ir adīšana, bet, pēc viņas vārdiem, vienai pašai mājās adīt ir garlaicīgi, turpretim Ludē var satikties ar citiem cilvēkiem un vienmēr piedzīvot ko interesantu. «Aust nav grūti, te nemaz nemana, kā laiks paiet,» saka Ieva Altena. «Laba ideja meitenēm, malači! Kad devos uz darbu, darīju to ar apziņu, ka tas ir mans pienākums, bet uz Ludi nāku prieka pēc,» stāsta Regīna Besere, kura līdz ar labu noskaņojumu iegūst gandarījumu par padarīto. «Es redzu sava darba rezultātu,» ar siltu smaidu un maigumu noglāstot stellēs nospriegoto audumu, saka Regīna.

Gruži par izejmateriāliem

Jekaterina un Anna, lai gan vēl ir tikai studentes, nevis uzņēmējas, ikdienā strādā ar līdzīgu ideju – panākt, lai novecošana būtu cieņpilns process, kurā cilvēkam ir iespēja būt sabiedriski aktīvam. Viņu sadarbība sākās, kad Rīgas Stradiņa universitātes sociālās antropoloģijas maģistra studijas programmas autors Klāvs Sedlenieks un Mākslas akadēmijas pasniedzēja Barbara Ābele pieņēma lēmumu veicināt tā dēvētos starpdisciplināros pētījumus. Jekaterina raksta maģistra darbu par pansionāta vides uzlabošanu, Anna – par to, kā dzīve pansionātā ietekmē novecošanu, bet viņas abas kopā strādā pašu radītā projektā Iesakņotāji, kurā šogad desmit pansionāta Ezerkrasti iemītnieki un desmit Rīgas 6.vidusskolas skolēni ik pēc laika satikās, lai veidotu mazdārziņu un apzaļumotu veco ļaužu mītni.

Abas meitenes, izmantojot biroja Rīga 2014 atbalstu, iegādājās dažus maisus zemes un sēklas, kuras jau februārī bērni kopā ar pansionāta ļaudīm sēja pašgatavotos papīra un pudeļu podos, laistīja un kopa, lai pavasarī izstādītu pašu gatavotās lecektīs līdzās pansionātam. Projektā bērni kopā ar savu omīšu un opīšu vienaudžiem apzaļumoja arī pansionāta terasi, lai tā kļūtu glītāka. Pašlaik Ezerkrastu ļaudis novāc un ikdienā bauda sarūpēto garšaugu, tomātu, gurķu, kabaču un baklažānu ražu.

«Mūsu sabiedrībā valda uzskats, ka pansionāts ir visbriesmīgākā vieta, kur cilvēks var nonākt vecumdienās,» pēc aptauju datiem secinājusi Anna, nemaz neapstrīdot šo viedokli. Paši pansionāta ļaudis savu māju sauc par «pēdējo pieturu». Secinājušas, ka seniorus ļoti interesē viss, kas saistīts ar uzturu, rūpēm par dzīvniekiem un augiem, jautrību un interesantu laika pavadīšanu, viņas nolēma, ka bērni varētu palīdzēt vecajiem ļaudīm atgūt dzīvesprieku. «Viņi ir enerģijas pilni, viņu interese par pasauli ir tik liela un stipra, ka ir ļoti lipīga,» saka Jekaterina. «Savukārt mazdārziņus nolēmām ierīkot tādēļ, ka seniori ļoti labi orientējas dārzkopībā.» 

Turklāt Jekaterina un Anna gādāja par to, lai viņu projekts būtu pēc iespējas videi draudzīgāks – tajā bērni un vecie ļaudis lāpstiņas un podus gatavoja no PET pudelēm, bet lecektis no koka paletēm, kas kādreiz izmantotas kravu pārvadāšanai. Interesanti, ka arī Zanes un Solvitas projekts ir ekoloģisks – grīdas segumu izejmateriāls ir tekstila atkritumi, kas parasti nonāk izgāztuvē. Pateicoties sadarbībai ar labdarības veikalu Otrā elpa, apakšveļas ražotāju Rosme un apģērbu darbnīcu ZIB, potenciālie dabas piegružotāji pārvēršas mākslas darbos. «Protams, viņiem mūsu iesaistīšanās ir finansiāli izdevīga, jo mazāk jāmaksā par atkritumu izvešanu,» saka Zane. «Vienlaikus jāatzīst, ka sociālā atbildība ir ļoti integrēta biznesa procesos. Mēs visi esam ieinteresēti, lai pēc iespējas mazāk atkritumu nonāktu izgāztuvēs.»

Trūkst domāšanas

Gan Ludes saimnieces, gan «iesakņotājas» nonākušas pie secinājuma – lai uzlabotu cienījama vecuma cilvēku dzīvi, nav vajadzīga liela nauda. Vismaz viņām tās nebija, toties, īstenojot savu ieceri, viņas sajuta lielu izpratni un atbalstu.

Jekaterina un Anna izpētījušas, ka arī citviet pasaulē aizvien vairāk projektu gādā par senioru iekļaušanu sabiedriskajā dzīvē. Piemēram, Skandināvijā veco ļaužu aprūpes namus ceļ vai ierīko līdzās bibliotēkām, bērnudārziem un skolām, seniori tiek iesaistīti mācību procesā – viņi bērniem palīdz apgūt lasīšanu, rēķināšanu. Ir pansionāti, kuru iemītniekiem piedāvā pildīt vecmāmiņu un vectētiņu pienākumus tajās ģimenēs, kur nav vecvecāku vai viņi ir pārāk aizņemti. Par nelielu samaksu seniori parūpējas par bērniem, kad viņiem skolā beigušās stundas, pagatavo ēst, palīdz izpildīt mājasdarbus. Daudzviet seniori labprāt iesaistās pilsētvides sakopšanas darbos.

«Latvijā ir labi pansionāti, un ir arī ļoti skumjas mājvietas veciem cilvēkiem. Un tas nav saistīts ar naudu,» saka Anna. «Lai cilvēkus iesaistītu virtuves darbos un ļautu viņiem pašiem gatavot ēst, nav vajadzīga nauda, jāmaina domāšana.» Kā uzsver Jekaterina, pat esot cienījamā vecumā, cilvēki grib justies vajadzīgi, noderīgi, interesanti un viņi grib saglabāt savu patstāvību un neatkarību. Izolējot seniorus, mēs ne tikai viņiem, bet arī paši sev atņemam daudz iespēju. «Daudzos pētījumos secināts, ka cilvēki vislabprātāk padomus saņem no gados veciem cilvēkiem,» uzsver studente. Arī ANO pērn savā ikgadējā ziņojumā uzsvēra, ka sirmgalvju zināšanas un prasmes netiek pietiekami izmantotas, lai gan tās varētu būt ļoti noderīgas. «Mums būtu nevis jāierok galva smiltīs un jāstāsta, ka vecie ļaudis izpostīs mūsu tautsaimniecību, bet gan šajā lietā jāsaskata izdevība,» norādījis organizācijas HelpAgeInternational vadītājs Ričards Belvits.

«Seniori ir fantastisks darbaspēks,» saka Ludes mamma Zane, taču vienlaikus atzīst to, uz ko norāda visi aktīvās novecošanas atbalstītāji – lielākais izaicinājums ir likt lietā šo resursu, nenodarot pāri senioru veselībai. Ludes audējas strādā dažas dienas nedēļā, tādēļ šis uzņēmums nekad nebūs milzu ražotne. Pēc Zanes vārdiem, «mēs negribam darbiniekus ar sāpošām mugurām». «Sociālajai uzņēmējdarbībai ir citi noteikumi,» uzsver Solvita. 

Ludei ir trīs dažādu veidu grīdas paklāji, pēc kuriem jau tagad stāv rinda veikalu, salonu un pasūtītāju. Drīz paklājus varēs pasūtīt arī interneta veikalā www.lude.lv. Zane un Solvita plāno gobelēniem līdzīgo lupatu deķu darbnīcu attīstīt par mazu uzņēmumu, kurā strādā ne vairāk par 10 audējām, taču peļņu plāno izmantot tikai vienam mērķim – investēt attīstībā. 

«Es gribu uzsvērt, ka Lude nav pensionāru klubiņš, cilvēki uz šejieni nāk ar apziņu, ka strādās,» saka Zane un Solvita, kuras audējām par darbu maksās. Trešo daļu no katra grīdas paklāja cenas veidos maksa par darbu, tādēļ tie nebūs lupatu deķu cenā. Zane un Solvita darba samaksu uzskata par daļu no sociālās atbildības to cilvēku priekšā, kas vecumdienās strādā. «Nīderlandē ir līdzīgs sociālais uzņēmums, kurā adītājas nesaņem atalgojumu. Taču tur cilvēki saņem labu pensiju, kamēr Latvijā cilvēki, visu mūžu nostrādājuši, saņem smieklīgi mazas pensijas.» 

Lude nav pirmais sociālais uzņēmums Latvijā. Piemēram, Andris Rubīns, kas ir šāda uzņēmuma Mammu līdzautors, pārliecināts – sociālā uzņēmējdarbība ir nākotnes biznesa modelis, kurā līdzās naudas pelnīšanai tikpat svarīga ir sociālo problēmu risināšana. «Tas padara uzņēmumu personīgu, cilvēkam tuvāku, bet vienlaikus arī uzliek atbildību nopelnīto izmantot nevis bagātības vairošanai, bet uzņēmuma attīstīšanai,» skaidro Andris. Viņš arī uzskata, ka ir jādiskutē par jaunas uzņēmējdarbības formas izveidi un tās definēšanu Latvijas likumdošanā.

Tomēr Zane un Solvita vēlas, lai Lude ir arī vieta, kur jebkurš seniors var atnākt, lai justos piederīgs un vajadzīgs. Tādēļ šajā vietā iecerētas jogas nodarbības, tējas vakari, kurus vada psiholoģe, radošās darbnīcas, kurās apgūt rokdarbus.

Savukārt studentes Jekaterina un Anna ar Iesakņotāju projektu ieinteresējušas Rīga 2014 programmas veidotājus un saņēmušas piedāvājumu kopā ar senioriem un bērniem iesaistīties Esplanādes un trīs Rīgas pagalmu apzaļumošanā 2014.gadā. Anna turpina pētīt novecošanu pansionātos, Jekaterina domās, kā padarīt dzīvi tajos skaistāku. «Mani virza ļoti egoistiska doma,» atzīstas jaunā meitene. «Ja es nespēšu parūpēties par saviem vecvecākiem un vecākiem, kur viņi nonāks? Ja es vecumdienās nespēšu pati par sevi parūpēties, kur es nonākšu? Es negribu dzīvot tādos apstākļos, kādos pašlaik dzīvo pansionātu iemītnieki. Es gribu dzīvot forši! Tā ka mums ir daudz, ko mainīt. Visu laiku jāpatur prātā, kādas vecumdienas es pati sev novēlētu.»

Kalngala pasaule

Posted on augusts 28, 2013 by - Laukos

Šovasar ik žurnāla numurā rakstām par pilsētniekiem, kas dažādās Latvijas vietās iekopuši vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod lauku dzīvē? Prom no «kolhoza», Laima Kaugure stāsta, kāpēc izvēlējusies māju Vidzemes augstienes spicē. Aiz loga nav ne cilvēku, ne mašīnu, tikai koku galotnes. Skaists patvērums arī viņas ceļojumu atmiņām

Vecais kastaņkoks pilns kastaņiem, ozoli – zīlēm. Pāri pagalmam virpuļo ziemeļu vējš. Galdiņu ar tējas tasēm aiznesam stūrī, kur saules stari krīt tiešā trāpījumā, nevis caur koku lapotnēm. 

Joprojām drēgns. «Rudens,» ar skumjām balsī nosaka tekstildizainere Laima Kaugure, siltāk ietīdamās orientālā, filigrāni izšūtā jakā. Pelēkais, brīvi krītošais bikškostīms esot japāņu vīriešu darba apģērbs, arī geišu kurpes un zeķes ar atsevišķi izadītu īkšķi Laima atvedusi no Japānas. Studio Natural saimniece daudz ceļo – gan darba, gan pasaules izzināšanas, gan siltuma dēļ. Saules mīlētāja, Latvijas ziemu viņa cenšas saīsināt, aizbraucot uz kādu zemeslodes nostūri, kuru spožā debesu ripa tobrīd sakarsē dāsnāk. Laukos viņas mīļākais gadalaiks ir maijs.

Jūras te nav

«Man tā patīk, kā viss plaukst! Zaļums maijā ir daudz, daudz sulīgāks nekā tagad,» Laima saka, kad beidzot esam atradušas saulainu aizvēja stūrīti, atlaidušās matračos aiz verandas, kuru tikai daži metri šķir no dziļas un stāvas gravas. Padomju laikos tur bijusi kolhoza kalnu slēpošanas trase, bet Laimai un viņas viesiem gravas augstākais punkts ir tikai skatu laukums. 

Koku galotņu raibais ritms, debesis ar ātri skrejošiem mākoņiem. «Tāda sajūta, ka tur lejā ir upe, bet tās nav,» saimniece ieklausās koku šalkoņā. «Prasījāt par lietām, kas ir tikai laukos? Man laukos nav jūras,» viņa smejas.

Kā Laima varēja iekārtot māju nevis jūras malā, bet iekšzemē, Vidzemes centrālajā augstienē – šis jautājums viņu nodarbinājis gadu garumā. «Esmu dzimusi un augusi Liepājā, mana mamma bija traka jūras mīlētāja, mēs no Liepājas braucām ārā uz jūru, uz Bernātiem,» Laima ieslīgst atmiņās. «Ļoti labi atceros tās vasaras. Mamma ar draudzeni pa pliko sauļojās, man vajadzēja vaktēt, lai nejāj krievu robežsargs. Tā pāris reižu bija, ka mammu vienā halātā savāca un veda noskaidrot viņas personību. Pie jūras bija tā noecētā josla, ko nedrīkstēja pārkāpt, bet – kā tu visu dienu tikai sauļosies un neiesi peldēties?»

Lauku mājas Laima noskatījusi vēl padomju laikā. Kurzemes jūrmala daudzviet joprojām bija slēgtā zona, bet iekšzemē tukšu viensētu, kas atradās patālāk no kolhozu administratīvajiem centriem, tolaik bija ļoti daudz. To skaistumu vislabāk saprata radošā inteliģence. Piebalgas apkārtnē pie mājām bija tikuši Laimas draugi, arī viņa ar vīru aizdomājās par īpašuma iegādi Vidzemē. Kāds vietējais izmetis: «Laima, zinu, ko jūs gribat, un es apmēram zinu, kur tas ir.» Jauni, azartiski, bez mašīnas – viņi četrus kilometrus nākuši šurp cauri mežam. Pa aizaugušu taciņu uzkāpuši stāvajā kalnā līdz mājām, kurās vairs neviens nedzīvoja. Bija pavasaris, vecais ābeļdārzs ziedējis, it kā kādu gaidīdams. «Tas ir tīri sajūtu līmenī. Tu atbrauc un saproti, ka tā ir tava vieta,» Laima secina. Labu laiku viņi no Rīgas šurp braukuši ar autobusu, ciemata centrā arvien sameklēdami kādu, kas ar visām pekelēm viņus atvizina līdz galam.

Laima sarunā apiet laika posmu, kad māja bija jāiekārto. Pagalmā pat no jauna jāsēj zāle, kas bija iznīkusi zem biezā kritušo lapu slāņa. Par laimi, 1922.gadā būvētā mūra dzīvojamā ēka bija labā stāvoklī. Uz durvīm vēl vīdēja uzraksti «Dzīvoklis nr.1» un «Dzīvoklis nr.2» – tie piederējuši kādreizējā saimnieka meitām. Vīru ar milzīgu bārdu, kas uzbūvējis šo saimniecību apkārtnes visaugstākā kalna galā, viņa ieraudzījusi vietējā novadpētniecības muzeja arhīva bildē. Spriež, ka viņš laikam bijis liels īpatnis: rakstījis dzeju un baltā kreklā vadījis darbā savu lielo ģimeni. Saimnieka stādītā pie pašas mājas sienas augošā milzīgā egle savukārt bijusi apkārtnes vizuālā dominante, ko cilvēki pāri mežu galiem varējuši saskatīt jau no tālienes. Laima aiz respekta nav varējusi saņemties nocirst veco koku, līdz tas kādā vētras naktī krizdams pāršķēlis ēkas jumtu. Zināms labums no tā ir – remontējot jumtu, bēniņos iekārtota plaša telpa ciemiņiem.

«Man ir draugi, kas nav lauku cienītāji, bet kas atbrauc šurp un saka: pirmie lauki, kas man patīk. Te tu kaut kādā veidā attīries.  Te ir laba enerģija. Tie jau nav lauki tādā tradicionālā izpausmē. Negribēju dzīvot mežā, bet tomēr – prom no kolhoza. Kad izej ārā un neredzi ne kādu kaimiņu, ne mašīnu.» Laima sazinās tikai ar tuvākajiem kaimiņiem, ir izveidojusi savu pasauli. Māksliniece un estēte, viņa nespēj dzīvot vidē, kas nav bauda acīm. Viņas mājās rūpīgi pārdomāts katrs nieks – no sniegbaltā, gaisīgā linu galdauta, kas šķietami nevērīgi uzmests lietus nomelninātam āra galdam, līdz svečturiem pie ēdamistabas griestiem un kājslauķiem pie istabu durvīm.

Mazliet Dons Kihots

«Kad es nopirku mājas, draugi brauca un dzīvoja te pa vasarām – Ieva Iltnere ar Jāni Mitrēvicu arī nopirka mājas 17 kilometrus no šejienes,» Laima Kaugure nosauc pazīstamu latviešu mākslinieku uzvārdus. Aktīvi radoši strādājot, viņa tolaik augas vasaras pavadījusi laukos. Gala istabā, kur tagad ir ērts zvilnis lasīšanai, bija iekārtojusi darbnīcu ar stellēm. «Jā, radoši strādāt šeit bija labi, bet arī vienmēr biju dilemmas priekšā – jāņogas vai upenes krīt zemē, dobe ir aizaugusi… Te ir augušas zemenes un kartupeļi, atceros vēl, kā Ieva un Jānis palīdzēja dīķim laipu taisīt, ar Edgaru Vērpi un Sandru Krastiņu kopā kokus gāzām –  nu, riktīgi lauki! Laikam katram ir jāiziet cauri tādai epopejai,» viņa pasmaida. «Man taču te reiz bija pat aitas! Un ciema centrā sivēnu turējām – vieniem saimniekiem pievedām cūkai pārtiku.» Šie eksperimenti ir beigušies. «Šo to no produktiem iegādājos pie tuvējiem kaimiņiem, īstiem vietējiem, pie reizes nopriecājoties par viņa skaisto puķu dobi, jo man pašai ravēt ļoti nepatīk. Nekādu etnogrāfisko lauku jau šeit vairs nav,» viņa konstatē. «Kad lieliskā aktrise Elita Kļaviņa taisīja izrādi Melnais piens, viņa lūdza, vai es varu savos laukos dabūt autentisku tantiņu, kas vēl slauc ar rokām. Bet tādas nav! Manos laukos naturālās saimniecības vairs nav.»

Laima ir perfekcioniste, arī redzot darbu, kas nav darīts no sirds, viņai nolaižoties rokas. Divām saimniecības ēkām priekšā ir jumta maiņa, viņa rāda uz lubiņām, kas saspurojušās kā grīdas birste. Acīmredzot amatnieks, kas solīja jumtam 25 gadu mūžu, materiālu nav pienācīgi izžāvējis un nav to kvalitatīvi uzlicis. «Realitāte laukos ir skarba, jo mums nav sakārtota infrastruktūra. Amata prasmes zūd. Vairs nav ne zeļļu, ne mācekļu. Reizēm nav pat viegli atrast kādu vietējo, kas ap māju nopļaus zāli.»

 Cīnoties ar saimnieciska rakstura vējdzirnavām, Laimu ik pa laikam pārņemot sajūta, ka «te ir tik daudz ieguldīts un atdots, bet faktiski jau tā zeme tevi apēd, un ar dabu nevajag mēroties spēkiem». 

«Rīdzinieki, kam ir mājas laukos, ir tādi donkihoti. Tā tas entuziasms pamazām noplok, jo tas ir kā bērt kaut ko caurā maisā. Tad tu vienkārši ņem no laukiem to, ko tu vari. Pavasari, putnu dziesmas, ziedošās pļavas, foršās vasaras naktis…,» Laima smaida.

«Ko es darītu, ja man tās lauku mājas nebūtu? Paliktu viesu namos, brauktu pie draudzenes uz jūru?» viņa runā it kā pati ar sevi. «Man nebūtu vietas, kur nolikt «ceļojumu piezīmes». Es strādāju ar linu, ar materiālu, kas ir pakļauts minimālismam. Mana Rīgas dzīve saistās ar tādu tīrāku, lakoniskāku dizainu, bet man ļoti patīk arī autentiskas lietas. Rīgā raibie no ceļojumiem atvestie nieki īsti neiederētos, bet laukos tas viss kaut kā labi sadzīvo.»

3 lietas, kas ir tikai laukos

Klusums. Te tik fantastiski var izgulēties! Rīgas centrā visu nakti ir kaut kāds troksnis, gaismas. Man darbs ir saistīts ar cilvēkiem, bet laukos tu aizej no visiem prom, smadzenes atpūšas.

Maija zaļums. Te ir tik skaisti, kad viss plaukst! Zaļums ir daudz, daudz sulīgāks nekā tagad. Te tu kaut kādā veidā attīries. Visi draugi, kas te palikuši, ir teikuši, ka te ir laba enerģija. 

Rīti ar putniem. Pats jaukākais, it īpaši pavasarī – kad tu pamosties no putnu dziesmām un vari sēdēt ārā un brokastot. Jaunībā te rīkojām ļoti daudz ballīšu, Jāņus, Ziemassvētkus. Tagad man visa tā organizēšana vairs nepatīk.

Četri jaunumi

Posted on augusts 28, 2013 by - Personības

Latvijas televīzijas jaunās sezonas ētera zvaigznes atklāj, kas būs redzams viņu veidotajos raidījumos un kāpēc piekritušas strādāt medijā, kas nesen piedzīvoja vadības maiņu

Latvijas televīzija jaunajā sezonā piesaistījusi pieredzējušus žurnālistus četriem jauniem raidījumiem. Divi no tiem – Sastrēgumstunda un Skats no malas – skatītājiem jau labi zināmi, kaut arī jaunajā sezonā piedzīvos pārmaiņas. Divi citi raidījumi ir pilnīgi jauni. Sarunās ar četriem jauno raidījumu vadītājiem vēlējāmies uzzināt – ko skatītāji var gaidīt no sabiedriskās televīzijas jaunā piedāvājuma.

Spriņģe: atklāt personību

Žurnāliste Inga Spriņģe no 17.septembra LTV1 ēterā otrdienās pēc Panorāmas vadīs asu diskusiju raidījumu 1:1.

Ingas Spriņģes izveidotā pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica pētījums par nabadzību pērn Latvijā ieguva tik skaļu publicitāti, ka pat Ministru prezidents Valdis Dombrovskis savā Jaungada uzrunā uzsvēra, ka viena no valdības prioritātēm šogad būs mazināt nevienlīdzību. Žurnāliste parādīja, ko trūcīgākajai sabiedrības daļai nozīmēja «Latvijas veiksmes stāsts», pārvarot krīzi. Šovasar žurnāliste nāca klajā ar jaunu pētījumu Mazo algu cilpā. Rudenī ķersies klāt veselības aprūpes sistēmai. Kopā ar Gundaru Rēderu pirms pašvaldību vēlēšanām viņa vadīja arī televīzijas debates. Tagad abi veidos raidījumu 1:1, uz 40 minūšu sarunu otrdienu vakaros izaicinot ietekmīgas valsts pārvaldes, politikas, biznesa, kultūras personības. Divas nedēļas mēnesī aci pret aci ar intervējamo studijā būs Spriņģe, divas – Rēders.

Kad sabiedriskās televīzijas ziņu dienesta vadītāja Iveta Elksne šovasar Spriņģei piedāvājusi nākt strādāt uz televīziju, viņa atbildēja, ka interesētu Hard talk tipa raidījums. Personības. «Atbildīgas, ietekmīgas. Tikpat labi uzņēmēji, kā mākslinieki. Tikko skatījos BBC Hard talk – uz sarunu bija uzaicināts slavens operas tenors. Tēma – vai opera ir elitāra māksla? Reiz tur bija arī Pols Krugmens. Mums Latvijā arī ir personības, kas cilvēkus var interesēt,» stāsta žurnāliste. «Ja būtu iespēja, es gribētu intervēt Maxima īpašnieku – kā lielākās veikalu ķēdes īpašnieku un lielāko privāto darba devēju Latvijā. Darbavietu, kur arodbiedrības nav vēlamas un cilvēkiem ir mazas algas. Kāpēc tā ir – lai viņš izstāsta,» – tā Spriņģe. Viņu interesētu savā raidījumā redzēt arī Irēnu Krūmani, kura Parex bankas pārņemšanas laikā vadīja banku uzraugu FKTK. 

Mērķis – intervijā atklāt personību. «Prasīt, piemēram, labklājības ministrei Ilzei Viņķelei ne tikai to, kāds mums ir nabadzīgo cilvēku skaits, bet arī kas viņas izpratnē ir nabadzīgs cilvēks,» piemēru sniedz Spriņģe. Konfrontēt, uzdot nepatīkamus jautājumus, bet tajā pašā laikā bez agresijas. «Lai nenāku kā prokurors vai skolotājs. Cilvēki ir noguruši no tāda toņa,» žurnāliste spriež.

Līdz šim Spriņģe galvenokārt strādājusi rakstošajos medijos. Pirms desmit gadiem kā jauna žurnāliste sāka laikrakstā Diena. Veidoja personību portretus SestDienā, vēlāk pētnieciskos rakstus – tieši viņa pacēla tēmu par VID amatpersonu Vladimiru Vaškeviču. Pirms trim gadiem Spriņģe izveidoja Re:Baltica. Vadīja arī TV3 raidījumu Nekā personīga 2012.gadā, kad Ilze Jaunalksne bija bērna kopšanas atvaļinājumā.

Tagad, saskaroties ar darbu kadrā, žurnāliste teic: «Televīzijai nedrīkst «pārgatavoties», tas ir pavisam cits žanrs nekā rakstošie mediji – nevari iegrimt sīkumos, sākt diskutēt par datiem, datumiem. Tad raidījums kļūst pārāk sarežģīts un skatītājam nebaudāms.» Vēl kāda nianse – personības, ko vēlas aicināt studijā, lielākoties ir izgājušas mediju treniņus. Pati žurnāliste – ne. «Viņi kā taktiku izmanto uzbrukumu. Žurnālistam jābūt gatavam atklātai agresijai, atbildes reakcijai. To viņiem samāca mūsu pašu žurnālisti mediju treniņos – atbildes pēc iespējas vispārīgākas, bla-bla-bla, uzdot žurnālistam pretjautājumus un tā tālāk,» stāsta Spriņģe.

Šim raidījumam uzrunāta arī pieredzējusī televīzijas žurnāliste Baiba Strautmane. Taču viņa no iespējas atteicās, jo nedomā, ka LTV vadība patiesi vēlas un ir spējīga uz labām pārmaiņām. Savukārt Ingai Spriņģei ir šāds viedoklis: «Likās, ka vecajai LTV vadībai ir vienalga, kas notiek. Tagad šeit ir ļoti ambiciozi cilvēki, uz kuriem no NEPLP puses, no sabiedrības ir liels spiediens, ka jārada labs saturs. Tas sakrīt ar manām ambīcijām. Tāpēc es piedāvājumam piekritu.» Vai Inga uzticas vadībai? Ar LTV valdes priekšsēdētāju Ivaru Belti viņa nav tikusies. «Pēc sarunām ar Ivetu Elksni jūtos tā, it kā man būtu pārbraucis ceļa rullis. Viņa ir kā buldogs – sagrābj un neatlaiž, kamēr nav panākusi savu. Tā ir laba īpašība vadītājam.»

Šopavasar ziņu dienesta vadībā ieceltajai Ivetai Elksnei kopā ar Edvīnu Inkēnu piederējusi sabiedrisko attiecību kompānija. Paralēli žurnālistikai viņa darbojusies arī pavisam pretējā laukā – pasniegusi mediju treniņus. Šā iemesla dēļ 2007.gadā, kad Elksni iecēla De facto vadītājas amatā, tas izsauca žurnālistu protestu. Viņi kadrā vēlējās redzēt otru izvirzīto kandidāti – Ingu Spriņģi.

No jaunās sezonas Elksnes pakļautībā būs visi jaunie ar aktuālām pētnieciskajām tēmām, diskusijām saistītie sabiedriskās televīzijas raidījumi. Latvijas televīzijā Spriņģe būs ārštata autore, Re:Baltica aizvien ir viņas pastāvīgā darbavieta. Turpināsies pētījumi. «Ļoti meklēju ekonomistu, kas būtu gatavs mums ne par lielu samaksu veikt aprēķinus, lai parādītu, cik efektīva ir mūsu veselības aprūpes sistēma,» viņa atklāj.

Bojārs: pētīt sabiedrību

AP – Guntis Bojārs pagaidām gatavs atklāt tikai sava jaunā raidījuma saīsināto nosaukumu. No 11.oktobra piektdienās pēc Panorāmas to varēs vērot 100.panta vietā, ko iepriekšējā sezonā vadīja Otto Ozols. Īpaši daudz stāstīt Bojārs negrib viena iemesla dēļ – tas var iztraucēt darbu pie sižetiem, kas top. Brīdi palauzījis galvu, kā lai izstāsta, neatklājot galveno, viņš saka: «Tā nebūs intervija, tas nebūs diskusiju raidījums. Nebūs šovs.» Pētnieciski sižeti? «Par to vienmēr ir diskusijas – kas ir pētniecisks? Vai tu pats pēti, vai saņem kompromatu. Tas nebūs kompromatu raidījums.» Pēc žurnālista domām, viens no sarežģītākajiem projektiem, kāds sabiedriskajā televīzijā jelkad tapis.

Bojārs žurnālistikā strādā jau vairāk nekā desmit gadu. Savulaik Dienā izveidoja pētnieciskās žurnālistikas nodaļu. Bojāru interesē kriminālistikas tēmas, izglītība. Laikrakstā Diena viņš savulaik arī izdomāja vairākas skandalozas rakstu sērijas. Piemēram, 2008.gadā žurnāliste uz flirtu izaicināja ģimenes vērtību aizstāvi, ministru Oskaru Kastēnu, 2006.gadā tika radīts viltus nepilngadīgas meitenes Marijas profils sociālajos tīklos, lai ķertu pedofilus.

Pēc Dienas īpašnieku maiņas Bojārs uz laiku nokļuva galvenā redaktora amatā, bet šāgada janvārī pameta avīzi «ar vislabākajām sajūtām pret visiem kolēģiem un visskumjākajām par uzņēmuma pārvaldību» un sāka strādāt Latvijas televīzijā.

«Tā būs nopietna žurnālistika. Mans mērķis nemainās: tu liec domāt sabiedrībai par savu rīcību – personīgo, amatpersonu, sabiedrības kopumā. Un centies mainīt to uz labu,» par jauno raidījumu stāsta Bojārs. Viņš pats ies kadrā, bet komandā ir trīs cilvēki – kādreizējie Dienas kolēģi, redaktori Vikija Valdmane un Kaspars Odiņš.

Par tēmām Bojārs saka – jau Dienā sapratis, ka būtiski valsts nākotnei «ir trīs jājamzirdziņi». Izglītība, migrācija, enerģētika. «Tematiski piramīda būvējas šādi: mums ir cilvēki, viņi ir izglītoti, un trešais tēmu loks – enerģētika. Kam būs lētākas enerģijas izmaksas, tas nākotnē spēs konkurēt pasaulē,» žurnālists spriež. Viņaprāt, jaunā vadība vēlas parādīt, ka «neatstrādā laiku», un tāpēc vienīgās bažas žurnālistam esot, vai šajā pārmaiņu skrējienā viss uzreiz izdosies, «vai latiņa nav uzlikta par augstu». Bojāram pašam visinteresantāk ir skatīties uz sabiedrību, pētīt, kādēļ cilvēki rīkojas tā un ne citādi. Viņš būs arī sabiedriskās televīzijas ziņu dienesta satura redaktors.

Streips ar jauniem dalībniekiem

Ar raidījumu Skats no malas Latvijas televīzijas jaunajā sezonā atpakaļ ir Kārlis Streips. Raidījums turpinājās 16 gadus, līdz «Kots mani padzina ar visu raidījumu», žurnālists atgādina. Pēcāk Streips vadīja spēli Finanšu tango, bet «tagad jaunā vadība atļāva man Skatu no malas». Streipu ēterā redzēsim no 16.septembra pirmdienās 17.30, raidījums būs pusstundu garš.

«Latvijas televīzija Kota laikā bija tik dziļās attiecībās ar Ventspili un Lembergu, ka bija skaidrs – tas bija politisks lēmums,» Streips komentē savu atlaišanu 2011.gada septembrī, kad viņš pāris dienas pēc Saeimas vēlēšanām raidījuma ēterā Zaļo un Zemnieku savienību bija nodēvējis par «maukām». Tagad žurnālists priecājas par pārmaiņām. «Jaunā vadība ir ļoti progresīva. Cik varu spriest, patlaban ļoti gludi vada Latvijas televīziju – gan Beltes kungs, gan [valdes loceklis, kas atbild par programmām] Sergejs Ņesterovs.» Stājoties amatā, šie kungi gan saņēma skarbu kritiku – Beltem pārmeta, ka iepriekš par izpilddirektoru strādājis mediju kompānijā, kas radījusi aizdomas par nopirktu žurnālistiku, savukārt Ņesterovam vispār nekādas pieredzes mediju darbā nav bijis. «Viņi ir mācījušies. Domāju, ka viss būs labi,» – tā Streips.

Žurnālists atklāj, ka raidījumā būs jauni dalībnieki. «Protams, Ainars Dimants vairs nevar piedalīties, jo viņš ir amatpersona. Aleksandra Gluhiha iegāja politiskajā PR, kad bankrotēja Telegraf. Būs jauni cilvēki: Olga Dragiļeva no Latvijas radio 4 un kāds no Latvijas televīzijas ziņu dienesta – pagaidām neatklāšu, kurš.» Citādi Skats no malas būs tas pats skatītājiem labi zināmais raidījums par sabiedriski politiskajiem notikumiem.

Streips domā, ka ziņu nodaļa ir loģiska vieta Skatam no malas, jo raidījums analizē aktuālos notikumus. Žurnālists to sauc par stingru pamatu zem kājām – tagad būs iespēja pirms diskusijas ēterā reizēm demonstrēt pa kādam aktuālā notikuma sižetam, ko tad apspriestu.

Streipa raidījumā nekad nepiedalās politiķi un amatpersonas. Tikai žurnālisti. «Ar plašu pieredzi. Alla Petropavlovska, piemēram, nāk no Ļubļu. Vladimirs Čepurovs, kā pats saka, ir pensionārs. Sandris Metuzāls mainījis kādas sešas darbavietas medijos, kopš pašā sākumā atnāca uz mūsu raidījumu. Askolds Rodins pārgājis no Dienas uz Ir. Arī Sallija Benfelde būs, viņa ir ļoti laba raidījuma dalībniece.» Sezonas laikā raidījumā piedalīsies 13-14 žurnālisti no dažnedažādiem medijiem.

Pats Amerikā uzaugušais Streips debatēt iemācījies jau pamatskolā. Sešpadsmit gadu vecumā absolvēja vidusskolu un pusgadu strādāja kā pāžs ASV Senātā. «Dzīvoju prom no mājām, radās patstāvība.» Vēlāk mācījās Minsteres Latviešu ģimnāzijā, studēja žurnālistiku Merilendas Universitātē. Jaunībā Streips pusotru gadu strādāja, paša vārdiem runājot, Čikāgas galvenajā geju avīzē.

Latvijas žurnālistikā viņš ienāca 1996.gadā ar raidījumu Skats no malas. Tulkojis arī Eirovīzijas tiešraides un Oskara pasniegšanas ceremoniju.

Tulkošanas klientu vajadzībām Streips katru rītu aizvien vēl izlasa visus lielākos Latvijas preses izdevumus. «Pavadu visu dienu pie datora, skatos portālus. Man ir visa diena izdomāt, kas par kādu jautājumu sakāms.» Streips uzskata, ka tur stingri roku uz pulsa Latvijas politikā notiekošajam.

Katru vakaru 18.30 Latvijas radio Streips vada raidījumu Aktuālais temats – iztaujā amatpersonas un ekspertus. «Kad apsēžos pie mikrofona, zinu pirmo jautājumu, ko uzdošu. Viss tālākais atkarīgs no tā, ko cilvēks atbild. Cik es zinu par attiecīgo tēmu? Esmu dzirdējis apgalvojumu, ka uzdodu muļķīgus jautājumus. Es zinu ļoti daudz par tēmu, bet mani klausītāji nezina. Tāpēc jāveido fundaments, uz kura notikt tālākai sarunai,» Streips skaidro.

Vismazāk žurnālistu interesē specifiski ekonomikas jautājumi, kā arī sports un kultūra. «Sportā jābūt dziļi iekšā, lai kaut ko saprastu. Es ne īpaši komentēju arī kultūras jautājumus, jo tā nav joma, kurā esmu speciālists. Reiz Edmunds Freibergs no Nacionālā teātra bija manā radio raidījumā. Gribēdams izrādīt savas zināšanas teātra mākslā, es teicu, katru gadu ap Jāņiem cilvēki gāž ārā jūsu teātra durvis – nāk skatīties Trīnes grēkus! Tad iestājās pauze,» smejas Streips.

Šosezon, pēc žurnālista domām, būs par ko diskutēt atliku likām – tuvojas eiro ieviešana, nākamgad vēlēšanas. 

Nagla jūt uzrāvienu

Diskusiju raidījuma Sastrēgumstunda jaunā vadītāja būs Ilze Nagla. No 18.septembra, tāpat kā iepriekš, tas būs skatāms trešdienās pēc Panorāmas tiešraidē stundas garumā. Mazliet mainīsies formāts. «Kad publika ir klāt, diskusijā parādās vairāk populisma. Ja publikas nav, diskusijas dalībnieki pasaka vairāk,» Nagla salīdzina Sastrēgumstundas pieeju un agrāk Jāņa Dombura vadīto diskusiju Kas notiek Latvijā? No publikas raidījums neatteiksies, bet rīkosies citādi – dos iespēju tai parādīt savu viedokli, taču ne pie brīvā mikrofona. No jauna klāt nāks sabiedrības panelis. «Cilvēki, kurus konkrēti skar problēma, par ko raidījumā diskutēsim – sabiedrībā pazīstami cilvēki, eksperti. Viņi piedalīsies sarunā, vērtēs, kā uzaicinātie diskusijas dalībnieki spēj atbildēt uz jautājumiem, kas viņiem aktuāli,» stāsta Nagla.

Žurnālistes pašas paziņojums par atgriešanos Latvijas televīzijā augusta sākumā izraisīja debates. Vai ir ētiski «staigāt» no žurnālistikas uz sabiedriskajām attiecībām un atpakaļ? Ilze Nagla ilgu laiku vadīja pētniecisko raidījumu De facto. Pirms diviem gadiem no LTV aizgāja – tuvojās izsīkums, gadiem strādājot brīvdienās, naktīs. Vairākus mēnešus mocījusies ar šo lēmumu, bijis smagi. Viņa kļuva par uzņēmuma Ventspils nafta sabiedrisko attiecību vadītāju. Tagad Nagla atgriezusies žurnālistikā. 

«Žurnālistikas stīga nekur nepazūd. Esmu priecīga par laiku, ko pavadīju sabiedriskajās attiecībās. Darbs bija ļoti intensīvs un interesants, bet vilinājums uz žurnālistiku bija liels.» Tiesa, aizkulisēs dzirdēta versija, ka Ventspils naftā mainījusies līdzšinējā vadības situācija un Naglai bijis pēdējais brīdis saistībā ar darbu kaut ko mainīt. Nagla atzīst – rēķinājusies ar sabiedrības nosodījumu, taču piesauc starptautiskus piemērus šādai «staigāšanai» un pragmatiski secina: «Nelielā valstī ir problēma ar cilvēkresursiem.»

Kad šovasar tika uzrunāta diskusiju raidījuma vadīšanai, Nagla ievāca informāciju par pārmaiņām LTV – vai tādas ir. «Lietas notiek daudz ātrāk. Jaunu elpu jūt,» vēstījuši kolēģi. «Protams, grūti spriest, kā viss būs, jo oficiāli darba attiecības ar Latvijas televīziju man nemaz vēl nav sākušās,» Nagla atklāj. Slavē jauno ziņu dienesta vadītāju Ivetu Elksni. «Cepuri nost!» Pirmā atbilde, ko Elksnei sniegusi par Sastrēgumstundas vadīšanu bijusi «nē». «Taču Iveta Elksne izies sienām cauri un panāks savu.» Sarunā viņa lieto salīdzinājumu «kā aiz Artūra Irbes». Šādai sajūtai jābūt žurnālistam savā redakcijā par saviem vadītājiem. Iepriekš Latvijas televīzijā šīs sajūtas viņai trūcis, bet «aiz Ivetas Elksnes ir sajūta kā aiz Artūra Irbes».

Viena no skaļākajām lietām, ko Nagla sava karjerā pacēlusi – Neo skandāls 2010.gadā. Sabiedrībai tika publiskoti no VID datubāzes lejupielādēti valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu algu saraksti. Pēc raidījuma Nagla piedzīvoja kratīšanu, bet nupat jūlijā saņēma Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu – toreiz noticis Cilvēktiesību konvencijas 10.panta pārkāpums.

Dārgie latvieši

Posted on augusts 28, 2013 by - Veiksme

Viņpus okeānam ar Kompānijas NA ražotajiem gaismas ķermeņiem tiek izgaismota Oskara un Grammy balvas pasniegšana. Baltijas jūras krastā viņu bilancē ir vismaz 6000 koncertu, šovu, festivālu un citu masu pasākumu

Stings, Electric Light Orchestra, Iron Maiden, Rammstein, mūsu pašu Prāta vētra, Metallica un visi Dziesmusvētki kopš 1998.gada. Kompānijai NA tie nav tikai koncerti, pasaulē pazīstami mūziķi vai slavenas grupas. Viņiem tas bijis darbs 19 gadu garumā. Nereti 48 un vairāk stundu no vietas, kuru laikā jāpaspēj uzbūvēt skatuvi un uzlikt gaismas. Uzkrātā pieredze ļāvusi uzņēmumam kļūt par lielāko Latvijā, kurš spēj piedāvāt pilnu dažādu koncertu un pasākumu tehnisko nodrošinājumu, ieskaitot Baltijas valstīs lielāko skatuvi. Turklāt daudzas no apgaismošanas iekārtām, ar kurām kompānija strādā, ir pašu izgatavotas.

«Kad pirms krīzes sapratām, ka īres un pasākumu tehniskās nodrošināšanas biznesā izaugsmes iespēju vairs nav, nolēmām attīstīt tieši jaunu gaismas ķermeņu ražošanu. Un ar produktiem iet uz Rietumu tirgu,» stāsta Kompānijas NA valdes priekšsēdētājs Aldis Janevics.

Kāpēc angļi kļūdījās

Kādā no izstādēm 2007.gadā angļi teikuši latviešiem: «Čaļi, jūs taču esat no Austrumeiropas. Kas jums ticēs, ka varat uztaisīt kvalitatīvas iekārtas?» Tomēr jau pēc diviem gadiem prestiža amerikāņu kompānija TMB, kas nodarbojas ar gaismošanas tehnikas tirdzniecību ne tikai ASV, bet arī Lielbritānijā, noticēja un bija gatava uzņemties to izplatīšanu. Tiesa, ar savu zīmolu Solaris. «Tomēr TMB neslēpj, kur un kas tās ražojis,» saka Aldis. «Esam ieguvuši atpazīstamību, tāpēc zviedri, krievi, poļi, slovāki šīs pašas iekārtas jau pērk ar mūsu zīmolu. Neesam nekāds mistisks ķīniešu ražotājs, kuram nav vārda.»

Šāgada jūnijā Kompānija NA kopā ar izplatītāju TMB par vienu no saviem izstrādājumiem saņēma ASV gaismas dizaineru apvienības žurnāla Live balvu nominācijā Labākais 2012.gada gaismas efekts. Pavisam uz Ameriku pašlaik tiek eksportēts vairāk nekā 20 dažādu veidu gaismas aparātu, kuri pārstāv divas produktu līnijas – LED starmešus un gaismu aparatūras vadības signāltīkla iekārtas. 

Tagad, pēc sešiem gadiem, angļiem neatliek nekas cits, kā mēģināt atšifrēt, kur tad slēpjas latviešu izstrādājuma unikalitāte. Bet Aldis to raksturo vienkārši: «Mūsu produkti nav taisīti kā pārdodami, bet gan kā lietojami. Mēs nestrādājam veikalu skatlogiem par mērenu cenu. Lielas ķīniešu fabrikas to pašu ražo desmit reižu lētāk, bet produktiem nav noieta. Mēs strādājam it kā paši sev.» Tas nozīmē, ka prožektoram jābūt ērti uzliekamam, izturīgam lielās karstuma un citās slodzēs, viegli transportējamam. «Tādu nosacījumu ir bezgala daudz, bet tos nevar izdomāt konstruktors, sēžot pie galda, tos zina tikai cilvēks, kurš ar šiem produktiem reāli strādā,» viņš turpina.

Pēc Alda domām, viss sācies 1981.gadā, kad mācījies ceturtajā klasē un tēvs viņu aizvedis uz Jauno tehniķu staciju. Taisījuši radio, gaismas mūziku, vēlāk spēlējuši diskotēkas skolā. Pēc tam Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā mācījies vienā grupā ar Normundu Bļasānu – savu tagadējo biznesa partneri un uzņēmuma līdzīpašnieku. Tajā pašā grupā bijis arī Jānis Urlovskis, tagad Kompānijas NA rīkotājdirektors. Normunds bija mācījies mūzikas skolā, un līdz ar to interese par gaismas un mūzikas sintēzi ieguvusi jaunu pavērsienu. Taisījuši paši savas skaņas un gaismas iekārtas. Vadījuši diskotēkas Platones kultūras namā, klubā Vecrīga un restorānos, bet 90.gadu sākumā bijuši vieni no pirmajiem, kas Latvijā pārdošanai ieveda importa skaņas un gaismas aparatūru. Tā nākusi no Skandināvijas caur Igauniju, un pircēju šeit netrūcis, jo tolaik Latvijā nekā tāda nebija.

Pirmais lielais koncerts, tiesa, citas kompānijas sastāvā, kur Normunds bijis gaismotājs, bet Aldis atbildējis par tehnisko nodrošinājumu, – Radio SWH atklāšana pirms 20 gadiem. Pēc gada Aldis ar Normundu sapratuši, ka jādibina sava kompānija, kuru tā arī nosaukuši – Kompānija NA, saliekot kopā abu vārdu pirmos burtus. Sākumā viņi bijuši tikai četri. Abi īpašnieki un divi darbinieki. Tagad uzņēmumā strādā ap 70 cilvēku, no kuriem pasākumos – līdz 40, bet nepieciešamības gadījumā, piemēram, Dziesmusvētku vai festivāla Positivus laikā, tiek pirkts darbaspēks no uzņēmuma, kas nodarbojas ar tā piegādi. Kā stāsta Aldis, pasaulē tā esot ierasta prakse. Tur līdzīgām kompānijām vispār neesot savu darbinieku – vienīgi gaismotāji un menedžeri, kas atbild par iekārtām. Pasākumiem ir sezonāls raksturs, un augu gadu tik lielu cilvēku skaitu ar darbu nodrošināt nevar. 

«Neraugoties uz to, ka sākumā bijām tikai četri, mēs diezgan strauji attīstījāmies, jo piesaistījām ļoti talantīgus speciālistus un sava darba fanātiķus, piemēram, grupas Jumprava tehnisko gaismotāju Andri Senkānu, gaismotāju un iekārtu konstruktoru Aināru Pastaru, pasākumu plānotāju un šīs jomas brīnumdari Renāru Haselšteinu,» uzskata Aldis. Gandrīz katru dienu bijis kāds pasākums. Gadā no 300 līdz 400. Jauns Mēness, Linga, Otra puse, Jumprava… Braukuši līdzi dziedātājiem koncerttūrēs pa Latviju, nodrošinājuši ar gaismām diskotēkas un korporatīvos pasākumus. 

Stratēģijas maiņa

«Kad sākām nopietni strādāt ar gaismām, mēs ar Normundu un kolēģiem Jāni Urlovski un Jāni Stikutu studējām RTU,» atceras Aldis. «Vienīgā diena, kad gājām uz lekcijām – pirmdiena. Visās pārējās strādājām pasākumos.» Tomēr, neraugoties uz to, visi trīs augstskolu pabeiguši. «Laikam jau bija mērķi, bija gribēšana, un arī galva drusku strādāja,» viņš tagad smejas. 

Pirmie ārzemnieki? Kas to vairs varot atcerēties! Nē, varot gan – tas bijis Electric Light Orchestra koncerts Viļņā 1996.gadā, kur visu izdarījuši pēc labākās sirdsapziņas, bet neesot zinājuši, ka eksistē «raiders» jeb tehniskās prasības, kas šai grupai bijušas Bībeles vietā. Beigās jau kompromisu atraduši, tomēr mācību guvuši pamatīgu. Līdzīgi bijis ar Stinga koncertu drusku vēlāk. Producents lūdzis, vai var vienlaikus uzbūvēt divas skatuves, jo Stings caur Rīgu uzreiz braucis uz Viļņu. «Mums bija tikai viena,» Aldis atceras. «Bet, kā jau praktiskie latvieši, kas pieraduši atrast izeju no jebkuras situācijas, izdomājām lielo skatuvi sadalīt divās mazākās.» Diemžēl ārzemnieki šo radošo gājienu nesaprata. Pēc tam tehniskās grupas «kārējs» teicis: puiši, skatuve nav tikai melna kaste. «Tā, lūk mācījāmies. Nepārtraukti. Arī no savām kļūdām,» neslēpj Aldis. Tagad viņi par skatuvi sauc ikvienu telpu vai objektu, kas jāizgaismo. Vai tā būtu Dziesmusvētku Lielā estrāde, kāda festivāla norises vieta, iela pilsētas svētkos vai dzīvoklis, kur notiks bērnu ballīte.

Vai pa šiem gadiem, strādājot ar neskaitāmām slavenībām, iznācis ar tām iepazīties arī personiski. «Nē,» saka Aldis. «Izņemot Latvijas māksliniekus, piemēram, Prāta vētras puišus, ar kuriem kopā strādājam jau kopš grupas pirmsākumiem.» Ārzemnieku koncertus parasti izgaismo viņu pašu gaismotājs, un kontakts esot vienīgi ar producentu. 

Kā top gaismu spēles uz skatuves jeb gaismas partitūra? Koncertos šo koncepciju un plānu parasti izstrādājot gaismotājs kopā ar mūziķiem, Aldis zina teikt. No pašmāju grupām šajā procesā aktīvi piedaloties Prāta vētra un Instrumenti. Savukārt festivālos vai lielajos masu pasākumos viss esot gaismotāja ziņā. Parasti gan kopā ar radošo grupu tiek meklēts koncepts, ko var izteikt vienā vārdā, piemēram, «Saule», «Mēness», «jūra». It īpaši tas raksturīgi Dziesmusvētku koncertiem. Un tad gaismotājam šis pats vārds vai drīzāk izjūtas, ko tas izraisa, jāpasaka ar gaismām.

Arī pašlaik Kompānija NA izgaismo ap 300 un vairāk pasākumu gadā. Vienīgi nedaudz mainījusies stratēģija. Tagad tie galvenokārt ir lielie koncerti Arēnā Rīga un televīzijas šovi – Dziedošās ģimenes, Talantu fabrika, Eirovīzijas atlase. Līdz ar gados jauniem uzņēmuma darbiniekiem aizsākusies arī sadarbība ar to mākslinieku paaudzi, kurus pārstāv grupa Instrumenti, Gustavo un citi.

«Mēs kā liela kompānija, kura sev izvirza ļoti augstas prasības gan attiecībā uz vizuālo kvalitāti, gan skatuves drošības jomā, nevaram atļauties būt lēti. Tāpēc ne visiem esam pa kabatai,» skaidro Aldis. Pēc krīzes pirktspēja Latvijā kritusies arī izklaides sektorā, un pašmāju mūziķi tāpat skaita katru latu. Pirms krīzes Kompānijas NA apgrozījums bija ap četriem miljoniem latu, krīzē nokritās zem diviem miljoniem, bet pērn tas beidzot sāka augt, sasniedzot 2,5 miljonus.

Pašlaik par galveno darbības virzienu Aldis uzskata iekārtu ražošanu. «Ar to mēs nodarbojāmies jau kopš pirmsākumiem. Sākumā ar naudu bija švaki, bet iekārtas dārgas, tāpēc taisīt tās pašiem iznāca 4-6 reizes lētāk,» viņš stāsta. Tā pamazām arī šajā jomā uzkrāta pieredze un darbam nepieciešamie resursi. Pirmā valsts, kur atrasts noiets, bijusi Krievija. Bet tagad rietumnieki prasot – kāpēc jūsu iekārtas ir tik dārgas? Uz to Kompānijas NA puiši atbildot: paņemiet un kādu nedēļu ar tām pastrādājiet. Dīvainā kārtā parasti tas iedarbojoties, un klienti iekārtas pēc tam nopērk.

«Mēs vienkārši zinām to vērtību,» saka Aldis. «Tāpēc nākotne ir mūsu pašu rokās. Cik daudz jaunu produktu saražosim, un kā tos izdosies pārdot. Mūsu mērķis ir pierādīt, ko var maza kompānija no Latvijas, aiz kuras nestāv onkuļi ar bieziem naudas makiem. Bet pasaule ir liela, un tikpat lielas mūsu iespējas augt. Galvenais ir šis izaicinājums.»

3 biznesa principi

1. Cilvēki jeb komanda, kas tic tam, ko dara, un tam, ka visi kopā var daudzko sasniegt.
2. Izaicinājums, kas ir galvenais dzinējs, jo nauda nevar būt mērķis.
3. Strādāt un ražot nevis pārdošanai, bet lietošanai.

Kuba skaņa

Posted on augusts 28, 2013 by - Jauna seja

Rihards Vītols (25)

Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas maģistrantūras students piedalījies jauno mediju izstādes Sintētiskā daba organizēšanā, kas līdz 22.septembrim apskatāma Rīgā, jau oktobrī būs Madonā un februārī – Kandavā.

Vecāki: Ilga – matemātikas skolotāja, Gints – inženieris.

Kāpēc izstādei šāds nosaukums? Vairāki izstādes darbi bija saistīti ar dabu un digitālo vidi. Atvērām kādu grāmatu un pamanījām jēdzienu «sintētiskā daba». Sapratām, ka tieši tas raksturo mūsu izstādi.

Ko tu esi sagatavojis izstādei? Izstādē ir mans skaņas darbs Eksperiments nr.1. Tajā esmu pētījis iespējas kombinēt pagājušā gadsimta sākuma tehnoloģijas ar mūsdienu digitālajām iespējām. Izstādē novietots galds ar trim figūrām – kubu, lodi un piramīdu. Katrai figūrai ir atbilstošs skaņas vilnis, pievienojot plazmas skaļruni, skaņa atstarojas, tiek nolasīti dati, un rodas jauna skaņa. 

Kas tevi visvairāk saista mediju mākslā? Mani interesē datu vizualizācijas, interaktīvas instalācijas un dažādu tehnoloģiju kombinēšana. Cenšos sasaistīt digitālo pasauli ar fizisko, lai radītu ko jaunu.

No kuriem māksliniekiem iedvesmojies? Esmu iedvesmojies no tādiem māksliniekiem kā Mihaels Hansmeiers un Romāns Kiršners.

Kura ir tev pašam nozīmīgākā mākslas instalācija, ko esi izveidojis? Cilvēkķēde, kas ar tehnoloģiju palīdzību ļāva sadoties rokās Baltijas ceļa dalībniekiem. 

Kā tev patīk pavadīt brīvos brīžus? Patīk pavadīt laiku uz ūdens, pie dabas, ceļojot. Darbojos arī eksperimentālajā audiovizuālajā projektā Trihars. Brīvā laika gan ir maz.

Kristīne Bezbaile, veikbordiste

Posted on augusts 21, 2013 by - 1 no 2 miljoniem

 

Limbažos uzaugusī Kristīne (23) snovo no 13 gadu vecumā. Veikla, kustīga kā ūdenszāle. No pirmajiem treniņiem Žagarkalnā viss gāja kā pa diedziņu! Iedvesmoja vecāki, kas paši jaunībā bija nodarbojušies ar sportu – māte trenējusies vieglatlētikā, tēvs futbolā, basketbolā. Arī Kristīnes brālis aizrāvās ar futbolu. No brāļa draugiem viņa izdzirdēja par snovbordu. Veikbordam pievērsās 16 gados, kad meklēja snovborda alternatīvu vasarai.

«Daudziem vieglāks kā veikbords šķiet snovbords, jo tas ir tāpat kā staigāt pa zemi. Veikbordā vajadzīga drosme nebaidīties no ūdens,» jaunā sportiste skaidro. Trīsreiz nedēļā treniņi uz ūdens. Treniņi uz batuta, kā arī vieglatlētikā. 19 gadu vecumā bija jāizvēlas – studijas vai sports? Kristīne izvēlējās mācīties ekonomiku un uzņēmējdarbību Latvijas Universitātē, veikošanu atstāja hobijam. Tomēr sezonas noslēgumā sociālajos tīklos ievietoja sezonas rezumē. Saņēma «oho!» no paziņām. Tādā līmenī kā Kristīne Latvijā veiko tikai vēl divas meitenes. Sporta veids ir ļoti dārgs, izmaksas mērāmas tūkstošos latu.

Kristīnes video ievēroja arī Latvijas Ūdensslēpošanas un veikborda federācijas pārstāvji. Kad 2011.gadā pasaules čempionātā Milānā Latvija 30 komandu konkurencē izcīnīja 11.vietu, tika priekšā Vācijai, Austrijai, Šveicei un nodrošināja vienu vietu dalībai 2013.gada pasaules čempionātā, šī vieta tika piedāvāta Kristīnei Bezbailei. 20 gadu vecumā dzīve mainās ātrāk nekā gaismas signāli luksoforā – Kristīne jau paspējusi studēt Lihtenšteinā apmaiņas programmā un no rudens pēdējo studiju gadu pavadīs Dānijā. Vēlas strādāt digitālā mārketinga jomā. 

Bet veikbords? «Nebaidos no izaicinājumiem, izmantoju visas iespējas,» Kristīne saka. Arī sacensības Kolumbijā, kaut ceļojums uz turieni ilga 27 stundas. Galamērķī +35 grādi! Sportistu rezidenci apsargāja policija ar šaujamieročiem, lai nerastos nekādi incidenti. Taču tāds prieks kopā ar četriem tūkstošiem citu netradicionālo sporta veidu pārstāvjiem iet gājienā! Dzirdēt, kā 40-50 tūkstoši līdzjutēju sauc: «Latvia, Latvia!»

Veikborda sacensībās piedalījās 24 sportisti – 18 vīrieši un sešas sievietes. «Kanālveidīgs ezers, sarežģīta situācija,» sportiste stāsta. Viņa taisīja trikus. «Ūdenī nav laika satraukties. Dažu sekunžu laikā jālec pāri vilnim, tad – nākamais triks!» Kristīni pārspēja Ķīnas, Lielbritānijas un Meksikas pārstāves.

Patlaban latviešu meitene ar ņipro uzvārdu strādā par veikborda treneri un kravā ceļasomas braukšanai uz Dāniju, kur studēs jaunajā mācību gadā.