Mākslinieks Oļegs Kuļiks pirms 15 gadiem performances laikā Rīgā tik smagi sagriezās ar stiklu, ka savu dzīvi dala «pirms Rīgas» un «pēc Rīgas» periodā. Pašlaik Rīgas Mākslas telpā apskatāmi daži viņa darbi, bet pats pirms nedēļas sniedza lekciju Sarkanā pateicība – par Krieviju, Latviju un pēcpadomju laika atziņām
Apsēsties nelielā kinoteātra pēdējā rindā līdzās Latvijas piesardzīgajiem māksliniekiem, kuratoriem un kritiķiem bija slikta doma. Vēlāk bija žēl, jo labākais, kas ar mani būtu noticis pēdējās nedēļās – dabūt pa galvu ar tomātu vai ābolu, ko lekcijas beigās Kuļiks izrāva no līdzpaņemtā pītā groza un svieda zālē.
«Mums ir liela valsts. Ja Maskavā kaut ko pasaka, pēc nedēļas to sadzird Vladivostokā. Esam izsmērēti kartē, pavisam atšķirīgi cilvēki, mentalitātes. Milzīgā teritorija neļauj cilvēkiem atrast un ieraudzīt citam citu. Tikai totalitārs režīms, noteikumu vardarbīga uzspiešana var valsti atturēt no iekrišanas haosā,» Kuļiks no skatuves teica.
«Bet jūs? Maza valsts. Es šurp atbraucu, lai paskatītos, cik lieliski cilvēki dzīvo šādā valstī. Cits citu saprot un mīl. Nav naida, korupcijas, visas tās netīrības, kas Krievijā. Un ko es dzirdu? Latvieši ar krieviem nesatiek. Uzņēmumus izpārdod ārzemniekiem. Kāds bijušais premjerministrs ir milzīgs zaglis. Tāda sajūta, ka runājam par asiņainajiem 90.gadiem Maskavā! Kā, redzot Latvijā notiekošo, mums saprast to, ka Krievijai tik smagi iet, «jo tā ir milzīga, cilvēki nejūt cits citu»? Latvijā viss ir tik mazs, bet izrādās – arī šī valsts nav brīva no tām pašām nelietībām. Šausmīgs trieciens! Jūs esat vainīgi, ka mēs krītam vēl dziļākā bedrē! Jūs neesat atraduši savu ceļu! Jūsu valsts ir jūsu aprobežotības, alkatības, egoisma ķīlniece!» viņš netēlotā izmisumā kliedza. «Ja reiz tā, esat pelnījuši atgriezties Padomju Savienībā! Es jums dodu atpakaļ jūsu «sarkanās dāvanas», saņemiet, komunisti, visu, ko vēlaties!» Zālē birst tomāti un āboli, Kuļika rokas kustas ātri kā kara laukā. «Atgriezieties Padomju Savienībā!»
Šī performance mani satrieca. Četrās minūtēs, 59 sekundēs (tā bija lekcijas noslēguma daļa) viņš pateica kaut ko svarīgu par postpadomju telpā notikušo pēdējo 20 gadu laikā. Iezīmēja Krievijas un Latvijas attiecības personiski skarošā aspektā. Ko esam darījuši, lai dotu progresīvajai Krievijas sabiedrības daļai cerību, ka ir iespējams citādi? Viņi ir skatījušies, gaidījuši no mums atbildi. 90.gadu nogalē Kuļiks satricināja Rīgu ar izrādi Divi Kuļiki. Pilnīgi kails mākslinieks spēles telpā skatītāju acu priekšā ar lielu dzelzs knābi platekrānā ar asinīm zīmē pašportretu, vienlaikus cenšoties ar to sarunāties. Performances beigās bija paredzēts, ka «dzīvnieks Kuļiks» ar knābi sadauza, pārvar «domājošo subjektu Kuļiku» platekrānā. Taču stikls izrādījās par puscentimetru biezāks, nekā plānots, un mākslinieks sita ar roku. Stikls plīsa, viņš sagrieza vēnas. Asinīm noplūdis, tika nogādāts slimnīcā.
Kuļiks starptautiskajā mākslas pasaulē guva ievērību ar konceptu «cilvēks – suns». Kails un netīrs viņš ielas performanču laikā četrrāpus lēkšoja apkārt, izdvešot dzīvnieciskas skaņas, gāžot gar zemi ziņkārīgos skatītājus. Tolaik māksliniekam bija 33 gadi. Savās performancēs brutāli apvērsa sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas – no viņa varēja sagaidīt jebko. Izpildīt fiziski mokošo performanci diplomētajam ģeologam un Kijevas Mākslas skolas absolventam palīdzēja jaunībā gūtās iemaņas – 19 gadu vecumā viņš bija centies sekot Ļeva Tolstoja skarbajiem dzīves filozofijas noteikumiem, dzīvoja mazos lauku ciematos Krievijā un smagi strādāja uz lauka. Rūdījās fiziski un gribasspēkā.
90.gadu vidū Kuļika «suns» iepatikās Eiropai. Viņš rēja, koda un raisīja skandālus. Divas nedēļas mākslinieks pavadīja suņu būdā ASV, piesaistot līdzjūtīgus un ziņkārus apmeklētāju pūļus. «Radījums, kurš izgājis no jebkādiem cilvēciskās sapratnes rāmjiem. Arhaisks, ar prātu neizprotams. Kā vergs, kas pazaudējis saimnieku un tagad nezina, kas viņš ir,» stāsta Kuļiks. Vai pieklājīgais, mērķtiecīgais mūsdienu cilvēks visu dzīvi neskraida kā nolādēts suns, kura smalko dvēseli neviens neredz?
Pēc tam Kuļiks vairākus gadus pavadīja garīgos meklējumos Austrumos. 2011.gadā tika uzaicināts Francijā Theatre du Chatelet iestudēt Hendeļa Mesiju un Monteverdi Jaunavas Marijas lūgšanu. Audzina četrus gadus vecu meitu.
Patlaban Kuļiks aizrāvies ar ideju parādīt mākslā neizsakāmo. Tā ir atsauce uz ikonogrāfiju. Piemēram, no mazām, krāsainām skandalozās grupas Pussy Riot figūriņām viņš uzbūvējis mākslas darbu Madonna.
Jums uz krekla ir Pussy Riot līderes Nadeždas Tolokoņņikovas attēls. Mordovijā, kur viņa sēž cietumā, karo ar sistēmu. Kas ir jūsu karš šajos laikos – par ko tas ir, ja ir?
Mans karš ir pret pašu karu. Gribu tikt skaidrībā ar šā lielā konflikta cēloņiem. Kur rodas armijas, policijas, specdienesti, noklausīšanās sistēmas, vardarbība? Viltība ir tajā: lai konfliktā uzvarētu, jāpārstāj ar to cīnīties. Lielāks ļaunums rodas no tā, ka cilvēki karo ar ļaunumu. Cilvēks pats ir konflikts, konflikts atrodas viņā. Tas, lūk, ir mans karš – cīņa ar konfliktu sevī.
Neesat domājis doties uz Mordoviju, sist logu stiklus līdz asinīm pulkvedim Aleksandram Kulaginam, Mordovijas cietuma priekšniekam? Viņu Krievijā jau nodēvējuši par Gulaginu.
Mani nesen uzaicināja uzstāties mākslinieku apbalvošanas ceremonijā Lielajā teātrī. Viss mežonīgi oficiāli, smalka publika. Nav saprotams, kāpēc uzaicināja, bet tēma bija – inovācijas. Acīmredzot aicināja kā radikālu mākslinieku. Teicu, ka visas prēmijas ir nieki, vajag iedot prēmiju Pussy Riot – tā ir labākā izrāde, kas pēdējos gados Krievijā uzvesta! Lūk, tāds ir mans karš. Uz Mordoviju aizbraukt pabļaustīties var katrs, bet uz Lielo teātri ne visus uzaicina. Katram jābūt savā vietā. Esmu aizrakstījis Nadjai vēstuli, izteicis atbalstu.
Notikumi Mordovijā reiz beigsies, bet jautājums – kā dzīvot tālāk? Kā parādīt, ka mēs nedzīvojam pēc Krievijas varas stulbajiem noteikumiem?
Varbūt labi, ka tāds Putins Krievijā ir – tas cilvēkiem liek domāt, raisa pretestības enerģiju, parāda svarīgo?
Nadja nekaro. Viņa teica, ka cietumā ilgu laiku izturējusies klusi, kaut gan bijis daudz iemeslu stāstīt par cūcībām pret notiesātajiem. Nerunāja, lai neizraisītu vēl vairāk vardarbības. Viņa jau bija nosēdējusi lielu daļu soda laika, kad saprata – jo ilgāk klusē, jo sliktāk. Ar atklāto vēstuli un badošanās streiku Nadja pašlaik riskē vairāk nekā tad, kad sarīkoja akciju baznīcā. Tagad viņa ir šīs bezdvēseliskās sistēmas ķepās. Tā katru dienu viņu represē. Tas ir svarīgs moments, domājot par Nadjas iekšējo cīņu. Tas ir jautājums par to, ka cilvēks jūtas dzīvs.
Vai demokrātija spēj uzturēt cilvēkos apziņu, ka viņi ir dzīvi?
Demokrātija neko nevar uzturēt. Zināt, kur ir demokrātija? Ellē. Bet zemes virsū ir Dieva valstība. Jūs aizejat mājās, lūk, demokrātija: par bērnu jāparūpējas, vīram jāpievēršas, sadzīve jāsakārto. Cilvēka dzīve pieprasa iekšēju hierarhiju: kaut kas ir svarīgākais, pārējais – tam pakārtots. Tāpat kā kokam, arī cilvēka dzīvei ir saknes, stumbrs, zari. Nevar apgriezt ar galvu uz leju – viss krustu šķērsu! Demokrātija ir izdevīga neliešiem – izmanīgiem, veikliem, nekaunīgiem. Viņi daudz labāk demokrātijā izvirzās nekā totalitārismā. Arī totalitārisms ir briesmīgs, taču tas ir strukturēts. Tur ir viens nelietis, pārējie – upuri, un visi to zina. Bet demokrātijā nelieši un upuri – visi krustu šķērsu.
Kad atbraucat uz Rīgu, vai redzat lielu atšķirību no Krievijā notiekošā? Proti, demokrātijas lomu, tās rezultātu?
Krievijā atšķirībā no Latvijas nekas nav mainījies kopš padomju laikiem. Valda tieši tie paši kagebešņiki* un komunisti. Taču viņi nav paši sliktākie. Sliktāka ir «kreatīvo šķira» – reklāmisti, mākslinieki. Viltīgās pakaļas, vidusšķira! Ziniet, Krievijā ir tauta, un ir tirāns ar svītu – nelaimīgi cilvēki, upuri katrs savā veidā. Tur viss skaidrs. Bet ir arī tie, kas pa vidu – raujas savam labumam, manipulē. Ar ko viņi atšķiras no Putina? Ne ar ko! Putins ir rupjš, bet viņi – smalki. Atšķirībā no tirāna nerada par sevi pretīguma, netīrīguma sajūtu. Šiem cilvēkiem nav dvēseles.
Kā viņi to pazaudēja?
Tajā bla-bla-bla spēlē! Runās par demokrātiju, brīvību, ar ko viņi manipulē, lai gan labi jūtas [valsts] cietsirdības, varas izrādīšanas atmosfērā.
Bet jūs taču draudzējaties ar šo radošo publiku?
Protams!
Arī esat tāds stilīgs, pieprasīts.
Es tāds, netīrs, nepiedienīgs, īsti neesmu viņiem vajadzīgs. Taču viņi pie manis pievelkas, jo ir vāji, viņiem vajadzīgs kāds stiprais, pret ko balstīties.
No kurienes jums spēks?
No zaudējuma. Es esmu zaudētājs. Mans elks ir amerikāņu mākslinieks Kriss Bērdens (Chris Burden). Viņam bija performance: lūdza draugiem, lai viņam iešauj. ASV, kur visi ir uzvarētāji, vienmēr ar platu smaidu, viņš pateica: es šajā sabiedrībā esmu upuris, negribu šo spēli spēlēt, man tā ir pretīga!
Tajā pašā laikā pasaulē ir tik daudz brīnumaina: vējiņš uzpūš, lietus līst. Tas ir brīnums! Laime! Es visu laiku esmu trauksmes stāvoklī. Tā ir vāja cilvēka pazīme, bet es to izmantoju, lai tvertu pasauli. Līdz performancei Rīgā 1998.gadā biju stiprs cilvēks. Man likās, ka visu zinu. Ar ko tas beidzās? Gandrīz izlaidu garu.
Lielākā daļa cilvēku dzīvo ārprātīgās bailēs – no kauna, neveiksmes, nāves. Dzīve tūlīt aizies, vajag raut un plēst! Tas piespiež piedalīties lielajā tirgū, ko sauc par mūsdienu attīstīto sabiedrību – cīnīties, pierādīt, grābt, zagt. Tas ir briesmīgs apmāns, jo dzīve ir bezgalīga, dvēsele mūžīga. Es to zinu.
Kur jūs ņēmāt, ka dvēsele ir mūžīga?
Tā nav doma. Tā ir sajūta. Redziet, mani pievelk sievietes. Es pat negribu tās sievietes, bez viņām ir daudz vienkāršāk. Ja man piedāvās sieviešu vietā mīlēt vīrieti vai suni, rādīs bezgalīgi daudz skaistu attēlu, varbūt pat iemīlēšu. Bet iekšēji būs sajūta, ka nav tas. Cietīšu. Kāds ir ciešanu iemesls? Apziņa, ka esam mirstīgi. Kad performancē Rīgā biju tuvu nāvei, tajos mirkļos sapratu – dzīve aiziet, bet nekas nebeidzas. Paliec mierīgs, es sev teicu, aiziet vajag ar cieņu. Iestājās miers.
Jums droši vien visi Rīgā prasa – ko Putins Krievijā, ko domājat par viņu?
Krievijai ir tāds prezidents, kādu tā pelnījusi. Krieviju neviens nav sagrābis, Putinu amatā ielika demokrātiskie spēki, starp citu. Jeļcins.
Vai tā nav sarežģīta dzīve: ar vienu aci skatīties uz pasauli kā māksliniekam, ar otru – kā cilvēkam, kuram ir ikdienas gaitas, problēmas, ilgas un laimes sajūta?
Par to arī bija izrāde Divi Kuļiki pirms 15 gadiem. Toreiz notika absolūti mistisks notikums, sagriezos ar stiklu. Īsta dāvana, taču šausminoša. Visas īstās dāvanas dzīvē nāk ar briesmīgu sāpi. Esi dzīvojis mieriņā, mājīgumiņā un tad pēkšņi – ras! – spilgta gaisma, un saredzi visu pavisam citādi. Cilvēkiem patīk siltā govs pļekā dzīvot. Lai tikai nevelk ārā, vējā un aukstumā. Neparedzamajā. Demokrātija, disciplīna, kārtība, plānošana – lūk, tāda dzīve. Pamēģiniet ar kādu šveicieti sazvanīties, norunāt tikšanos. Pēc pusgada, viņš teiks, pulksten 22.30. Un ierakstīs plānotājā. Tas plānotājs ir ar sātana zīmogu: kā vari zināt, ko darīsi pēc pusgada pusvienpadsmitos vakarā?! Ar šo sajūtu dzīvot – ka visu zini, kas būs. Tā ir elle.
Ko jūs meklējāt, pirms dažiem gadiem braukdams uz Tibetu?
Laimi. Gribēju aizbēgt no mīlestības problēmām, kas man bija. Pirms 15 gadiem aizbēgt kā sunim man neizdevās. Nolēmu bēgt uz Tibetu. Daudzas mūsu darbības vada bailes no nāves, miršanas, sāpēm, slimībām. Taču tik un tā nomirsi, lai kā skrietu. Bet šausmas nāves baiļu priekšā pieaug. Davai, kļūšu par lielu mākslinieku, nemirstīgu! Tāpat nomirsi, tāpat smirdēsi kā citi. Vai zināt, kas ir trakākais? Cilvēks cilvēkam neko nevar palīdzēt šajos jautājumos. Var tikai izrādīt līdzcietību, bet palīdzēt nevar.
Katram cilvēkam ir sajūtas par to, kas ir labi un slikti, patīkami un nepatīkami. Teiksim, gadījuma sakari. Manā dzīvē tie vienmēr beigušies slikti. Kaut vai notikums Rīgā, kad sagriezos – tas bija saistīts ar mīlestību. Ar meiteni, kura nopirka izrādei stiklu, man bija dīvains romāns, kurš nedrīkstēja būt. Vispirms romāns, tad sagriešanās ar stiklu. Maģiski, vai ne?
Jums ir interesants skatījums par Ļeņina mauzoleju Maskavā. Atvērts nelabā caurums, kurš velk visu iekšā, tā esat teicis.
Mauzolejs ir kā briesmīga pumpa skaistā sejā. Tā ir aizliegtākā tēma Krievijā. Mums ir trīs tēmas, kuras nedrīkst aiztikt: nacionālais jautājums, privatizācija un Ļeņina mauzolejs. Pēc nāves Ļeņina ķermenim neļāva aiziet, un dvēsele nevar mierīgi atvadīties no šīs pasaules. Nabags deg elles liesmās. Mēs uz viņu noveļam visu savu ļaunumu un muļķību: Ļeņins pie visa vainīgs! Viņš šo sistēmu izveidoja! Kad Ļeņinu apglabās, tā muļķība un ļaunums ar vilni šļāksies mums sejā. Lai viņu apglabātu, katram būtu jāuzņemas daļa vainas par to, kur esam nonākuši kā valsts. Tas būtu sāpīgi, bet ne nāvējoši.
Putins labi saprot, ka Ļeņins Krievijai ir spēcīgākā maģiskā aizsardzība. Viņš tik daudz asiņu un bēdu sevī iemieso, ka Krieviju nav iespējams uzvarēt. Bet arī Krievija neko nevar ar sevi izdarīt. Stāv kā noburta. Visi zog, melo, bet nafta, gāze kā melna asins plūst un plūst. Un neviens Krievijai neko nevar padarīt.
Vai Latvijai jābaidās no Krievijas?
Nabaga Latvijai no visa jābaidās – krieviem, turkiem, igauņiem, lietuviešiem, somiem, zviedriem, bet pats galvenais – latvietim vajag no latvieša baidīties. Baidīties, baidīties, baidīties. (Smejas.)
* Valsts Drošības komitejas aģenti – krievu val.
